Matīss Botanikers - Liepājas milicijas priekšnieks Baigajā gadā

1940.gada 20.jūnijā demonstranti piekāva Liepājas pilsētas prefektu (policijas priekšnieku) Evertu. Divas dienas vēlāk, tieši no Rīgas Centrālcietuma nācis, viņa vietā iesēdās Fridrihsons, kas Ulmaņa laikā bija tiesāts par spiegošanu Padomju Savienības labā. Taču viņš Liepājā pabija tikai īsu brīdi. Kārlis Ulmanis jau 4.jūlijā viņu pārcēla uz Daugavpili. Pēc Fridrihsona par milicijas priekšnieku kļuva Matīss Botanikers. Vecs komunists, kas bija astoņus gadus pavadījis cietumā.
1941.gadā, kara sākumā, viņš pēkšņi pazuda. Baumoja, ka kritis kopā ar citiem komunistiem Grīzupes ceļā. Ka redzēts starp līķiem Raiņa parkā. Īstas skaidrības nebija.
Vēlāk noskaidroja, ka milicijas priekšnieks no Liepājas pamucis. Slēpjoties zem sveša vārda, ar nevainojamiem dokumentiem līdz 1943.gada vidum bija strādājis Vidzemē par ceļa strādnieku.
Tad nonāca gestapo rokās. Būtībā savas muļķības pēc. Proti, visur nēsāja līdzi sievas dāvāto kabatas pulksteni, uz kura bija iegravēts viņa īstais vārds. Jādomā, ļoti mīlēja savu dzīvesbiedri.

Iepazinies ar sievu bija samērā dīvaini. Atrodoties cietumā, necerot ne uz kādu palīdzību, vecais komunists sāka regulāri saņemt paciņas, kuras sūtīja kāda sieviete. Pēc atbrīvošanas Botanikers viņu sameklēja. Iepazinās, iemīlējās, apprecējās, paliekot viņai uzticīgs līdz nāvei.
Liepājas polītiskās policijas priekšnieks ir fiksējis savu sarunu ar notverto Matīsu Botanikeru. Sarunas tekstu nododu lasītājiem pārdomām.

K.S.: "Kā jūs, kā rūdīts pagrīdnieks, varējāt pieļaut tādu kļūdu?"

B.: "Jums taisnība. No pulksteņa negribēju šķirties. Varēju atlauzt vāku, aizsviest, bet man šķita, ka ar šādu rīcību būtu nodarījis savai mīļotai sāpes..."

K.S.: "Ko jūs izdarījāt ar savu partijas biedra karti?"

B.: "To es, rūpīgi iesaiņotu, apraku pie iegaumētā kilometru staba."

K.S.: "Vai cerībā, ka nākotnē tā vēl būs vajadzīga?"

B.: "Protams... Tā nebija Vissavienības, bet gan Latvijas kompartijas biedra karte."

K.S.: "Kāda tad starpība?"

B.: "Ļoti liela. Tas, kas notika 1940.gadā Latvijā, mums, latviešu komunistiem, nebija pieņemams. Mēs daudzi gaidījām ko citu."
v K.S.: "Tomēr pats jūs piekritāt būt par Liepājas milicijas priekšnieku..."

B.: "Žanis Spure piespieda ieņemt šo amatu. Pretojos, sacīju neesmu piemērots. Spure atcirta: "Tev nekas nebūs jādara, vajadzīgo paveiks tavā vietā!"

K.S.: "Tātad jums bija jāklausa bez ierunām. Vai tad cietums neko nav iemācījis?"

B.: "Cietums nepārmāca, neaudzina, vienīgi rada tikai vēl lielāku naidu pret tiem, kuri tevi ieslodzījuši..."

K.S.: "Staļina Bērtuļa naktī jūs taču palīdzējāt salādēt lopu vagonos nevainīgus cilvēkus, aizsūtot uz Sibīriju?"

B.: "Zināmā mērā jā. Tā ir briesmīga traģēdija, kas sākās 1937.gadā, kad Staļins lika apšaut visus latviešus Padomju savienībā. Līdz tam mūs, komunistus pagrīdniekus, Latvijā vadīja no Krievijas latviešu biedri, pēc tam krievi Josifa pakalpiņi. Koba mums neuzticējās, apsaukāja par oportūnistiem, kas simpatizē Vakareiropas sociāldemokrātiem..."

K.S.: "Kas sastādīja sarakstus, pēc kuriem izsūtīja 14.jūnijā?"

B.: "Jūs taču zināt, ka visi režīmi: Staļina, Hitlera, Musolīni un citi, iznīcina savus politiskos pretiniekus. Kas nav ar mums, ir pret mums. Saraksti sāka veidoties jau Ulmaņa laikos, kad tajos iekļāva personas, kas visvairāk apkaroja mūsu partiju. Milicijā bija izveidota speciāla kartotēka: īpaši neuzticamo cilvēku saraksts."

K.S.: "Kāda bija jūsu personiskā loma 14.jūnija notikumos?"

B.: "Par to, ka sagaidāmas izsūtīšanas, uzzināju no čekista, krievu cilvēka, kas skaitījās mans vietnieks, 1941.gada martā. Tad milicijā parādījās Alštreds ar īpašām Maskavas pilnvarām un pārņēma kartotēku. Pat man piekļūt tai bija praktiski neiespējami. Domāju, ka mana loma šajos drausmīgajos notikumos ir ļoti minimāla."

K.S.: "Jūsu vietnieks taču bija Jāzeps Knipše. Kādu amatu ieņēma Alštreds?"

B.: "Maskavas čekas pilnvarnieks. Alštreds Liepājā trīsdesmitajos gados bija VEF veikala vadītājs. Izskatījās bagāts cilvēks. Nevienam pat prātā nevarēja nākt, ka viņš sadarbojas ar Padomju savienību."

K.S.: "Kā izsūtīšana tika organizēta praktiski?"

B.: "Alštreds aizbrauca uz Maskavu. Kad viņš atgriezās, izpildkomitejā notika ļoti slepena sanāksme, ko vadīja Miķelis Būka. Es netiku aicināts. Saņēmu pēc šīs sēdes rīkojumu gandrīz visus miličus nodot Alštreda rīcībā."

K.S.: "Vai jums bija zināms izsūtāmo skaits?"

B.: "Nē. Čekisti uz tādiem jautājumiem neatbildēja. Redzot darbības vērienu, sapratu, ka prom sūta ļoti daudz liepājnieku."

K.S.: "Kurš no jums vainojams Zilā brīnuma šausmās?"

B.: "Šo objektu pārzināja Knipše. Pēc čekistu pavēles viņš lika apšaut ieslodzītos..."

K.S.: "Kad jūs pats izkļuvāt no aplenktās Liepājas?"

B.: "27.jūnijā noslēpos pie paziņas Aldaru ielā. Sadedzināju formastērpu, pārģērbos par strādnieku. Jūlija sākumā caur Kapsēdi aizgāju kājām."

K.S.: "Vai gribat saglabāt dzīvību, sadarboties ar mums?"

B.: "Vienreiz, pirms ielikšanas cietumā, man bija šāds piedāvājums. Toreiz atteicos, arī šoreiz kategoriski atsakos."

Kad Botanikeru pēdējo reizi atveda pie Siljakova, viņš bija tērpies skrandās un koka tupelēs. Visu savu mantību bija atdevis kameras biedriem. Cilvēks juta, ka, gulstoties kopējā grāvī, nekādas bēru ceremonijas nav gaidāmas.
Nošauts tika ne tikai milicijas priekšnieks, bet arī viņa sieva. Katrs savā vietā un laikā. Bija taču kara laiks, un dzīvība graša vērta.
Slepkavniekus miličus vācu kareivji dzina pa Graudu ielu, un liepājnieki tos gribēja nolinčot. Kareivji rīkojās ātri, lietišķi, bez jebkādām emocijām. Pēc pāris stundām, nudien, miliču dvēseles bija jau ellē.
Jāzeps Knipše sekoja priekšnieka piemēram. Viltīgi pametis Liepāju, apmetās Alsungas pagasta Kuzuļos. Taču gestapo aģenti samērā ātri sadzina viņa pēdas. Arī Knipšes dvēsele sekoja citu miliču iemītai takai, līdzi velkot mājas saimnieku Pāvilu Zomeru. Abus nošāva, īpaši nepratinot.
Dižbiedru Alštredu apcietināja Rīgā, kāda dzīvokļa drēbju skapī. Čekas aģents aizgāja kapā ar visu tikai viņam vien zināmo informāciju. Pieļauju, ka Gebelsa pakalpiņi pasteidzās...