Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Maza maziņa Latvijas daļa ir katrā sirdī, kas Latviju jūt

Iznākusi pazīstamā latviešu rakstniecības pētnieka un vēsturnieka Ilgoņa Bērsona jaunības gadu dienasgrāmata “Savā nodabā savā novadā”. Pirmo daļu sabiedriskā organizācija “Aleksandra Pelēča lasītava” laida klajā 2001. gadā, tagad ar Latviešu preses biedrības (ASV) finansiālo atbalstu dienasgaismu ieraudzījusi otrā daļa ar pirmo ierakstu 1950. gada 19. novembrī un pēdējo - 1951. gada 9. augustā. Šai laikā Talsu vidusskolas absolvents ir kļuvis par Latvijas Universitātes studentu, un stingri turētais dienasgrāmatas pavediens pēkšņi pārtrūkst: “Kopmītnes apstākļos bija ļoti riskanti pierakstīt spurainas domas. Izņēmums bija pretpadomju dzejoļa “Manam dēlam” tapšana fakultātes bibliotēkas lasītavā, kad 1952. gada 11. jūnija vakarā pie lielā galda bijām palikuši tikai daži studenti.”

Kālab Ilgonis Bērsons izšķīrās par dienasgrāmatas publicēšanu, un kāpēc mums ir interesanti to lasīt? Vispirms tāpēc un tālab, ka jaunā cilvēka īsie, lakoniskie ieraksti veido dzīvu laikmeta ainu, dod liecību par to vitālo sakņu spēku, kas ļāva izturēt staļiniskās represijas un nezaudēt ticību dzīvei.

Dienasgrāmatai ir pavasara elpa, jo Ilgonis to raksta pēdējos ģimnāzista gados un studiju sākumā. Tie ir nākotnes sapņi un literāta spalvas iemēģināšana, draugi un dziesmas, pirmās aizraušanās un pirmā mīlestība. Šo otro grāmatiņu viņš veltījis skolas biedrenei Gunai - mūža dzīvesbiedrei, un tai pievienota viņu abu meitas Daces Balodes apsveikuma eseja tēva 70. dzimšanas dienā 2001. gada 12. jūnijā. Bet šai pavasara elpai ir rūgta ievu smarža, cauri dienu ritumam kā smeldzīga stīga skan 1949. gads: māte un jaunākais brālis Imants ir deportēti, Ilgonis un tēvs sagadīšanās dēļ nav tikuši izvesti, un pēc laiciņa mājās atgriežas arī vecākais brālis Tālivaldis, kam no izsūtījuma ešelona izdevies aizbēgt. Ģimene ir izpostīta, un, šķiet, nav bijis dienas, kad Ilgonis nebūtu domājis par māti un brāli, kas tik varmācīgi atrauti no dzimtenes un mājām. Lai laikmeta aina būtu pilnīgāka, dienasgrāmatas ieraksti papildināti ar materiāliem “no arhīva”.

Dzīve nebij ne melna, ne zaļa,
taču balta tā vēlējās kļūt;
maza maziņa Latvijas daļa -
katrā sirdī, kas Latviju jūt.

Šīs rindas no Imanta Auziņa veltījuma dzejoļa varētu būt arī šīs dienasgrāmatas moto. 

No Ilgoņa Bērsona dienasgrāmatas “Savā nodabā savā novadā”

1950

Decembris

12. Skolā liels karš par absolventu nozīmītēm. Divi projekti – pamatā likt rombu vai vairogu? Es esmu par vairogu. Vairogs — zināšanu simbols, ar to var aizstāvēties pret visām dzīves grūtībām. Bet komjaunieši ir pret vairogu: tas esot kaut kas no viduslaikiem. Man liekas, viņi domā arī tā: ja pārvelk vairogam pāri, ieslīpi divas svītras, tad iznāk Latvijas karodziņš, kāds vācu laikā bija uzšūts uz karavīru piedurknēm. Redzēs, kas iznāks.

 13. (..) Vēstulē mātei rakstu: “Neviens vēl nav teicis, ka Tev, manai mīļotajai māmiņai, nebūs lemts redzēt savu dzīvesbiedru, Tāli (brālis Tālivaldis izbēga no izsūtījuma ešelona) un mani vaigu vaigā. Tādēļ nezaudē mātes cerības.

Kā dzīvoju? Esmu apmierināts. Mācīties, domāt un rakstīt – manas dzīves galvenās sastāvdaļas. Varbūt pat par daudz ar šīm lietām noņemos. Tante bieži mani dzen izklaidēties. Varbūt par maz “baudu zaļo jaunību”, kā teikts kādā dziesmiņā. Taču liekas, ka to es nekad nenožēlošu, jo pašreiz lieku savas dzīves pamatus. Nav teikts, vai mani sagaidīs rakstnieka vai žurnālista – redaktora postenis, bet zinu, ka uz to pusi ies mans ceļš, ja tikai netraucēs kādi ārēji apstākļi...”

No arhīva. Tad, protams, nevarēju zināt, ka 1949.gada 23.aprīlī mātei lika parakstīt standartlapu par to, ka viņa “izsūtīta speciālai novietošanai uz mūžīgiem laikiem bez tiesībām atgriezties uz agrāko dzīves vietu”.

Vēl no 13.decembrī rakstītā teksta dienasgrāmatā:

Aģitācijas punktā. Jādzied. Mazliet nožēloju, ka neklausījos deputātu kandidātu runas. Būtu ieguvis dažus materiālus. Vēlēšanas padomju zemē – cik gan daudz un skaļi par tām kliedz! Cenšas visiem iestāstīt, ka, lūk, tikai mums ir demokrātija. Vēlēšanu dienā maziem bērniem Talsu ielās būšot jādeklamē, kad vēlētāji dosies uz iecirkņiem. Vai var ko smieklīgāku izgudrot! “Demokrātija”!

1951

Februāris

24. Eju pie tēva. (Tēvs dzīvoja Balgales ciema Jeskās un strādāja meža darbos – I.B.) Dīvaini tas, ka esmu spiests savām mājām paiet garām kā zaglis, ubags. Liekas, — no katra loga lūkojas ļaunas, dzēlīgas acis.

Tēvs ir pesimistiski noskaņots – par visu. Un ir arī viņa dzīve tiešām tumša, pelēka, vienmuļa.

Iepazīstos ar apstākļiem. Nodevas, izspiešana, režīms – citu neko nedzirdu. “Brīvība”!

 25. Skaistums ir dzīve. Tādēļ cenšos katrā lietā vai norisē uztvert skaisto, vērtīgo, kas iepriecina un spēcina cilvēka garu. Citādi jau nav vērts dzīvot.

 Marts

2. Pulciņa sanāksme. Cenšos sevi nomierināt. Referēju. Lasu, vietām stāstu, vietām trūkst vārdu. Runāšanas māksla jāuzlabo!

Diezgan interesantas debates izvēršas, kad atrisinām iesūtītos jautājumus. Daudz mums palīdz Vīksne, kas daudz zina. Viņa stāsta par traģēdijām. Padomju literatūrā to neesot. Ir viena – V.Višņevska “Optimistiskā traģēdija”. Kāpēc tā? Traģēdija beidzas traģiski. Un pad. lit. ir optimistiska, tādēļ tā katru notikumu apskata no tās puses, kas cilvēku iepriecina.

8. Sieviešu diena. Visur izceļ sievieti tikai kā sabiedrisku darbinieci, nevis kā ģimenes locekli – māti. Ja neizkopj ģimenes skaistumu, rodas jaunatnes izvirtība, kas tagad sāk uzplaukt, sevišķi kolhozos, kur jaunieši vienmēr kopā. Un vai tad ir kāds brīnums, ka sāk bērniem piedzimt bērni. Cik tālu tas ies?

14. Skumjas ziņas: atkal būšot “ceļošana” (t.i. deportācijas). Esmu uz sausa zara, kas pie mazākā satricinājuma var lūzt.

15. Kara komisariātā. Satraukums. Ko prasīs par vecākiem? Bet labi – prasa tikai par tēvu. Tomēr vēl kādu laiku esmu brīvs. Smaga bija šī diena (..)

20. Rakstu mātei. “Tuvojas Lieldienas, bet tuvojas arī Latvijas pavasaris, kuru mēdzam iztēlot kā plauksmes, prieka un jaunības laiku, bet šoreiz, kā jau iepriekšējos gados, tas tuvojas kā vientuļš, netīrs, pat smacīgs. Šobrīd pat – pie mums vēl ir sniegs. Taču cilvēkam ne vienmēr jāietekmējas no dabas, viņš var sevi ietekmēt ar savu “es”. Nāk prātā kāda dzejnieka vārdi:

 Ir vētras spēki ticībai,
Un aprokams nav gars!

Mūsu pienākums – pierādīt, ka latviešu garu neviens nevar iznīcināt. Tas lai, māmiņ, ir Tavs ceļa stiprinātājs.”

 Aprīlis

1. Pārkrievotajā Rīgā. Pat elektriskajā vilcienā visi uzraksti tikai krievu valodā. Dzird lielāko tiesu krievu valodu.

5. No arhīva. No mātes vēstules: “Jā, 25.marts – tā ir mūsu sodu diena. Divi gadi pagājuši, var būt vēl divi un var būt visu mūžu. Cik tas ir briesmīgi!

Esam veseli, es pat sevi apbrīnoju – cik labi varu naktīs gulēt. Mana guļasvieta – nāra no dēļiem, tur virsū siens, tad Imantiņa mētelis, papa lietusmētelis. Lai kājām būtu siltāk, kājgalī aitas āda, neģērēta. Tam visam pāri deķis, kuram jau rādās caurumi. Pat palaga nav. Guļam ar Imantiņu kopā. No rīta mostos – priekšā tas pats vienmuļais, pelēkais darbs un riebīgie cilvēki, ar kuriem jāstrādā kopā.

Tālis raksta, ka paps brauks pie manis. Lai brauc, izpeļņa jau te tā pati, kas tur, un varbūt tieku ārā no kolhoza.

Kā dzīvo mūsu mājās? Dzirdu, ka Marija apcietināta.

Lai uz zemi mīļoto
Liktens manim zirgus jūdz.”

Jūnijs

11. Gulēju šonakt trīs stundas. Jādodas uz skolu. Eksāmens (vēsturē). Veicas labi.

Pārskrienu mājās. Svinīgs noskaņojums. Uz galda puķes un tortes. Atbraukuši paps un Eda ar meitenēm. Poldis. Iesildāmies.

Tante uz galda nolikusi mammas fotobildīti. Šodien jūtu viņas tuvumu ik uz soļa.

(..) Nevaru istabā noturēties. Dārzā eju pa ābeļu aleju un raudu pilnā balsī. Māmiņ, kad gan tevi redzēšu?!

17. No mātes vēstule. Labi izskatu aploksni. Fotogrāfija! Prieks par dārgo bildīti, bet sāpīgi skatīties mātes asaru pilnajās acīs.

Vēstulē ir mātes novēlējums man dzimšanas dienā: tikt augstskolā, tad – lai neesmu pļēguris, bet vīrišķīgs, lai valdot pār savu straujo dabu. Darīšu, kā vēlies.

20. Esmu pabeidzis skolu, bet spēka vairs nav. Pēdējās dienās gāja visgrūtāk, maz tika gulēts. Taču šī cīņa bija ko vērts.

22. Uzpošos un eju uz skolu. Svinīgums. Daudz viesu un vecāku. Es esmu viens – nav, kas par mani, absolventu, šodien šeit priecātos.

Runā direktors. Uzsver zināšanu pieaugšanu mūsu skolā, to, ka esam laimīgi, dzīvodami padomju valstī. Sausa runa.

30. Talsos. No mātes vēstule. Priecīga, ka bērni nosūtījuši paciņu. Un šodien tādu gatavojam atkal.

Rakstu mātei: “Ar paša spēkiem izlauzt ceļu uz zinību skaistajiem kalngaliem. Man patīk cīnīties ar dzīves grūtībām, tās mani norūda un mudina neapstāties.”

Imantam rakstu: “Man prieks, ka Tev tik labi veicies skolā. Tu esi mani vai pat pārspējis. Turies arī turpmāk tāpat. Ņem vērā to, ka izglītotam cilvēkam ir daudz labāk dzīvot kaut vai kādos apstākļos. (..) Neaizmirsti, ka Tev jāiet latviešu jaunieša ceļš un nekāds cits.”

 Jūlijs

2. No arhīva. Māte raksta: “Saņēmu tavu vēstuli, kurā Tu apraksti savu jauko 20 gadu jubileju. Šī vēstule ir no visām Tavām vēstulēm jaukākā. Lasu neskaitāmas reizes, raudu un domāju: kādēļ man tas prieks nav lemts? Ja es būtu piesieta, norautos un – prom, bet “uz visu mūžu” un par ko? Šie vārdi man paliks atmiņā līdz kapam: “Vienmēr ilgās pie tevis, uz galda starp tulpēm Tava fotogrāfija.”

Papu pierunāt, lai viņš brauktu pie manis, Tu nepūlies. Lai viņš dara, kā pats grib. Tur, dzimtenē, viņš ieradis darīt, kas patīk, grib – strādā, negrib – nestrādā. Te būs jāstrādā katru dienu un ne tas, kas patīk, bet tas, ko pavēl. Tad būs tikai nesaprašanās, pārmetumi: “Tu tā gribēji.” Te tā nevar paēst kā dzimtenē. Kāds liktenis man nolemts – saņemšu viņu līdz galam. Varbūt arī tas ir mans liktenis, ka viņš mani atstāj.

Raksti man, — kā kārtosi dzīvi tālāk. Vai tiksi uz skolu Rīgā? Varbūt pēc gadiem, kad būsi students, varēsi atbraukt mani apciemot, un tad es būšu sirma, veca – zem dzīves nastas sagrauta vecene.”

3. No arhīva. Kolhoza “K novim pobedam” (“Uz jaunām uzvarām”) biedres Bērsones lūgums komandantam atļaut viņas dēlam turpināt mācības vidusskolā Šegarkā. Kāds leitnants atļauju dos 10. jūlijā.

5. Sāku kārtot iesnieguma dokumentus (Latvijas Valsts universitātē) — kopā ar Gunu, jo mums ir viens ceļš. Universitātei ir savs laikraksts “Padomju Students”. Varbūt tur varēšu strādāt?

Autobiogrāfija man jāmaina. Prasības daudz sīkākas. Un rakstu visu, kā ir. (Autobiogrāfijā biju noslēpis faktu par mātes izsūtīšanu. — I.B.)

Pirmais solis pie Filoloģijas fakultātes prodekānes Mirdzas Gailes. Laipna. Prasa, kādēļ esmu nolēmis studēt filoloģiju. “Žurnālistika — tas ir mans sens sapnis.” “Bet šogad neuzņem studentus žurnālistikā. Šī katedra pievienota Partijas skolai.” Lūk, kā. Atliek iet uz latviešu valodas un literatūras nodaļu. (Gunai tas pats.) Prasa par vecākiem un brāļiem. Kaut kā aplinkus atbildu. Uz iesnieguma Gaile uzraksta: “Iebildumu nav.”

Tad stāvam rindā pie uzņemšanas komisijas sekretariāta. Gunai stāj virsū, lai studē jurisprudenci vai ekonomiju. Acīmredzot tur nav daudz pieteikušies. Man atkal prasa par vecākiem. Tieku cauri.

Mūs piereģistrē, un skrienam uz veselības pārbaudi. Ņem priekšā pieci ārsti.

Vakarā uz Muzikālās komēdijas teātri. Rāda Ļistova opereti “Sapņotāji”. Operetes tekstu tulkojis Arvīds Skalbe. Tātad darbs ir visur arī jaunajiem autoriem.

6. Visiem jāiet vēl pie Universitātes prorektora. Tas laikam ir pēdējais šķērslis. Ja to pārvarēšu, būšu pielaists pie iestāju eksāmeniem. Bailes ir biogrāfijas dēļ.

Atkal prasa par vecākiem.

“Tēvs — mežstrādnieks, māte — kolhozniece,” drebēdams atbildu.

Un ja man uzprasa: kur? Tad — beigas. Tad draud tāds pats liktenis, kāds cara laika zemnieku dēliem, kas gribējuši studēt. Tomēr tieku laimīgi cauri.

8. Dzirdu par dzīvi kolhozā. Viss iet uz leju. Stahanoviski ražotie arkli izķēmo mūsu laukus, kur ieradis staigāt zemnieka kārtīgi uzturētais arkls. Pagājušajā gadā par katru izstrādes dienu kolhozniekiem izmaksāti divi kg labības, sešdesmit trīs kapeikas (laikam vēl kaut kas). Cik ilgi tā var dzīvot? Labi, ka vēl ir vecie ietaupījumi un šo to var izspiest no piemājas zemes.

No arhīva. Sibīrijā Imants raksta par sporta gaitām un negaitām: “Jūlija sākumā bija skolu sporta sacīkstes Šegarkā. Mūsu skolas komandā bija četri latvieši. (..) Kā godalgu man, Edvīnam un Ilgonim iedeva sporta kreklus un bikses. Mūs trijus iedalīja komandā, kura brauks sacensībās uz Tomsku. Bet Tomsku redzēt man neizdevās. Pēc tam, kad atbraucām no Šegarkas, brigadieris mūs aizdzina uz siena pļavu. Tieši tajā dienā, kad bija jābrauc uz Šegarku un pēc tam ar kuģīti uz Tomsku, mēs atradāmies pļavā. Mums atbrauca pakaļ ar zirgu, bet brigadieris noturēja mūs līdz pusdienai, un, kad mūs aizveda uz Šegarku, kuģītis jau bija aizgājis.”

29. Mācos. Eju pirkt maizi. Visi veikali jau ciet. Sākas trūcīga, bēdīga dzīve Rīgas mūros. Nopērku avīzi — “Literatūra un Māksla”, un, kad sāku lasīt, ēstgriba pāriet.

 Latvijas Vēstnesis , 25.03.2003  

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home