Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Brāļu Voitku 14 gadi meža bunkurā
Eva Mārtuža

Izdevniecība "Lauku Avīze" laida klajā igauņu žurnālista un rakstnieka Ilo Rusaka dokumentāli māksliniecisko grāmatu "Lūšu impērija. Brāļu Voitku stāsts". Tie ir mūsu laikam neparasti spilgti un vienreizēji likteņi — trīs brāļi Āvo, Ilo un Aivars Voitkas 1986. gadā padomju sistēmas laikā atteicās iet dienēt armijā un noslēpās mežā. 2000. gada 29. februārī viņus aizturēja brīdī, kad, gan prāta apsvērumu vadīti, gan emocionāli viņi bija gatavi paši iziet no meža. 

Oktobrī aizbraucām uz Vīratsi ciemu pie Vilandes, kur Ilo kopā ar savu māsu ir nopirkuši lauku mājas. Gribējām redzēt, kā dzīvo Igaunijā ļoti populārās grāmatas galvenās personas. 

Vilandes pievārtē

Igaunijā kļavas dzeltenākas, ozoli noruzējušāki nekā Latvijas viducī. Traucoties uz Vilandi, nejauši noklīstam no pareizā ceļa un kilometrus trīsdesmit braucam pa neasfaltētu, bet labā kārtībā uzturētu lauku ceļu, kuram abās pusēs iztīrīti grāvji, lauki uzarti, nomalēs tukšās ēkas ar nenoplēstiem jumtiem un neiznestiem logu rāmjiem. Spriežam: ja te ir tik plaši meži, tad slēpties ir viegli.

Vīratsi pagasts piegulst Vilandei. Vīratsi dzīvo 3800 iedzīvotāju. Daudzi brauc strādāt uz Vilandi. Pagasta gada budžets ir apmēram 26 miljoni kronu jeb viens miljons latu. Te ir apmēram 6% liels bezdarbs. Apmēram 700 pensionāri un apmēram tikpat daudz skolēnu, bērnudārznieku vecumā saskaitīti simt piecdesmit. Ciemata teritorijā joprojām darbojas kādreiz un, iespējams, arī pašreiz vislielākā cūku ferma Igaunijā, kura izvietota piecos stāvos. Fermas īpašnieki un lielākie darba devēji pagastā tagadējos laikos ir uzņēmēji no Somijas. 

Pagasta pašvaldības ēka nesen kapitāli atjaunota, nokrāsota gaiša. Tā rada eiropeiski pozitīvu noskaņu. Ar šādu attieksmi mums pretī nāk arī pašvaldības vadītājs Sulevs Kainime. Viņš ir mūsu tulks un savedējs.

Dodamies pie Ilo uz māju. Iztālēm paugura virsotnē ēka laistās dzeltenā krāsā. To Ilo ir iegādājies uz pusēm ar savu māsu. Puse mājas ārsienu jau ir nosiltinātas un apliktas ar dzelteniem dēļiem, top balkons. Sētā stāv trīs diezgan jaunas vieglās automašīnas. Aiz pīta drāšu iežogojuma gailis lepni turas vistu pulka priekšā, pie šķūņa rāmi gulšņā krāšņs sanbernārs. Viņš uzmanīgi aplūko svešiniekus, bet, redzēdams, ka Ilo ir mierīgs un pašpaļāvīgi sasveicinās ar svešiniekiem, nerej. 

Mēs nerunājam igauniski, bet Ilo ļoti vāji zina krievu valodu. Jautāju pašvaldības vadītājam Sulevam Kainime, cik lielā mērā Igaunijā ir mainījušās igauņu un krievu attiecības.

Sulevs Kainime: — Vilandes apkārtnē šī problēma nepastāvēja nekad, jo krievu te bija maz. Tie, kas palikuši, sen jau runā igauņu mēlē. Šogad krievu vidusskolā vairs nav pat pietiekams skaits skolēnu. Palikušajiem būs jāsāk iet skolā, kur mācās valsts valodā. 

Ilo Voitka: — Vēl padomju varas gados mēs divas ziemas pārlaidām Latvijā. Tas laiks bija ļoti grūts, jo latviešu valodu nezinājām, arī krieviski neko nemācējām pateikt. Nācās atgriezties Igaunijas mežos. 

— Grāmatā visai skopi pastāstīts, ka jūs bijāt arī Latvijas mežos, bet nav tiešas norādes, kuru upi jūs pārbridāt un kurā vietā konkrēti dzīvojāt.

— Vairs neatceros. Esmu pārliecināts, ka Latvijā arī varēja rasties šāda situācija.

Dzīve Vīratsi

— Cietumā es nosēdēju vienu gadu un četrus mēnešus, jo pusi termiņa atlaida. Pēc iziešanas no cietuma iesākumā nejutos visai ērti. Visdīvainākais šķita, ka tagad vairs nav jāslēpjas, ka var atklāti staigāt un būt cilvēkos.

— Esat iecerējis veidot ģimeni?

— Jā, bet vispirms vajag sakārtot praktiskās lietas, stingri materiāli nostāties uz zemes. Nu jau būs pilns gads, kopš esmu strādnieks kokapstrādes firmā tepat Vīratsi. Alga nav sevišķi liela. Ilgāk strādājošie ir apguvuši amata smalkumus, viņi saņem vairāk. Kopā ar brāļiem atjaunojam māju.

— Jums patīk celt māju?

— Būvēt ir interesanti, ja vien būtu pietiekami daudz naudas.

— Mājas — tā ir drošība, bērnības atmiņas, silta krāsns, pusdienas. Kādas izjūtas pārņēma, pirmo reizi mājās atkal pusdienojot?

— Kad, mežā dzīvojot, raudzījos uz gaismu logos, domāju, cik labi būt siltumā, bet es te kā vilks, nevienam nevajadzīgs… Cietumā jau bija jumts virs galvas, drošība. Paguvu pierast, tomēr pirmās pusdienas mājās pēc atgriešanās no Pērnavas cietuma atceros kā harmonisku savas bērnības turpinājumu. 

— Māte un tēvs ir samierinājušies?

— Mums ir ļoti labas attiecības.

— Bet ar brāļiem un māsām?

— Mēs draudzējamies. Grūtības un pārdzīvojumi vieno. Āvo arī ir pastāvīga dzīvesvieta Vīratsi, mēs abi strādājam kokapstrādes firmā. Manam brālim ir sava meitene. Māju mēs remontējam kopā ar Āvo. 

— Grāmatā mākslinieciski spilgti aprakstīts, ka Aivars garīgi saslimst un viņam ir jāārstējas slimnīcā.

— Tik traki nebija. Mežā slimība šķita nopietnāka, bet nu jau viņš ir vesels un dzīvespriecīgs. Dzīvo ļoti dinamiski gan pie mums vai tēva Vīratsi, gan pie mammas un Tallinā, kur viņam ir draudzene. 

— Cilvēki par jums zina ļoti daudz, pazīst. Tas ir patīkami?

— Labi cilvēki neko nesaka, pasveicina un dodas tālāk savās gaitās. Taču gadās ceļā dzērāji vai slimie, ar tiem es nevēlos ielaisties nekādos kontaktos.

Dokumentālā filma un grāmata

— Cietumā pie mums ieradās Somijas kinodokumentālisti un uzsāka darbu par četrpadsmit mežā pārlaistajiem gadiem. Viņu cilvēcīgums un labdabīgā attieksme pret mums iedrošināja un, domāju, lielā mērā atviegloja mūsu ieiešanu sabiedrībā. Dokumentālās filmas uzņemšanas laikā mēs jau otrreiz atgriezāmies pagātnē — braucām līdzi uz bunkuriem, ko bijām uzcēluši, vēlreiz viesojāmies mājās, kurās bijām kaut ko paņēmuši, tikāmies ar dažām tajā laikā sastaptajām amatpersonām un ļaudīm, kuri varēja mūs nodot varas iestādēm, taču nedarīja to. Satiekoties parunājāmies kā cilvēki ar cilvēkiem. Bija interesanti paraudzīties, kas noticis ar tām vietām, kur mitām, bet spēcīgu pārdzīvojumu vairs nejutām. Filmēšana aizņēma ilgu laiku, mēs daudz runājām par dzīvi, par pagātni un nākotni. Tas bija svētīgi.

— Jūs esat gatavi filmu noskatīties?

— Noteikti, jo mēs taču tajā esam iekšā. Gaidu, kad to samontēs.

— Pirmoreiz jums bija jāatgriežas pagātnē, kad piekritāt sadarboties ar rakstnieku Ilo Rusaku. Pastāv dzīves īstenība un grāmatas patiesība. Ne katrreiz tās sakrīt. 

— Piesieties var pat pie sētas mieta. Katram brālim bija pierē savas acis un katru situāciju varētu stāstīt no daudziem viedokļiem. Ja man šķiet, ka viss pilnībā neatbilst patiesībai, šis tas ir uzlabots, šis tas nevajadzīgi paspilgtināts, es nedrīkstu aizmirst, ka attiecīgo epizodi tā ir sapratis rakstnieks un to aprakstījis. Iespējams, ka mēs atstājām tādu iespaidu. Tomēr sarunas par dzīvi mežā ir vienkāršotas.

— Ļoti spilgta ir nodaļa par lūšu impēriju, par to, kā šie kaķveidīgie jums sekoja. Tā ir baisa realitāte vai rakstnieka izdoma? 

— Lūši dzīvoja mūsu tuvumā, taču tālākais ir rakstnieka iztēle. Zinu, ka grāmatas lasītājiem patīk domāt, ka šie dzīvnieki ietekmēja mūsu izvēli par labu iziešanai no meža.

— Jūs uzreiz atradāt kopīgu valodu ar rakstnieku Ilo Rusaku?

— Esmu viņam pateicīgs par savstarpējo uzticēšanos, par pozitīvo attieksmi. 

— Grāmatā majors Kļimovs saka: "Nu Voitkas, jūs nu gan esat…" Ar šo izsaucienu acīmredzot domājot igauņu nepiekāpību un nelokāmo raksturu. Vai vārds "Voitka" igauņu valodā nozīmē kaut ko?

— Nē, Voitkas ir Voitkas, tas ir tikai uzvārds.

— Žurnālisti jūs bieži apciemo?

— Nē, tikai Ilo Rusaks, filmas veidotāji no Somijas un tagad esat jūs no Latvijas.

— Viss ātri nogrimst pagātnē.

— Tas ir labi, ka citi notikumi kļūst svarīgāki.

Neatkarīgā Igaunija un padomju vara

— Mitinoties mežā, aizvien skaidrāk redzējām, ka Igaunijā ir iestājušies jauni saimnieciskie un politiskie laiki. Uz ceļiem aizvien vairāk parādījās skaistas ārzemju marku automašīnas, pat mežā cilvēki sarunājas pa mobilajiem telefoniem. Mums bija žēl, ka laukos paliek tukšas fermas. Vērojām, kā aizvien vairāk nostiprinās jaunā vara Igaunijā. Mēs rūpīgi lasījām avīzes, meklējot likumus, kuri mūsu situācijā būtu mums labvēlīgi, taču diemžēl neko neatradām. Mežā bija skaidrs — balts vai melns. Tagad, kad esam no meža izgājuši, dzīve vairs nav mērāma šajās divās krāsās. Te nereti cilvēki ar smaidu sejā runā un sola labas lietas, bet īstenībā zem teiktā slēpjas pavisam cits zemteksts.

— Jūs no PSRS iepazītās sistēmas ielēcāt jau visnotaļ stabilā politiskajā un saimnieciskajā neatkarīgā Igaunijā. Liela starpība starp abām?

— Ja padomju laiki būtu palikuši, tad mūs ieliktu cietumā un nekad vairs ārā neizlaistu. Domāju, ka mūs sargāja gan Dievs, gan cilvēki. Viņi nenodeva, viņi neatklāja valdīšanai mūsu slēptuves. Tikai nejaušība varēja mūs nodot varas rokās. Neesmu līdz galam sev noformulējis to, ka padomju varas laikos darbs bija visiem, tagad tas jāatrod pašam un par tā saglabāšanu pašam arī jādomā. Tagad var brīvi runāt par visām lietām, nav jābaidās no sava viedokļa paušanas. Dzīve vairs nepiedāvā asus lēmumus. Ir rūpīgi jāizsver visi "par" un "pret", lai atrastu vislabāko risinājumu. Šajos laikos dominē prāts un prāta apsvērumi. Dzīve ir laba, stabila, tikai žēl, ka neesmu studējis augstskolā, ļoti to vēlos, taču tagad tas prasa gan laiku, gan naudu.

— Kādi šķiet lielveikali pēc padomju laika bodītēm?

— Tie ir pārlieku milzīgi un, lai atrastu sev nepieciešamo, jāpatērē ilgs laiks.

— Jūs esat apmierināti ar pašreizējo dzīvi?

— Jā. Tomēr mežā bija vairāk laika apdomāt katru dzīves situāciju, bet tagad jādzīvo straujāk. Miers ir nepieciešams. Pārdomām atvēlētais laiks ir svētīgāks nekā steigā saķerts padoms.

Dzīve mežā

— Mežā attīstās tādi instinkti kā redze, dzirde, sajūtas. Mēs redzējām tālu un dzirdējām tikai pēc lapu un koku iešalkšanās, vai tuvojas zvērs vai cilvēks. Pieradām tik ļoti, ka sajutām it visu. Piektdienās, sestdienās un svētdienās mežā ieradās daudz sēņotāju, slēpotāju, ekskursantu, tad bija jāsaspringst īpaši un jājūt katra skaņa un kustība. Arī tagad es mežā jūtos kā zivs ūdenī.

— Kā jūs mežā ziemā mazgājāties? Vingrojāt?

— Vasarā problēmu nebija — upe, ezers. Veļas mazgāšana prasīja ilgāku laiku, tad vienam bija rūpīgi jāuzmana apkārtne, lai netuvojas nevēlami liecinieki. Ziemā ar spaiņiem ūdeni sanesām bunkurā un sildījām to.

— Jūs orientējāties pēc dabas zīmēm vai jums bija kartes?

— Mežā garos pārgājienus veicām, vadoties pēc kartes. Cilvēki tās atstāja mašīnās, uz ceļa. Atlika tikai savākt un izturēties pret tām ar cieņu.

— Oktobra sākumā jums palika trīsdesmit pieci gadi. 14 gadi, gan ar pārtraukumiem, nodzīvoti mežā. Raugoties ar šodienas skatienu, jūs rīkotos tāpat, spētu dzīvot bunkurā?

— Nē, nekad. Varbūt mājā meža vidū, bet bunkurā vairs nekad. Mēs nenožēlojam izdarīto, jo toreiz citādi nepratām dzīvot. Bet tagad gan padomātu. Pēc daudzajiem ārpus cilvēku sabiedrības pavadītajiem gadiem es ne draugam, ne naidniekam nenovēlu tādu likteni.

Bunkurs Karulas nacionālā parka teritorijā

Kad atgriežamies pagalmā, ieradies Āvo, kurš centīgi naglo lievenim jumtiņu. Ilo mums kartē parāda vietu Karulas nacionālā parka teritorijā, kur vēl saglabājies viens bunkurs.

Otrā diena paiet ceļā uz Karulas nacionālo parku. Tas ir dibināts 1979. gadā, atrodas starp Viru un Valgu, aizņem 11 097 hektārus. Nacionālo parku izveidoja, lai saglabātu Dienvidigaunijai raksturīgo pauguraino ainavu, kas bagāta ar ezeriem un mežiem. Te vidēji uz vienu kvadrātkilometru dzīvo tikai divi cilvēki.

Ierodamies nacionālā parka informācijas centrā, un mežsargs Mati Urbanks pavada mūs uz vienu no grāmatā aprakstītajiem Ehijerves bunkuriem. Pa neasfaltēto lielceļu braucam kilometrus četrus, nogriežamies meža ceļā un pirmajā mālainajā peļķē iestiegam. Kājām dodamies meža biezumā. Ceļš līdz vietai, kur brāļi gudri slēpa automašīnu, ir skaists. Lietus viegli rasina. Nogriežamies pa meža stigu un apbrīnojam brāļu prasmi pat viršu augšanas virzienu izmantot automašīnas slēpšanai. Tālāk pa jele redzamu taciņu dodamies egļu jaunaudzē, kas nav vecāka par gadiem trīsdesmit. Mati Urbanks atbild uz mūsu jautājumiem, bet visu laiku bažījas, vai izdosies atrast bunkuru. Pēdējo reizi viņš to apmeklējis pirms diviem gadiem. Uzkalnā, kurš ir līdzīgs trim vai četriem tikpat vienādi noaugušiem, viņš apjūk, tomēr dodas uz priekšu. Klāt esam. Uzkalns ir mazliet atšķirīgs no pārējiem, jo tam mākslīgi uzbērts stāvs paaugstinājums. Ieeja bunkurā atvērta. Lielā telpa jau ir piebirusi ar smiltīm. Arī augšā stāvot, kājas jūt līganu pamatu.

Mati Urbanks stāsta, ka reiz kāda sieviete netālu gājusi garām un redzējusi mežā kūpam dūmus, meklējusi un tomēr to izcelsmes vietu neatradusi.

Brāļi netālu bija izveidojuši sporta laukumu, kur trenējās un nostiprināja muskulatūru. Viņiem bija pašdarināti svaru stieņi. Svaru bumbas bija veidotas no koku stumbriem.

Vietējie stāsta gadījumu par brāļu lasītkāri. Pastnieks atnesis avīzes un ielicis kastītē. Saimnieks pa logu kā arvien to redzējis, tad mierīgu prātu apģērbies, lai dotos uz attālo veikalu. Ejot gar pastkasti, viņš pamana, ka avīžu nav. Bet pastnieks nule kā bija. Pabrīnās, pabrīnās, bet dodas tālāk. Atceļā avīzes pastkastē stāv. Laikam kļūstu vecs, nodomājis saimnieks. Bet brāļi Voitkas, avīzes izlasījuši, bija atlikuši tās atpakaļ…

Otrs gadījums ir vēl vairāk apaudzis ar noveliskiem elementiem. Tas ir stāsts par pirti. Katru sestdienu nomaļas sētas saimnieks kurina pirti. Pirmie nomazgājas vīri, tad sievas un bērni. Otrā rītā saimniece iet sakopt pirti un brīnās par šampūna pudelītes saturu — bija puse, nu ir ceturtdaļa. Savādi gan. Nākamajā un aiznākamajā sestdienā situācija atkārtojas. Ceturtās svētdienas rītā pirtī atstāta zīmīte, kurā rakstīts: "Jums ir brīnišķīga pirts. Paldies!"

Apskatām arī tā saucamo mazo bunkuru, kurš atrodas netālu no Ehi ezera, tikai dažus simtus metru no Karulas nacionālā parka administrācijas ēkas. Šo pazemes mītni atklāja nejauši —traktors, braucot pa meža ceļu, pēkšņi iegāzās tukšumā.

Esam nobridušies pa slapjo zāli, jūsmojuši par skaisto skatu uz ezeru, nocilpojuši kilometrus astoņus pa mežu. Netālu no Apes Igaunijas teritorijā atrodas t. s. Metsa-venna Talu — rūpīgi uzraudzīts bunkurs, kur pēc Otrā pasaules kara slēpās Igaunijas nacionālās pretošanās kustības dalībnieki. Uz to ved ekskursijā. Bet brāļu Voitku bunkuri lēnām sadrūp. Vai tos nodos aizmirstībai?

Lauku Avīze, 2003. gada 4. un 5. novembris

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home