“Dzīvības ūdens, kas Dzimtenes avotā,
Gardāks par svešvārdu Re–a–bi–li–tēts...”

— Aleksandrs Pelēcis

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā tautā tika laista Ilgoņa Bērsona grāmata “Deviņi likteņi” — apraksti un ziņas par represētiem rakstniekiem

Ilgonis Bērsons

 Ar savu mērķtiecīgo un godprātīgo darbību literatūras zinātnieks un kultūrvēsturnieks Ilgonis Bērsons iemantojis gan lasītāju, gan rakstnieku cieņu un uzticību. Viņam uztic vēstules, dienasgrāmatas, arhīvus, un viņa publikācijas allaž pamatojas uz rūpīgām vēstures liecību un dokumentu studijām. Pievēršanās represēto likteņiem nav nejauša: 1949. gada 25.martā izveda arī viņa tuviniekus, un Ilgoni paglāba tikai tas, ka apcietināšanas brīdī viņš atradās Talsos, vairāk nekā divdesmit kilometru attālumā no ģimenes apcietināšanas vietas. Veltot šo grāmatu “arī saviem vecākiem, vecaimātei un brāļiem, pār kuriem vēlušies represiju viļņi”, autors raksta: “Padomju totalitārisms allaž tiecās apspiest cilvēkus, kuri tam nekalpoja.(..) Nereti režīms pretiniekus izdomāja, un tas bija paņēmiens, ar kuru realizēt genocīdu. Uz manas mātes čekas lietas vāka skaidri atklāts, ka viņa, izsūtītā, ietilpst uzskaites kategorijā “latvieši”. Represēto rakstnieku likteņi palīdz izprast pagātni, no kurienes esam nākuši, lai dzīvotu drošai un skaidrai nākotnei.”

Viņi ir deviņi. Deviņi no daudziem. Tie ir Atis Ķēniņš un Austra Dāle — “Dzejnieku pāris. Mocekļi”. Tas ir Viktors Eglītis — par viņu stāsta arhīva lieta Nr.42541, rokraksti un grāmatas. Tā ir Elza Stērste — “Inteliģentā vienkāršība”. Tas ir Ādolfs Erss — par viņu autors stāsta no žurnāla “Karogs” 1986. gada 1. numura pārpublicētajā apcerējumā, kas “rakstīts tā, lai atļautu iespiest”, un 2001. gadā pievienotajā pētījumā “Trejādas traģēdijas”. Tas ir latviešu pirmā fantastiskā romāna autors Gotfrīds Mīlbergs, kura segvārds bija Skuju Fridis. Tas ir Jānis Sārts — “Rakstnieks, kurš nebēga”. Apceri par viņu autors sāk ar atkāpi: “Vidusskolēna dienasgrāmatā 1950. gada 20. jūnijā esmu ierakstījis šādu teikumu par Jāņa Sārta romānu “Pieviltie”: “Cik labi rakstnieks notēlojis lielinieku ielaušanos Latvijā!” Vairs neatceros, kurš aizliegto grāmatu uzticēja man lasīšanai. Riskēju arī es, kam vecāmāte Jūlija Bērsone, māte — bijusī lauksaimniece Natālija Bērsone un jaunākais brālis Imants no 1949. gada pavasara atradās izsūtījumā Tomskas apgabalā, krusttēvs, mātesbrālis Arturs Lipsts — apcietinājumā Arhangeļskas apgabalā, vecākais brālis Tālivaldis no etapa 1949. gadā izbēdzis un tēvs, bijušais lauksaimnieks Jāzeps Bērsons, nesen izcietis gadu ilgu cietumsodu. “Pieviltie” stiprināja latviešu nacionālo pašapziņu, kuru režīms visvisādi niecināja un nicināja.”

Tas dzejnieks un prozaists Aleksandrs Pelēcis — “Mūžīgi neapmierinātais”. “Par viņa rosīgo darbošanos varētu uzrakstīt veselu grāmatu, un tajā būtu daudz arī manu atmiņu. Šobrīd un šajā vietā stāstīšu tikai par tām (dažām) viņa likteņgaitām, kuras plašākai sabiedrībai nav zināmas.” Un par tām autors zina daudz stāstīt, viņš rūpīgi vācis Pelēča dzejoļus, stāstus un vēstules, turklāt bijis ar rakstnieku labi pazīstams. Un pēdējais stāsts — par dzejnieku un atdzejotāju Hariju Skuju, kas pats sevi sauca par neveiksmīgu veiksminieku. Ilgonis Bērsons saka īsāk — “Spītnieks”.

Grāmatas pēdējā nodaļa — satriecoša statistika par padomju režīma represijām pret latviešu literātiem laika posmā no 1936. līdz 1987. gadam. Kā atzīst autors, ziņas nav un nevar būt pilnīgas: dokumenti par čekistu represijām ir trūcīgi, kļūdaini un daļa no tiem joprojām noslēpta Krievijā. Apcietināti, deportēti, apcietinājumā miruši... Ilgoņa Bērsona pirmais raksts par trīsdesmito gadu beigās represētajiem latviešu literātiem parādījās jau 1957. gadā. Atmodas sākumā 1989. gadā viņš “Karogā” publicēja četrus staļinisma represēto literatūras un mākslas darbinieku sarakstus. Grāmata “Deviņi likteņi” ir liela un nozīmīga darba cēliena vainagojums.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Ilgonis Bērsons:


Ko darīt rakstniekam okupācijas apstākļos

Literatūrvēsturnieks izdzīvo rakstnieku likteņus. Un pārdzīvo to, cik daudz krievu un vācu okupācijas lielvaras nozagušas no latviešu rakstniecības, uz ilgiem gadiem pārtraucot vai samazinot talantīgu cilvēku jaunradi.

Neaizmirst neko, nosodīt varmācību — tāds ir viens no pilsoniskajiem pienākumiem. Jā, bet katra vienpusība ir un paliek vienpusība. Mani allaž interesējis cits jautājums: kā dzīvot progresīvam rakstniekam okupācijas režīma apstākļos? Vieni saka: jāraksta pret varu. To var un vajag darīt, tikai agri vai vēlu tāds cilvēks nokļūst cietumā. Otri saka: jāklusē. Arī tas ir labi. Taču abos gadījumos rakstnieks tautai ir zudis: manuskripts kļūst par literatūru tikai tad, ja tas nonāk pie lasītāja. Trešie saka: jāraksta tā, lai tavu darbu t.s. padomju periodikā un grāmatās var publicēt. Tas arī bija visplašākais ceļš. Ērkšķains, jo saistīts ar sirdsapziņu no vienas un cenzūru no otras puses.

Tautas izdzīvošana zem okupācijas sloga ir politika, t.i., kompromisu māksla. Domā un dari vienu, rīkojies nacionālpatriotiski, bet uzvedies tā, kā prasa padomiskā “ētika”. Šādu nostāju es nenosodu, šāda šķietamā divkosība ir tautas gudrība visos svešu varu pakļautības laikos. Sodīt var tad, ja šī nostāja tieši kaitē citiem, ja izdzīvošana pārvēršas kalpošanā okupācijas varmācībai, represiju patvaļai. Šis mērs ir stingrs, taču reizumis arī ļoti aptuvens.  (..)

Esmu gājis trešo ceļu — rakstījis un publicējies. Mēģinājis aizstāvēt tolaik oficiāli pelto literatūras mantojumu, mēģinājis būt opozīcijā, atklāti kritizējis Latvijas kompartijas sekretāru A.Vosu (1963. gada apspriede), taču varu sevi kritizēt par atsevišķu kompromisu lielumu. Domāju, ka šī attieksme man palīdzējusi labāk saprast arī represētos rakstniekus, kuri publicējušies padomju okupācijas presē.


“... arī pa dzeloņu stiepuli
var piezvanīt uz citu planētu”

A.Pelēcis Sibīrijā veido sev lielu bibliotēku, un tajā nokļuvis rakstu kopkrājums “Salaspils nāves nometnē”, kurā ievietotas arī Miervalda Birzes atmiņas. Pārdomu brīdī 1963. gada 28. oktobrī top vēstule rakstniekam un mediķim uz viņa darba vietu Cēsīs, tuberkulozes sanatorijā.

“Cienījamo rakstniek!

Izlasot “Salaspils nāves nometnē”, man ienāca prātā aizsūtīt kādu mazu dzejoļu ciklu. Dzirdēju pa radio Buhenvaldes zvanus skanam, un man toreiz [1958. gadā] ienāca prātā, ka būtu jāpaceļ šie zvani augstākos toņos, jo ir bijušas pasaulē ne tikai Hitlera nāves nometnes...

Ļoti gribas ticēt tai gaišajai dienai, kad pasaule, atbrīvojusies no visiem aizdomu un šausmu rēgiem, izberzīs vēstures murgus no acīm. Un — lai tāda diena pienāktu, cilvēkiem patiesi vajadzētu būt modriem un mācīties nemocīt vienam otru ar sprostiem. Un būtu jāpastāsta pasaulei allaž par šo ceļu caur nakti uz rītausmu. Tā, kā to darījis Solžeņicins, kā to brīžam darāt Jūs. Tas nekas, ka esat atradušies katrs savā zemeslodes pusē — Buhenvaldes zvana skaņas var apvienot cilvēces ciešanu gājienu uz Rītdienu. Un nav tik svarīgi, vai šo Rītdienu sauc par Komunismu vai vienkārši — Humānismu. Galvenais, lai uzvarētu gaisma.

Piedodiet traucējumu!” (IBA).

Ir saglabāts Birzes atbildes vēstules uzmetums. Zinādams, ka politiski represēto personu saraksti čekisti kontrolē, rakstnieks atbild piesardzīgi. “Jūsu vēstulē ir pareizas domas par humānismu. Arī man patīk Solžeņicina patiesā grāmata [“Ivana Deņisoviča viena diena”]. Neapstrīdot faktu, ka nometnes atradušās dažādās zemeslodes vietās, tomēr domāju, ka nebūtu pareizi starp visām nometnēm novilkt vienlīdzības zīmi.” (IBA)

9. decembrī Pelēcis raksta atkal. Par to vienlīdzības zīmi it kā piekrīt. “Taču taisnības labā jāsaka, ka [līdzās] Hitlera cilvēku krematorijām, gāzu kamerām citā zemeslodes daļā [PSRS] neatpalika bargie klimatiskie apstākļi, bads, cinga un metodes, ļoti līdzīgas “Salaspils nāves nometnē” aprakstītajām. Svēto inkvizīciju un fašismu cilvēce ir nolādējusi. Jācer, ka reiz nolādēs arī visus citus fanātismus.”

A.Pelēcis ir satraukts par lielo noklusēšanu. Vai tad nozīmīgāk ir līdzi just rakstniekam Nāzimam Hikmetam turku cietumā? “Iemetiet šo lapu vienkārši ugunī, bet man bija Jums tas jāpasaka. Ne kā pretiniekam, bet kā cilvēkam, ko cienu.”

10. jūlijā Pelēcis sūta divus dzejoļu ciklus, kas mašīnrakstā izveidoti kā krājumiņi. Autors pavadvēstulē lūdz pateikt “iet vai neiet pie sirds”. “Jūs nu varat, protams, taujāt, kāpēc tieši Jums rakstu? Tāpēc ka mūs dīvainā kārtā vieno divu vēstures briesmoņu dzeloņu stiepules: kādreiz arī pa dzeloņu stiepuli var piezvanīt uz citu planētu.”

1999. gadā, kad Birze pārlūkos savu arhīvu, viņš uz Pelēča aploksnes uzrakstīs atzinumu: “Žēl, ka neatbildēju.”

1967. gada Pēterdienā Pelēcis raksta visgarāko vēstuli Birzem. Viņš ir ļoti (un pamatoti) sašutis par Andreja Upīša rakstu “Bezsaules noriets latviešu buržuāzijai un tās literatūrai emigrācijā” (avīzē “Cīņa”). “Ikvienam, kam mīļa latviešu rakstniecība, nevar būt mierīga sirds, ja ir atradies latviešiem savs Mao un regulāri jau gadu desmitiem apspļauda savus laikabiedrus un pat bijušos draugus.” Pelēcis aizstāv Aspaziju, kas noķengāta arī filmā “Rainis” (F.Rokpeļņa scenārijs).

Kāpēc nav izdoti Jāņa Jaunsudrabiņa Raksti? Vajag reabilitēt Jāni Akurateru, Kārli Ieviņu (jāizdod romāns “Putras Dauķis”), Kārli Zariņu (viņš saņem ceļa strādnieka minimālo pensiju), Pāvilu Gruznu, Apsesdēlu un daudzus citus lielos rakstniekus.”

M.Birze šo sūtījumu vēlāk vērtēs tā: “Laba vēstule.”

Ilgonis Bērsons. Deviņi likteņi. Represētie rakstnieki. Apraksti un ziņas, 
Signe, 2001. No autora ievadvārdiem un no nodaļas par Aleksandru Pelēci.

Norāde IBA — Ilgoņa Bērsona arhīvs


Latvijas Vēstnesis Nr. 100 (2487) 28.06.2001

atpakaļ uz Noziegumi pret cilvēci