Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Diena, kuru Eiropa bija mums parādā
Aija Cālīte, Strasbūrā

Vakar par totalitārā komunistiskā režīma noziegumiem pret Baltijas valstīm runāja gan Saeimā Rīgā, gan Eiroparlamentā Strasbūrā.

"Tagad, pēc 60 gadiem, atkal esam kopā un varam atgūt to, kas Eiropai tika zaudēts pēc Jaltas konferences, kad viena daļa eiropiešu svinēja uzvaru pār fašismu un vienu totalitāro režīmu, bet otra daļa nonāca cita totalitārisma varā, kļūstot par "jaunās pasaules kārtības" upuri," tā, atklājot Eiroparlamenta plenārsēdi Strasbūrā, sacīja EP prezidents Hoseps Borels. "Nu mēs Eiroparlamentā varam kopīgi svinēt to, ka Eiropa pēc 2004. gada paplašināšanās ir sevi atklājusi no jauna un atdzimusi." Bet pats nozīmīgākais šīs plenārsēdes devums kopīgajā kontinenta vēstures izpratnē bija ilgi gaidītais atzinums, ka fašisms un staļinisms ir vienlīdz bīstama ļaunuma divas sejas.

Par rezolūciju, kurā nosodīti gan nacionālsociālistiskā režīma noziegumi, gan tirānija, ko "radīja staļiniskā Padomju Savienība", nobalsoja 463 Eiropas Parlamenta deputāti, 49 bija pret un 33 atturējās.

"Viens murgs seko otram"

Debatēs par Eiropu pēc Otrā pasaules kara dominēja divas galvenās tēmas: pateicība tiem, kas atdeva savas dzīvības, lai Eiropa tiktu atbrīvota no fašisma, un atziņa, ka kontinenta vienai daļai 1945. gada 8. maijs nesa brīvību, bet otrai – nonākšanu cita totalitārā režīma gūstā. Žans Klods Junkers, ES prezidējošās valsts Luksemburgas premjerministrs, sacīja, ka "daļa Eiropas tika paralizēta, bet mēs pēc Jaltas konferences aukstā kara laikā nebijām spējīgi uzcelt tiltu, kas abas šīs daļas savienotu. Tā ir Eiropas traģēdija".

Eiropas Komisijas prezidents Žozē Barozu laiku pēc 1945. gada 8. maija daļā Eiropas raksturoja īsi: "Viens murgs nāca cita murga vietā." Prezidents nepieminēja vārdu "okupācija", bet lietoja maigāku formu, sakot, ka "miljoniem cilvēku zaudēja politisko kontroli pār valsti", "vairākas valstis zaudēja savu neatkarību".

Viens no pašiem ietekmīgākajiem parlamentāriešiem, Eiropas tautas partiju politiskās grupas prezidents Hanss Gerts Poterings (Vācija), kuram ir lieli nopelni rezolūcijas sagatavošanā par Otro pasaules karu, uzstājoties sacīja, ka "padomju totalitārisms aprija Centrālo un Austrumeiropu". Taču preses konferencē, kas notika pirms tam, Poterings izteicās asāk, uzstājot, ka Krievijai jāspēj atzīt savus nodarījumus, tāpat kā to savulaik izdarījusi Vācija. Viņš izteica sašutumu, ka tā vietā, lai izvērtētu pagātni, Krievija atjauno Staļina pieminekļus.

Vojcehs Roszkovskis, Eiropas Nāciju grupas pārstāvis, viens no autoriem rezolūcijai par Jaltas konferenci, vērsa uzmanību uz to, kas notiek patlaban – Krievijas prezidents Putins atgriežas pie staļiniskajām vērtībām un vēstures izpratnes, noliedzot gan Katiņas notikumus Polijā, gan triju Baltijas valstu okupāciju.

Neatkarīgais deputāts Filips Klaiss atgādināja Latvijas prezidentes ieguldījumu pēckara Eiropas notikumu skaidrošanā un bija vienīgais, kas sacīja: "Padomju noziegumiem nav bijusi sava Nirnberga." Ar viņa runu sasaucās Latvijas deputāta Ģirta Valda Kristovska latviešu valodā teiktais: "Ir gandarījums, ka EP visa politiskā spektra ietvaros pirmo reizi vienlaikus nosoda un vērtē abu – kā nacistiskā, tā arī komunistiskā režīma noziegumus. Taču joprojām Krievija kā PSRS tiesību mantiniece noliedz gan Austrumeiropas valstu ietekmēšanu, gan manas valsts Latvijas, kā arī Lietuvas un Igaunijas okupēšanu. Tā ir necieņa pret komunistiskajā režīmā cietušajiem upuriem. Tā vietā Krievija aktualizē un pārspīlē nepilsoņu problemātiku Latvijā, bet pārkāpj padomju režīma upuru cilvēktiesības." Kristovskis uzsvēra, ka šāda attieksme neveicina izlīgumu starp Krieviju un brīvību atguvušajām valstīm. Viņš pieprasīja "komunisma noziegumu radīto seku novēršanu Eiropas stabilitātes un nākotnes vārdā".

Ungārijas pārstāvis Jozefs Szajeks uzskatīja, ka ne jau Maskavā bija jāatzīmē kara beigu gadadiena. Viņš, runājot par padomju okupācijas smago nastu, uzsvēra, ka patlaban daudzas t. s. vecās Eiropas valstis īsti neizprot šā režīma nestās sekas un saredz jaunpienācējās valstīs tikai nabadzību un nepietiekamu attīstību, izliekoties nemanām tā iemeslu. "Jūtam, ka mūsu cīņa par demokrātiju nav īsti novērtēta," sacīja ungāru deputāts.

Kreisie uzbrūk

Pamazām ieskanējās arī cits viedoklis, proti, ka "Trešais reihs bija zemākais punkts cilvēces attīstībā", kā sacīja Martins Šulcs, EP sociālistu grupas līderis no Vācijas, vairoties no tieša salīdzinājuma ar komunismu. Bet viņa tautietis Francis Vurcs, Apvienotās kreiso un Ziemeļvalstu zaļo kreiso spēku grupas vadītājs, jau pateica tieši: "Uzsverot staļinisko totalitārismu un to, ka pēc Otrā pasaules kara tas nesis daudz slikta, tiek attaisnota nacistu darbība. Bet nacisms bija ārkārtējs, un nekas nespēs mazināt tā noziedzīgo būtību. Mēs uzskatām, ka 1945. gada 8. maijs bija atbrīvošanas diena, un neko citu mums šis datums nenozīmē."

Tatjana Ždanoka ("PCTVL"), runājot angliski, nenogurstoši stāstīja par "apspiestajām minoritātēm Latvijā". Viņa teica: "Atbrīvotājus karavīrus – tādus kā mans tēvs – nedrīkst dēvēt par okupantiem!" Ždanoka atbildību par tūkstošu ebreju nošaušanu atkal uzvēla latviešiem. Nosodot to, ka Eiroparlaments gatavojas pieņemt rezolūciju par to, ka fašistiskā un komunistiskā tirānija ir vienlīdz nosodāmas, viņa pareģoja, ka "Latvijā tā tiks izmantota nepareizā veidā, jo Baltijas valstu okupācijas pieminēšana novedīs pie bīstamām sekām cilvēkus, kas tur ieceļojuši pēc Otrā pasaules kara". Savu runu Ždanoka beidza ar saukli: "Negribu, ka Baltija kļūst par otriem Balkāniem."

Rezolūcija. Pirmais vārds pateikts

Eiropas Parlamenta rezolūcija "Sakarā ar 60. gadadienu, kopš beidzās Otrais pasaules karš", kuru prezentēja viens no ievērojamākajiem parlamentāriešiem, EP Ārlietu komitejas prezidents Elmārs Broks (Vācija, Eiropas Tautas partiju grupa), pēc vairāku politiķu vārdiem, bija labākais no iespējamajiem kompromisiem, lai, neraugoties uz kreisi noskaņoto spēku iebildēm, tomēr izdarītu to, ko no Eiropas mēs gaidām jau sen. Proti, pirmo reizi visaugstākajā eiropiešu pārstāvniecības līmenī – tautu vēlētajā parlamentā – tiek oficiāli atzīts, ka staļinistiskā Padomju Savienība bija tāda pati tirānija kā Hitlera režīms.

Eiroparlaments izteicis līdzjūtību arī tiem upuriem, kas cietuši no staļinisma tirānijas – tikpat lielā mērā kā fašismā un holokaustā cietušajiem. Parlamentārieši iestājas pret jebkuru totalitārismu, lai kāda ideoloģija tam būtu pamatā. Viņi apsveic to, ka Centrālās un Austrumeiropas tautas tagad var izbaudīt brīvību un demokrātiju, kas padomju okupācijas vai cita veida diktatūras dēļ tām bija liegtas. Eiroparlaments vēlas pēc iespējas ātrāk palīdzēt valstīm, kas cietušas padomju režīma laikā, pārvarēt sekas, ko tas nesis sev līdzi. Rezolūcijā tiek deklarēts, ka nevienai valstij nav tiesību noteikt citas valsts likteni. Bet, lai Otrajā pasaules karā iesaistītās tautas varētu uzzināt visu patiesību par Otrā pasaules kara norisēm, EP aicina visas valstis atvērt atklātībai savus arhīvus.

Jau nākamajā plenārsēdē Briselē tiks uzklausīts zviedru deputātes ziņojums par Krieviju, kur cita starpā vēlreiz asi nosodīts Baltijas valstu okupācijas fakts un tiek pieprasīts, lai šī valsts kā PSRS tiesību mantiniece beidzot sāk rīkoties, lai novērstu okupācijas sekas.

Latvijas Avīze  13.05.2005

  Atpakaļ   Back  

 Sākumlapa  Home