Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Kas nu kuram bija tuvāks
Viesturs Sprūde

Padomju politiskās dzīves nesenās reālijas daudziem ir ātri aizmirsušās. Atkal dzird runājam un rakstām, ka padomju laika nejēdzības Latvijā radījusi nevis Maskava, bet latvieši, jo esot taču paši vadījuši gan vietējo kompartiju, gan republiku. Kā tad īsti bija, lūdzu pastāstīt vēstures doktori un Latvijas Universitātes Vēstures institūta pētnieci DAINU BLEIERI. — Tas nav vienkāršs jautājums, — atzīst vēsturniece. Latvijas PSR augstākā instance bija LPSR Komunistiskās partijas Centrālās komitejas birojs, bet, no otras puses, visi galvenie jautājumi tomēr tika regulēti no Maskavas.

Pēckara gados Maskava neuzticējās pat vietējiem komunistiem, un līdz 1947. gadam visās Baltijas republikās ar tiešu kontroli nodarbojās VK(b)P CK biroji. Tāda biroja vadītājam neoficiāli bija lielāka loma nekā republikas kompartijas pirmais sekretārs. Lietuvas "vietvaldis" bija vēlāk labi pazīstamais Mihails Suslovs, Latvijā Šataļins, pēc tam Rjazanovs.

Kā uzsver Daina Bleiere, liela nozīme bija republikas kompartijas vadītāja spējām veidot attiecības ar "vietvaldi". Padomju sistēmā personiskajām attiecībām un intrigām bija milzīga loma, jo varas funkcijas nebija strikti nodalītas un pārklājās.

— Dominēja izpildvara. Kompartijas vadība pakļāva sev likumdevējus, tiesu varu un visur iejaucās. Sešdesmito gadu sākumā Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs Ēriks Baumanis atklāti žēlojās par partijas centrālkomitejas jaukšanos Rīgas pilsētas lietās, — stāsta vēsturniece.

— Vai partijas centrālkomitejas un Maskavas ietekme vēlāk tomēr neatslāba?

— Staļins centra lomu pastāvīgi palielināja, Hruščovs iesāka pretēju procesu, bet Brežņeva sistēma centās nedarīt neko un katras republikas vadītājs bija kā autoritārs hans — ja viņš mācēja kārtot lietas Maskavā, varēja valdīt netraucēti. Staļina laikā gan pastāvīgi bija jābaidās par savu vietu, tāpēc dažāda veida izdzīvošanas stratēģijas bija galvenais, ar ko nodarbojās amatpersonas — noēd citus, lai nenoēd tevi. Piemēram, Igaunijā piecdesmito gadu sākumā nomainīja partijas vadību un piecdesmito gadu vidū bija mēģinājums izdarīt ko līdzīgu Lietuvā. Tur ministru padomes priekšsēdētājs Mečislavs Gedvils mēģināja "nomest" Sņečku, taču viņu glāba labās attiecības ar Maskavā ietekmīgo Suslovu. Parasti tādos sāncensības gadījumos uzvarēja partijas līderis.

— Tātad svarīgi bija atrast kādu, kas aizbilst labu vārdu Maskavā…

— Pašus republiku vadītājus PSRS kompartijas pirmais sekretārs pieņēma ļoti reti. To var just kaut vai 1959. gada nacionālkomunistu lietā. Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks Eduards Berklavs, juzdams briesmas, tomēr tādā amatā nevarēja braukt uz Maskavu. Viņš bija spiests meklēt kādu, kas to izdara. Atšķirībā no Berklava Pelšem bija sava "roka" Maskavā — tas pats Suslovs — un arī "aizmugure" zemāku funkcionāru līmenī, kas izrādījās ļoti svarīgi. Nacionālkomunistiem tāda atbalsta partijas aparātā nebija.

— Jūs runājāt par izdzīvošanu, arī Vili Lāci mēdz attaisnot ar nepieciešamību izdzīvot…

— Izdzīvot jau gribēja visi. Kas saprata, ka vairs nespēj, darīja arī kā Igaunijas AP prezidija priekšsēdētājs Johanness Varess-Barbaruss. Viņš 1946. gadā nošāvās. Kaut gan nevar pilnīgi droši teikt, ka tādēļ, jo klīda arī versijas par drošības orgānu iejaukšanos. Bet, ja ņem tās personas, kas 1940./1941. gadā Baltijā kļuva par galvenajiem kolaboracionistiem, tad viņu likteņos ir zināmas likumsakarības. Pēc kara šie cilvēki vēl dzīvoja ilūzijās par republiku zināmu patstāvību. Diezgan drīz izrādījās, ka tam nav pamata. Lācis nomināli bija valdības galva, taču padomju sistēmā amata prestižs varēja būt lielāks par ietekmi uz lēmumu pieņemšanu un otrādi. Sākot no 1946. gada, Latvijas, Igaunijas un Lietuvas partijas un padomju iestādes vidējā un zemākā līmenī pamatīgi "tīrīja". Latvijā atcēla centrālkomitejas sekretāru lauksaimniecības jautājumos Jurgenu un vēl dažus. Lietuvā — mēģināja tikt vaļā no Sņečkus, bet viņam izdevās neitralizēt savu sāncensi — atsūtītu krievu komunistu —, to sakompromitējot. Sākotnēji Lietuvā 80% kompartijā bija krievi. Tikai sešdesmitajos gados situācija sāka strauji mainīties.

— No Brežņeva laiku avīzēm palicis prātā, ka Latvijas PSR vadošo personu uzvārdi galīgi nebija latviski.

— Latvijā latviešu komunistu īpatsvars nebija lielāks kā sākumā Lietuvā. To vajadzētu ņemt vērā tiem, kas tagad saka, ka padomju laikos paši latvieši te vien visu noteica. Latviešu partijnieku skaits pieauga no sešdesmitajiem, septiņdesmitajiem gadiem un arī pārsvarā tikai laukos. Līdz tam pat laukos partijas vadībā vairākums bija krievi. Tikai pirmajām personām vajadzēja būt ar latviskiem uzvārdiem. Latvietis bija arī Augusts Voss. Atšķirībā no Borisa Pugo, kurš mēģināja, bet kuram ļoti grūti gāja, Voss ļoti labi runāja latviski, bet savas varas laikā viņš nekad to nedarīja publiski. Protams, lielākā daļa komunistu, kas skaitījās latvieši, nāca no Krievijas. Tiesa, Krievijas latvieši bija ļoti dažādi — vieniem Latvija bija sirdij tuva, citi, pazaudējuši valodu un nacionālo identitāti, vairs nejutās kā latvieši.

— Vai tamdēļ Latvija Baltijā izrādījās vispārkrievotākā?

— Pirmkārt, Latvija ir Baltijas vidus, tāpēc pārkrievošana notika īpaši mērķtiecīgi. Nelatviešus ieplūdināja visos stratēģiski svarīgākajos punktos. Tā bija apzināta vietējo kadru izspiešanas politika, ko labi var redzēt no tā, kā izspieda karu pārdzīvojušos komunistus. Nobīdīšana malā notika apzināti, jo viņiem neuzticējās. Daļa vietējo komunistu, redzot iepriekšējos gados notikušo, aizgāja paši. Rusifikācija intensīvi notika tieši vidējā aparāta līmenī, mazāk vadošajos amatos, kaut gan arī tajos netrūka nelatviešu. Apriņķu, rajonu pirmie sekretāri un izpildkomiteju priekšsēdētāji vēl gadījās latvieši, bet viņu vadītais aparāts ne. 1959. gada pirmajā pusē bija Berklava aicinājums latviešiem stāties kompartijā, jo nacionālkomunisti apzinājās, ka viņu bāze ir vāja. Bet šo aicinājumu ātri nokritizēja, kas arī liecina par Maskavas neieinteresētību paplašināt vietējo komunistu rindas. Sākot no sešdesmitajiem gadiem, sāka veidoties latviešu partijnieku jaunā tehnokrātu paaudze: Politehniskā institūta absolventi, celtnieki, lauksaimnieki, tikai atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas latvieši LPSR kompartijas aparātā vienmēr bija mazākumā. Ietekmēt notikumus viņi nevarēja un koncentrējās laukos. No turienes atmodas laikos nāca progresīvie komunisti.

— Tomēr kāpēc Lietuvai izdevās noturēties pret industrializāciju un pārkrievošanu, bet Latvijai ne?

— Lietuviešiem tiešām izdevās labāk novirzīt centra investīcijas. Paskatieties viņu lauku attīstību: kolhozu ciematos būvēja pārsvarā vienģimeņu mājas, attīstīja infrastruktūru. Turpretī mums līdz pat astoņdesmitajiem gadiem bija izteikta politika laukos būvēt tikai daudzdzīvokļu mājas.

Lietuvā Sņečkus bija labs politiķis un spēcīga personība, kaut arī ir viedoklis, ka viņa lielā loma Lietuvas "noturēšanā" ir mīts, kas radīts jau pēc Sņečkus nāves. Bet jāņem vērā, ka pirms kara Lietuvā rūpniecībā bija neattīstīta, kamēr Latvijā bija viss rūpniecības tālākai attīstībai nepieciešamais. Kopš 1946. gada visi lielākie Latvijas uzņēmumi pakļāvās Vissavienības ministrijām un militārrūpnieciskajam kompleksam. Maskavas resori rīkojās pilnīgi patstāvīgi. Republikas Ministru padomei līdz pat 1957. gadam par rūpniecību bija maza teikšana. Pēc tam daļu pilnvaru atdeva LPSR Tautas saimniecības padomei, kuru 1965. gadā atkal likvidēja. Vissavienības resoriem bija izdevīgāk būvēt Latvijā nekā Sibīrijā. Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados lielo uzņēmumu vadība stipri regulēja republikas politiku. "Alfa", "Komutators", VEF — tās bija valstis valstī. Šie uzņēmumi varēja vervēt darbaspēku Krievijā, nesodīti gandēt vidi un darīt pat PSRS likumiem neatbilstošas lietas. Turklāt Rīga bija Baltijas kara apgabala centrs. Apgabala pavēlnieks bija Latvijas kompartijas centrālkomitejas politbiroja loceklis. Te ieplūda demobilizētie virsnieki un tika rūpīgāk uzraudzīts, lai viss būtu kārtībā.

— Vai var teikt, ka eksistēja plāns, kā Latvijā ievest pēc iespējas vairāk sveštautiešu?

— Tāda dokumenta noteikti nebija, bet darbojās divi līmeņi. Vienā notika cittautiešu ieplūdināšana pārvaldes aparātā, tika mainīta iedzīvotāju procentuālā attiecība, lai "priekšpostenī pret Rietumiem" izveidotos pietiekami liela cilvēku daļa, uz kuru varētu balstīties. Tas, ka pēc kara ekonomikā un republikas pārvaldē latviešus "tīrīja ārā" kā neuzticamus, ir pilnīgi skaidrs. Otrs līmenis ir stihiskais — dzīve te bija labāka, un karā izpostīto Krievijas apgabalu problēmas tika risinātas, liekos iedzīvotājus nosūtot uz Baltiju. Viņiem sekoja radi, draugi, paziņas.

— Vācu profesors Ervīns Oberlenders saka, ka padomju republiku vadītāju galvenais uzdevums bija iegūt ietekmi Maskavā un panākt tur zināmu labumu savām republikām. Sacīsim, LKP CK pirmā sekretāra Vosa gadījumā es tādu rūpēšanos neredzu.

— Tur jau ir tā nelaime, ka Latvijai neveicās, sākot jau ar Kalnbērziņu, kurš nebija vajadzīgā līmeņa personība. Centra attieksme pret republikām lielā mērā bija atkarīga no to vadošajām personībām un viņu prioritātēm. Tās vienmēr bija tikai Maskavas pavēļu pildītājas, taču dažam no viņiem vēl bija svarīgi, lai pašu republika zeltu un plauktu. Patiesībā, lai centrā labi kotētos, jāplaukst bija arī republikai, taču vienmēr nācās atcerēties, ka pārliecīga republikas interešu aizstāvība var slikti beigties kā 1959. gadā. Arī iesaistīšanās Kremļa intrigās draudēja ar kakla laušanu. Vosa prioritāte acīmredzot bija sagaidīt mierīgas vecumdienas Maskavā PSKP CK politbiroja locekļa statusā, kā to bija darījis Arvīds Pelše. Voss lielā mērā savu mērķi īstenoja, kaut ne līdz galam, jo laiki mainījās. Latvijas PSR pirmās personas orientējās uz Maskavu pat karjeras ziņā. Lietuvā un Igaunijā tāda tendence bija mazāka. Brežņeva laikā, ja vien nebija kādas izteiktas nepakļāvīguma pazīmes, republikas vadības aparāts varēja dzīvot mierīgi. Nomenklatūra beidzot sajuta iespēju izmantot iespējas, kas tai pavērās. Tā bija paaudze, kas bija sākusi savu karjeru trīsdesmitajos gados pēc Staļina tīrīšanām. Jaunībā dzīvojuši pie stingras kontroles, tagad vecumdienās šie cilvēki uzskatīja, ka pelnījuši pirtis, medības un privilēģijas.

— Vai mūsdienās ir iespējams dokumentāri pierādīt, ka kāds lēmums "nokārtots" ar banketa vai pirts palīdzību?

— Ar septiņdesmitajiem astoņdesmitajiem gadiem ir tā problēma, ka arhīvu materiālos vairs neparādās lēmumu pieņemšanas process. Staļina periodā arī daudz kas notika privātās sarunās vai telefoniski, taču cilvēki apspriedās atklātāk, runāja un sarunas tika daudz vairāk dokumentāli fiksētas. Stagnācijas laikā ir tikai absolūti tukšas standartrunas. Septiņdesmito gadu dokumenti ir ļoti nepateicīgi pētniecībai, jo cilvēki jau bija par daudz iemanījušies "pareizi" runāt un rakstīt protokolus.

— Vai bija kādi gadījumi, kad Maskavas norādes te uz vietas kāds mēģināja koriģēt?

— Daži gadījumi bija, bet vislabāk dokumentēta ir izglītības likuma apspriešana 1958./1959. gadā. PSRS Ministru padome ar kompartijas lēmumu pasludināja izglītības reformas nepieciešamību. Ideja bija — 8 vai 10 klašu izglītība, ieviešot lielāku politehnisko apmācību un apvienojot mācības ar darbu ražošanā. Par pamatu ņēma KPFSR izglītības likumu un sistēmu. Maskava pat it kā iedrošināja republikas ļaut vecākiem izvēlēties, vai bērni mācīsies krievu un nacionālo valodu, vai tikai vienu no tām. Izglītības ministrija Viļa Samsona vadībā ieņēma pozīciju, ka Latvijā tāda "demokrātija" netiks piedāvāta, jo bez "brāļu tautas" valodas latviešu skolēniem nebūs nekādu iespēju, savukārt krievu skolēniem latviešu valoda jāzina dzīvei republikā. Tika diskutēts par mācību ilgumu un citiem grozījumiem, līdz 1959. gada pavasarī LPSR AP pieņēma izglītības likumu, kas atšķīrās no centra versijas. Taču gala iznākums bija tāds, ka vasarā likumu nācās steidzami mainīt un pieņemt vārds vārdā tādu, kāds darbojās KPFSR. Kā tur viss tika noregulēts, īsti nav skaidrs, bet kļuva redzams, ka pat Hruščova laikā republiku patstāvība bija tikai mīts. Patvaļīgi mainītais izglītības likums pēc tam bija viens no apsūdzības punktiem Berklavam. Vēl bieži piesauc Johannesu Kebinu, kurš ieņēma Igaunijas kompartijas sekretāra amatu no piecdesmito gadu sākuma līdz sešdesmito gadu beigām. Uz viņu izdarīja spiedienu, lai panāktu lielāku krievu valodas ietekmi izglītībā Igaunijā, taču Kebins visus mājienus ignorēja, kaut arī neteica nē. Beidzās ar to, ka viņu no amata atcēla. Bet Latvijā traģiskākais bija tas, ka vietējā vadība visas Maskavas norādes ņēma nopietni.

Latvijas Avīze
2004. gada 21. jūnijs

  Atpakaļ Back   

 Sākumlapa Home