Kristīne Burinskaite, Viļņas universitātes vēstures maģistre, šopavasar Viļņā sarīkotajā starptautiskajā konferencē "VDK mantojums Baltijas valstīs: politika, lustrācija, vēsture" nolasīja referātu ar intriģējošu nosaukumu: "VDK sabiedrības viedokļa veidošanas metodes: diskreditācija un dezinformācija".

Tas tiesa, ka lietuviešu pētnieku rīcībā ir ievērojami plašāks ar PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) darbībām saistīts dokumentu daudzums, taču būtu arī pārspīlēti teikt, ka tie ļautu nolikt čekas darbības metodes kā uz delnas. Kā sarunā atzina pati Lietuvas Genocīda un pretošanās kustības pētniecības centrā strādājošā jaunā vēsturniece, tieši viņas pētnieciskajam tematam atbilstoša dokumentāla materiāla ir maz. Biežāk nākas izdarīt secinājumus, analizējot dažādus padomju laiku avīžrakstus. Ļoti reti gadās, ka dokumentos rakstveidā norādīts, kādām metodēm pret ko vērsties.

Kristīnes Burinskaites uzmanības lokā ir Lietuvas PSR VDK darbība padomju režīma pastāvēšanas pēdējās desmitgadēs. Tā laika Lietuvas situācija prasīja, lai čekisti savas diskreditācijas metodes izmantotu galvenokārt cīņā pret "ideoloģiskajiem diversantiem" – disidentiem un režīmam nepakļāvīgajiem katoļu garīdzniekiem, kuri bija jākompromitē sabiedrības acīs, lai pēc iespējas padarītu mazāku viņu "kaitīgo" ietekmi. Kas attiecās uz trimdā dzīvojošajām sabiedriski aktīvām personām, kuras kaut kādā veidā traucēja dzīvi režīmam, parasti tika piekopta diskreditācijas metode, publicējot safabricētus vai tikai daļēji patiesībai atbilstošus faktus par šo personu sadarbību ar nacistiem Otrā pasaules kara gados, līdzdalību holokaustā, it kā izdarītiem noziegumiem nacionālo partizānu rindās. Diskreditēt centās pat mirušos. Šo "rokrakstu" labi pazīstam arī Latvijā.

Lietuvas specifika bija čekas vēršanās pret katoļu garīdzniekiem jeb ksendziem, kuru autoritāte lietuviešu vidū bija augsta. Nereti garīdznieki presē tika attēloti kā uz citu rēķina labklājībā slīgstoši amorālas uzvedības ļaudis. Savukārt disidentus līdzīgi kā visā PSRS teritorijā slodzīja psihiatriskajās slimnīcās, lai radītu iespaidu par viņu garīgo nelīdzsvarotību. Par psihiski slimu pasludināja arī 19 gadus veco Romu Kalantu, kurš 1972. gadā Kauņā sadedzinājās, lai protestētu pret Baltijas valstu okupāciju un pastāvošo padomju iekārtu. Tomēr, kā atzīst vēsturniece, psihiatrisko klīniku izmantošanai bija ne tik daudz nozīme disidenta kompromitēšanā, cik viņa apziņas un gribas apspiešanā. Daudzi pēc iznākšanas no tām drīz mira. Lietuvā vien tādu upuru bija 15. Īpaši psihiatrisko klīniku izmantošana disidentu kustības slāpēšanai tika izmantota laikā, kad VDK 1967. – 1982. gadā vadīja Jurijs Andropovs, viņš arī no 1982. līdz 1984. gadam bija PSRS vadītājs. Tad Padomju Savienībā pastāvēja vesels psihiatrisko klīniku "gulags".

Atskaitot kompromitēšanu, otrs būtiskākais VDK darbības virziens bija dezinformācijas izplatīšana, kas ietvēra dokumentu falsificēšanu, arī padomju iekārtas "panākumus" slavinošu rakstu sacerēšana ārzemniekiem paredzētos izdevumos. Tajā pašā laikā dažādi negadījumi, katastrofas un nebūšanas tika apzināti noklusētas, slēptas. Padomju iekārtai raksturīga bija stratēģiski svarīgu vai kara resora labā strādājošu uzņēmumu un iestāžu kodificēšana, piešķirot tām numurus, nevis nosaukumus. "Lietuvas arhīvi glabā VDK norādes par nepieciešamību padarīt slepenas atsevišķu republikas reģionu kartes," stāsta Kristīne Burinskaite.

– No jūsu pētījuma izriet, ka galvenie paņēmieni čekas cīņā pret ideoloģiski citādi domājošajiem bija diskreditācija un dezinformācija.

K. Burinskaite: – Ar kompromitējošu materiālu gādāšanu VDK nodarbojās 5. nodaļa. Bet dezinformācijas izplatīšana bija arī citu apakšstruktūru ziņā. Protams, čekas darbība neizslēdza arī politiskās slepkavības, taču tās ir ļoti grūti pierādīt. Parasti, ja tādas notika, tūdaļ tika ieslēgts dezinformācijas aparāts, lai parādītu, ka slepkavības motīvi bijuši pavisam citi un noslepkavotais pats bijis ne gluži pozitīva personība. Astoņdesmito gadu sākumā Lietuvā dzīvoja ksendzs Broņs Laurinavičs. Dažas dienas pirms viņa nāves presē parādījās Laurinaviču kompromitējošs raksts, taču mēs nevaram pierādīt, ka ksendza slepkavība bija politiska. Mēs varam tikai tā domāt.

– Tomēr kompromitējošā informācija vēl bija jāizplata sabiedrībā, jāpanāk, lai tai noticētu…

– Parasti to darīja aģenti, kas izplatīja baumas. Izmantoja arī publikācijas avīzēs. Baumas bija efektīvs līdzeklis, jo tad varēja nomaskēt to avotu un neviens nevarēja pateikt, ka attiecīgā ziņa nāk no VDK. Čeka bija ļoti neatlaidīga. Kā zināms, katoļu mācītājiem nedrīkst būt sakaru ar sievietēm. Lai ksendzu Depski tādos pieķertu, viņu vairāku gadu laikā izsekoja 80 aģenti. To cilvēku skaitā, ar kuriem Depskis kontaktējās, bija daudz sieviešu, taču nekas kompromitējošs tā arī netika atrasts. Tad garīdznieka automašīnas sēdekli piesūcināja ar kādu kodīgu ķīmisku vielu, kas saēda viņa kāju ādu. VDK izplatīja baumas, ka Depskim ir kāda veneriska slimība. Kāds varbūt noticēja, kāds ne. Par disidentiem mēdza apgalvot, ka tie ir homoseksuāļi. Par kādu, kurš nodarbojās ar pašaizsardzības treniņiem, izplatīja ziņas, ka viņš ir slepkava. To rakstīja avīzēs. Bija gadījumi, kad par diviem lietuviešiem, kurus 1982. gadā tiesāja par nelegālas avīzes izdošanu, publicēja 40 "atmaskojošus" avīžrakstus. Ja tiesāja kādu ksendzu, tad avīzēs obligāti parādījās katoļu baznīcu nomelnojoši raksti. Lai cilvēkus pārliecinātu, ka baznīca principā ir slikti.

– Un tauta tam visam ticēja?

– To ir ļoti grūti pateikt. Pieļauju, ka provincē cilvēki ticēja. Pilsētā tomēr bija pie- ejama arī nelegālā literatūra un izdevumi. Tur zināja, ko nozīmē VDK, un nez vai domāja, ka ksendzs var būt slepkava. Taču patiesībā uz šo jautājumu ir ļoti grūti atbildēt.

Zināms panākums bija jau tas, ka disidentiem pēc apmelojumiem nācās taisnoties, pierādīt, ka tie nav vainīgi. Un vēl jāatceras, ka daļa no kompromitējošā materiāla atbilda patiesībai. Ksendzu intīmās attiecības ar sievietēm bija retas, taču gadījās…

– Bet vai jums ir zināms kāds gadījums, kad ar falsificētu vai daļēji falsificētu informāciju izdevās attiecīgo personu "neitralizēt"?

– Es neesmu dzirdējusi nevienu gadījumu, kad tas būtu izdevies simtprocentīgi. Kaut kādas šaubas jau radās, taču daudzi tomēr baumām neticēja. Kad ksendzu Depski izslēdza no disidentiskas komitejas, VDK ziņojumos rakstīja, ka tas ir viņu aģentu nopelns, taču faktiski bija tā, ka Depskis no šīs komitejas aizgāja aizņemtības pēc – viņam vienkārši nebija laika tajā kaut ko darīt.

– Bet kā panāca, lai kompromatam un baumām noticētu trimdas sabiedrība?

– To arī darīja ar rakstiem, grāmatām, caur draudzības organizācijām. Bija mēģinājumi ar vēsturisku dokumentu vai filmu palīdzību sarīdīt trimdas lietuviešus un ebreju organizācijas, musinot runas, ka lietuvieši nacistu laikā slepkavojuši ebrejus. Protams, lietuvieši piedalījās holokaustā, taču ne jau visi Rietumos dzīvojošie bija ar to saistīti. Tomēr jāsaka, 99% šādu sarīdīšanas mēģinājumu cieta neveiksmi, jo arī Rietumos saprata, ar ko tiem darīšana. Čeka nereti izmantoja kādu patiesu faktu, kas tomēr bija izrauts no konteksta un varēja tikt brīvi interpretēts. Piemēram, no kādas dienasgrāmatas izņēma teikumu: "Mums jāveido labas attiecības ar Vāciju." Tajā pašā laikā netika uzrādīts, kas teikts pirms un pēc tam. Vēl visai populāra metode bija nevēlamo organizāciju šķelšana. Īpaši tas attiecās tieši uz trimdas organizācijām.

– Vai var teikt, ka VDK metodes attiecībā uz Baltiju bija universālas?

– Jā. Tās metodes čeka izmantoja visā PSRS teritorijā. Tikai Baltijas gadījumā kompromitējošo parasti meklēja tālākā pagātnē, bet Krievijā – tajā, kas bija noticis nesenā laikā.

Starp citu, kad skatos, kā notiek parlamenta priekšvēlēšanu cīņas, redzu, ka tur viss ir saskaņā ar VDK kompromitēšanas metodēm – kad, kur, kādu diskreditējošu informāciju pasniegt. Tikai tās metodes jau nenāk no čekas, tās bija sastopamas vēl 19. gadsimtā ASV prezidenta vēlēšanās.

  2006