Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Latviešu Golgāta Piemaskavas mežā
Juris Lorencs, "LA" korespondents Maskavā

Saruna ar vēsturnieku VIDVUDU ŠTRAUSU

— Jūsu zinātnisko interešu lokā jau daudzus gadus ir latviešu vēsture Krievijā. Diemžēl Krievijas latviešu likteņi ir nesaraujami saistīti arī ar padomju laika represijām, arī ar tādu briesmīgu vietu kā Butovas poligons. Tiesa, vismaz Latvijā vārds "Butova" daudziem vēl pagaidām ir svešs...

— Krievijas pareizticīgās baznīcas galva patriarhs Aleksijs II Butovu nosauca par krievu Golgātu. Daudzus gadus šīs vietas oficiālais nosaukums bija — "NKVD Butovas poligons". Bet šis poligons, kas tagad atrodas tikai dažus kilometrus no Maskavas apvedceļa blakām dzelzceļa stacijai Butova, bija visai īpatnējs. Par mērķiem šaušanai te kopš 1937. gada kalpoja dzīvi cilvēki. Pirmais cilvēks Butovā tika nošauts 1937. gada 8. augustā, bet pirmais latvietis, vienkāršs dzirnavnieks no Piemaskavas, — 28. augustā. Simboliski, ka viņa uzvārds sakrita ar mūsu himnas autora vārdu — Baumanis.

Tā patiesi ir krievu Golgāta, jo vairāk nekā puse no tiem nelaimīgajiem, kuri atdusas Butovas poligona masu kapos, ir krievu tautības. Otro vietu šajā traģiskajā sarakstā ieņem latvieši, trešo — poļi. Savukārt, ja mēs izdalām nogalināto skaitu ar tajā laikā Maskavā dzīvojošo krievu un latviešu skaitu, tad iegūstam satriecošu skaitli — nošauto latviešu skaits, rēķinot uz 1000 iedzīvotājiem, ir 30 reižu lielāks nekā tajā laikā iznīcināto krievu skaits. Tāpēc mēs ar pilnām tiesībām varam teikt — Butova ir arī latviešu Golgāta.

— Bet kā cilvēki uzzināja par baismo Butovas noslēpumu?

— Deviņdesmito gadu sākumā kāds Maskavas žurnālists mēģināja rast atbildi uz jautājumu — kur šāva cilvēkus 1937. un 1938. gadā un kur atrodas šo upuru kapi. Lai saprastu problēmas sarežģītību, atgādināšu tikai vienu faktu — 1937. gada janvārī Nikolajs Ježovs izdeva slepenu pavēli, saskaņā ar kuru aizliedza jebkādos dokumentos rakstiski fiksēt vietas, kurās ir nošauti un apglabāti noslepkavotie. Teorētiski šī pavēle nav atcelta līdz pat šai dienai. Un tomēr žurnālistiem un organizācijai "Memoriāls" izdevās atklāt daudzas no masu slepkavību vietām, starp tām arī Butovu.

— Bet šo vietu taču apsargāja vēl līdz pat 1995. gadam! Vai oficiālās VDK struktūras sekmēja Butovas lietas izmeklēšanu?

— Taisnība — līdz pat 1995. gadam šajā vietā vēl saimniekoja Valsts drošības komiteja (tagadējais Federālais drošības dienests). Tomēr 1991. gadā "demokrātijas viļna" uzplūdos par Maskavas VDK pārvaldes vadītāju tika iecelts Jevgēņijs Sevastjanovs, cilvēks, kurš pats pirms tam nekad nebija strādājis VDK struktūrās. Viņš burtiski piespieda VDK darbiniekus nodarboties ar Butovas lietu. Rūpes par pašu Butovas poligona teritoriju šodien ir uzņēmusies Krievijas pareizticīgā baznīca. Pirms dažiem gadiem šajā vietā uzcelts pareizticīgo dievnams.

Tiesa, jau 1993. gadā Butovas mežā uzstādīja piemiņas akmeni. Šajā laikā vēsturnieku grupa sāka darbu pie atslepenotiem arhīvu dokumentiem. Daudz palīdzēja arī bijušie VDK darbinieki. Tieši pateicoties viņiem, izdevās atrast vienu to dienu notikumu aculiecinieku. Šā darba augļus mēs šodien varam redzēt septiņos biezos sējumos, kuros ir daudzi Butovā nogalināto vārdi un īsas biogrāfiskas ziņas. Pavisam tādu ir ap 20 000, no tiem latvieši ir 1328.

Es pats pievienojos Butovas notikumu izpētes darbam kopš piemiņas grāmatu izdošanas sākuma. Ja ieskatāmies nošauto sarakstos, tad redzam, ka starp latviešiem ir pārstāvētas visas sociālās grupas. Te ir gan rakstnieki, gan rūpnīcu strādnieki, aktieri, zemnieki, biedrības "Prometejs" darbinieki, skolotāji, pensionāri, studenti un pat čekisti. Tieši Butovā ir nošauts viens no "sarkanā terora" ideologiem Mārtiņš Lācis.

— Kā jūs domājat, kāpēc toreiz Krievijā vadošajos amatos partijā, čekā, valsts pārvaldē, rūpniecībā, pat mākslā nonāca tik daudzi nacionālo minoritāšu pārstāvji — ebreji, poļi, latvieši, gruzīni?

— Viens no galvenajiem iemesliem bija tas, ka cariskajā Krievijā nacionālās minoritātes bija visvairāk apspiestas. Atcerēsimies kaut vai 1905. gada revolūciju, kurā pirmajās rindās bija latvieši. Tieši tad pirmo reizi izskanēja prasība pēc nacionālas autonomijas — tiesa gan, vēl Krievijas impērijas sastāvā. Tolaik lozungs bija — "brīva Latvija brīvā Krievijā". Savukārt poļi, kuriem jau bija autonomija Krievijas impērijā, tiecās pēc pilnīgas neatkarības. Poļu revolucionāri bija pirmie, kas savā cīņā izmantoja teroru. No viņiem vēlāk ņēma piemēru ukraiņi, baltieši un Kaukāza tautas. Sava loma bija arī izglītībai — salīdzinot ar krieviem, minoritāšu izglītības līmenis tolaik bija krietni augstāks. Pat čekā bija vajadzīgi cilvēki, kuri vismaz prata bez kļūdām uzrakstīt pratināšanas protokolus. Vēl viens nozīmīgs faktors — gan ebrejiem, gan latviešiem jau Krievijas impērijas laikos bija savas autonomas sociāldemokrātiskas partijas.

— Politiskās represijas Padomju Savienībā turpinājās no pašām pirmajām revolūcijas dienām līdz pat šīs valsts izjukšanas brīdim. Un tomēr šie gadi (1937. un 1938.) bija vieni no visbriesmīgākajiem. Kāpēc?

— Atcerēsimies 1937. gadu. Tolaik valsti vadīja Josifs Staļins un Vjačeslavs Molotovs. Turklāt vismaz formāli juridisku atbildību par represijām nes tieši V. Molotovs, jo viņš bija valdības galva, bet J. Staļins — tikai politiskas partijas vadītājs. Ja mēs tagad tēlaini iedomājamies, ka šie divi cilvēki — J. Staļins un V. Molotovs — izliek politisko pasjansu, tad viena no stiprākajām kārtīm bija tā saucamā ārzemnieku kārts. Aiz tās savukārt jau var atrast ārzemju uzbrukuma bubuli un, pats par sevi saprotams, arī ārzemju spiegus, diversantus un kaitniekus. Pirmā pavēle, ko izdeva N. Ježovs, bija par "vācu spiegu" ķeršanu. Tālāk sekoja poļi un latvieši. Šifrogrammās, kurās bija norāde tieši par latviešiem un kas tika nosūtītas 1937. gada 23. un 30. novembrī, ir teikts: "Operāciju veikt pēc Polijas operācijas parauga." Šī "operācija" ilga veselu gadu — līdz pat 1938. gada novembrim, kad J. Staļins un partijas politbirojs nolēma — nu laikam pietiek.

— Vai katru arestēto cilvēku vismaz formāli arī tiesāja?

— Tos, kuri tika uzskatīti par "īpaši bīstamiem noziedzniekiem", tiesāja Augstākās tiesas kara kolēģija. Bet lielākā daļa nekādas tiesas priekšā nestājās. Viņus, ja tā drīkst teikt, vienkārši "norakstīja" ar īpašiem protokoliem, kurus parakstīja tā saucamā "troika" vai "dvoika" — N. Ježovs un Andrejs Višinskis.

— Tālākais ceļš jau bija Butova?

— Tieši tā. Bet ne tikai Butova. Bija vēl viena vieta — bijušā NKVD sovhoza "Komunarka" teritorijā. Arī šeit starp mežiem un laukiem atradās ne tikai Henrika Jagodas vasarnīca, bet arī šaušanas vieta. "Komunarkā" ir nošauti Jānis Rudzutaks, Vilhelms Knoriņš, Jēkabs Peterss.

Kā liecina izrakumi, Butovā līķi tika guldīti milzīgā grāvī piecās kārtās. Vienā dienā — 1938. gada 28. februārī — vien tika nošauti 580 cilvēku. Vai to varēja paveikt ar pistolēm vien? Diezin vai, acīmredzot vajadzēja "ņemt palīgā" automātiskos ieročus.

— Bet cilvēki taču saprata, ka apkārt notiek kas nelāgs. Vai vismaz teorētiski no aresta varēja izbēgt, piemēram, aizbraucot no Maskavas?

— Tādi gadījumi bija ļoti reti. Tomēr daudzi no aresta izvairījās tāpēc, ka viņiem bija, piemēram, krievisks uzvārds. Šādus cilvēkus parasti atrada, tikai vadoties pēc citu ieslodzīto liecībām. Pratināšanā viens no pirmajiem jautājumiem bija: "Kurus cilvēkus jūs pazīstat?" Vislielākais noziegums bija piederēt kādai organizācijai — piemēram, latviešu klubam vai kultūras biedrībai, kas tika uzskatītas par "kontrrevolucionārām organizācijām". Jau pieminētajā NKVD 1937. gada 23. novembra šifrogrammā bija uzdots sameklēt pilnīgi visu latviešu biedrību, organizāciju un grupu biedrus. Represēti tika arī poļi, lietuvieši, somi, igauņi. Tātad var uzskatīt, ka 1937. un 1938. gada terors bija pirmais solis šo zemju pievienošanai PSRS.

— Jūs pieminējāt Butovā nošauto "sarkanā terora" ideologu Mārtiņu Lāci...

— Jā, viņš 1918. un 1919. gadā izdeva žurnālu "Sarkanais terors", kurā slavināja valsts varas realizēto terora politiku.

— Vai varam uzskatīt, ka vismaz daļa vainas tam, ka padomju sistēma savā loģiskajā attīstībā nonāca līdz "butovām" un "komunarkām", gulstas arī uz latviešiem?

— Tā ir smaga tēma, kas Latvijā diemžēl joprojām tiek visai delikāti apieta. Bet par to ir jārunā. Tēlaini izsakoties, Krievijas latviešus šāva paši latvieši. Sāksim kaut vai ar Feliksa Dzeržinska vietniekiem Jēkabu Petersu un Mārtiņu Lāci. Fridriha Brieža nošaušana Maskavā 1918. gada augustā ir tieši J. Petersa nopelns. M. Lācis 1919. gadā vadīja Ukrainas čeku, savukārt J. Peterss 1920. — 1922. gadā aktīvi "strādāja" Vidusāzijā. Jau vēlāk, 1937. gadā, M. Lāci arestēja par piederību "Prometejam". Interesanti, ka viņa lietā nav neviena vārda par to, ka M. Lācis savulaik būtu bijis F. Dzeržinska vietnieks.

Vēl viens latvietis — Eduards Bērziņš — visā milzīgajā valstī radīja ieslodzīto ekspluatācijas sistēmu. Tiesa, tajā tika nodarbināti ne jau tikai politiskie ieslodzītie. Ir liela kļūda uzskatīt, ka visu gulagu veidoja tikai politieslodzītie. Tikai 1938. un 1948. gadā politieslodzīto skaits nometnēs sasniedza 20%, pārējie bija parasti kriminālnoziedznieki. Vispirms E. Bērziņš darbojās Urālos, jau vēlāk Tālajos Austrumos, kur vadīja celtniecības trestu "Daļstroj". Lai gan E. Bērziņam bija armijas dienesta pakāpe, "Daļstroj" atradās NKVD pakļautībā. Lieki piebilst, ka arī E. Bērziņš tika nošauts "Komunarkā".

Bet ir viens cilvēks, kuram bija vislielākie "nopelni" latviešu iznīcināšanā. Tas bija Leonīds Zakovskis, īstajā vārdā Henrihs Štubis, cēlies no Liepājas puses. Viens no čekas veterāniem, operatīvais darbinieks jau kopš 1917. gada decembra. Pilsoņu kara gados L. Zakovskis pildīja visatbildīgākos uzdevumus Odesā un Pievolgā, par ko nopelnīja Sarkanā Karoga ordeni. Jau vēlāk, līdz 1932. gadam, viņš komandēja čeku Novosibirskā, kur partijas organizāciju vadīja cits latvietis — Roberts Eihe.

Nākamais karjeras pakāpiens — NKVD tautas komisārs Baltkrievijā. Kad J. Staļins pēc Sergeja Kirova nošaušanas devās uz Ļeņingradu, tajā pašā vilcienā viņam līdzi brauca arī L. Zakovskis. J. Staļins viņu iecēla par Ļeņingradas pilsētas un apgabala NKVD priekšnieku. Šajā amatā viņš nostrādāja līdz pat 1937. gada beigām. L. Zakovskis bija latvietis ar visaugstāko dienesta pakāpi visā Padomju Savienības vēsturē — viņš bija pirmā ranga valsts drošības komisārs, kas atbilda armijas pirmā ranga komandiera pakāpei. Jēkabam Alksnim un Jukumam Vācietim bija tikai otrā ranga armijas komandieru pakāpes.

Tad, lūk, 1938. gada pašā sākumā viņu pārceļ uz Maskavu jau N. Ježova vietnieka amatā. Dažas dienas vēlāk — 3. februārī notiek vislielākā latviešu nošaušanas akcija, kad vienā dienā tiek noslepkavoti 229 cilvēki. Tātad vispirms viņš iztīrīja no latviešiem Ļeņingradu, tad Maskavu.

No augstā amata L. Zakovski atcēla jau pēc diviem mēnešiem — aprīlī, arestēja aprīļa beigās un nošāva augustā. Viņa nāves vieta gan nav zināma, jo vēl šodien Krievijas Federālais drošības dienests savu bijušo darbinieku lietas atklātībai neizdod. Zīmīgi, ka L. Zakovskis, tāpat N. Ježovs atšķirībā no dažiem citiem bijušajiem čekistiem nav reabilitēts līdz pat šai dienai.

— Šajos septiņos sējumos ir pieminēti ap 20 000 Butovā noslepkavoto vārdi. Bet pavisam kopā šajos gados Padomju Savienībā gāja bojā miljoniem cilvēku! Kur atrodas viņu kapi?

— Vēl jau nav apzināti pat visi Butovā nošautie. "Komunarkā" pašlaik ir noskaidroti ap

14 000 upuru vārdi. Maskavas čekas galvenās ēkas, kas atrodas Lubjankas laukumā, pagrabā nošautie ir kremēti un šo cilvēku pelni sabērti kopējā kapā Dmitrija Donskoja klostera kapsētas teritorijā. Tur atrodas arī Roberta Eidemaņa pelni. Bet, cik pavisam cilvēku šeit ir apglabāti, tas vēl nav zināms.

— Mēs Latvijā mazāk zinām par 1937. un 1938. gada notikumiem Krievijā. Tomēr gan "baigais gads", gan 1941. un 1949. gada izvešanas, gan citi padomju varas noziegumi ir ne tikai dziļi iespiedušies tautas atmiņā, bet arī likuši pārdomāt mūsu vēsturi un, es ceru, kaut ko mācīties nākotnei. Bet kā ir ar krieviem — vai viņi ir izvērtējuši to, kas ar Krieviju ir noticis 20. gadsimtā?

— Uz šo jautājumu nav viegli atbildēt. Kā cilvēks, kurš ilgus gadus ir nodzīvojis Krievijā un izbraukājis visu šo plašo zemi, es varu teikt — krievi šīs smagās lietas tik ļoti neņem pie sirds. Savulaik Vladimiram Dālam, slavenās krievu valodas vārdnīcas sastādītājam, esot jautāts — kādi vārdi vislabāk raksturo krievu tautas būtību? V. Dāls nedaudz padomājis un teicis: "Avosj, ņebosj i kak ņibudj." Latviski to varētu tulkot aptuveni tā — "gan jau kaut kā varbūt". Savā dziļākajā būtībā krievi ir ļoti labsirdīga tauta, kas, neraugoties uz visām piedzīvotajām grūtībām un ciešanām, visos laikos uz dzīvi centusies raudzīties pozitīvi, pirmām kārtām meklēt tās gaišo pusi.

Protams, savus bojā gājušos piemin un godina visas tautas, arī krievi. Tomēr tās politiskās kataklizmas, kurās krievu tauta tika ierauta 20. gadsimtā, — Pirmais pasaules karš, revolūcijas, pilsoņu karš, represijas, Lielais Tēvijas karš, Vlasova armija — Krievijā vēl līdz šai dienai nav pilnībā izvērtētas un apjēgtas. Starp citu, daudzi cilvēki, kuri personīgi piedzīvoja 1937. un 1938. gadu, vēl šodien dzīvo bailēs.

Latvijas Avīze
2004. gada 14. jūnijs

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home