Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Latvijas zelts un britu spiegi
Viesturs Sprūde

Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Antonijs Zunda augustā desmit dienas pavadīja Lielbritānijas nacionālajā arhīvā, meklējot jaunus materiālus, kas palīdzētu restaurēt ainu, kāda valdīja britu attieksmē pret Latvijas okupāciju 1940./1941.gadā un vēlāk.

"Tā ir vesela sarežģīta vēsture, kā Lielbritānija un PSRS mēģināja atrisināt savstarpējās finansiālās pretenzijas uz Baltijas valstu rēķina," norāda profesors Zunda.

Britu arhīvu dokumentos var izsekot stāstam par Baltijas valstu zelta krājumu un īpašumu likteni Lielbritānijā. Kā zināms, pēc kara Maskava un Londona baltiešu zeltu izmantoja savstarpējo finansiālo pretenziju nogludināšanai. Ne mazāk interesants, bet vēl samērā maz izzināts ir jautājums, ko Baltijā pēc kara darīja Lielbritānijas izlūkdienests.

Diplomātiskās cīņas un sarunas par Londonā glabāto Latvijas, Lietuvas un Igaunijas brīvvalstu zelta krājumu likteni tāpat kā par kuģiem un cita veida īpašumiem turpinājās no 1940. gada jūlija līdz pat 1969. gadam. Briti šajos strīdos ar Maskavu mēģināja pierādīt, ka tiem ir juridiskas tiesības uz baltiešu īpašumiem Lielbritānijā, jo britu pilsoņi taču cietuši zaudējumus no PSRS darbībām Baltijā 1940./1941. gadā. Savukārt PSRS apgalvoja, ka minētajos gados Baltijā notikušais bijis likumīgs, tāpēc juridiski visu Baltijas valstu īpašumu mantinieces ir Latvijas PSR, Igaunijas PSR, Lietuvas PSR – lasi PSRS. Paralēli tam pirmajos pēckara gados Baltija kļuva par vienu no padomju un britu specdienestu cīņu arēnām.

– Vai vispār var teikt, ka britu specdienesti spēlēja kādu lomu nacionālajā pretestības kustībā pēckara Latvijā?

A. Zunda: – Domāju, ka loma bija diezgan liela. Jau kara beigās, kad sākās baltiešu bēgļu kustība uz Rietumiem, par Lielbritānijas izlūkdienesta MI6 (saīsinājums no "Militārais izlūkdienests, 6. nodaļa") koordinatoru Baltijā un Skandināvijā nozīmēja Hariju Karru. Kopā ar Sendiju Makkibenu viņš sāka plānot slepenās operācijas Baltijas reģionā. MI6 mēģināja Rietumos atrast Baltijas izcelsmes cilvēkus, kas būtu ar mieru tajās piedalīties. Stīvena Dorila grāmatā "MI6: Speciālo operāciju piecdesmit gadi " (Stephen Dorril. MI6: Fifty Years of Special Operations) uz jūsu jautājumu atbildēts tā: britu slepenie dienesti Baltijas valstu sabiedrībā ar savu klātbūtni radīja ilūziju, ka tuvākajā nākotnē ir iespējams liels konflikts starp PSRS un Lielbritāniju, ASV, tādējādi uzturot arī pretestības kustības garu. Taču gandrīz visas operācijas bija neveiksmīgas, kaut arī okupētajā Baltijā augsne tām bija auglīga – bijušie leģionāri un bēgļi bija gatavi sadarboties. Dorils piemin pulkvedi Robertu Osi, agrāko Latvijas kara ministra Krišjāņa Berķa adjutantu, leģiona virsnieku. Viņš esot bijis MI6 aģents vēl pirms kara un vēlāk, nonācis Lielbritānijā, centies atjaunot sakarus ar MI6. Sacīsim, ir arī Latvijas sūtņa Lielbritānijā Kārļa Zariņa vēstules Foreign Office (Lielbritānijas Ārlietu ministrijai), kurās uzsvērts, ka Vācijā bēgļu un kara gūstekņu nometnēs ir latviešu cilvēki, kuri gatavi aktīvi cīnīties pret komunismu. Britus nemulsināja, ka šie cilvēki savas pagātnes dēļ skaitījās nacistu kolaboranti. Galvenais bija viņu gatavība atgriezties Latvijā un vākt informāciju. Britu vēsturnieks atzīmē, ka ar Zariņa palīdzību MI6 savervēja Latvijas bijušo gaisa spēku virsnieku Rūdolfu Silarāju, Vitoldu Berķi un Andreju Gladiņu. 1949. gada martā Zariņš rakstīja uz Foreign Office, ka leģiona pulkvedis Vilis Janums ļoti labi izprot pašreizējo situāciju un gatavs palīdzēt. Bet uzsvēršu, ka arhīvu dokumentu līmenī restaurēt visu ainu nav vienkārši. Cik naudas operācijām tika dots, kas un kā vervēja, to vēl nav izdevies noskaidrot. Tāpat nav izdevies uziet dokumentus par operāciju plānošanu.

Ļoti liela loma slepeno operāciju Baltijā neveiksmēs bija slavenajam padomju aģentam Kimam Filbijam. Viņš kādu laiku vadīja MI6 antikomunistisko nodaļu, tātad jau otrajā dienā pēc lēmumu pieņemšanas zināja visu nosūtīto aģentu vārdus, kurus nodeva PSRS drošības iestādēm, tāpēc lielākā daļa šo cilvēku gāja bojā. Čeka pārtvēra iesūtītos aģentus un tie sāka strādāt PSRS izlūkdienesta labā. Šajā sakarā pieminama VDK izstrādātā slepenā operācija "Lursen–S", ko Latvijā vadīja majors Jānis Lukasevičs. Viņš piespieda bijušo kureliešu radistu Augustu Bergmani iesaistīties radiospēlē ar MI6. Lielu ļaunumu nodarīja arī dubultaģents Jānis Klimkāns.

– Vai tad briti nezināja, ka leģionā bijušos padomju vara turēja filtrācijas nometnēs, represēja, pastiprināti uzmanīja un no tādiem aģentiem bija maz jēgas?

– Angļi tiešām ilgu laiku neko nezināja par Filbija nodevību. Viņi laikam nespēja noticēt, ka tik daudzi cilvēki var būt dubultaģenti, ka aizsūtītos aģentus Baltijā sagaida un kontrolē čekisti, ka no turienes tiek piegādāta dezinformācija. Briti laikam nebija pilnībā gatavi tādam pretdarbības līmenim no padomju slepeno dienestu puses.

– Atbildes uz jautājumiem par britu slepeno dienestu darbošanos Latvijā droši vien jāmeklē specdienestu arhīvos…

– Vispār britu nacionālajā arhīvā ir diezgan daudz fondu ar informāciju par Baltiju. Piemēram Lielbritānijas Ārlietu ministrijas fondā ir 147 ar Baltijas valstīm saistītas lietas, turpat ir fonds "Vācijai atņemtie arhīvdokumenti" ar 26 lietām. Tirdzniecības lietu padomes fondā ir 22 lietas, Finanšu ministrijas fondā 31 lieta, Lauksaimniecības ministrijas fondā 9 lietas, arī Britu sadraudzības valstu fondā ir lietas par Latviju. Tāpat materiāli ir sadaļā, kas attiecas uz Lielbritānijas iekšējo drošību. Vienā no lietām aprakstīta situācija piecdesmito gadu vidū, kad Londonas piepilsētā dzīvojošie latvieši satraukti ziņojuši britu Iekšlietu ministrijai par "krievu valodā runājošiem cilvēkiem no padomju vēstniecības", kas centušies izprašņāt, ko tie darījuši kara laikā, un uzzināt citu informāciju. Atbildīgie britu dienesti tad konstatēja, ka viņu izstrādātā padomju diplomātu novērošanas sistēma nav pilnvērtīga un jāpadara efektīvāka.

– Vai zināms, kad notika pēdējās MI6 operācijas Baltijā?

– Cik man izdevies uzzināt, tad 1951. gada septembrī Latvijā ar izpletņiem nolaidās Boļislava Pitāna grupa ar mērķi ievākt informāciju par nacionālajiem partizāniem un izvērtēt situāciju. Bet 1952. gada vasarā jau bija redzams, ka MI6 speciālās operācijas Baltijā cietušas neveiksmi, iesūtītos aģentus pārtver un pārvervē. Par šīm neveiksmīgajām operācijām rakstīja padomju prese, tās pat pieminēja Apvienoto Nāciju Organizācijas debatēs. Neskatoties uz to, Karrs un Makkibens bija pārliecināti, ka operācijas jāturpina. Dorils savā grāmatā raksta, ka 1952. gada rudenī tika iesūtīta kārtējā nelielā aģentu grupiņa, bet 1953. gadā, apsīkstot nacionālo partizānu aktivitātēm, beidzās arī britu īpašās operācijas.

– Ko britu arhīva dokumenti stāsta par Latvijas zeltu un citām brīvvalsts īpašumu lietām?

– Zīmīgi, ka 1940. gada jūlijā, vēl pirms "Tautas Saeimas" vēlēšanām Latvijā, britu dokumentos parādās informācija, ka PSRS valsts banka – "Gosbank" – pieprasa Anglijas Bankai deponēt tās kontos esošo Baltijas valstu zeltu, jo "Gosbank" esot to "nopirkusi" no Baltijas valstu bankām. Tas bija ļoti ciniski. Padomju eksperti jau bija aprēķinājuši, ka Anglijas Bankā glabājoties 210 720 unces Latvijas Bankas zelta (apmēram 6554 kilogrami). Tāda steiga britus darīja uzmanīgus un redzams, ka sākās ļoti intensīvas apspriedes, lai noformulētu nostāju pret Maskavas prasībām. Tas bija Baltijas valstu īpašumu epopejas sākums. Galu galā briti nolēma zeltu PSRS neatdot, norādot, ka ar to kompensēs zaudējumus Baltijā. Interesanti, ka pēckara dokumentos parādās, kā angļi palielina savas pretenzijas pret PSRS, pieskaitot arī cariskās Krievijas parādus, "nepa" un vēlākajos gados radušos. 50. gados finansu pretenzijās pret PSRS iekļāva arī zaudējumus Maskavas kontrolētajā Austrumeiropā. 1959. gadā puses vienojās, ka kompensāciju prasības aprobežos ar laiku pēc 1939. gada. Tā kā britu prasību summa pret PSRS pārsniedza baltiešu īpašumu vērtību, angļi jutās droši. Turklāt padomju puse nespēja juridiski noformēt savas finansiālās prasības. Paši angļi sprieda, ka fakts, ka Baltijas valstis savu zeltu glabāja nevis uz vietas, bet Londonā un Francijā, Šveicē, ASV, Maskavai 1940. gadā bijis nepatīkams pārsteigums. Rietumu valstu bankās, sākoties Otrajam pasaules karam, kopumā glabājās ap 10,6 tonnas Latvijas zelta.

Otrs temats īpašumu lietā ir kuģi. Uz okupācijas brīdi ārpus PSRS un nacistiskās Vācijas ietekmes zonas atradās 24 baltiešu kuģi. No tiem 8 no Latvijas. Avoti liecina, ka pirmā nopietnā saruna par okupāciju un īpašumu lietām notikusi 1940. gada 26. jūnijā kad Anglijas Ārlietu ministrijas Ziemeļu departamenta direktors Lorenss Koljērs tiekas ar sūtni Zariņu. Koljērs saka: Anglijas valdība uzskata PSRS politiku par nelikumīgu, starptautiskajai likumdošanai neatbilstošu, bet Londona nevar uzstāties ar nosodījumu, jo pati atrodas grūtā situācijā un tai svarīgs "jebkurš atbalsts". Lasot Koljēra atskaiti par tikšanos, iezīmējas britu divkosīgā politika Baltijas jautājumā. Diplomāts neiesaka valdībai atzīt padomju soļus de iure, jo nākotnē tas varētu būt "darījuma objekts" starp Angliju un PSRS, kaut amorāls, tomēr attaisnojams, jo Anglijai vajadzīgs sabiedrotais cīņā pret nacismu. Koljērs iesaka sekot ASV nostājai, bet amerikāņi 1940. gada otrajā pusē strikti nostājās pret Baltijas okupāciju.

1940. gada 6. augustā Lielbritānijas Finanšu ministrija veica pirmo aprēķinu par valsts teritorijā esošajiem Baltijas īpašumiem. Tos sākotnēji novērtē uz 3 866 000 mārciņu. Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados briti sāka rēķināt arī savus zaudējumus Baltijas valstīs. Tad parādās vēstniecības ēkas vērtība, ieguldījumi Latvijas uzņēmumos, tirdzniecībā, degvielas kompānijas "Shell" zaudējumi un pat Rīgas pilsētas 1914. gada aizņēmuma parāds. Baltijas zelta kopējo vērtību Anglijas Bankā tajā pašā laikā novērtē uz 5,75 miljoniem mārciņu. Sākoties vācu okupācijai, Latviju ieskaitīja tā saucamajā "ienaidnieka valstu" kategorijā, kas ļāva apķīlāt attiecīgo īpašuma it kā uz laiku.

Diskusiju perioda laikā varam atrast arī Kārļa Zariņa piesūtītos latviešu juristu slēdzienus, kuros uzsvērts, ka Zariņam kā likumīgam Latvijas pārstāvim ir tiesības uz minēto līdzekļu izmantošanu. Londona to neatzina. Izmantojot personiskos sakarus britu Ārlietu ministrijā, vēstniekam vienīgi izdevās ar Koljēra palīdzību atsaldēt Latvijas tirdzniecības delegācijas kontus. Tur bija ap miljons mārciņu, ko savulaik gribēja izmantot kā pirmo iemaksu ieroču iepirkšanai Latvijas armijai. Uzsvēršu, ka Baltijas jautājumā Lielbritānijas Ārlietu ministrijā un parlamentā kara gados pat augstu amatpersonu līmenī okupācijas, zelta un īpašumu lietā pastāvēja dažādas konceptuālas nostājas. Tādi cilvēki kā Koljērs un konservatīvās partijas parlamenta deputāts Alfrēds Bosoms pārstāvēja baltiešiem draudzīgu pozīciju. Bet bija arī tādi kā ārlietu ministrs Antonijs Īdens, kas 1942. gada maija sadarbības sarunās ar PSRS izturējās ļoti pretimnākoši, jo uzskatīja, ka galvenais ir Staļina kā sabiedrotā iegūšana. Ļoti nedraudzīgs bija britu vēstnieks Maskavā Stafords Kripss. Viņš jau kopš 1940. gada vasaras "bombardēja" ministriju ar ieteikumiem atzīt Baltijas valstu iekļaušanu PSRS de iure un atdot zeltu. Kripss bija kā apmāts ar Anglijas un PSRS draudzības ideju.

– Kāds bija Baltijas zelta problēmas risinājums pēc kara?

– Risinājumu Lielbritānijas un PSRS savstarpējo finansiālo pretenziju problēma ieguva 1967. gada februārī, kad PSRS valdības vadītāja Alekseja Kosigina vizītes laikā Londonā abas valstis vienojās par abpusējo pretenziju dzēšanu. Tobrīd briti bija apkopojuši pretenzijas par 12,4 miljoniem mārciņu, bet PSRS par 7,5 miljoniem. Maskava gan piekrita izlīgumam tikai tad, kad britu premjers Harolds Vilsons apņēmās pārskaitīt pusmiljonu mārciņu no pārdotā Baltijas valstu zelta, lai PSRS par šo naudu Anglijā iepirktu plaša patēriņa preces. Tā abas valstis nokārtoja savas finansiālās pretenzijas uz Baltijas valstu zelta rēķina, aizbildinoties ar nepieciešamību beidzot segt pilsoņiem nodarītos zaudējumus.

Pēc gada – 1968. gada 5. janvārī – PSRS un Lielbritānija līgumu parakstīja. Nākamā gada maijā abās britu parlamentā palātās kompensāciju likumu pieņēma un tas stājās spēkā 16. jūnijā. Lordu palāta diskusiju gaitā centās likumā iestrādāt labojumu, ka PSRS apsolītais pusmiljons mārciņu nav jāizmaksā no Baltijas valstu zelta vērtības.

Pēc Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanas 1993. gada 16. martā Rīgā tika parakstīts Latvijas un Lielbritānijas līgums, kas paredzēja, ka britu valdība atdod Latvijas Bankai 210 719 919 unces Latvijas zelta. Tā noslēdzās Latvijas zelta epopeja vairāk nekā 60 gadu garumā.

Latvijas Avīze 2004. gada 04. oktobris

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home