Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Bezprecedenta gadījums
Inesis Feldmanis

Tieši pirms 65 gadiem — 1939. gada 14. decembrī — par agresiju pret Somiju PSRS izslēdza no Tautu savienības, pirmās starptautiskās organizācijas pasaules vēsturē, kuras uzdevums bija nodrošināt un nostiprināt mieru un drošību. Tautu savienības pastāvēšanas 26 gadus ilgajā vēsturē (1920 — 1946) tas bija bezprecedenta gadījums. No 63 valstīm, kuras kopumā iestājās un darbojās šajā organizācijā, ne pret vienu citu netika pielietots galējais līdzeklis (izslēgšana) un nevienai citai nevajadzēja piedzīvot šādu kaunu. Gan nacistiskā Vācija, gan fašistiskā Itālija, gan arī Japāna izmantoja statūtos paredzēto iespēju un pašas izstājās no Tautu savienības.

Uz tiešas un nepārprotamas agresijas ceļa, kas noveda pie tik apkaunojoša rezultāta, Padomju Savienība nostājās 1939. gada 23. augustā , kad noslēdza ar Vāciju prettiesisko un noziedzīgo Molotova — Ribentropa paktu par ietekmes sfēru sadali Austrumeiropā, kam 1. septembrī sekoja nacistu, bet 17. septembrī arī padomju uzbrukums Polijai. Abas agresīvās lielvalstis dažu nedēļu laikā sagrāva Poliju un nostiprināja Padomju Savienības un Vācijas tautu draudzību "ar asinīm" (padomju diktatora J. Staļina izteiciens). Par iestāšanos Otrajā pasaules karā de facto nacistiskās Vācijas pusē Padomju Savienība saņēma dāsnu atalgojumu. Saskaņā ar līgumu par draudzību un robežu, kuru parakstīja abas lielvalstis 1939. gada 28. septembrī, Padomju Savienība pievienoja sev 51,4% no Polijas teritorijas.

Ar šantāžas, diplomātiskā un militārā spiediena palīdzību Maskavai izdevās 1939. gada septembra beigās un oktobra sākumā uzspiest Igaunijai, Latvijai un Lietuvai, kuras Vācija bija "atdevusi" Padomju Savienībai, savstarpējās palīdzības līgumus. Saskaņā ar šiem līgumiem PSRS ieveda minētajās valstīs noteiktu karaspēka kontingentu, ierīkoja sauszemes, gaisa un jūras karaspēka bāzes. Ņemot vērā Padomju Savienības agresīvos nolūkus pret Baltijas valstīm, šie līgumi bija nāves spriedums Latvijas, Lietuvas un Igaunijas suverenitātei. Tie ievadīja šo valstu neatkarības gala sākumu un bija 1940. gada jūnija prelūdija, okupācijas patiesais sākums.

Somi atteicās slēgt ar Padomju Savienību savstarpējās palīdzības līgumu, kā arī nepiekrita atdot krieviem Somu līča austrumu arhipelāga ārējās salas, kā arī Karēlijas zemes šauruma rietumdaļu apmaiņā pret citu lielāku teritoriju padomju Karēlijā. Maskava pārtrauca sarunas un forsēja gatavošanos militārai agresijai. Padomju prese izvērsa neapvaldītu pretsomu kampaņu. Pēc nacistu parauga ("Gleivicas incidents") padomju specdienesti 26. novembrī inscenēja robežkonfliktu pie Mainilas ciema, apvainojot tā izraisīšanā Somiju, kuras artilērija it kā šāvusi pāri robežai, nogalinot vairākus padomju karavīrus. Somu priekšlikums izmeklēt incidentu tika noraidīts. Padomju Savienība pārtrauca diplomātiskās attiecības un 30. novembrī uzsāka plašu uzbrukumu. Šis notikums Otrā pasaules kara vēsturē ieguvis Ziemas kara nosaukumu.

Lai attaisnotos pasaules sabiedrības acīs, Kremlis izšķīrās par ļoti neveiksmīgu un šodienas skatījumā reti smieklīgu maldināšanas pasākumu. 1939. gada 1. decembrī Somijas armijas atstātā pierobežas ciemā Terijokos (tag. Zeļenogorskā) tika sastādīta marionešu valdība, kuras priekšgalā atradās viens no Kominternes vadītājiem, pēc tautības soms Otto Kūsinens. 2. decembrī Maskava ar šo "valdību" noslēdza draudzības un savstarpējās palīdzības līgumu, kas atrisināja "visus strīdīgos jautājumus" Padomju Savienībai vēlamā garā.

Sākoties padomju agresijai, Somijas likumīgā valdība nolēma vērsties pie Tautu savienības ar lūgumu pēc palīdzības. Tautu savienība izšķīrās par atbalstu Somijai.

"Somijas jautājumu" Tautu savienības padome iesāka skatīt 9. decembrī, bet 14. decembrī tika pieņemts lēmumu par PSRS izslēgšanu no organizācijas. Par to nobalsoja septiņu valstu (Lielbritānijas, Francijas, Beļģijas, Dienvidāfrikas, Bolīvijas un Dominikas) pārstāvji, pret nebalsoja neviens, bet četri atturējās. Padomju Savienība uz izslēgšanu reaģēja kā ar lielummāniju sirgstošs agresors, kam nerūp valsts starptautiskā autoritāte un prestižs.

No vēstures, ja labi grib, var mācīties, bet to nevar izmainīt. Reiz notikuši fakti ir un paliek fakti. Visās grāmatās par starptautisko attiecību vēsturi vienmēr arī turpmāk tiks pieminēts, ka Padomju Savienība bija vienīgā valsts, kas kā agresore tika izslēgta no Tautu savienības.

Latvijas Avīze 14. dec.,2004

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home