Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Prom uz neskartajām zemēm
Jānis Riekstiņš

Šopavasar aprit 50 gadi, kopš cerībā atrisināt lauksaimniecības kolektivizācijas aplamību radīto hronisko labības badu PSRS vadonis Ņikita Hruščovs izvirzīja savas zemes pilsoņiem kārtējo uzdevumu ceļā uz komunistisko paradīzi — paplašināt apsējamās platības un apgūt neskartās zemes jeb, krieviski sakot, ceļinu. Uz jaunajām zemēm devās arī Latvijas iedzīvotāji.

Lēmumu par Kazahijā, Pievolgā, Sibīrijā, Urālos, kā arī citos PSRS reģionos meklējamo lauksaimniecības neskarto zemju apgūšanu paklausīgi pieņēma PSRS komunistiskās partijas centrālkomitejas plēnums 1954. gada februārī un martā. Pirmkārt, tika nolemts apgūt 13 miljonus hektāru, kas platības ziņā līdzinājās vairākām Eiropas valstīm kopā. Atskaitot skaļus saukļus, kompartija nebija padomājusi ne par rūpīgi izstrādātu tādas teritorijas apgūšanas programmu, ne nepieciešamajiem līdzekļiem un darbaspēku. Iziet no situācijas bija iecerēts, ekspluatējot jauniešiem raksturīgo entuziasmu. Te noderēja tāda partijai pakļauta un paklausīga jaunatnes organizācija, kāda bija komjaunatne. Tā bija labi organizēta, un komjaunatnes līderi ātri vien pieņēma lēmumu par 100 000 jauno mehanizatoru nosūtīšanu uz neskartajām zemēm. Snaust nevarēja arī Latvijas PSR jaunie funkcionāri. Jau 1954. gada 3. aprīlī no Rīgas uz Orenburgas stepēm devās ceļā 400 cilvēku liela jauno entuziastu grupa. Viņu uzdevums bija uzcelt dzīvojamās un saimniecības ēkas, uzart un sagatavot sējai daudzus tūkstošus neskarto zemju hektāru. 1955. gada martā uz Kokčetavas apgabalu tika nosūtīta vienība — 1400 jaunieši, bet 1956. gada jūlijā jau aptuveni 2000 cilvēku. 1957. gadā neskartajās zemēs ražas novākšanas darbos strādāja 3500 Latvijas jauniešu, vēl pēc gada 3900 jaunieši.

Dziedādami, spēlēdami…

Lai nodrošinātu nepieciešamo strādnieku došanos uz ceļinu, uz entuziasmu vien cerēt tomēr bija pa maz. Tāpēc, piemēram, 1956. gada 22. jūnijā PSRS Lauksaimniecības ministrija uzdeva Latvijas PSR Lauksaimniecības ministrijai ražas novākšanai uz Kazahiju nosūtīt 1000 jauniešu. LPSR Ministru padome savukārt 1959. gada 21. jūlijā uzdeva Latvijas Darba rezervju pārvaldei nosūtīt uz Kokčetavas apgabalu ražas novākšanai 500 lauksaimniecības mehanizācijas skolu audzēkņu, bet LPSR Lauksaimniecības ministrijai — 180 Lauksaimniecības akadēmijas studentus un 120 lauksaimniecības tehnikumu audzēkņus. Tāda ražas novācēju grupu formēšanas prakse, kas balstījās uz dažādiem PSRS kompartijas, PSRS un LPSR ministru padomju lēmumiem pastāvēja daudzus gadus.

Lai ceļinas apguvējos uzturētu mundru garu un darba sparu, turp mēdza komandēt arī radošo profesiju pārstāvjus. Tā, piemēram, Latvijas PSR Rakstnieku savienība 1954. gada augustā radošā komandējumā uz Čkalovu nosūtīja rakstniekus Ādolfu Talci, Montu Kromu un Borisu Burlaku, bet 1958. gada rudenī celt noskaņojumu Ziemeļkazahijas stepēs strādājošo vidū norīkoja LPSR Valsts filharmonijas un Operas un baleta teātra māksliniekus I. Freigelsonu, G. Ždanovu, J. Kaprāli, M. Kravčenkovu, A. Goldšteinu, L. Vilni, R. Šuvalovu un J. Lipšānu. Uz neskartajām zemēm devās arī citas mākslinieku brigādes. Ar 1961. gada 3. maiju datētajā Latvijas PSR kultūras ministra Voldemāra Kalpiņa pavēlē nr. 224 teikts: "Lai nodrošinātu Latvijas PSR teātru mākslinieku vieskoncertus jaunapgūtās zemēs augstā idejiskā un mākslinieciskā līmenī, pavēlu: Latvijas PSR koncertgrupas sastāvam, Latvijas PSR Valsts Akadēmiskās operas un baleta teātrim izdalīt trīs solistus — vokālistus un baleta pāri, Valsts Rīgas krievu drāmas teātrim — divus aktierus, Latvijas PSR Valsts filharmonijai — koncertmeistaru. (..) Grupai izbraukt uz jaunapgūtajām zemēm š. g. 1. jūnijā uz vienu mēnesi."

Ceļinas apgūšanai no Latvijas vajadzēja sūtīt ne tikai jauniešus un mākslinieku koncertbrigādes. Vissmagākais slogs tomēr bija nemitīgās prasības sūtīt uz Kazahiju aizvien vairāk celtnieku un inženiertehnisko darbinieku, kā arī celtniecības tehniku. 1956. gada 10. maijā Latvijas PSR komunistiskās partijas centrālkomiteja un LPSR Ministru padome dažādām ministrijām un organizācijām uzdeva sameklēt 210 inženiertehniskos darbiniekus un līdz 20. maijam nosūtīt tos uz Kazahiju. Jūnijā LPSR Ministru padome Lauksaimniecības ministrijai uzdeva nosūtīt uz Akmoļinskas apgabalu 300 celtniekus graudu glabātavu celtniecībai. Septembrī izdeva rīkojumu sūtīt vēl 125 speciālistus. Daudzi uzņēmumi, pilnīgi pamatoti norādot uz strādnieku un speciālistu trūkumu pašu mājās, šīs pavēles un rīkojumus vienkārši ignorēja.

"Ne īpaši organizēti" darbi

Daudzus potenciālos ceļinas braucējus neapmierināja turienes darba apstākļi un zemās algas. Dažkārt notika tā, ka savervētie strādnieki vienkārši aizbēga. Tā notika arī 1960. gadā. Pēc PSRS Ministru padomes tā gada 21. marta lēmuma "Par pasākumiem, lai paātrinātu graudu noliktavu, elevatoru, graudu kalšu un citu objektu celtniecību, kas nodrošinātu graudu saglabāšanu labības pieņemšanas punktos KPFSR un Kazahijas PSR neskarto zemju un vecaiņu rajonos" Latvijas PSR Ministru padome 12. aprīlī uzdeva LPSR Celtniecības ministrijai ne vēlāk par 1. maiju nosūtīt uz Petropavlovsku, Kazahijas PSR, celtnieku vilcienu celtniecības un montāžas darbu veikšanai. Tas bija jāsakomplektē ar kvalificētiem darbiniekiem un iekārtām. Taču no vilciena, kuru nosūtīja Bulajevas celtniecības un montāžas pārvaldes rīcībā, 1960. gada gaitā aizbēga 17 cilvēki. Tās Daugavpils, Rēzeknes un Rīgas iestādes un organizācijas, kas bija deleģējušas aizbēgušos, dezertierus bargi kritizēja, bet vienlaikus arī aizrādīja, ka Petropavlovskā Latvijas speciālisti izmantoti "ne īpaši organizēti". Kazahijas pārstāvis Rīgā bija teicis, ka nekādi instrumenti līdzi nav jāņem, taču uz vietas izrādījās, ka nav ar ko strādāt. Piemēram, 7. kategorijas galdniekam J. Ceram darbam iedots tikai cirvis un zāģis. Arī celtnieku ēdināšana Petropavlovskā esot slikti organizēta. Tad LPSR Ministru padome jūnija vidū uzdeva Automobiļu transporta un šoseju ministrijai, Zinātņu akadēmijai, Patērētāju biedrībai un Rēzeknes izpildkomitejai līdz 20. augustam dezertieru vietā Balujevas celtniecības un montāžas pārvaldei sagādāt citus strādniekus. Tomēr Latvijas celtnieku neapmierinātība ar darba apstākļiem Kazahijā bija liela. Kultūras ministrijas remontu un celtniecības kantora priekšnieks A. Rozenštrauhs 1961. gada 30. jūnija iesniegumā Latvijas PSR Ministru padomei rakstīja: "Šā gada 16. aprīlī remontu un celtniecības kantoris uz Kazahijas PSR Pavlodaras apgabalu ar Latvijas celtnieku vilcienu celtniecības darbu veikšanai nosūtīja 15 cilvēkus. Nosūtītie cilvēki aizbrauca ar mērķi nopelnīt, jo tur darba laiks ir neierobežots un labi darba apstākļi. Es divas reizes no nosūtītajiem cilvēkiem esmu saņēmis vēstules, kurās rakstīts, ka, aizbraucot uz Kazahijas PSR, viņi ir kļūdījušies. Un konkrēti — labie darba apstākļi, par kuriem viņiem Rīgā stāstīja, neatbilst patiesībai: darba organizācija ir ļoti slikta — biežas dīkstāves materiālu trūkuma dēļ. Izpeļņa vidēji 1,3 — 2,29 rubļi dienā, kad Rīgā iespējams vasarā nopelnīt 4 rubļus un vairāk. Lūdzu, pieņemiet attiecīgus mērus darba apstākļu uzlabošanai, jo cilvēki brīdina, ka pretējā gadījumā viņi griezīsies atpakaļ." Daugavpils pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs J. Pakalns 1961. gada 19. septembra iesniegumā LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietniekam M. Plūdonim norādīja: "Daļa strādnieku no Daugavpils pilsētas, kuri atrodas pagaidu celtniecības un remonta darbos Ceļinas novadā, patvarīgās darba atstāšanas iemesls ir tas, ka apmēram divus mēnešus viņiem nebija organizēta darba fronte un strādnieki saņēma zemas algas. Daļa strādnieku — 8 cilvēki — patvarīgi aizbrauca. Bez tam pirms nosūtīšanas uz Ceļinas novadu strādnieki pamatoti un likumīgi uzdeva jautājumu: uz cik ilgu laiku viņi tiek sūtīti? — un viņiem tika norādīts aptuvens termiņš — 3 mēneši. Dabiski, ka dažiem bija ģimenes apstākļi, mācības utt., tāpēc viņi pēc trim mēnešiem aizbrauca."

Bet tikmēr celtnieku vilcienu formēšana un nosūtīšana turpinājās. 1962. gadā celtnieku vilciens no Latvijas uz ceļinu bija jānosūta līdz 1. jūlijam, bet 1963. gadā līdz 10. aprīlim. Taču turpinājās arī dezertieru patvarīga aizbraukšana no Kazahstānas. Petropavlovskas elevatoru un dzirnavu celtniecības tresta pārvaldnieka vietnieks A. Dlužanskis un Latvijas celtnieku vilciena priekšnieks E. Perro 1962. gada 4. septembrī LPSR Ministru padomei un Celtniecības ministrijai savā ziņojumā uzrāda 16 darbiniekus no Daugavpils, Rēzeknes, Rīgas un Cēsīm, kas patvarīgi devušies atpakaļ uz Latviju. Daļai kā iemesls minēta slimība, mācības vai ģimenes apstākļi, bet 10 no minētajiem cilvēkiem aizbraukuši bez jebkāda iemesla. Ziņojuma beigās teikts: "Lūdzu Jūsu lēmumu par celtnieku vilciena papildināšanu ar strādniekiem uz aizbraukušo rēķina."

Laiks parādīja, ka PSRS līderiem tā arī neizdevās ar neskarto zemju apgūšanu atrisināt valsts problēmas labības apgādē. Ražas ceļinā bija zemas, un daudzi milzīgie tīrumi, vēju izpūsti, drīz vien atkal pārvērtās par smilšu laukiem. Graudu iepirkšanas iespējas PSRS vadoņi bija spiesti meklēt ārzemēs, arī Amerikas Savienotajās Valstīs. Bet izpildīt tā saucamo pārtikas programmu visā Padomju Savienības pastāvēšanas laikā tā arī neizdevās. Ikvienam, kuri piedalījās neskarto zemju apgūšanā, droši vien par bijušo laiku ir saglabājušās savas atmiņas, taču Latvijai kopumā šī kampaņa bija smaga nasta. Turklāt, katru gadu nosūtot uz Kazahiju aizvien jaunus un jaunus strādniekus un speciālistus, arvien plašāki vārti uz Latviju tika pavērti migrantiem…

Latvijas Avīze  2004. gada 17. maijs

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home