Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Liecinieki liecībai 
Dainis CAUNE

Tautas fronte jau bija nodibināta. Mavriks Vulfsons nesen bija publiski paziņojis par Molotova–Ribentropa pakta un tā slepeno protokolu esamību. Gorbačovs Maskavā to kategoriski noliedza, bet Rīgas kinovīri jau brauca uz Vācijas Federatīvās Republikas (VFR) galvaspilsētu Bonnu tos filmēt. Šķiet, viņi joprojām ir vienīgie latvieši, kas šos dokumentus redzējuši savām acīm.

Latvija, 1989

Tas bija laiks, kad Latvijas iedzīvotāju absolūtais vairākums vēl ne reizi nebija bijuši ārzemēs, kad Parīze un Rietumi daudziem likās tikpat tāli kā Mēness, jo dzelzs priekškars tikai žņarkstēdams un krakšķēdams sāka celties uz augšu. Šeit vēl bija Padomju Savienība jeb okupācijas režīms, tiesa, jau Gorbačova perestroikas mīkstināts, bet ar tukšiem veikalu plauktiem, kuros nebija pat ziepju, kas arī tika pārdotas tikai pret taloniem. Toties latviešu dokumentālais kino bija pasaulslavens un tieši tāpēc nesa unikālu artavu atmodas vārtu vēršanā. Ivara Selecka pēc Tālivalža Margēviča scenārija 1988. gadā uzņemtā Šķērsiela ņēma pirmās vietas visos starptautiskajos festivālos pēc kārtas, beigu beigās tiekot atzīta par labāko Eiropas dokumentālo filmu.

Sākās 1989. gads, un Baltija, burbuļodama arvien karstākus brīvības garaiņus, raisīja arvien lielāku Rietumu mediju uzmanību. Francijas televīzijas trešajam kanālam FR 3 radās iecere savam skatītājam beidzot izstāstīt, kas tā Latvija tāda īsti ir un ko piedzīvojusi 50 gados kopš Molotova–Ribentropa pakta parakstīšanas. Turklāt tas bija izdarāms pašu latviešu spēkiem, atlika tikai vienoties ar jau zināmo Šķērsielas profesionāļu komandu. Tāda ir gandrīz stundu garās, pie mums nekad nedemonstrētās filmas Latvija. 1989 priekšvēsture.

Uz nākotni pēc pagātnes

Jaunās iespējas radīja arī jaunu apetīti. "Izdevību vajadzēja izmantot, un franču priekšniecībai izteicām vēlmi nofilmēt arī pašu Molotova–Ribentropa paktu, kura vācu eksemplārs atradās toreizējā Rietumvācijas galvaspilsētā Bonnā, Ārlietu ministrijas arhīvā," stāsta Tālivaldis Margēvičs. "Turklāt Bonnā sakarā ar pakta 50. gadadienu baltieši rīkoja plašu mītiņu, kurā uzņemtie kadri arī būtu noderīgi filmai. Francūži apsolīja šādu iespēju noorganizēt un tik tiešām vārdu turēja."

Tiesa, sākotnēji nav bijis simtprocentīgas garantijas, ka izdosies vaigā skatīt arī bēdīgi slavenos dokumentus, tomēr komandējums uz Bonnu latviešiem izrakstīts. Ivars Seleckis palicis Rīgā, lai 23. augustā filmētu Baltijas ceļu. Uz Rietumiem caur Maskavu (tolaik tās PSRS bija vienīgās aviolīniju ārdurvis) devās Margēvičs, operators Andris Seleckis, skaņu operators Gunārs Netrebskis, kā arī vēstures un vācu valodas eksperts Mavriks Vulfsons (vienlaikus PSRS Augstākās Padomes deputāts).

Ceļojuma pirmā daļa, šodienas acīm raugoties, liekas komiska, bet toreiz atgādinājusi traģikomikas esenci vistīrākajā veidā. Bijusi vienošanās, ka Frankfurtes lidostā latviešus gaidīs noīrēts busiņš, ar kuru viņi varēs doties uz Bonnu, kur viņiem būs rezervēta viesnīca un pārskaitīta nauda pārējiem tēriņiem. Tālāko rīcību koordinēs Francijas kultūras atašejs Bonnā.

Neies jau lepnību zaudēt un sūkstīties, ka rubļus pret doičmarkām PSRS nekur (izņemot kriminālās aprindās) samainīt nav iespējams (ir 1989. gada augusts). Jātiek tikai līdz Bonnai, un tad viss būs kārtībā! Tas nekas, ka Tālis, kam vienīgajam ir autovadītāja apliecība, pa Rietumu maģistrālēm ar Rietumu markas auto nav nobraucis ne kilometru. Gan jau... Mērķis svarīgāks par visu!

Nevēlamais Vulfsons

Bonnā viesnīca patiešām ir rezervēta. Tikai nauda nav pārskaitīta, un pēc īsas iepazīšanās pazūd arī kultūras atašejs. Latvieši dažas dienas glaunā viesnīcā pārtiek no Andra Selecka, saukta par Reņģugalvu, tālredzīgi līdzņemtā lauku speķa. Tas palīdz uzturēt dzīvību, bet situācijas būtību neuzlabo. Rīgas kinoļaudis taisās likt ārā uz ielas. Viņi dievojas, ka nauda būs, ka noticis kāds pārpratums, ka to varētu nokārtot, piezvanot uz Rīgu. Viņiem saka – nu tad zvaniet! Bet nav taču nevienas monētas par ko to izdarīt...

Beidzot izdodas sadzīt galus trimdas latviešu aktīvistam Paulim Kļaviņam, kas situāciju nedaudz normalizē. Rīgas kinostudijā tiek sazvanīts tās direktors Rihards Pīks, kurš savukārt bombardē (ar pūlēm sazvana, jo starptautiskie telefona sakari jāpiesaka iepriekš un līnijas iet caur Maskavu) Parīzi, no kurienes uz Bonnu FR 3 latviešu grupai atsūta savu asistenti Irēnu Tenēzi, kas studējusi pat Maskavas Valsts kinematogrāfijas institūtā. Savukārt savās darīšanās kaut kur pazūd Mavriks, toties uzrodas kultūras atašejs, kurš nu stāsta, ka tieši Vulfsona kunga dēļ viņam nācies no latviešiem vairīties. Jo... Vulfsons ir Latvijas Tautas frontes domnieks, bet Francijas valdība šo organizāciju uzskatot par... ierēdnis ilgi meklējis citu vārdu, lai nepateiktu mēles galā niezošo – ekstrēmistisku, un viņam ieteikts ar šo personu kontaktus neuzturēt, atceras Margēvičs.

Dievs ir detaļās

Lai nu kā, bet līdzi vestā dārgā Arriflex kamera Andra plecā sāk rīt Kodak (arī šīs firmas produkcija Rīgā ir nepieejams retums) filmas metrus. 23. augustā tiek filmēts baltiešu mītiņš Bonnas centrā, kurā uzstājas arī Eduards Berklavs (viņa runu vāciski tulko Paulis Kļaviņš). Kļūst zināms arī, ka arhīvā protokolus filmēt drīkstēs. Margēvičam rodas vēlme nointervēt arī kādu Bundestāga deputātu. Atašejs brīdina, ka nemaz nebūs tik viegli atrast tādu, kas publiski būtu ar mieru atbalstīt baltiešu neatkarības centienus (vācieši vispirms domā par savas valsts atkalapvienošanu, kas nav iespējama bez PSRS piekrišanas un laipnības).

Īstais vīrs izrādās Folkers Rīe, toreizējais aizsardzības komisijas vadītājs, vēlākais aizsardzības ministrs. "Viņam uz galda stāvēja divi tanku modeļi," atceras Andris Seleckis. "Kur es, padomjzemes bērns, atrodos? Zaudētājvalstī! Gluži vai nevilšus ar kameru velku no tankiem uz Bundestāga deputāta seju, bet viņš to pamanīja, un saņēmu aizrādījumu. "Atvainojiet, bet es taču šķielēju!" aizbildinājos. Tālis arī uz mani baltu aci paskatījās: "Tu beidz propagandu taisīt!" Bet man taču augstskolā iemācīts, ka Dievs ir detaļās!"

Četras minūtes vēstures

Beidzot pienāca arī ilgi gaidītā diena, kurā latviešiem tika atvērtas durvis uz VFR Ārlietu ministrijas pagrabstāvā izvietoto arhīvu. "Pēc izglītības esmu vēsturnieks," piebilst Tālivaldis Margēvičs. "Sirds man drebēja kā pirms vidusskolas gala eksāmena. Tūlīt mēs redzēsim dokumentus, kurus uz austrumiem no Rīgas uzskata par neesošiem, bet kuri izšķīra valstu un miljoniem cilvēku likteņus. Bet viss notika pavisam vienkārši. Mūs ieveda paplašā telpā, norādīja, kur izvietot aparatūru, un pateica – tūlīt jums atnesīs..."

"Iepriekš pielādēju divas mazās Arriflex kasetes ar 120 filmas metriem katrā. Ja kaut kas ar vienu notiek, lai rezervē būtu otra," atceras operators Andris Seleckis. "Skaidri apzinājos, ka es no Latvijas būšu pirmais, kas kaut ko tādu filmēs. Nekāda māksla te nebija vajadzīga. Vispirms filmēju ar 18 mm platleņķa objektīvu kopplānu, lai redzētu, kā viss notiek. Jāfiksē fakts tāpat, kā tas darīts 1939. gadā, kamerai jābūt stabili uz pleca un kadram – klasiskam. Kad mapes atvērtas, mainu objektīvu uz 35 mm un filmēju tuvplānu no dokumentu skatītāja rakursa. Redzu tintes krāsu, zīmogus, parakstus – Molotovs, Ribentrops... Nez kāpēc prasu: "Mavrik, tie ir īsti?" Viņš atbild: "Īstāki nevar būt." Pēc tam viņš pret lampas gaismu paceļ mikrofilmas ar slepeno protokolu tekstiem. Mavrikam viegli trīc rokas. Viss process kopumā aizņēma vienu mazo kaseti, 120 filmas metrus jeb četras minūtes."

"Gatavajā filmā redzams, kā Paulis Kļaviņš ienes divus tumšus dokumentu vākus," stāsta Ivars Seleckis. "Tie tiek atvērti, tuvplānā skatāms Molotova un Ribentropa parakstītais līgums. Pēc tam kādas rokas tur mikrofilmu, kurā redzams slepenā protokola teksts."

"Jā, slepenos protokolus mums rādīja tikai mikrofilmā, jo oriģināli, kas drukāti uz plāna papīra, tiekot ļoti saudzēti," turpina Margēvičs. "Pēc tam nofilmējām arī vietu plauktā, kur tie glabājas."

"Slepenie protokoli tehniski noteikti tika formēti citādāk nekā oficiālais līgums," prāto Paulis Kļaviņš. "Nevienai pusei ar to plaši publiski nebija jāoperē."

"Uz fotofilmas malas bija uzraksts AGFA 39," par savu operatora aci atgādina Andris Seleckis. "Nospriedu, ka šie dokumenti mikrofilmā uzņemti jau 1939. gadā."

Šī diena Bonnā katram atmiņā iespiedusi mazliet atšķirīgas, bet neizdzēšamas pēdas.

Superkapitālisma asums

Starp citu, latviešu celtnieki Zviedrijā 2005. gadā nebūt nav pirmie kādas rietumvalsts arodbiedrības upuri. Filmas Latvija. 1989 montāža notika studijā Marseļas pievārtē. Pēc kādas nedēļas ieradusies FR 3 priekšniecība aplūkot, kā mūsējiem sokas, un bijusi patīkami pārsteigta par labajiem rezultātiem, neskopojoties ar publiskām uzslavām. Nākamajā dienā Rīgas kinogrupa apturēta pie studijas ēdnīcas durvīm: "Maksājiet restorāna cenu! Jūs neesat mūsu arodbiedrības biedri!"

Tā vēl pussociālistiskie latvieši uz savas ādas vistiešākajā veidā izjuta kapitālistiskās konkurences asumu. Uzslavas vietējos bija nopietni nobiedējušas, liekot bažīties, ka rīdzinieki varētu ieņemt viņu vietas, jo gluži loģiski, ka Ivars filmas montāžā galvenokārt nodarbināja Maiju Selecku, ar kuru strādājis kopā gadiem ilgi un saprotas bez vārdiem, vietējam montāžistam ļaujot slaistīties bezdarbībā. "Ziņojumu rakstīšana vadībai par mūsu pārkāpumiem sasniedza tādus apmērus, ka padomju laiku stukačs jau likās gluži cilvēcīgs," smej Tālivaldis Margēvičs.

Kad filma bija pabeigta, latvieši saņēma vēl lielākas uzslavas un, Marseļas studijas darbiniekiem atviegloti nopūšoties, devās mājup. Bet viņu filma Francijas televīzijā tika izrādīta trīs reizes.

2005-08-27 

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home