Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 

KULTŪRAS SAKARI - CAURUMS DZELZS AIZKARĀ

Aukstā kara sākums.

Parādība, kas nosaukta par auksto karu, dzima 1945.gada 6.septembrī Otavā. Šajā dienā Igors Guzenko, padomju sūtniecības GRU (Padomju Armijas ģenerālštāba Galvenās izlūkošanas pārvaldes) rezidentūras šifrētājs pēc diviem darba gadiem Kanādā palūdza tās valdībai politisko patvērumu. Viņa nolūks bija brīdināt Rietumus par bīstamajām spēlēm, kuras attiecībā pret tiem uzsākusi Padomju Savienība.

Tajā laikā starp ASV, Kanādu un PSRS bija visai draudzīgas attiecības un Kanādas varas iestādes jau sliecās domāt par dokumentu, kas tika atrasti pie pārbēdzēja, atgriešanu padomju sūtniecībai. Taču MGB (PSRS Valsts drošības ministrijas, VDK priekšteča) pretizlūkošanas darbinieki pieļāva liktenīgu kļūdu, ielauzdamies Guzenko dzīvoklī. Laimīgu apstākļu sagadīšanās dēļ Igors, viņa sieva un dēls paspēja noslēpties pie kaimiņiem. Otavas policija par šo ielaušanos bija dziļi sašutusi. Kanādas specdienesti to nekavējās izmantot un panāca, ka Guzenko netika izdots viņa bijušajiem saimniekiem.

No sūtniecības militārā atašeja seifa izzagtie dokumenti atklāja satriecošus noslēpumus. Tajos atrastie kodētie vārdi, šifrētie ziņojumi, rēķini norādīja, ka Kanādā pastāv un darbojas dziļi iefiltrēts izlūkošanas tīkls. Arī citās valstīs padomju specdienestu sakari izrādījās visai iespaidīgi: Britu sadraudzības augstas amatpersonas, politiskie darbinieki, zinātnieki, kas nodarbojas ar atomieroču izstrādi u.tt. Bijušais GRU darbinieks atklāja sava dienesta noslēpumus pat no 20.gadiem. Līdz ar to kļuva redzami GRU divkosīgie mērķi Otrā pasaules kara laikā, kas bija vērsti ne tikai uz hitleriskās koalīcijas sakāvi, bet arī uz PSRS sabiedroto kapitālistisko valstu novārdzināšanu, cita starpā, iefiltrējot tajās izlūkošanas tīklus, kuru pamatu veidoja speciālas pagrīdes kompartiju struktūras, tai skaitā bijušie Internacionālo brigāžu cīnītāji, kuri bija karojuši Spānijā.

I.Guzenko sīki izklāstīja GRU un MGB operatīvās darbības principus, atklāja sistemātisko GRU-MGB aģentu iefiltrēšanos starptautiskās organizācijās, norādīja jaunus ceļus, kā atšifrēt iefiltrētos aģentus, par kuriem pirms kara bija devis informāciju cits pārbēdzējs - Valters Krivickis. I.Guzenko liecības beidzot deva iespēju apjaust PSRS veikto spiegošanas operāciju apjomus kodolpētījumu jomā.

No šī brīža, novērtējuši Staļina specdienestu īstenos plānus, Rietumu valstu vadītāji sāk veidot organizācijas, kas, pēc viņu domām, varētu tiem stāties pretī.

Francijā tiek radīta SDESE (Ārējās informācijas un pretizlūkošanas dienests). 1947.gadā dzimst Centrālā izlūkošanas pārvalde - CIA, kuras doktrīna līdz Austrumu bloka sagrāvei bija - apturēt un pēc tam iznīdēt komunistisko ietekmi. Anglijas specdienesti nodibina izlūkošanas dienestus Sadraudzības valstīs un slēdz līgumus ar Kanādu, Jaunzēlandi un Austrāliju par informācijas apmaiņu, kas tiks iegūta pārtveršanas rezultātā.

Līdz ar aukstā kara sākumu Rietumu, īpaši amerikāņu, specdienesti, baidoties no padomju iebrukuma, radīja lielu skaitu paralēlas antikomunistiskas struktūras. Tika uzsākta operācija GLADIO, kuras gaitā lielā slepenībā visā pasaulē tika izveidotas “stay behind” tipa pagrīdes grupas, kuras būtu gatavas darboties komunistu uzbrukuma gadījumā.

Šajā situācijā Rietumi uzsāka savu valdību akceptētu informācijas ekspansiju, izmantojot 1953.gadā izveidotās valsts informācijas aģentūras USIA (Amerikas Savienoto valstu Informācijas aģentūra) un tās starptautiskā radiocentra “Amerikas Balss” iespējas. Uz sabiedriskiem pamatiem 1949.gadā par privātpersonu līdzekļiem jau bija nodibinājusies “Nacionālā komiteja par Brīvu Eiropu”, kuras paspārnē tika radīta preses aģentūra “Brīvās Eiropas prese” un radiosistēma “Brīvā Eiropa”. 1953.gadā klausītājiem Austrumu blokā PSRS tautu valodās sāka raidīt radiostacija “Brīvība”.

Padomju bloks bija gatavs karot specdienestu neredzamajās frontēs, bet informācijas karam tas nebija gatavs. Patiesāk gan tam gatava nebija pati komunistiskā sistēma, kura, pamatīgi ekranēta no ārpasaules, uz āru izplatīja acīmredzamu dezinformāciju par satriecošiem sasniegumiem ekonomikā, sociālajā jomā, zinātnē, par vēsturiskajām norisēm, par grūstošajiem un degradētajiem Rietumiem, dezinformāciju, kas pat politiski neizsmalcinātā cilvēkā radīja neizpratni. Šāda situācija lielā mērā vienkāršoja Rietumu informācijas frontes uzdevumus, jo, atmaskojot padomju dezinformāciju, PSRS vienlaikus tika radīta neuzticība pašai valsts iekārtai.

Nespēdama dot pārliecinošu efektīvu pretsparu Rietumu radio propagandai, PSRS tika izveidotas īpašas sistēmas raidījumu slāpēšanai, tautā sauktie zāģi, kas savā ziņā nu jau aizliegto augli padarīja vēl saldāku. Tika uzsākta cilvēku vajāšana par to, ka tie klausījās ārzemju radiostaciju raidījumus.

Lai cik smieklīgi tas neizskatītos, PSRS iekšpolitisko stabilitāti un pat pastāvēšanu reāli apdraudēja nevis ārvalstu militārie draudi, bet dažas ārzemju raidstacijas.

Nespēdama atzīt reālo situāciju, PSRS par vienu no nelaimju cēloņiem ideoloģiskās konfrontācijas apstākļos Padomju Savienībā pasludināja jaunizveidoto padomju republiku reakcionāro emigrāciju, kura izveidojās pēc Otrā pasaules kara.

Padomju specdienesti cīņā pret emigrāciju.

Liela pieredze PSRS šajā jomā bija uzkrāta jau kopš Oktobra apvērsuma, kad Eduarda Bērziņa vadītais Sarkanās Armijas izlūkdienests izstrādāja operācijas krievu emigrācijas centru likvidēšanai. Kā iedarbīgākie pasākumi tika izmantoti emigrācijas vadītāju kompromitēšana, organizāciju šķelšana, aģentūras vervēšana un/vai iefiltrēšana to vadībā, dezinformācija, viltus organizāciju radīšana.

60., 70.gados tika intensificēts darbs ar emigrācijas jaunatni un etniskajiem tūristiem, izmantojot VDK radītus ceļošanas kanālus. Liela uzmanība bija veltīta baznīcas sakariem ar ārzemēm. Atbildīgos gadījumos (piedalīšanās starptautiskos forumos, apspriedēs u.tml.) drošības orgāni caur savu aģentūru situācijas kontroli un vadību šajā jomā centās pilnībā pārņemt savās rokās.

PSRS VDK Kolēģijas 1984.gada 16.marta lēmums “Par valsts drošības orgānu pasākumiem aģentūras operatīvajā darbā cīņā pret pretpadomju nacionālistisko darbību” attiecībā pret emigrāciju paredzēja:

“(..) Aktivizēt darbu aģentūras iegūšanā, sagatavošanā un audzināšanā ar mērķi to iefiltrēt pretpadomju emigrācijas grupējumos. Plašāk izmantot dezinformāciju, lai reakcionārās emigrācijas vidē izsauktu šķelšanos un domstarpības, traucēt tās konsolidāciju ar cionistiem un citiem pretpadomju grupējumiem. (..) Aktivizēt pasākumus pretizlūkošanā, izmantot jaunus, netradicionālus paņēmienus un metodes, uztiept pretiniekam mums izdevīgu taktiku. Pilnveidot darbu nacionālistisko centru nelegālo sakaru kanālu ar domubiedriem PSRS pārtveršanā un kontrolē. (..) Pretdarboties ienaidnieka un pretpadomju elementu mēģinājumiem nacionālistisku noskaņojumu kurināšanā iesaistīt baznīcu. (..) Paaugstināt kontrpropagandas pasākumu līmeni un efektivitāti ienaidnieka apmelojošo un pretpadomju kampaņu apsteigšanā un atmaskošanā, naidīgo akciju organizatoru un izpildītāju no nacionālistu vides kompromitēšanā. Politiski attaisnojošos gadījumos izmantot idejiski atbruņojušos nacionālistu pašatmaskojošas uzstāšanās. Aktīvāk piesaistīt izmantošanai kontrpropagandā pret mūsu valsti lojāli noskaņotus Rietumu sabiedrības pārstāvjus, tai skaitā no progresīvās emigrācijas. (..)”

Lēmuma konstatējošajā daļā uzrādīti iemesli šādai attieksmei pret emigrāciju.
Tajā uzsvērts, ka:

“(..) Tā kā mūsu valstī nav sociālā, šķiriskā pamata naidīgas nacionālistiskas darbības veikšanai, ienaidnieks meklē iespējas uzkurināt nacionālistiskus aizspriedumus un uzskatus, izmantot dažas nacionālās psiholoģijas un kultūras īpatnības, parazitējot uz atsevišķu padomju pilsoņu politiskās nestabilitātes, cenšas uz šī pamata veidot pretpadomju pārliecību, sairdināt mūsu valsts vienotību, inspirēt prettiesiskas darbības. (..)”

Šī garā samudžinātā frāze lasāma vienkārši: tā kā principā mūsu valsts pilsoņu prātos nekas ķecerīgs nevar rasties, bet ķecerības tomēr dažviet ir sastopamas, ļaunuma sakne jāmeklē ārzemēs, emigrācijas centros.

Jāatzīmē, ka PSRS jau tūlīt pēc Otrā pasaules kara lielu uzmanību pievērsa iespējamai kara bēgļu palikšanai otrpus robežsvītras. Maskavai nebūt nebija pa prātam, ka ārpus tās ietekmes sfēras aug liels bēgļu pulks. Tā pamatoti uzskatīja, ka šie bēgļi nav nekādi Padomju Savienības draugi un ka agrāk vai vēlāk tie uzsāks darbību, kas būs vērsta pret PSRS interesēm. Kādu laiku īpaši izraudzītas MGB virsnieku grupas apmeklēja pārvietoto personu nometnes, vilinot to iemītniekus atgriezties dzimtenē, taču četrdesmito gadu beigās uz bēgļu repatriāciju vērstās propagandas akcijas tika pārtrauktas kā neauglīgas. Otrs vilnis repatriācijas veicināšanā sākās pēc Staļina nāves, kad Rietumberlīnē tika nodibināta Padomju komiteja par atgriešanos dzimtenē, no kuras 1964.gadā dzima Latvijas Komiteja kultūras sakaru veicināšanai ar tautiešiem ārzemēs. Oficiāli Padomju komiteja tika dēvēta par sabiedrisku organizāciju, bet patiesībā tā atradās pilnā VDK kontrolē. Jau 50.gadu beigās kļuva skaidrs, ka masveidīga padomju pilsoņu repatriācija nav notikusi un nav arī sagaidāma. Šis apstāklis VDK lika pārvērtēt savu taktiku attiecībā pret bēgļiem, kas faktiski bija jau kļuvuši par emigrantiem.

Oficiālā prese, VDK iedvesmota, mēģināja mainīt emigrācijas tēlu, piemeklējot tai apzīmējumu “klaida tautieši” un to popularizējot, tādā veidā mudinot uz domu, ka tā ir kāda sava prieka pēc pasaules plašumos paklīdusi latviešu tautas daļiņa.

Stingrākās emigrācijas definīcijās norādīts, ka tā radusies latviešu kolaboracionistu draudu un pretpadomju propagandas rezultātā. “Patiesībā bēgt uz Rietumiem bija spiesti tikai kara noziedznieki un savas tautas nodevēji. Pēc brīvas gribas svešumā devās arī darba tautas šķiriskie ienaidnieki (..).” (autori A.Jāne, J.Vējš)

Tika būvēta īpaša teorija (autore B.Pudele), kurā tika apgalvots, ka emigrācijā dzīvojošie latvieši nav piederīgi latviešu tautai, lai tādā veidā noniecinātu trimdas centienus aktualizēt Baltijas okupācijas jautājumu: “Pamatojoties uz zināmu etnisku līdzību (pasvītrojums mans - I.Z.), tika izvirzīta doma, ka tiklab buržuāziski nacionālistiskās emigrācijas pārstāvji, kā arī Padomju Latvijā dzīvojošie latvieši veidojot “vienotu nacionālu organismu”- “vienotu latviešu tautu”. (..) Galvenais slēpjas apstāklī, ka imperiālistiskās propagandas centri ārzemēs, kurās dzīvo latviskas izcelsmes cilvēki, spekulējot uz zināmu etnisku līdzību ar Padomju Latvijā dzīvojošiem latviešiem, (..) mēģina izmantot šos “etniskos latviešus” dažādās politiskās avantūrās, iesaistīt tos ideoloģiskajās diversijās pret Padomju Savienību un Latvijas PSR”.

Veidot un uzturēt demokrātiskas valsts tēlu, saglabājot pilnīgu partijas un specdienestu kontroli pār kontaktiem ar ārzemēm, kā arī ienākošās un izejošās informācijas cenzūru - šādu rēbusu kompartijai un VDK vajadzēja risināt piecdesmitajos gados. Faktiski tas nozīmēja uzsākt spēli, kurā ar propagandas, kontrpropagandas un dezinformācijas pasākumiem vajadzēja radīt ilūziju par padomju sabiedriskās iekārtas demokratizēšanos. Kremļa teorētiķi definēja jaunu jēdzienu - ārzemju ideoloģiskā diversija un 1967.gadā līdz ar Jurija Andropova stāšanos VDK priekšsēdētāja amatā drošības orgānos tika izveidota jauna pārvalde cīņai ar ideoloģisko diversiju, kuras funkcijas Latvijas PSR pildīja VDK 5.daļa.

Viens no sekmīgas spēles svarīgākajiem priekšnoteikumiem bija latviešu emigrācijas centru darbības neitralizēšana. Šajā jomā līdz 1967.gadam darbojās LPSR VDK ārējās izlūkošanas daļas 2.nodaļa un līdz ar specializētās struktūrvienības - 5.daļas izveidi šajā virzienā turpināja strādāt tās 1.nodaļa.

Emigrācijas un LPSR VDK attiecības īpaši uzjundīja 1972.gadā uz Zviedriju no Latvijas slepeni nosūtītā “17 latviešu komunistu vēstule ārzemju komunistiskajām partijām”, kurā bija atsegti patiesie dzīves apstākļi un padomju demokrātijas realitātes Latvijas PSR. Neskatoties uz padomju propagandas aparāta veiktajiem pasākumiem radīt ārzemēs pārliecību, ka vēstule ir klajš safabricējums, tās saturs tika pārpublicēts un diskutēts daudzās ietekmīgās ārzemju avīzēs, guva lielu rezonansi Rietumu sabiedrībā un spēcīgi satrauca VDK. Jāatzīmē, ka Rietumos vēstules autentiskums tika pārbaudīts ļoti rūpīgi, veicot pat ķīmiskas papīra, drukas u.c. analīzes, jo pirmā oficiālā padomju “preses pīle” par tās autoru uzdeva Bruno Kalniņu.

Vēstules diskreditācijas pasākumos bez oficiālās padomju preses tika iesaistīts arī VDK aģentūras aparāts, par ko liecina saglabājušās aģentūras ziņojumu kopijas:

“23.03.72.g. Kasablanka. Aģents “Zars” atbildot uz vēstuli, kas tika saņemta no P.Bērziņa (uzvārds izmainīts), (..) kurā Bērziņš atsūtīja t.s. “17 latviešu komunistu vēstuli ārzemju komunistiskajām partijām” un lūdza “Zaru” to novērtēt, t.i., vai tā ir īsta, vai viltojums (..). “Zars”uzrakstīja, ka (..) tā ir blefs un pietiekami pamatoti to pierādīja ar piemēriem. (..)”

“31.03.72.g. VFR. Hamburga. Aģents “Zars” vēstulē no P.Bērziņa saņēma pateicību par t.s. “17 latviešu komunistu vēstules novērtējumu. (..).”

Lielas neērtības padomju miermīlīgās politikas tēlam radīja viens no vadošajiem VDK cīnītājiem emigrācijas frontē, ilggadējs Latvijas Komitejas kultūras sakariem ar ārzemēm valdes priekšsēdētājs no 1970.gada, Imants Lešinskis. 1978.gadā viņš, tajā laikā būdams ANO darbinieks, pieprasīja politisko patvērumu ASV un vēlāk vairākos rakstos un runās atmaskoja padomju valsts nostādnes un VDK patiesos nolūkus un rīcības metodes attiecībā pret emigrāciju.

Šajā rakstā nav atspoguļotas emigrācijas aktivitātes, kas bija vērstas galvenokārt uz Latvijas (Baltijas) okupācijas jautājuma aktualizāciju pasaules sabiedrībā un cilvēktiesību pārkāpumiem PSRS. Šis jautājums ir ļoti apjomīgs un tādēļ apskatāms atsevišķā rakstā.

Kultūras sakari ar ārzemēs dzīvojošajiem tautiešiem.

Latvijas Komiteja kultūras sakariem ar ārzemēm, saukta par Kultūras sakaru komiteju (turpmāk - KSK) 1964.gadā formāli tika nodibināta kā sabiedriska organizācija. Praksē personas, kurām tika uzticēta Komitejas vadība, izraudzījās LPSR VDK izlūkošanas daļas priekšnieks, bet KSK valdes priekšsēdētāju apstiprināja LKP Centrālkomitejā. Šādi izvēlētais priekšsēdētājs savukārt ar čeku saskaņoja Komitejas algoto darbinieku iecelšanu un atlaišanu. Kultūras sakaru aktīvisti jeb t.s. “sabiedriskā bāze” parasti bija civilisti - VDK infomatori.

Acīmredzot, KSK bija par mīkstu un uz to liktās cerības emigrācijas neitralizēšanā neattaisnoja, jo LPSR VDK panāca, ka 1975.gadā ar speciālu PSRS CK lēmumu tai tika atļauts norīkot savu darbinieku zem jumta par Latvijas KSK priekšsēdētāja pirmo vietnieku, kura uzdevumos ietilptu KSK kopīgu pasākumu organizēšana ar LPSR VDK. Šo amatu 1976.gadā ieņēma VDK majors Helmūts Kreicbergs.

KSK uzdevumi līdz ar reformu tika noformulēti īsi un skaidri: “Viens no republikas VDK uzdevumiem ir veikt Rietumos esošo latviešu emigrācijas centru dezorganizēšanu un patriotisko darbu tajā emigrācijas daļā, kura ir lojāla vai attiecas neitrāli pret padomju varu republikā. Veicot pasākumus minēto uzdevumu izpildei, VDK aktīvi sadarbojas ar Latvijas Komiteju kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs

KSK štatu sarakstā bez citām amatpersonām bija apstiprinātas četras referentu vietas, kuru pienākums bija vākt un uzkrāt informāciju, kas varētu kalpot KSK bāzes emigrācijā palašināšanai. To uzdevumos ietilpa emigrācijas kartotēkas veidošana, informācijas uzziņu sastādīšana par emigrācijas organizāciju pasākumiem, sarakste ar zinātniski tehnisko inteliģenci, sarakste ar emigrāciju un emigrācijas jaunatni ASV un Kanādā, kā arī tās uzņemšana viesošanās laikā Latvijā un individuālā darba veikšana ar to.

KSK sabiedriskās bāzes pamatu veidoja sekcijas: literatūras, mākslas, mūzikas, zinātnes un tehnikas, jaunatnes un kinematogrāfijas. Tajās darbojās vai arī tikai vārda pēc skaitījās prominenti Latvijas kultūras un mākslas darbinieki. Šo sekciju darbu detalizēti ir aprakstījis Imants Lešinskis savos rakstos “Kalpības gadi” un “Kultūras sakari vai etniskā spiegošana”. Gribētos īpaši atzīmēt kinematogrāfijas sekcijas darbību. Izmantojot emigrācijas vēlmi skatīties LPSR uzņemtās kinofilmas, atbildīgie KSK darbinieki izvēlējās emigrācijas gaumei pieņemamas filmas, kurās nebūtu pārāk klaja komunistiskā propaganda vai parāk atklāta pastāvošās iekārtas kritika, un nosūtīja tās PSRS vēstniecībai Otavā. Tur filmas saņēma latviešu kinomākslas entuziasti, kas sarīkoja to izrādes. Komitejai nebūt nerūpēja šo izrāžu propagandiskais efekts. Svarīgi bija, ka prāvs skaits trimdinieku kļuva par aktīviem dalībniekiem filmu pārsūtīšanas un seansu sarīkošanas procesā. Bija radīts tīkls, kuru varēja izmantot ne tikai filmu rādīšanai, bet arī VDK sabiedrisko aktīvistu ceļojumiem pa latviešu centriem Ziemeļamerikā.

Viens no trūkumiem KSK darbībā bija tās vājie sakari ar LPSR intelektuāļiem un zinātniekiem. Pēc I.Lešinska liecībām “Uz sarīkojumiem, ko Komiteja rīkoja ārzemniekiem, regulāri ielūdza vienu un tos pašus rakstniekus, komponistus un māksliniekus, kas pārstāvēja šauras staļinistu aprindas. Tajā pašā laikā daudzi patiešām apdāvināti intelektuāļi un zinātnieki turējās nost no Komitejas, kas pilnīgi pamatoti tika uzskatīta par KGB filiāli. Taču ārzemniekus interesēja tieši šie cilvēki.”

Otrs trūkums bija nepieciešamība KSK aktīvistiem tūrisma braucienos uz ārzemēm turēties kopā ar Maskavas organizētajām grupām, kuras pārvietojās pa stingri noteiktiem maršrutiem. Tādā veidā netika ievērotas LPSR VDK specifiskās intereses apmeklēt latviešu emigrācijas kompaktās mītnes vietas. 1972.gadā šī kļūda tika labota un Maskava atļāva LPSR VDK izveidot specializētu tūristu grupu ar VDK virsnieku Gunāru Pudeli priekšgalā, kas uzdevās par LPSR Ārlietu ministrijas darbinieku. Grupas sastāvā ietilpa Komitejas sekciju locekļi, tai skaitā ievērojami skatuves mākslinieki un mūziķi. Grupas ceļojuma rezultāti bija iepriecinoši - emigrācija bija gatava uzņemt kultūras darbiniekus no LPSR.

70.gados tika uzsākta prakse, kad Latvijas kultūras darbinieki devās braucienos uz ārzemēm nevis tūristu grupu sastāvā, bet pēc individuāla ielūguma. KSK atskaitē par 1976.gadu atzīmēts, ka tas īpaši labi sekmējot emigrācijas šķelšanos.

1975.gadā īpaši izcelts bija KSK organizētais LPSR kultūras seminārs Beļģijā, kas, kā teikts KSK atskaitē, “izdevās saskaņā ar iepriekš izstrādāto plānu”. Tajā piedalījās apmēram 200 cilvēku no ASV, VFR, Kanādas, Zviedrijas, Lielbritānijas. Seminārā uzstājās “Dzimtenes Balss” redaktora vietnieks L.Zakss-Salputra; J.Peters un P.Zirnītis - runāja par latviešu padomju dzeju, I.Seleckis - par padomju Latvijas kino. J.Peters un P.Zirnītis uzstājās arī Hamburgas radio. Emigrācijas prese bija atzīmējusi, ka “5 no 14 kongresā uzstājušamies emigrācijas pārstāvjiem izteikuši marksistiski ļeņinisku pārliecību (G.Pone, A.Urdze, V.Āboltiņš, O.Rozītis, M.Būmanis)”.

LPSR VDK priekšsēdētāja L.Avdjukeviča atskaitē LKP Centrālkomitejai par darbu 1976.gadā norādīts, ka šis gads raksturojies ar virkni uzbrūkoša rakstura pasākumiem kā republikas teritorijā, tā arī ārzemēs:

“Emigrantu starpā no personām, kas izraisa interesi izlūkošanas jomā, iegūti informācijas avoti. No viņiem iegūtie dati ļāvuši savlaicīgi veikt pretpasākumus un novērst ienaidnieka iecerētās akcijas.

Aktivizēta darbība emigrācijas organizāciju un centru dezorganizēšanā. Šim nolūkam tika izmantoti īpaši sagatavotu propagandistu izbraukumi uz emigrantu mītnes zemēm. Veikti pasākumi pret emigrācijas centriem ASV (dzejnieka Jāņa Petera un dramaturga Jāņa Anerauda izbraukums), VFR (profesora Arvīda Griguļa un mākslinieka Laimdota Mūrnieka izbraukums), Austrālijā (Draudzības biedrības priekšsēdētāja Ž.Ž.Zakenfelda, filozofa J.J.Vēja un komponista Raimonda Paula izbraukums). Augtākminēto pasākumu veikšana kopā ar citu darbu padziļināja šķelšanos emigrācijā.” Redzams, ka bez KSK mūžīgajām “svētbildēm” pasākumos iesaistās arvien jauni mākslinieki, kuriem piešķirti VDK propagandistu tituli.

Atskaitē nozīmīga daļa veltīta darbam ar emigrācijas jaunatni:

“Šim nolūkam izmantojām 1976.gada vasarā Latvijas Kultūras sakaru komitejas organizētos kursus emigrācijas jaunatnei Rīgā. Pasākumi, kas tika veikti ar kursu dalībniekiem, deva pozitīvus rezultātus un veda pie vēl lielākām nesaskaņām emigrācijā.

Mēs aktīvi izmantojām “Padomju Latvijas kultūras semināru” emigrācijas jauniešiem, kuru organizēja Kultūras sakaru komiteja Turku pilsētā (Somijā) 1976.gada decembrī. Uz Turku izbrauca grupa no labi sagatavotiem propagandistiem 15 cilvēku sastāvā, t.sk. rakstnieks Bels, mākslinieks Postažs, žurnālisti Pumpa un Tivums. Grupu vadīja “Dzimtenes Balss” redaktors [Edvīns ] Berķis (VDK virsnieks - I.Z.).”

Viens no KSK darba nozīmīgiem aspektiem bija tikšanās ar tūristiem no emigrācijas un tādu personu noskatīšana no viņu vidus, kas būtu “perspektīvi individuālam darbam”. Tika ieviesta prakse, ka KSK atbildīgie darbinieki instruē “Intūrista” darbiniekus tūlīt pēc emigrantu grupu ierašanās Rīgā. 1973.gadā KSK tika individuāli strādāts ar 48 emigrantiem, 1975.gadā - jau ar 78.

Drukātais vārds cīņā ar emigrāciju.

VDK paspārnē tika izdots laikraksts “Dzimtenes Balss”, kas Latvijā ilgu laiku bija pat slepens. 60.gados tas veidoja vissvarīgāko un aktīvāko kultūras sakaru sistēmas daļu. Tā mērķis bija graut attiecīgo trimdas grupu morāli un panākt, lai tās akceptētu “kultūras sakarus ar dzimteni” atbilstoši VDK iecerēm. No 60.gadu vidus šim izdevumam sāka iznākt dažādi pielikumi.

Oficiāli avīzes izdevējs bija Padomju komiteja par atgriešanos Dzimtenē un kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs Austrumberlīnē. Redakcijas darbinieki skaitījās kompartijas laikraksta “Cīņa” algu sarakstā, bet piemaksas, kā raksta I.Lešinskis, visi ik mēnesi saņēmuši no VDK. “Dzimtenes Balss” mitinājās “Cīņas” telpās, darbiniekiem bija izsniegtas “Cīņas” darba apliecības.

Laikraksta uzdevums bija slavināt LPSR tautsaimniecības un kultūras pozitīvos sasniegumus, demoralizēt emigrāciju ar rakstiem, kuros tika atmaskoti “latviešu kara noziedznieki” un viņu pastrādātās ļaundarības.

Nevar, protams, noliegt, ka laikrakstā tika publicēta arī patiesa informācija, taču nereti šādi “atmaskojoši” raksti tapa bez jebkāda juridiska pamata, kā, piemēram, Lešinska aprakstītajā gadījumā ar Vācijas latviešu emigrācijas aktīvistu Jāni Zēgneru. Safabricētais raksts, tulkots vācu valodā, apceļoja vairāku laikrakstu slejas, kā rezultātā Rietumvācijā tika veikta izmeklēšana. Nekādi pierādījumi tās gaitā neatradās ne ārzemēs, ne Latvijas PSR, taču vēlamais efekts bija panākts - Zēgners bija apzīmogots kā nacistu noziedznieks.

1973.gadā vien “Dzimtenes Balsī” bija publicēti 87 kompromitējoši raksti par “Daugavas Vanagiem” un apmēram 20 raksti, kas “atmasko” Bruno Kalniņu.

Jau minētajā LPSR VDK 1976.gada atskaitē minēts, ka “republikas presē, t.sk. “Dzimtenes Balsī” ievietoti raksti, kas sagatavoti pēc VDK materiāliem, kas atmasko atsevišķus emigrācijas vadoņus kā imperiālistisko izlūkdienestu aģentus, kuri pagātnē sadarbojušies ar nacismu, nodarbojušies ar sodīšanas pasākumiem vācu okupācijas laikā u.tt

Ar VDK svētību tika nodrukātas arī vairākas propagandiska rakstura un nacisma noziedzniekus atmaskojošas grāmatas.

Bijušais Latvijas ārlietu ministrs Vilhelms Munters pēc VDK pasūtījuma 1963.gadā sarakstīja grāmatu “Pārdomas”, bet 1964.gadā - “Savu tautu ienaidnieki”.

60.gados VDK akceptētas iznāca bijušā SS kara ziņotāja, vēlāk uzticama cīnītāja pret “buržuāzisko nacionālismu” un laikraksta “Rīgas Balss” šķietami necilā sporta redaktora Paula Ducmaņa sarakstītā grāmata “Kas ir Daugavas Vanagi?”, kurā patiesība un puspatiesība kārtīgi bija sajaukta ar meliem. Šo klasisko dezinformācijas paraugu drošības orgāni pārtulkoja angļu, vācu un zviedru valodās un tas vēl šobrīd atrodams Rietumus bibliotēkās kā gandrīz vienīgā patiesība pēdējā instancē par Daugavas Vanagu organizāciju un tās biedriem, kurus autors ar savu spalvu bija pataisījis par nacistiskajiem noziedzniekiem. Uz titullapas pēdu jaukšanai un svarīguma dēļ bija uzrādīti trīs autoru uzvārdi, kaut gan sacerētājs bija viens - P.Ducmanis.

Taču, tā kā šajā meistardarbā pat pēc VDK mērauklas bija stipri pāršauts pār strīpu, 1963.gadā tapa ticamāks, labāk dokumentēts izdevums “Politiskie bēgļi bez maskas”, par kura autoriem uz grāmatas vāka bija uzdotas mistiskas būtnes J.Silabriedis un B.Arklāns. Patiesībā šī darba galvenais sacerētājs bija “Dzimtenes Balss” darbonis Arvīds Rupeiks, bet idejiskais balsts - VDK majors Bernhards Borgs.

Šis pats B.Arklāns 1967.gadā izdevis 81 lapaspusi biezu feļetonu, pamfletu un komentāru grāmateli ar nosaukumu “Kāda balss, tāda atbalss”, ar kuru gribēts “atmaskot” Rietumeiropā dzīvojošo emigrācijas organizāciju vadītāju izsmējīgā formā.

Nacisma atdzimšanai Rietumvācijā un latviešu emigrācijas vietai tās kalpībā veltīta propagandiska rakstura brošūra “Melnā bruņinieka pēcteči”, kas iznāca 1968.gadā (autori V.Capanovs, Ž.Jurciņš, K.Mamajeva).

P.Jērāna brošūrā “Uzmanību! Ēterā antikomunisms” (1972.g.) padomju radioklausītājs tiek brīdināts par imperiālistu tīkojumiem veikt pret viņu ideoloģisko diversiju. Tā gan uzrakstīta stipri plakātiskā formā un diez’ vai atrada plašu lasītāju loku.

1986.gadā dienas gaismu ieraudzīja grāmata “Bankrots”, kuras titullapu atkal rotāja fantomu vārdi: P.Dzilna un K.Klāvs. Zem šīs izkārtnes bija nomaskējušies majors H.Kreicbergs un jau pieminētais P.Ducmanis. Izmantojot dokumetāras liecības un VDK raksturīgās atkāpes, ražojuma saturs vērsts uz sociāldemokrāta Bruno Kalniņa un viņa vadītās organizācijas diskreditāciju.

Tajā pašā 1986.gadā iznāca zinātnieku un publicistu rakstu krājums “Zem sveša, prettautiska karoga” par “latviešu reakcionāro emigrantu vietu mūsdienu antikomunisma sistēmā”. Grāmatā, cita starpā, piedāvāta teorija par emigrācijas tikai “zināmo etnisko līdzību” ar LPSR dzīvojošajiem latviešiem, saskaņā ar kuru tai neesot nekādas tiesības runāt latviešu tautas vārdā.

Protams, ka pret emigrāciju vērsto drukāto izdevumu saraksts šeit nav pilnīgs, minēti tikai daži raksturīgākie.

Iespiešanās emigrācijas preses izdevumos.

Trimdinieku demoralizēšanai ar LPSR VDK svētību un no tās līdzekļiem tika finansēti izdevumi ārzemēs - laikraksts “Daugava” un žurnāls “Draugs” Rietumvācijā, žurnāls “Viesis” Austrālijā. Par VDK līdzekļiem tika uzturēts veckomunistu laikraksts Bostonā “Amerikas Latvietis”. Lielākā daļa materiālu šiem izdevumiem tika uzrakstīti “Dzimtenes Balss” redakcijā.

Vēl viens veids, kā piekļūt emigrācijas auditorijai, bija iefiltrēšanās viņu pastāvošajos periodiskajos izdevumos, panākot, ka tie iespiež padomju propagandas rakstus. KSK slepenajā atkaitē LKP Centrālkomitejai par darbu 1970.gadā rakstīts: “Pēdējos gados Komitejai izveidojusies zināma pieredze, lai ideoloģiski ietekmētu un iekļūtu atsevišķos emigrācijas izdevumos, piemēram, “Jaunā Gaita” un “Tilts” (žurnālos).”

Žurnālu “Mūsu Laikmets”, kas kopš 1968.gada iznāk ik ceturksni Rietumvācijā, veidoja galvenokārt Komitejas aktīvisti.

Kultūras sakaru loma.

Pilnīgi skaidrs ir viens aspekts - VDK filiālei Kultūras sakaru komitejai bija aktīva loma attiecību veidošanā starp LPSR un emigrācijā dzīvojošajiem latviešiem un tās iespaids uz šīm attiecībām jūtams vēl arī šodien. Šajā Valsts drošības komitejas spēlē tika iesaistīts plašs intelektuāļu loks kā no emigrācijas, tā arī no Latvijas. Vienlaikus latviešiem no abām pusēm tā bija vienīgā legālā iespēja, kaut arī VDK kontrolē un aprūpē, tomēr tikties un sarunāties. Īsāk sakot, latviešiem Latvijā un svešumā aukstā kara apstākļos bija jāzivēlas - izmantot VDK kanālus savstarpējai komunikācijai ar visām no tā izrietošajām negatīvajām sekām, vai arī turpināt sazināties neklātienē, kas, starp citu, arī notika zem modrās čekas acs.

Man ir bijis gods sarunāties ar dažāda gadagājuma cilvēkiem no emigrācijas un varu teikt, ka viņi pilnīgi apzinājās, ka viesošanās laikā Latvijā tos uzmana un kontrolē padomju drošības orgāni, tomēr vairums centās izmantot kaut šādu iespēju, lai satiktu savus tautiešus viņpus dzelzs aizkaram. Jaunākajai paaudzei šīs KSK sniegtās iespējas ļāva pirmo reizi ieraudzīt savu vecāku dzimteni, nodibināt ne tikai VDK plānotos kontaktus ar jauniešiem Latvijā, bet izveidot arī neformālas attiecības. Inteliģences kritiskais prāts lielākoties tai ļāva atsijāt obligātās propagandas nodevas no patiesas informācijas, pēc sava prāta pieņemt vai nepieņemt piedāvātās nostādnes un izvēlēties atbilstošu rīcības modeli.

Tāpat ir skaidrs, ka dezinformācija un propaganda, kas tika caur šiem kultūras kanāliem izgāzta pār emigrācijā un LPSR dzīvojošo latviešu galvām, sasniedza savu mērķi - veicināja savstarpējo neuzticēšanos un šķelšanos emigrācijā, īpaši vecāka gadagājuma cilvēku vidū. Daudzi tika nepatiesi apmeloti, daudziem bez pamata tika uzspiesti nacistu noziedznieka zīmogi

Rakstā izmantoti I. Lešinska raksti “Kalpības gadi”, “Kultūras sakari vai etniskā spiegošana”, PSRS VDK priekšsēdētāja pavēle Nr.00042 03.04.1984.g., KSK atskaites LKP CK no LVA PA 101.fonda, LPSR VDK sarakste ar LKP CK, raksts B.Pudele. “Vienota latviešu tauta - mīts vai realitāte?” krājumā “Zem sveša, prettautiska karoga” Rīga, Avots, 1986.g., ārzemju preses materiāli.

1998.gada 25.augustā
Indulis Zālīte

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home