Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Brežņevs: nejaušais ģenerālsekretārs
Juris Pavlovičs

Sērijas "Kas patika partijas vadoņiem?" redzeslokā šoreiz ir cilvēks, kurš gribēja padarīt savu dzīvi par pieminekli, bet tā vietā pārvērta to nemirstīgā anekdotē – Leonīds Brežņevs. (Iepriekšējos Jura Pavloviča rakstus sk. "Mājas Viesa" 2006. gada 2. jūnija un 21. jūlija numurā.)

1964. gadā notikušo sazvērestību pret Ņikitu Hruščovu sarīkoja vairākas savstarpēji naidīgas padomju nomenklatūras kliķes, kas vairāk par visu nevēlējās nokļūt jauna "vadoņa" varā. Tieši tāpēc Hruščova vietā par partijas un tātad arī valsts vadītāju kļuva Leonīds Brežņevs – vienīgais Politbiroja loceklis ar nevarīga un bailīga cilvēka reputāciju. Sazvērnieki uzskatīja viņu par pagaidu figūru, ko ar laiku nomainīs spējīgāks līderis, taču piecu gadu laikā Brežņevs pārspēja visus, sapulcināja ietekmīgu savu piekritēju kopu un radīja situāciju, kad viņa atcelšana vairs nebija izdevīga nevienam. Brežņevs tā arī nekļuva par PSRS diktatoru, bet bija valdošās oligarhijas – vairāku desmitu tūkstošu ar īpašām privilēģijām apveltītu personu – līderis. VDK žargonā runājot, viņš bija "objekts nulle – viens" – amatpersona ar tiesībām uz vislielākajām, bet ne neierobežotām privilēģijām.

Raudulīgais karavadonis

Austrumukrainā dzimušais Leonīds Brežņevs savas dzīves laikā dēvējās par krievu, ukraini un pat poli. 1917. gada revolūcija izjauca viņa tēva plānus par dēla ierēdņa karjeru un jaunais censonis bija spiests pamest ģimnāziju un vairākus gadus strādāt zemes darbus. Asais prāts un izmanība palīdzēja Brežņevam piecpadsmit gadu laikā pārtapt no zemnieka par diplomētu inženieri un apgabala partijas sekretāru. Kopš tā laika Brežņeva lielākais vaļasprieks bija sapulcināt radus vai draugus un sanaidot tos savā starpā.

Brežņevs patīkami šokēja ļaudis ar to, ka bija vienlīdz pieklājīgs pret valstu līderiem un apkopējām, lietoja "mātes vārdus" tikai medībās un pirms sarunas ar apmeklētājiem viņiem piedāvāja vispirms apēst trīs konfektes un nomierināties. Viņš šķita esam neparasti miermīlīgs, jo necieta strīdus, neprata "nolikt pie vietas" pat savu frizieri un atļāva visiem labi pazīstamiem cilvēkiem saukt sevi par Ļoņu.

Aiz mīlīgās maskas tomēr slēpās auksts aprēķins un fenomenāla dzirdes atmiņa. Brežņevs nelasīja daudzas grāmatas tikai tāpēc, ka lieliski atcerējās to satura izklāstu un, uzklausījis un prātā sakārtojis speciālistu komentārus, prata izteikties par jebkuru problēmu.

Emocionālais runas stils, žestikulācija un kaismīgie sveiciena skūpsti pēc senkrievu paraduma slēpa nedrošības izjūtu. Brežņevs dzīvoja pastāvīgā nervu saspīlējumā un izklaidējās, lai nomierinātos. Kaut kāda iemesla dēļ 1948. gadā viņš reiz bija pārbijies tiktāl, ka palaida no ķēdes suņus, kad viņa Dņepropetrovskas vasarnīcas dārzā bija ieklīdusi kāda meitenīte. Bērnu saraustīja gabalos. Par šo "varoņdarbu" pilsētnieki regulāri "pagodināja" septiņdesmitajos gados uzstādīto Brežņeva pieminekli ar puvušiem tomātiem. Tajā pašā laikā Brežņevs bija neticami iedomīgs, uzskatīja sevi par dižāko no cilvēkiem un pieņēma ordeņus un apbalvojumus kā pašsaprotamu lietu. Atceroties jaunību un kara gadus, viņam bieži uzmācās žēluma lēkmes un lielais valstsvīrs... ilgi un sirsnīgi raudāja.

1952. gadā līdz tam tikpat kā neslimojušais Brežņevs pārcieta smagu infarktu. Turpmākās infarkta un insulta lēkmes sekoja ik pēc dažiem gadiem. Starp 1974. un 1981. gadu Brežņevs trīs reizes bija uz nāves sliekšņa un izdzīvoja, tikai pateicoties ārstu prasmei. Uzskatot, ka visam par iemeslu ir nervi un bezmiegs, drīz pēc pirmās lēkmes Brežņevs sāka lietot nomierinošas zāles un jau sešdesmito gadu beigās labai pašsajūtai viņam bija vajadzīgas vismaz astoņas tabletes dienā. Vienkāršu mirstīgo šādā gadījumā sauktu par narkomānu, Brežņevam tas, protams, bija tikai kaitīgs ieradums. Zāļu iedarbība slikti iespaidoja Brežņeva iedzimto mutes un žokļa defektu, padarot viņa šļupstošo balsi pavisam neskaidru.

Hokeja ģenerālfans

Vakarus un brīvdienas Brežņevs parasti pavadīja savā Piemaskavas vasarnīcā kopā ar sievu, radiem un draugiem. Ēdienkarti Brežņevs ļāva sastādīt sievai, kas bija vāja kulināre, taču lieliski izrīkoja pavārus. Viņš deva priekšroku tradicionālajai krievu un ukraiņu virtuvei. Brežņevam bija laba apetīte, kas nemazinājās pat slimību laikā, taču viņš ļoti baidījās kļūt resns un, tiklīdz svars pārsniedza 86 kilogramus, stingri ievēroja biezpiena un kāpostu diētu. Mīlot iedzert un nebūdams no tiem, kas viegli reibst, Brežņevs reti kad pārsniedza paša noteikto normu – 300 gramus. Viņš neticēja smēķēšanas kaitīgumam un līdz septiņdesmito gadu sākumam katru dienu patērēja vismaz divas paciņas īpaši stipro cigarešu "Novostj" no labākās turku un moldāvu tabakas.

Brežņevu pāra "medusmēnesis" beidzās dažus gadus pēc laulībām, kopš tā laika viņš meklēja un arī atrada daiļā dzimuma labvēlību. Viņa sieva neiebilda pret šiem sānsoļiem un apgalvoja, ka pēckara gados Brežņevam bijušas vismaz septiņas "sirdsdāmas". Citi minēto skaitli palielina vismaz divreiz. Pats Brežņevs "skriešanu pie meičām" uzskatīja par privātu lietu, kas attiecas tikai uz viņu. 1967. gadā Maskavas partijas organizācijas vadītājs Nikolajs Jegoričevs krita nežēlastībā, jo lika Brežņevam manīt, ka zina viņa draudzeņu adreses.

Brežņevs necentās sekot modei, taču ģērbās atbilstoši laikmeta prasībām un piecdesmitajos gados tika uzskatīts par otru elegantāko Politbiroja locekli pēc Mikojana. Rūpējoties par matu sakārtojumu, viņš nereti pavadīja pie friziera pat stundu dienā.

PSRS līdera zināšanas par literatūru aprobežojās ar ģimnāzijā un pašdarbības teātrī iemācītiem dzejoļiem. Mūziku Brežņevs nesaprata, taču viņam ļoti patika dejot valsi un tango. Par aktīvu kinoskatītāju viņš kļuva tikai sešdesmito gadu vidū, īpaši cienot padomju kara filmas un amerikāņu vesternus. Visu padomju centrālās televīzijas sporta un izklaides raidījumu programmu 60. – 80. gados veidoja atbilstoši divu cilvēku – Brežņeva un viņa sievas – gaumei.

Brežņevs nekad nebija sportojis, taču sešdesmitajos gados viņš pēkšņi kļuva par aizrautīgu hokeja fanu un uzturējās Politbiroja ložā kā daudzu spēļu faktiskais virstiesnesis. Tolaik pazīstamā sporta komentētāja Nikolaja Ozerova karjeru ievērojami veicināja tas, ka Brežņevam ļoti patika viņa balss.

"Briljantu karalis"

Pat pašu varenāko "biedru kungu" privātās mantas apmērus vismaz uz papīra joprojām regulēja vēl Staļina pieņemtie noteikumi. Brežņevs nevarēja pirkt ārzemju villas un rīkot orģijas pilīs. Viņa rezidences un to inventārs bija valsts manta, ko Brežņevs izmantoja tikai atpūtas un reprezentācijas vajadzībām.

Medības Brežņevam bija viens no veidiem, kā nomierināt nervus. Viņš nedzinās pēc īpašām trofejām un eksotiskiem dzīvniekiem. Brežņevam bija trāpīga šāvēja slava tikai tāpēc, ka medībās viņam palīdzēja VDK snaiperi. Viņa medību izpriecām bija atvēlēts ar putniem pārbagātais Astrahaņas rezervāts un unikālā medību karabāze Zavidovā (125 000 ha, 2000 vīru personāls) 150 kilometru attālumā no Maskavas. Zavidova bija vienīgā vieta uz zemes, ko Brežņevs mīlēja un apmeklēja vēl dažas dienas pirms nāves. (Savu Oreandas atpūtas kompleksu Krimā Brežņevs apciemoja tikai ārstnieciskos nolūkos.)

Brežņevam ļoti patika dažādas jaunas ierīces un izgudrojumi, tieši viņa aizrautība veicināja flomāsteru un elektronisko pulksteņu ieviešanu PSRS jau septiņdesmitajos gados. Viņu īpaši interesēja automašīnas. Lai arī beidzis tankistu kursus, vadīt auto Brežņevs iemācījās tikai ap 1944. gadu. Viņš bija viduvējs braucējs, kas sēdās mašīnā, lai vizinātos ar ātrumu līdz 200 kilometriem stundā. No nosišanās Brežņevu neskaitāmas reizes glāba viņa augsti profesionālie šoferi, kuri prata pārtvert stūri briesmu brīdī. Pretēji daudziem apgalvojumiem, savas autokolekcijas Brežņevam nebija. Viņa rīcībā vienlaikus atradās ap desmit limuzīnu, kas nāca no tā saucamās Kremļa garāžas. Gandrīz visi no tiem bija ārzemju līderu dāvanas. Pēc speciāla pasūtījuma 1969. gadā īpaši Brežņevam nopirka divus rollsroisus.

Ģenerālsekretārs slepus no visiem kolekcionēja pasaules prestižāko firmu rokaspulksteņus, glabājot kolekciju savas kancelejas seifā kopā ar svarīgākajiem partijas un valsts dokumentiem. Dāvanās saņemtās zeltlietas un dārgakmeņus uzraudzīja un glabāja viņa sieva. Izteikts pieņēmums, ka vairāki Brežņevu dzimtas locekļi bija iesaistīti Jakutijas dimantu un juvelierfabrikās apstrādāto briljantu kontrabandas operācijās. Protams, tas nevarēja notikt bez paša Brežņeva piekrišanas.

Lēš, ka Brežņeva nāves brīdī viņa paša, sievas un dažu radinieku rīcībā bijušas dārglietas vismaz vairāku desmitu miljonu dolāru vērtībā pēc mūsdienu cenām. Šis novērtējums vēl ir ļoti pieticīgs, ja ņem vērā, ka Brežņeva kolekcijā ietilpa arī unikālie juvelierizstrādājumi, kurus apgabalu un republiku vadītāji 1976. gadā Brežņevam uzdāvināja septiņdesmit gadu jubilejā. Brežņevu dzimtai par nelaimi, dārgumu atrašanās vietas bija zināmas arī Jurijam Andropovam, kurš, nākot pie varas, pasteidzās tās konfiscēt.
***
Kas patika Brežņevam:

ēdiens – mežacūkas cepetis ķiploku mērcē,
dzēriens – liķieris "Belovežas gārša",
literatūra – S. Jeseņina dzeja,
filma – "Izlūka varoņdarbs" (PSRS, 1947),
hobijs – rokaspulksteņu kolekcionēšana,
spēle – domino,
izklaide – burvju mākslinieku priekšnesumi.

Majas Viesis  03.11.2006

  Atpakaļ  Back   

 Sākumlapa  Home