Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Pēdējais mēnesis bunkurā
Jānis Vēvers

Pēc mēneša apritēs 60 gadi, kopš ar šāvienu galvā dzīvi izbeidza nacistu vadonis Ādolfs Hitlers, tā pieliekot punktu baisākajam karam cilvēces vēsturē. Mūža pēdējais posms fīreram sākās 1945.gada 1.aprīlī, kad viņš ievācās šaurā pazemes bunkurā, kur cīnījās ar domām par nodevību un nāvi

Hitlera 56.dzimšanas diena 20.aprīlī bija pēdējā reize, kad kopā sapulcējās visa trešā reiha vadība. Bija ieradies Gebelss, Himlers, Bormanis, Špērs, Lejs, Ribentrops, kā arī vērmahta galvgala pārstāvji. Atnāca arī Gērings, kurš vēl agrā rītā uz Vācijas dienvidiem bija nosūtījis 24 automašīnas ar antikvārām vērtībām, gleznām un mēbelēm.

Berlīnē nemitīgi gaudoja sirēnas, bet reiha vadība nervozi svinēja jubileju. Hitlers staigāja pa zāli, uz brīdi piestāja pie vienas viesu grupas, pārmija pāris vārdu un, uzklausījis laimes vēlējumus, devās pie nākamās. Vairākums viesu aizvien nepacietīgāk gaidīja sarīkojuma beigas. Visi labi zināja, ka Sarkanā armija jau bija tuvu un loks ap Berlīni sāka noslēgties.

Kara beigas nenovēršami tuvojās, un Hitlers sāka apdomāt ieteikumu pamest aizstāvēties nespējīgo galvaspilsētu un pārcelties uz bunkuru Alpu kalnos, no kurienes varētu turpināt cīņu. Taču propagandas ministrs Gebelss dedzīgi centās pārliecināt fīreru palikt Berlīnē, un, ja nāktos iet bojā, tad labāk to darīt pilsētas mūru iekšpusē. Nekas cits nespētu labāk apliecināt Hitlera uzticību "vēsturiskajam uzdevumam". Vadonis noticēja un izlēma nodot sevi "likteņa rokās".

Pārējie sāka bēgt jau pēc jubilejas. Pateikuši pāris atvadu vārdu, ministri un partijas līderi salēca automašīnās un devās prom no Berlīnes, kur jau bija dzirdami sprādzieni. Fīrers bijis tik ļoti vīlies, ka viņu pamet cilvēki, kurus viņš reiz padarīja par vareniem, ka atbildējis aizceļotājiem tikai ar galvas mājienu. Vēlāk viņš lūdza, lai uz viņa kapakmens būtu rakstīts — savu ģenerāļu upuris.

DZĪVE PAZEMĒ

Atvadījies no svinētājiem, Hitlers atgriezās pazemes cietoksnī, no kura vēlāk tikpat kā neizgāja. Bunkurs atradās 11 metru dziļi zemē, betona sienas bija četrus metrus biezas, un tajā bija ap 20 trūcīgi mēbelētu istabu, kas kopumā aizņēma 250 kvadrātmetru teritoriju. Abas Hitlera istabas bija iekārtotas viņa sociālajam statusam nepiedienīgi trūcīgi, laikrakstam Bild stāsta vācu vēsturnieks Joahims Fests. Virs dīvāna karājās nīderlandiešu mākslinieka gleznota klusā daba, pie rakstāmgalda karaļa Frīdriha Lielā portrets ovālā rāmī.

Gultas kājgalī stāvēja ugunsdrošs seifs, kaktā skābekļa balons, kas kalpoja kā mierinājums nervozajam Hitleram, kurš baidījās, ka bunkurā kādu dienu var pietrūkt gaisa. Katras istabas griestos bija iestiprināta vienkārša spuldze, kuras mestā gaisma izstiepa telpās staigājošo ēnas.

Slikti vēdinātajās telpās uzturēties nebija patīkami. Tajās valdīja tikko panesama smirdoņa, kurā sajaucās asa dīzeļdegvielas, urīna un sviedru smaka. "Visiem bija bail palikt bunkurā. Sajūta bija kā zārkā," atmiņās dalās toreizējais bunkura telefonists Rohuss Mišs, kuram tagad ir 87 gadi. Telpās valdījis "pasaules bojāejas noskaņojums", ko tā iemītnieki centušies kliedēt ar alkoholu. Betona kastē lielos daudzumos bija sanesti vīni, liķieri un delikateses. "Mēs bijām morga iedzīvotāji," vācu plašsaziņas līdzekļiem stāsta R.Mišs.

Ar katru dienu padoto respekts pret vadoni saruka. Bunkura iemītnieki pīpēja jebkurā telpā, dzēra un svinēja, lai gan visi labi zināja, ka fīrers ienīst šādus netikumus.

"Hitlers nojauta, ka ir zaudējis, un viņam vairs nebija spēka to apslēpt. Viņa ķermenis bija drausmīgs. Viņš pa bunkuru pārvietojās ar lielām grūtībām un smagnēji, izmetot ķermeņa augšdaļu uz priekšu un velkot līdzi kājas. Acis bija asiņu pierietējušas, lūpu kaktiņos bieži bija redzamas siekalas," tā notikumus aprīlī pirms 60 gadiem aprakstīja kāds virsnieks, kas regulāri iegriezies bunkurā. Hitlers vairs nerūpējies par sevi. Viņa apģērbs bija klāts ēdiena plankumiem, pie zoda reizēm bija pielipušas barības drupačas. Kad viņš klausījās virsnieku kārtējo ziņojumu par stāvokli frontē, rokās turētās brilles viegli sitās pa galdu. Rokas drebējušas progresējošās Parkinsona slimības ietekmē.

Pats Hitlers neatzina, ka būtu morāli sagrauts. "Pat ja jādreb manām rokām un galvai, mana sirds nekad nedrebēs," apgalvoja fīrers. Tomēr viņš pamazām dzisa arī garīgi. Kad fīrers parasti pulksten sešos no rīta atgriezās no stāvokļa apspriešanas, viņš spēku izsīkumā nokrita uz dīvāna. "Sulainis pacēla viņa kājas augstāk. Pilnīgi apātisks fīrers tur domīgi gulēja. Šokolāde un kūciņas. Viņa alkas pēc kūkām bija pārvērtušās par slimīgu atkarību," atmiņās rakstīja viena no Hitlera sekretārēm. Cita atcerējās, ka nacistu vadonis runājis vairs tikai par suņiem un to dresūru, barošanas jautājumiem, kā arī par pasaules stulbumu un negantību.

Reizēm viņš pa šaurajām kāpnēm devās uz izeju, kas veda uz dārzu. Taču pusceļā allaž apgriezās un devās uz vannas istabu, kur mitinājās viņa suņi, lai stundām ilgi rotaļātos ar aitu suņa kuci un viņas pieciem kucēniem.

Kad aprīļa pēdējā nedēļā bunkurā iegriezās bruņojuma un munīcijas ministrs Alberts Špērs, viņam radās nomācošs iespaids. Bunkura priekštelpas bija piesmēķētas, apkārt mētājās pusizdzertas pudeles. Nomākts bija arī Hitlers. Viņš izskatījās domu pārņemts, acīs bieži sariesās asaras.

Taču visi mēģinājumi pierunāt Hitleru aizbraukt bija lemti neveiksmei. Viņš paziņoja, ka "nekad, nekad nepametīs Berlīni", un aizvien biežāk runāja par nāvi kā atrisinājumu.

LĪDZ NĀVE MŪS ŠĶIRS…

28.aprīlī pēdējās cerības paliekas bija sabrukušas. Hitleram bijis skaidrs, ka ir īstais laiks pašnāvībai. Kā parasti, ilgi svārstījies par nodomu, galīgo lēmumu viņš pieņēma bez vilcināšanās. Pusnaktī steigā tika sarīkota laulību ceremonija. Tankā atveda ceremonijas vadītāju un par lieciniekiem pieaicināja Gebelsu un Bormani. Abi laulājamie apliecināja, ka "ir tīras āriešu izcelsmes un brīvi no

iedzimtām kaitēm", un parakstīja salaulāšanās aktu. Eva Brauna bija tik satraukta, ka gandrīz atstāja uz lapas savu meitas uzvārdu. Uzšņāpusi burtu B, viņa to nosvītroja un uzrakstīja Eva Hitlere, dzimusi Brauna. Pēc ceremonijas abi devās uz privāto istabu kaut ko iedzert un atcerēties aizgājušos laikus.

Ar Staļina rīkojumu pēc kara PSRS specdienesti izveidoja dosjē par Hitlera privāto dzīvi, izprašņājot viņam ļoti tuvus cilvēkus. Tagad šī informācija kļuvusi pieejama Vācijas vēsturniekiem, raksta žurnāls Der Spiegel. Adjutantu Oto Ginši un kambarsulaini Haincu Lingi pratināja vairākus gadus, nereti piekāva, līdz viņi atklāja padomju aģentiem vajadzīgās fīrera dzīves detaļas.

"Kad Hitlers dzirdēja savas iemīļotās Evas Braunas balsi, viņš priecīgi steidzās viņai pretī. Hitlers veda viņu uz savu kabinetu, kur jau bija sagatavota karsta šokolāde un tēja, konjaks, šokolādes konfektes, augļi un atdzesēts šampanietis. Stundām ilgi abi neiznāca no istabas," rakstīts vācu laikrakstu citētajā dokumentā. Taču abi uzticamie palīgi apgalvo, ka līdz mīlas ainām lieta nekad nav nonākusi. Hitlers parasti lasījis avīzi, bet Eva našķojusies ar konfektēm. Tikai pēc pusnakts fīrers devies uz savu guļamistabu un Eva — uz viņai iekārtoto telpu. Hitlers viņas dēļ esot bijis kā bez prāta un pat grūtajās kara beigu dienās izpildījis katru viņas iegribu.

29.aprīlī, saulainā pavasara svētdienā kaujas Berlīnes ielās norisinājās bez mitas. Sarkanā armija atkaroja ēku pēc ēkas. SS ģenerālis Vilhelms Monke bunkura apspriežu telpā uz galda bija izklājis galvaspilsētas karti un sausi ziņoja par stāvokli. "Ziemeļos ir krievi, austrumos... dienvidos... rietumos... 300— 400 metru attālumā no Reiha kancelejas." Hitlers gribēja zināt, cik ilgi vācieši vēl spēs noturēties, un saņēma atbildi: "Ilgākais 20 līdz 24 stundas, ne vairāk."

Fīrers sāka gatavoties nāvei. Vispirms viņš norīkoja suņu kopēju noindēt kuci Blondi, jo dzīvnieks nedrīkstēja nonākt krievu rokās. Taču acīmredzot viņam vēl svarīgāk bija pārliecināties, ka inde iedarbojas. Pēc Himlera nodevības Hitlers vairs nebija drošs, ka SS piegādātā inde tiešām nogalinās nekavējoties. Taču, kad pēc ciankālija ieliešanas kuces rīklē tā bez dzīvības pazīmēm nokrita zemē, fīrers nomierinājās un devās uz bunkura izeju "atvadīties no suņa". Pēc atgriešanās viņš izskatījās tā, it kā būtu redzējis savu nāvi. Tikmēr suņu kopējs nošāva visus piecus kucēnus.

VISS BEIDZIES

30.aprīļa rītā pulksten piecos sākās pamatīga artilērijas apšaude. Stundu vēlāk uz bunkuru tika izsaukts SS ģenerālis Vilhelms Monke. Ieejot telpā, viņš redzēja, ka Hitlers rītakurpēs un halātā sēdēja uz krēsla pie gultas. Viņš mierīgi raudzījās uz ģenerāli un jautāja, cik ilgi Vācija vēl spēs turēties. "Vēl dažas stundas," atbilde nebija iepriecinoša. Hitlers pasniedza Monkem roku un noteica: "Visu labu! Es jums pateicos. Tas nebija tikai par Vāciju!" Ap pulksten septiņiem Eva devās uz bunkura izeju, jo vēlējās vēlreiz redzēt sauli. Nedaudz vēlāk kāpņutelpā parādījās arī pats Hitlers. Taču, apšaudei kļūstot spēcīgākai, fīrers atkal pazuda tumsā. Viņš izsauca adjutantu Oto Ginši un vēlreiz atkārtoja, ka nevēlas krist sarkanarmiešu rokās, kā arī paziņoja, ka grib palikt nekad neatrasts. Ginše nekavējoties lika sagādāt cik vien iespējams daudz benzīna.

Ap pulksten 14 Hitlers sekretāres un pavāres kompānijā ieturēja pēdējās pusdienas. Nūdeles un salātus. Laiks gāja, un Hitlers vilcinājās. Pēc tumsas iestāšanās pie viņa ieradās kapteinis Hanss Baurs, kurš pēdējo reizi centās pierunāt fīreru bēgt. Plānā bija lidojums uz arābu zemēm, no kurām tālāk varētu doties uz Dienvidameriku vai Japānu. Hitlers atteicās un lūdza arī Bauru parūpēties par līķa sadedzināšanu. "Paliekas nekādā gadījumā nedrīkst krist to cūku rokās," Hitlera balsī bijis jaušams gandrīz izmisums. Fīrers uzdāvināja kapteinim Frīdriha Lielā gleznu, ar kuru viņš savā istabā bieži sarunājās, un ar Evu pie rokas iegāja savā istabā.

Bunkura iemītnieki sēdēja pie galda, ēda un gaidīja. Pēc desmit minūtēm no Hitlera istabas nenāca nekādi trokšņi. Linge uzņēmās iniciatīvu. Pasaucis līdzi Bormani, viņš uzmanīgi pavēra durvis. Šaurajā istabā uz dīvāna sēdēja Hitlers un viņam blakus kreisajā pusē bija noslīgusi sieva. Gaisā bija jūtama ciankālija smaka, fīrera galva karājās bez dzīvības pazīmēm, un no lodes izsista cauruma labajos deniņos tecēja asiņu strūkliņa. 7,65 milimetru Walter pistole gulēja pie mirušā fīrera kājām.

Diena, 2005. gada 26. marts.

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home