Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Liela dzīvesgājuma liecības
Baiba Lazda

Kara muzeja ekspozīcija "Latvija padomju okupācijas laikā. Trešā atmoda. 1945.-1991." 15.jūnijā kļuva bagātāka ar vairākām aizvadītā laika liecībām.

Pulvertorņa ceturtā stāva zālē, kas pārtapusi par milzīgu padomju laika komunālo dzīvokli, kur sarkani aizstieņi nošķir atsevišķās istabas, tagad vienā no istabiņām līdzās balti krāsotam virtuves galdiņam, kas, pārklāts ar pabalējušu vaskadrānu, muzeja apmeklētājiem piedāvā rupjmaizes "ķieģelīti", ķiploka galviņu un eļļā peldošas šprotes, novietots padomju laikam neraksturīgi lepns, pēc individuālā pasūtījuma darināts rakstāmgalds. Vāzē baltas rozes un turpat, pie "istabiņas" sienas - Ulda Zemzara zīmēts Eduarda Berklava portrets.
Uz galda zem stikla - divi dokumenti, ko šķir ne tikai gadu desmiti, bet arī divu dažādu sabiedrisko sistēmu maiņas radītās pārmaiņas tautas dzīvē: laika krietni pabružāts izraksts no pavēles par to, ka 1944.gada 24.novembrī gvardes majors Eduards Berklavs ir apbalvots ar Sarkanās Zvaigznes ordeni, un tam līdzās - ar Latvijas Republikas lielo ģerboni rotāta un Jāņa Straumes parakstīta apliecība: LPSR Augstākās padomes deputāts Eduards Berklavs 1990.gada 4.maijā balsoja par Latvijas neatkarību.
Tieši pirms gada mūsu valsts ievērojamais politiķis un sabiedriskais darbinieks tieši te, Kara muzejā, svinēja savu 90.dzimumdienu. Viņš aicināja visas nacionāli orientētās partijas sadoties rokās un darboties viena mērķa vārdā. Bet tagad, kad Eduards Berklavs atdusas Raiņa kapos, viņa radiniece Melita Ledžus paraksta dāsnu dāvinājumu muzejam - apmēram 200 priekšmetu un laikmeta dokumentu, kas no Eduarda Berklava personiskajām lietām ir pārtapuši par laikmeta liecībām.

Fotokolāža

PSKP CK Augstākās partijas skolas 1951. gada izlaidums. Padzisušās fotogrāfijas pēdējā rindā var sazīmēt 37 gadus vecā Eduarda Berklava vaibstus. Jau vairāk nekā sešus gadus viņa pleci vairs nejūt Latviešu strēlnieku divīzijas virsnieka šineļa raupjumu: kā pārliecināts komunists Eduards Berklavs ir ķēries pie darba komjaunatnes un partijas darbā. Pagaidām viņā vēl stingra ir ticība partijas lozungiem, bet kaut kur apziņas attālākā nostūrī jau rodas jautājumi, uz kuriem nespēj atbildēt ne Augstākā partijas skola, ne pati partija. Reālā padomju īstenība iesēj sēklu, kas uzdīgs pēc pieciem gadiem, kad, viņa rosināts, Latvijas komunistiskās partijas Rīgas pilsētas komitejas birojs 1956.gada 30.novembrī pieņem lēmumu par latviešu un krievu valodas apguves nepieciešamību apkalpojošās nozarēs strādājošiem.
Lēmumā, protams, viss ir formulēts saskaņā ar vispārpieņemtām atsaucēm uz partijas gudro politiku, taču zemteksti un mērķi ved tieši pretējā virzienā. "Vadīdamies pēc PSKP XX kongresa lēmumiem par nepieciešamību arī turpmāk visuzmanīgākā veidā savā praktiskajā darbā ievērot visu PSRS nāciju un tautu nacionālās īpatnības, partijas rajonu komitejas, partijas pirmorganizācijas un daudzi plašus iedzīvotāju slāņus apkalpojošo uzņēmumu un iestāžu vadītāji veikuši zināmu pozitīvi vērtējamu darbu šajā virzienā, sākuši vairāk pievērst uzmanību kadru atlasei un izvietošanai, ņemot vērā viņu latviešu un krievu valodas zināšanas, kas ievērojami uzlabo iedzīvotāju apkalpošanu viņiem pieejamā valodā.
Līdztekus tam partijas pilsētas komitejas birojs atzīmē, ka vispārējais stāvoklis plašu iedzīvotāju slāņu apkalpojošo kadru atlasē un izvietošanā vēl aizvien ir neapmierinošs. Daudzās tirdzniecības organizācijās, komunālo pakalpojumu uzņēmumos, medicīnas iestādēs, milicijas orgānos u.c. ievērojama darbinieku daļa, kas ikdienā saistīta ar plašām darbaļaužu masām, pārvalda tikai vienu valodu (latviešu vai krievu), kas rada neērtības iedzīvotājiem un izraisa pamatotas pretenzijas. Tomēr partijas rajonu komitejas, partijas pirmorganizācijas, minēto uzņēmumu un iestāžu vadītāji nav veikuši nepieciešamos pasākumus, lai organizētu latviešu un krievu valodas apgūšanu kadriem, kas apkalpo plašus iedzīvotāju slāņus. Latvijas Kompartijas pilsētas komitejas birojs nolēmis: "(..) Partijas organizāciju sekretāriem, arodbiedrību organizāciju komiteju priekšsēdētājiem, plašu iedzīvotāju slāņu apkalpojošo uzņēmumu un iestāžu un pirmām kārtām tirdzniecības organizāciju, komunālo uzņēmumu, tramvaju un trolejbusu tresta, autobusu parka, namu pārvalžu, medicīnas iestāžu, milicijas orgānu u.c. vadītājiem uzdot no 1957.gada 1.janvāra organizēt kadriem latviešu un krievu valodas mācības, lai viņi divu gadu laikā spētu apgūt šīs valodas."
Pēckara gados "plašās darbaļaužu masas" lieliski zināja, ka Rīgas "tirdzniecības organizācijās, komunālo pakalpojumu uzņēmumos, medicīnas iestādēs, milicijas orgānos" skan tikai viena - krievu - valoda. Un tālab runas par krievu valodas mācīšanu šai lēmumā ir visīstākais apzinātas demagoģijas plāksteris, kas nepieciešams, lai padomju Latvijas galvaspilsētā ieskanētos arī latviešu valoda. Un Latvijas kompartijas Rīgas pilsētas komitejas biroja lēmums panāk savu: cittautieši sāk mācīties. Tā ir liela partijas pilsētas komitejas pirmā sekretāra Eduarda Berklava uzvara.
Taču pārmaiņu vējš skar ne tikai valodu: kopā ar ekonomistu Paulu Dzērvi tiek pamatota imigrācijas ierobežošanas nepieciešamība, un dažu gadu laikā Rīgā jaunpierakstīto iedzīvotāju skaits samazinās desmitkārt - ekonomiski attīstītākās padomju republikas galvaspilsēta vairs nav sūklis, kas neierobežoti uzņem visu gribētāju, galvenokārt padomju armijas aktīvā dienesta un atvaļināto militārpersonu plūdus. Bet katra darbība, it sevišķi tik kardināla, izraisa pretdarbību: uz Maskavu ceļo sūdzība pēc sūdzības. Vēl vairāk to kļūst, kad 1958.gadā Latvijā izvēršas diskusija par to, cik lietderīga ir Maskavā izprojektētās Pļaviņu hidroelektrostacijas celtniecība. Protestus sūta gan ievērojami zinātnieki, gan darba kolektīvi. Kaut arī cīņa tiek zaudēta, jau tas vien, ka pirmoreiz pēckara gados uzvirmo tik plaša sabiedrības aktivitāte, ir ievērojams sasniegums. Tomēr kļūst skaidrs, ka ar tik šauru vadošos posteņos esošu domubiedru pulku pret Maskavas politiku cīnīties būs grūti. Tāpēc 1959.gada sākumā Ļeņina ielas dzīvoklī top raksts "Cīņai" -

"Saruna no sirds".

Latvieši tiek aicināti stāties partijā. Pēcāk kompartijas staļiniskie dogmatiķi šo rosinājumu nodēvēs par nacionālkomunisma sērgu. Un jau 1959.gada 8.jūlijā aiz slēgtām durvīm top oficiāla partijas atbilde Eduarda Berklava "Sarunai no sirds": Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas VII slēgtais plēnums pieņem savu pilnīgi slepeno lēmumu "Par nopietniem trūkumiem un kļūdām darbā ar kadriem un nacionālās politikas praksē republikā".
Pārsvītrojot visu, ko vairāku gadu garumā centušies īstenot nacionālkomunisti, Latvijas KP CK pirmā sekretāra J.Kalnbērziņa parakstītais dokuments pauž: "Visnopietnākie ļeņinisko principu pārkāpumi kadru izraudzīšanā izpaužas tai apstāklī, ka pēdējā laikā daži partijas, padomju un saimniecisko orgānu vadītāji, izvirzot un izvietojot darbiniekus, neņem vērā viņu lietišķās un politiskās īpašības, bet vispirms tautību. Atsevišķas partijas pilsētu un rajonu komitejas, ministrijas un resori, motivējot ar tādu kadru izvirzīšanu, kas prot gan latviešu, gan krievu valodu, ieturēja noteiktu līniju, lai nomainītu tos kadrus, kas pēc tautības nav latvieši. Turklāt nereti tika ignorēts Latvijas PSR iedzīvotāju daudznacionālais sastāvs. Republikā tika rupji pārkāpti Ļeņina norādījumi par to, ka darbiniekiem nedrīkst uzspiest valodas mācīšanos, ka šeit jāievēro stingra brīvprātība. Tā 1956.gada novembrī partijas Rīgas pilsētas komiteja pēc toreizējā partijas pilsētas komitejas pirmā sekretāra b. Berklava neatlaidīgās prasības pieņēma lēmumu, ka divos gados obligāti jāiemācās latviešu un krievu valoda.
Saskaņā ar šo lēmumu uzņēmumu, organizāciju un iestāžu vadītājiem pēc diviem gadiem bija jāizskata jautājums par turpmāko iespēju izmantot darbā personas, kas neprot latviešu valodu. Tas radīja nevienādu stāvokli dažādu tautību darbiniekiem, jo vairums Rīgā dzīvojošo latviešu jau sen prot krievu valodu, bet darbiniekiem, kas atbraukuši uz Latviju no citām republikām, vajadzēja no jauna mācīties otru valodu. Partijas Rīgas pilsētas komitejas lēmuma nolūks īsti bija - izspiest citu tautību kadrus, aizbildinoties ar to, ka viņi neprot latviešu valodu. Tas viss radīja nervozitāti un nedrošību ievērojamā daļā darbinieku. (..) Tiesību ierobežošana personām, kas pēc tautības nav latvieši, izpaudās arī tā, ka slēdza vai samazināja plūsmas ar krievu mācības valodu vairākās republikas augstskolās. Tāpēc Latvijas un citu republiku krievu vidusskolas beigušajiem būtībā bija ņemta iespēja turpināt izglītību Latvijas augstskolās. (..) Partijas ļeņiniskās nacionālās politikas izkropļojumi izpaudās arī tā, ka Latvijas PSR Ministru Padome un Rīgas pilsētas izpildkomiteja ar Latvijas KP CK ziņu, motivējot ar stingru pases režīma ievērošanu Rīgas pilsētā, lika dažādus šķēršļus iedzīvotāju - sevišķi cittautiešu pierakstīšanai. (..) Republikā bija gadījumi, kad atsevišķi vadošie darbinieki mēģināja novērst partijas organizāciju no pareizā ļeņiniskā ceļa, novirzīt to nacionālā ierobežotībā un noslēgtībā. Tā, piemēram, Latvijas KP CK biroja loceklis Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks b. Berklavs, apspriežot septiņgades plāna projektu, atklāti uzstājās pret partijas ģenerāllīniju par smagās rūpniecības attīstību (..). Šie labēji oportūnistiskie priekšlikumi būtībā nav nekas cits kā tiekšanās pēc autarhijas, nacionālās norobežotības un noslēgtības, un to pieņemšana kaitētu kopējām valsts interesēm, kā arī latviešu tautas interesēm, jo tas traucētu Latvijas ekonomiskos sakarus ar citām mūsu zemes republikām un kavētu Latvijas PSR ražošanas spēku attīstību. (..) Latvijas Kompartijas CK plēnums nolemj: (..) 4. Atcelt Latvijas KP CK biroja 1956.gada 6.decembra lēmumu "Par latviešu un krievu valodas mācīšanos vadošajiem kadriem" kā nepareizu. Izskaidrot partijas rajonu un pilsētu komitejām, kā arī partijas pirmorganizācijām, ka latviešu un krievu valodas mācīšana jāorganizē saskaņā ar Ļeņina norādījumiem uz stingras brīvprātības pamatiem, nekādā gadījumā nepieļaujot administrēšanu un piespiešanu. (..) 11. Tā kā b. Berklavs ilgu laiku savā praktiskajā darbā pieļāvis nopietnas politiskas kļūdas, uz kurām viņam vairākkārt aizrādīts, un tā kā no šiem norādījumiem viņš tomēr nav izdarījis vajadzīgos secinājumus un Latvijas KP CK plēnumā izturējās nepartejiski un nebija atklāts, svītrot b. Berklavu no Latvijas KP CK biroja un CK locekļu sastāva un uzskatīt, ka nav iespējams viņu atstāt Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieka amatā. Brīdināt b. Berklavu, ka gadījumā, ja viņš nemainīs savus antipartejiskos uzskatus, tiks izvirzīts jautājums par viņa piederību partijai."

Fotogrāfija

Viens no Latvijas Komunistiskās partijas slēgtā plēnuma rezultātiem ir tāds, ka Eduardam Berklavam, pagaidām vēl kompartijas biedram, aizliedz dzīvot Latvijā: viņam jādodas uz Vladimiru. Tur aizrit vairāk nekā astoņi gadi, līdz pienāk 1968.gada 10.janvāris: fotogrāfija iemūžina Eduardu Berklavu, pie kura ieradusies dzīvesbiedre Margarita, lai abi kopā atgrieztos Rīgā.

Atmodas laiks

Dokumenti: Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresa delegāta mandāts, Latvijas Nacionālās neatkarības kustības 1.kongresa delegāta mandāts, Vislatvijas tautas deputātu sapulces mandāts, Barikāžu piemiņas zīme...
Šis laiks mums ir tik tuvs un notikumu pārbagāts, ka visu, kas saistīts ar Eduarda Berklava vārdu un darbību, ir grūti uzskaitīt. Bet bagātīgu dokumentālo liecību klāstu par to tagad glabā Kara muzejs. Tikai žēl, ka uz lielā rakstāmgalda muzeja "komunālajā dzīvoklī" nestāv rakstāmmašīna, uz kuras 1971.gadā tapa slavenā "Septiņpadsmit latviešu komunistu vēstule", kas, no Latvijas nelegāli izsūtīta, apceļoja apmēram 100 pasaules preses izdevumu un tagad glabājas Apvienoto Nāciju Organizācijas bibliotēkā. Tā kā rakstāmmašīna arī pirms tam bija izpalīdzīga, rakstot un pārrakstot dažādas "ķecerīgas" vēstules un iesniegumus, par kuriem pastiprināti interesējās Valsts drošības komiteja, turēt to vienā dzīvoklī būtu bijis vairāk nekā neapdomīgi. Pēdējā pārbaudītā informācija liecina, ka laikā, kad vairākās mājās jau bija atskanējuši uzstājīgi zvani pie durvīm, Eduards Berklavs sarunājis ar Ievu Niedri, pie kuras tobrīd rakstāmmašīna atradās, ka viņa aiznesīs to uz Meža kapiem, kur, nevienam neredzot, ieliks Berklava kunga atstātā maisā. Tā arī izdarīts. Eduards Berklavs smago nešļavu gan paņēmis, taču līdz ar to stāstījums apraujas: slaveno rakstāmmašīnu pēc tam neviens vairs nav redzējis. Tomēr Kara muzejs būtu ļoti gandarīts, ja liktenim labpatiktos vēsturisko rakstāmmašīnu novietot ekspozīcijas goda vietā - uz Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieka Eduarda Berklava galda.
Latvijas Vēstnesis
28.06.2005

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home