Helēne Celmiņa. Sievietes padomju cietumos

10. KAMERA
Iepriekšējās izmeklēšanas kamerās iemītnieki ir ļoti dažādi, tos varētu gandrīz vai iedalīt kategorijās. Viena no galvenajām kategorijām ir un paliek profesionāli. Tie ir cilvēki, kā vīrieši tā arī sievietes, kas, sākot jau no agras jaunības, ir pieraduši pie cietuma paražām un nerakstītiem cietuma likumiem. Viņi ir ļoti atklāti un nemaz neslēpj savu pagātni, reizēm pat liekas, ka viņi vai lepojas ar savu "profesiju". Otra kategorija, kas pēdējos gados piepilda cietumus, ir tā sauktā inteliģentā publika. To vidū ļoti dažādu profesiju pārstāvji. Viena daļa no viņiem ir kukuļu ņēmēji, tie ir dažādu iestāžu bijušie administratīvie darbinieki, daļa ir grāmatveži, veikalu vadītāji un citādas materiāli atbildīgas personas, kas vai nu, riskējot ar brīvību, mēģinājušas apkrāpt valsti, gribēdamas iegūt sev materiālus labumus, vai arī kritušas par upuri citu personu negodīgai rīcībai.

Trešajā kategorijā varētu minēt tos, kas sēž par spekulāciju. Ceturtā - par klaidonību. Un, visubeidzot, "sevišķi bīstamie valsts noziedznieki". Tie ir tie paši noziedznieki, kurus pirms 1956. gada apzīmēja ar vārdu "politiskie."

Jāpiezīmē, ka pēc likuma sevišķi bīstamie valsts noziedznieki jāievieto atsevišķās vieninieku kamerās, nav atļauts viņus likt kopā ar parastajiem sadzīves noziedzniekiem. Rīgas centrālcietums šo likumu ignorēja un vai nu aiz vieninieku kameru trūkuma, vai aiz citiem apsvērumiem salika visus kopā, pie tam, izdalot kristīgi, un katrā kamerā ieliekot pa vienam sevišķi bīstamam valsts noziedzniekam. Kā jau minēju, tā bija iepriekšējās izmeklēšanas kamera, kur ieslodzītajām vēl nav pierādīta vaina, kā arī nevienai vēl nav bijis tiesas sprieduma, kurā būtu teikts, ka cilvēks, kas ievietots cietumā, ir vainīgs. Tomēr jāpiezīmē, ka pēc padomju likumiem visi ir vainīgi no tā brīža, kad tos apcietina. ārkārtīgi retos gadījumos tiesa kādu attaisno un izlaiž no cietuma, un, ja tāds notikums atgadījies, tad tikai tīro krimināllietu izskatīšanā, kur izrādījies, ka vienkārši noticis pārpratums un apcietināts ne tas cilvēks, kas noziegumu pastrādājis, bet gan kāds cits, kuru uztraukuma brīdi kāda tuvredzīga jeb ļaunprātīga lieciniece uzrādījusi, bet skaidrs, ka tādas lietas dzīvē notiek reti. Ir krieviem labs sakāmvārds: "Ja tikai būtu cilvēks, pants vienmēr atradīsies." Visā pilnībā šis sakāmvārds attiecināms uz cilvēkiem, kuru apcietina visādu politisku iemeslu dēļ.

Un tā notika, ka kādā novembra pēcpusdienā 1962. gadā mani pieveda pie kameras N. 10 durvīm Rīgas centrālcietumā. Pilnīga, vidēja vecuma krieviete uzraudzes formā atslēdza lielās durvis. Kad durvis pavērās, aiz tām bija savāds skats, kādu var ieraudzīt tikai cietumā. Neparastais bija tas, ka, durvīm atveroties, visu kamerā esošo sieviešu acis it kā sastinga, un ne tikai acis, arī viņu ķermeņi un locekļi it kā sastinga tajā stāvoklī, kādā atradās acumirklī, kad durvis atvērās. Vai tā būtu tikai ziņkārība? Domāju, ka ne, jo ziņkāre vien nevarētu radīt tādu sastingumu, kādā atradās visas kameras iemītnieces. šis savādais sastingums nepārgāja, kamēr atslēdza otras restotās durvis un es pārkāpu pār kameras slieksni. Pārkāpusi pār slieksni, pasacījusi "Labdien", tūlīt meklēju vietu, kur nolikt smago matraci ar gultas piederumiem. Tikko tos biju novietojusi uz sola gala, turpat netālu no durvīm, kamera atdzīvojās kā uz burvju mājiena, stingums pazuda, un visa kamera pēkšņi sāka kustēties. Viena daļa sakustējās un palika turpat uz vietas, viena daļa nāca pretī iepazīties. Tad no pūļa vidus iznāca pajauna sieviete un pajautāja, vai es neesot atvesta no KGB. Es ļoti brīnījos un jautāju: "No kurienes jūs mani pazīstat?"

"Esmu par jums daudz dzirdējusi," sekoja atbilde.

Šeit cietumā nav tā kā brīvībā, kur neviens nekā par otru nezina, šeit vietējās ziņas izplatās daudz ātrāk. Tādēļ daudz vairs nebrīnījos, bet pajautāju:

"Par kādu lietu jūs šeit esat, ja drīkstu zināt?"

"Es esmu par Jēzus lietu," lepni atbildēja mana sarunu biedre.

"Jūs droši vien būsit par Jēzu dzirdējusi," viņa pasmaidot piebilda.

"Esmu gan dzirdējusi, vienīgi nekad neesmu ar viņu personīgi tikusies. Bet kas ir ar Jēzu?"

"Viņš tepat vien sēž. un nu jau drīz mums būs tiesa."

"Tad tomēr viņš sēž, es atceros, tas bija pirms kādiem gadiem 10, kad Jēzum vienreiz draudēja cietums un viņš toreiz bija pats iekārtojies trako mājā."

"Pareizi, toreiz viņam izdevās notēlot traku, un viņš tika sveikā cauri, bet šoreiz vairs nebija nozīmes tēlot traku, tik un tā būtu apcietināts, pārāk skaidri pierādījumi ir pret Jēzu."

Tad es, pārcilājot atmiņas, atcerējos, ka es reiz biju kopā ar savu vīru Bruno Celmiņu apciemot Jēzu trako mājā. Pa ceļam Celmiņš man stāstīja, kā Jēzus dabūjis savu iesauku. Daudziem pēc kara nav bijis dokumentu. Tie, kuriem bija nauda un pazīšanās, vajadzīgos dokumentus varēja saņemt no Jēzus, viņš tos pašrocīgi pagatavoja. Tā daudzi bija ar šiem dokumentiem izglābušies no droša cietuma un deportācijām. Tie bija galvenokārt cilvēki, kuri kara laikā bija kā zvēri meklējuši patvērumu mežā, negribēdami tikt nošauti kara laukā. It sevišķi pēc Rīgas krišanas daudzi dezertēja no vācu armijas un sabēga mežos. Vēlāk, saņēmuši dokumentus, šie cilvēki varēja bez sevišķa riska uzsākt normālu dzīvi un darbu. Un tomēr, kaut arī Jēzus cilvēkiem bija daudz palīdzējis, kāds viņu bija nodevis, un viņu jau toreiz apcietināja. Jēzus labi orientējies situācijās un bijis ar asu prātu, tā viņam radusies ideja notēlot trako. Celmiņš viņu šad un tad trako mājā apmeklēja, jo arī viņam Jēzus bija izgatavojis visādus svarīgus dokumentus, lai nebūtu jāzaudē 2 gadi dārgā laika un lai varētu ātrāk uzsākt studijas. Studijas jau gāja pie beigām, bet Jēzu viņš neaizmirsa un ar labu pieminēja.

"Un viņam nebija nekādas iespējas no cietuma izvairīties arī šoreiz?" es jautāju.

"Nē, nekādas, jo, pie viņa mājās, izdarot kratīšanu, milicijas darbinieki atrada burtnīcu, kurā bija reģistrēti visi bijušie klienti, kā arī tas, kāds kuram dokuments izsniegts. Burtnīca bijusi paslēpta aiz krāsns, un tas ir tik lietišķs pierādījums, ka tur vairs nekā nevar labot".

"Un kāda jums gar to visu darīšana?"

"Es viņam piegādāju pāris ļoti nenozīmīgas "kundes", dažiem bija nepieciešamas slimības lapas, ko iesniegt darbā par darba kavējuma laiku."

"Nujā, un ja tāda burtnīca eksistē, tad var arī atrast visus, kam dokumenti izgatavoti."

"Tur jau ir tas āķis, un kas man visvairāk patīk, starp klientiem ir vairāki juristi, prokurori un izmeklētāji, kuri savus studiju beigšanas dokumentus pie Jēzus saņēmuši."

"Ak vai, un ko ar tiem tagad iesāks?"

"Nav zināms, pēc taisnības tie būtu atlaižami no darba, bet daudzi no viņiem jau gadiem ilgi strādā par izmeklētājiem. Un ir cienījami kompartijas biedri."

"Tas nu gan ir interesanti. Cik es atceros, viņš dzīvoja kaut kur pie Daugavas Puškina ielā."

"Tur viņš sen vairs nedzīvo, viņš sev uzcēla privātmāju Purvciemā. Skaista māja, visapkārt eglītes sastādītas, es bieži pie viņa ciemojos."

"Laikam liels sods viņam gaidāms?" es bēdīgi piebildu.

"Jā, ne mazāk par septiņiem gadiem, bet var arī gadīties, ka piešķir visus desmit."

"Un kāds ir jūsu stāvoklis? Ja jau viņi ir jūs apcietinājuši, tad laikam jau nolēmuši, ka jāpatur cietumā."

"Nesauciet mani par jūs, sakait vienkārši tu, mums, kā man šķiet, šeit nekādas etiķetes nav vajadzīgas."

"Nu labi, būsim uz tu."

"Man izmeklētājs sacīja, ka ar pāris gadiem būšot jārēķinās." Un patiesi, visi viņi jau iepriekš visu zina. Tas ir ļoti raksturīgi padomju tiesas un izmeklēšanas procesos, ka vienmēr izmeklētājs zina, cik tiesa piespriedīs. Tā tas bija arī šajā lietā. Kā vēlāk uzzināju, Jēzum piesprieduši 8 gadus labošanas darbu nometnē, bet manai sarunu biedrenei divus gadus. Vienīgais labums, ka viņus nekur nesūtīja prom, bet atstāja Latvijas teritorijā, kā jau parastus kriminālnoziedzniekus.

Es vairs kamerā starp svešiem nebiju viena, man jau bija draudzene. Tā ir laba sajūta, ja ir cietumā kāds, ar ko draudzēties. Pēc mūsu īsās sarunas viņa aizgāja pie skapīša un atgriezās ar šķēli tauku maizes. Par tauku maizi biju viņai ļoti pateicīga un brīnījos, ka viņa tik grezni dzīvo. Tādēļ jautāju:

"Tev izmeklētājs atļāva pienesumu?"

"Kā - atļāva? Mēs te visi saņemam to, kas mums pēc likuma pienākas, ne vairāk kā vienu pienesumu pa diviem mēnešiem."

Kad es pastāstīju, ka čekā mans izmeklētājs ignorēja visus likumus un ka man pienesumu nav, tad tas radīja sašutumu gandrīz visās ieslodzītajās, kuras saprata, par ko ir runa.

Jāpiezīmē, ka tanī laikā 10. kamerā ieslodzītās bija pārsvarā latvietes. Krievietes mūsu sarunās nepiedalījās, un viņām nebija absolūti nekādas intereses, kas par ko sēž, viņu vienīgā nodarbošanās bija "makšķeres" laišana uz apakšējo stāvu, jo tur sēdēja vīrieši. Makšķere bija stiprs, garš diegs, kura galā piesēja zīmīti, atvēra logu un pa dēļu spraugu laida lejā. Ja uzraudze caur durvju actiņu kaut ko tādu pamanīja, viņa vainīgo norāja, un ar to lieta izbeidzās, nopietnākas sekas šīm "mīlas dēkām" nebija, jo tās piederas pie cietuma ikdienas un valstij nekāds ļaunums no tām necēlās.

Pateikusies par garšīgo tauku maizi, ņēmos to ar baudu apēst. Kaut ko tik labu es nebiju vairāk nekā pusgada ēdusi. Paēdusi sāku aplūkot, kur man būs guļamvieta. Tā izrādījās augšējā gulta, trešā no durvīm. Nopriecājos, ka nav pie pašas mucas, jo tur es neizciestu. Cietumā gultas ir pa divām kopā divos stāvos, starpā sprauga. Kad sameklēju gultu, meklēju, kura ir manas blakus gultas kaimiņiene. Man viņu parādīja, nolēmu iepazīties. Tā bija pavisam jauniņa, gandrīz vēl meitene, patīkama izskata. Es pajautāju, par ko tad viņa ietupināta. Izrādījās diezgan sarežģīta lieta. Pēc tehnikuma beigšanas viņa strādājusi kolhozā par zootehniķi. Pērkons nospēris bulli. Lai buļļa gaļa neaizietu zaudējumos, zootehniķe to oficiāli caur kolhoza grāmatvedību par pazeminātu cenu pārdevusi kažokādu zvēru audzētavai gaļai. Mazie zvēriņi no šis gaļas saindējušies un nobeigušies. Sudrablapsas slimojušas, bet pārcietušas. Cik gadus šai kriminālnoziedzniecei būs jāpavada apcietinājumā, izmeklētājs nav varējis iepriekš aplēst, to atstāja godājamās tiesas ziņā, jo šis gadījums bija ļoti neparasts un izmeklētāja praksē pirmo reizi.

Es gan vareni brīnījos, ka par tādu lietu liek cilvēku cietumā, bet vai es tur varēju līdzēt, neviens nekā nevarēja līdzēt, tie ir padomju likumi.

Savu izbrīnu izteicu arī skaļi. Tad manā priekšā nostājās vēl kāda cita zootehniķe, no cita kolhoza. Viņas gadījums esot smagāks. "Ko tad jūs tādu pastrādājāt?", es pajautāju. "Jā, patiešām, tas ir īstais vārds, es pastrādāju," un tad viņa sāka stāstīt. "Ar Vidusāziju mums bija noslēgts līgums, ka mēs viņiem nogādāsim līgumā paredzēto skaitu vaislas bullīšu. Bet te atgadījās, ka pāris vaislas bullīšu piedzima ar mazu baltu zīmīti pierē. šķirnes lopi visi ir tumši brūni, ar zīmīti neder. Bet līgumu arī nedrīkst lauzt, noteiktam skaitam bullīšu jābūt. Tā es pastrādāju savu lielo noziegumu. Lai sagādātu noteikto skaitu bullīšu, es diviem bullīšiem ar frizieru matu krāsu nokrāsoju pierītē baltās zīmītes brūnas. Kad bullīši bija jau dažus mēnešus prom, tur kāds pamanījis, ka bullīšiem pierē baltas zīmītes, krāsa laikam ar laiku saulē un lietū bija noplukusi, tagad man par to būs jāatbild tiesas priekšā."

Man klausoties tik neparastās kriminālnoziedznieces stāstā, gandrīz vai smiekli paspruka. Bet ko lai tur dara! Noziegums bija izdarīts, tagad nabadzīte sēž cietumā un gaida uz godīgu tiesas spriedumu.

Jauna meitene, glītu sejiņu, īsta lauku dvēsele ar savu mazo laucinieku viltībiņu, nokrāsojot bullīšiem pierītes, pastrādāja noziegumu. Tagad tai jāgaida savs sods, bez tam viņa ir padomju sabiedrībai bīstama, jo citādi viņu pirms tiesas neizolētu no sabiedrības. Tādus, kurus neuzskata par sabiedrībai bīstamiem, pirms tiesas cietumā neliek. No tādiem paņem parakstu par neizbraukšanu no dzīves vietas līdz tiesai. Toties visi tie, kas atrodas iepriekšējās izmeklēšanas kamerās, ir sabiedrībai bīstami, tā raksta prokurora sankcijās, kad iet attiecīgo personu apcietināt. Cik lielu sodu šī nelaimīgā par bullīšu krāsošanu saņēma, es neuzzināju, jo viņai bija ilgi uz tiesu jāgaida. Vēl tur bija kāda dāma vārda vistiešākajā nozīmē. Visa viņas āriene un uzvedība rādija, ka viņai bijusi laba audzināšana un ka viņa sava mūža lielāko daļu pavadījusi labā sabiedrībā. Bez tam visas citas ieslodzītās viņu uzrunāja ar "kundze". Viņai bija pavisam balti mati, par spīti tam, ka viņai bija nepilni 60 gadi.

Visai pārsteidzoši bija tas, ka viņa, ārēji atstādama izlutinātas, smalkas dāmas iespaidu, turējās diezgan varonīgi. Nekrita izmisumā un gandrīz nemaz neraudāja. Kad pajautāju, par ko viņa apsūdzēta, atbilde bija diezgan gara, apmēram tāda: "Mūs visas no armijas ekonomiskā veikala zīda nodaļas apcietināja. Tāda bija sistēma. Mēs, kasieres, savācām naudu un dalu devām vadītājai. Vadītāja savukārt deva daļu direktoram, bet direktors deva nodevas tirdzniecības daļas direktoram. Es esmu tikai viens mazs posmiņš šajā ķēdē, un jācer, ka man daudz nepiespriedis."

"Un visa nodaļa ir cietumā?"

"Jā, dažādās kamerās izvietoti pa visu cietumu ap 40 cilvēku."

"Es gan domāju, ka tādas kā jūs varēja mierīgi atstāt līdz tiesai mājās, jūs taču nekur nemuktu."

"Ne mūžam nē, es jau arī visu laiku lūdzu, lai mani līdz tiesai atlaiž mājās. Vakar nosūtīju pēdējo lūgumu republikas prokuroram, norādot, ka man mājās ir 23 g.v. debīla meita, kura ir trīs gadu veca bērna prātā, un ka mājās obligāti kādam būtu vienmēr pie viņas jābūt, jo viņa var iziet uz ielas un var notikt nelaime. Otra meita man ir vēl jauna, 17 gadu, tai jānobeidz skola, un viņai ir ļoti grūti mācīties un tikt vienai ar visu galā."

"Un par spīti tik ārkārtīgiem mājas apstākļiem viņi jūs neatlaiž?"

"Nē, jau sešas reizes esmu rakstiski lūgusi, bet viss kā pret sienu. Mana slimā bērna dēļ vien es nekad nekur nevarētu aizmukt."

Katru dienu šī simpātiskā kundzīte cerēja, ka varbūt rīt viņai pienāks atļauja atstāt cietuma sienas, vismaz līdz tiesas dienai. Bet dienas ritēja, un nekas nemainījās. Viss palika tā, kā bijis, jo prokurorus tas vismazāk interesē, kam ir mājās slimnieki vai bērni. Viss notiek stingri pēc valsts likumiem, noziedzniekiem vieta cietumā.

Tikai otras dienas vakarā es ievēroju, ka cietuma kamera, kurā ir 60 ieslodzītās, sadalīta it kā uz pusēm, ne tik vien pēc gultu skaita - katrā pusē 30 - jo kameras vidū ir garš galds, kurš sadala to tieši uz pusēm - bet arī pēc noziedznieču kategorijām. Labajā pusē, kur arī man bija gulta, bija tā saucamā smalkākā publika, toties kreisajā bija gandrīz tikai krievietes, to starpā jaunākās un vecākās paaudzes draiskules.

Jaunās krievietes turējās par sevi, vecās par sevi. Jaunās pārsvarā bija ieslodzītas par sīkām zādzībām, vecās par klaidonību un arī par zādzībām.

Jaunajām cietumā dzīve likās romantiska, viņas savā vieglprātībā bieži dziedāja un vispār uzvedās jautri. Par dziedāšanu skaļākās balsis šad un tad izpelnījās karceri, bet tas viss viņu uztverē piederas pie lietas un ar to varēs šad un tad palepoties tādu pašu jauno vīriešu zagļu vidū.

Vecās draiskules vairāk dzīvoja atmiņās, dažas no viņām bija frontē bijušas, pēc kara strādāt negribēja, nodevās dzeršanai, un dzērumā jau viss kas var atgadīties, nereti arī atgadās, ka paņem svešu mantu. Raksturīgi ir tas, ka krievu tautības cietumniecēm parasti nav nekādu piederīgo. Vecās vienkārši nezina, kur palika radi - vai dzerot var visu prātā paturēt. Pašām ģimenes nav bijis. Jaunās, gandrīz visas, ar retiem izņēmumiem, nāk no bērnu namiem ar devīzi "Viņi zaga - mēs zogam."

No ilgas valkāšanas manai adītai jakai elkoņi bija izplīsuši. Tādos gadījumos katrs, kas sēž cietumā, zina ko darīt - jaka jāizārda, jāsatin kamolos, kamoli jāslēpj un slepeni jāada jauna jaka. šajā izdarībā ir divējādi labumi: viens, ka iznāk jauna jaka, otrs - ir ko darīt, dienas rit ātrāk. Cietumā nav nepieklājīgi iet klāt un painteresēties, ko un kādu rakstu ada. Tā kādā dienā man apsēdās blakus pusmūža krieviete. Viņai bija garlaicīgi, un vispār viņa jutās stipri vientuļa. Viņa apsēdās blakus un apjautājās:

"Ko jūs tādu skaistu adāt?"

"Jaunu jaku, ko tad citu."

"Jā, jūs latvieši visu protat."

"Bet kas jums liedz iemācīties?"

"Jums to nekad nesaprast, jūs dzīvojat citu, pilnvērtīgu dzīvi, mums, krieviem, tā nav pieņemts, un vispār mums no rietumiem daudz jāmācās."

"Kā jūs nācāt uz tādām domām?" es piesardzīgi jautāju.

Viņa nopūtās, brīdi klusēja, un tad viņas acīs kaut kas iegailējās, it kā kāds velniņš sakustējās.

"Bet vai jūs vispār zināt, ar ko jūs runājat?"

"Nu pagaidām domāju, ka ar tādu pašu nelaimīgo kā mēs visi, kas šeit atrodamies."

"Bet vai jūs zināt, kuro reizi es jau esmu cietuma?"

"Kuro?"

"Šī man jau ir piektā."

"Kā tad tā. Šeit pēc manām domām visas ir pirmo reizi jo tās, kas vairākkārt sodītas, liek blakus kamerā."

"To es jums tikai saku, izmeklētājam vienmēr jāsaka, ka pirmo reizi, tad sods vieglāks un, ja katru reizi ir tiesāts citā republikā, tad ne vienmēr viņiem izdodas izokšķerēt visas iepriekšējās reizes. Bez tam mēs, zagli, nekad nenēsājam līdzi dokumentus un pie apcietināšanas izdomājam katru reizi jaunus vārdus un dzimšanas vietas, parasti, kad jānosauc dzimtā pilsēta, nosaucam to pilsētu, kura kara laikā visvairāk cietusi, jo tur nav saglabājušās dzimtsarakstu nodaļas."

Kad viņa to pateica, atcerējos, ka biju jau vairākkārt dzirdējusi nostāstus par jauniešiem, kuri nezin no kurienes ieradušies Latvijā zagt, visi vienmēr bija bez jebkādiem dokumentiem. Viņi nosauca sevi, kā vien ienāca prātā, parasti visprimitīvākajos un visizplatītākajos vārdos. Tad viņus veda, lai noteiktu "vecumu", pie tiesas medicīnas eksperta. Ļoti bieži bija gadījumi, kad jaunietis centās sevi padarīt jaunāku, lai viņš būtu vēl nepilngadīgs, jo tad nokļūst nepilngadīgo darba nometnē. Tur ir labāks uzturs un vieglāks darbs, kā arī vispār labāki apstākļi. Dažam labam, kam sliktāk auga bārda, bet jau pāri 20 gadiem, ir izdevies kļūt par mazgadīgo. šāds profesionālis, kam aiz muguras jau vismaz divi sodi, nokļuvis starp mazgadīgajiem, tūliņ uzmetas tiem par tirānu, sevi lepni dēvēdams par atamānu.

Vispirms viņš noņem mazajiem maizes un cukura devu, kā arī pienesumus no vecākiem, tad ar dūres palīdzību padara tos par padevīgiem kalpiem un pieprasa sev visāda veida nodevas, kā arī aklas padevības pierādījumus. Tas viss ir viņa varā un padara viņa dzīvi darba nometnē interesantāku un nesalīdzināmi vieglāku nekā ja viņš būtu pie pieaugušajiem, jo tur viņu pašu padarītu par padevīgu vergu tādi, kuriem lielāks spēks un vara. To viņi visu zina, tikpat labi kā viņi zina, ka viņiem var klāties pavisam plāni, ja kamerā kādiem tipiem iegribas viņu padarīt par jaunkundzīti". Tad tādam jaunietim ir patiesi neapskaužams liktenis. Tēvainis, kurš viņu sev noskatījis, noņem viņam regulāri, vairākas dienas pēc kārtas, maizes devu un paziņo, ka maizi atdos tikai tad, ja jaunietis ļausies viņa iegribām. Dažs labs turās vairākas dienas, pat nedēļas, tad, badu nevarēdams ilgāk ciest, beidzot ļaujas ar sevi darīt, ko no viņa grib. Un tā ir viņa lielākā kļūda. No tās dienas viņam tiek iedots sieviešu vārds "Zina" vai "Ņina". Vārds viņam iet līdzi no cietuma uz nometni, līdz pašām soda beigām. Katrs zina, ka ar viņu var "parotaļāties". Tie nav homoseksuālisti aiz pārliecības, nē, tikai pa to laiciņu, kamēr sods jāizcieš.

Kamēr es pārcilāju atmiņās agrāk dzirdētos gadījumus par izdomātajiem vārdiem, mana sarunu biedre bija aizgājusi līdz savai gultai. Kad viņa atgriezās, rokā tai bija cigaretes un sērkociņi, taisni jābrīnās, no kurienes viņām tas viss ir. Gribas pasvītrot, ka zagļu kategorijai vienmēr viss ir. Viņa uzcienāja mani ar cigareti, mēs sapīpējām, un tad viņa turpināja: "Daži no mūsu kategorijas cilvēkiem nemaz nezina savu īsto vārdu un dzimšanas datus."

"Nezināt vārdu un gadus, kā tas iespējams?"

"Gluži vienkārši, mūsu kategorijas ļaudis lielāko tiesu nāk no bērnu namiem. Es pati arī."

"Jā, to es zinu, ka daudzi zagļi ir agrākie bērnu namu iemītnieki, esmu to vairākkārt dzirdējusi, bet kādēļ tas tā?"

"Karam beidzoties, visā Krievijā bija daudz bērnu bezpajumtnieku. Lielākie bēguļoja un neļāva sevi noķert un ievietot bērnu namos, jo bērnu nams nav nekas cits kā cietums. Dažiem laimējās, tos pieņēma sveši cilvēki, un, ja viņi varēja saprasties, tad dzīvoja labi. Starp atradeņiem bija diezgan daudz pavisam mazu bērnu. Tie nezināja, kā viņus sauc, tiem iedeva vārdus bērnu dārza audzinātājas. Dažus izmisīgi meklēja pēc kara beigām vecāki. Bet veltīgi."

"Vai jūs par sevi kaut ko zināt?"

"Šo to atceros, karam beidzoties man bija jau septiņi gadi. Es biju no Ļeņingradas. Mana māte bija ārste frontē, tēvs virsnieks, no frontes neviens neatgriezās. Vecā māte nomira blokādes laikā badā, viņa laikam visu to mazumiņu, kas bija ēdams, atdeva man, bet pati cieta badu, kamēr nomira."

"Jādomā, ka jums bija Ļeņingradā dzīvoklis, mēbeles un mantas."

"Bija gan, bet es nekā nezinu. Kad vecā māte bija nomirusi, es to nesapratu, domāju, ka viņa stipri aizmigusi. Nezinu, cik dienu es nogulēju kopā gultā ar mirušo veco māti, tikai atceros, ka biju no bada arī stipri sagurusi, un kaimiņi, nesdami ārā veco māti, grozīja galvas un teica, ka esot jau vairākas dienas, kopš vecā māte izdzisusi. Tad mani ievietoja bērnu namā. C'est la vie."

"Jūs franciski arī runājat?"

"Dažus vārdus atceros, mana vecā māte pirms kara bija franču valodas skolotāja, bet savā jaunībā ilgāku laiku dzīvojusi Parīzē. Tos vārdus, kurus viņa lietoja bieži, es atceros."

"Bet jādomā, jums tak bērnu namā skolas bija."

"Būt jau bija, bet nekādas nopietnas mācīšanās tur nebija, visas skolotājas bija nosūtītas frontē par medicīniskām māsām. Mums par skolotājām bija neizglītotas vecenes. Lasīt, rakstīt kaut cik iemācīja, tas bija viss."

"Vai jūs varētu man pateikt, kādēļ no bērnu namiem tik liels procents profesionālu zagļu?"

"Tas tādēļ, ka mēs nekā cita, izņemot zagšanu, bērnu namā neesam redzējuši. Visi viņi mūs apzaga, sākot ar direktori, beidzot ar pavāri un virtuves strādniekiem. Mēs, bērni, to bijām novērojuši, jo mums mūžīgi gribējās ēst, mums nekad nepietika pārtikas, jo to pašu mazumiņu, kas mums no valsts bija piešķirts, mūsu audzinātāji mums nozaga un aiznesa uz savām mājām, saviem bērniem. Mēs nereti aiz bada negulējām un uz pirkstu galiem gājām lūrēt, kā sasaiņo un aiznes miltus un putraimus , kurus dienā atveda uz mūsu virtuvi. Tur mēs iemācījāmies zagt. Tā bija zagļu skola."

"Jā, tā tas varētu būt, ja jau redz, kā zog bērnu nama direktors, pavāre u.c. tā sauktās cienījamās personas, tad bērni dara to pašu, bet vai neapnīk mūžīgi iekrist, sēdēt pa cietumiem, vai nav tāda vēlēšanās nodibināt ģimenes dzīvi, strādāt un dzīvot kā visi?"

"Jā bet kur tu to ņemsi Lai nodibinātu ģimeni ir kaut kur jādzīvo jāstrādā, bet tādus kā mūs, nekur neviens negrib pierakstīt un darbā ņemt, vajag "blata", bet kur ņemt, "blatu"? Cietumos paiet viss mūžs, ja nav radu, ja nav pazīstamu draugu, kas varētu pirmajā laikā palīdzēt."

"Un kā jūs nokļuvāt Rīgā un kur apmetāties?"

"Kā tad citādi, ar vilcienu, apmetos Ķengaragā, tur dzīvo kāda, ar kuru kopā sēdēju Pēterburgas cietumā, pēc tam viņa sēdējusi Rīgā par citu zādzību. Viņa jauna, skaista, pēc atbrīvošanas apprecējās ar jūrnieku. Viņiem iedeva Rīgā dzīvokli. Es atbraucu uz "viesizrādēm" - uz vienu mēnesi zagt, bet iekritu."

"Vēl viens jautājums, kāda ir jūsu specialitāte, kabatas vai dzīvokļi?"

"Protams kabatas. Dzīvokļiem vajag palīgu, vieniniekam tas nav pa spēkam."

Tad arī mūsu cigaretes bija beigušās un sarunas arī, jo vairāk runāt nebija nozīmes, viss tāpat bija skaidrs. No visa dzirdētā man radās savi noteikti slēdzieni. Varēja redzēt, ka šī sieviete ar saviem 26 gadiem - no pirmā skata

domāju, ka viņai mazliet pāri trīsdesmitiem - ir jau nogurusi, sēdot pa cietumiem, ka viņai jaunības pārgalvīgie gadi ir cauri un ka draudzene viņu ataicinājusi uz Rīgu arī pameklēt kādu vīrieti ar dzīvokli. Tomēr uzturu viņa bija pieradusi pati sev sagādāt, un tādēļ gadījās iekrišana, bet vismaz nākotnē viņai dzīve Rīgā ir nodrošināta. Viņa saņems ne vairāk kā divus, varbūt trīs gadus, viņa ir apcietināta Rīgā, tātad sods viņai jāizcieš Rīgā, Pārdaugavā Daugavgrīvas ielā, sieviešu nometnē. Tur visas parastās kriminālnoziedznieces apmāca šūšanā. Viņas šuj vīriešu virskreklus Rīgas tirdzniecības uzņēmuma pasūtījumam.

Kad piespriestais sods izciests līdz pusei, tad speciāla novērošanas komisija par labu uzvedību un par labu darbu atrod par iespējamu piespriesto sodu uz pusi samazināt. Tad viņai izsniegs nopelnīto naudu, diplomu, ka viņa beigusi šūšanas kursus labošanas darbu nometnē, un klāt labu personisko raksturojumu, tas tādēļ, lai viņai dotu darbu jebkurā Rīgas šūšanas fabrikā un kopmītni. Viņai būs palīdzēts tikt pie labas dzīves, pēc gada viņa runās tribīnē un teiks: "Paldies Tev, diženā komunistiskā partija un valdība", un Rīga būs kļuvusi bagātāka ar vēl vienu dižās Krievijas uzticamu meitu.

Lūk, ar tādiem uzticības paraugiem Rīgu piepilda. Neviens zaglis, kas notverts Rīgā un turpat Latvijā izcietis sodu, šodien netiek sūtīts atpakaļ uz Krieviju, visiem viņiem ir tiesības iestāties kādā fabrikā vai celtniecības darbos, un dzīvot kopmītnēs. Pēc dažiem gadiem, ja nav pieķerts un ielikts atpakaļ cietumā, tāds saņem dzīvokli.

Pēc šīs sarunas manī viss vārījās, un es visu nakti nevarēju aizmigt. Šīs krievietes atklātais stāsts man vēlreiz atgādināja, cik lielas privilēģijas krieviem ir mūsu zemē.

Bezmiegā grozoties, viena aiz otras acu priekšā slīdēja agrāk redzētās ainas Rīgas veikalos, Centrāltirgū un tramvajos, kad pati savām acīm redzēju, kā krievu pusaudži aptīrīja latviešu kabatas, un, pamanījuši, ka es skatos, viens parādīja, ka viņam ar netīru lupatu aptītajā rokā ir žilete. Ja rāda žileti acumirklī jāgriež galva uz citu pusi. Ja to nedara, tad tāds pienāk klāt, pārvelk ar žileti pāri sejai krustu, sacīdams: "Redzēji, vairāk neredzēsi."

Tāpat tanī bezmiega naktī atcerējos gadījumu, kad man pašai bija izvilkta no kabatas mana pirmā alga. Tas notika saulainā vasaras dienā, kad pie kino "Rīga" pirku saldējumu un nekā nepamanīju, tikai pēc kādām piecām minūtēm konstatēju, ka naudiņas vairs nav. Reiz man nozaga tirgū visu somu, kura bija nolikta man priekšā. Kamēr es nogaršoju sviestu, soma bija nozudusi. Kādā citā reizē ļoti grūtu materiālo apstākļu dēļ 1948. gada vasarā biju spiesta pārdot pirms kara pirkto mēteļa audumu. Nauda bija noglabāta somā, tirgū šo to nopirku pusdienām, vēlāk man cilvēki sacīja, ka soma esot vaļā, un, kad paskatījos dziļāk, no naudas ne vēsts. Kā es toreiz nolādēju šos zagļus, kuri kā siseņu bari brauca no visas Krievijas uz Baltijas republikām tā sauktajās "viesizrādēs". Un tagad es ar tādu sēžu kopā vienā kamerā, vienādos apstākļos, bet ar dažādām tiesībām. Viņai piespriedīs mazāk nekā man, tas bija skaidrs kā diena. Viņai būs parastais režīms - man stingrais. Viņa sēdēs tepat Rīgā - mani sūtīs pa tālo etapu uz plašo Krieviju. Viņai pēc pustermiņa sodu atlaidīs- man ne. Viņa ir pakļauta amnestijai, ja tāda nāks - es nekad nebūšu pakļauta nekādai amnestijai. Un visubeidzot, kura no mums ir lielāka noziedzniece, ja salīdzina mūsu dzīves stāstus. Viņai aiz muguras četri sodi, bet par nepieķertām zādzībām viņa nav sodīta nevienu reizi, soda tikai par pieķertajām zādzībām. Tātad viņa dzīvē ir zagusi ne tikai piecas reizes, bet daudz vairāk reižu, jādomā, ka pati atceras tikai lielos ķērienus un zīmīgākās reizes, sīkumus noteikti nemaz neatmin.

Tagad laiks padomāt, cik cilvēku viņas rīcības rezultātā ir cietuši, cik asaru izliets, cik cilvēkiem cēlušās nopietnas sekas, ja viņiem ir nozagta nevis personīgā, bet valsts nauda, kuru saņem bankā un nes uz darba vietām, lai izmaksātu strādniekiem algās. Vai nav dzirdēti vairāki gadījumi, kad kasierēm no bankas izseko un nolaupa naudu. Un ja es tagad nostādu sevi viņai blakus: par to, ka esmu lasījusi mājās pati savā nodabā ārzemju žurnālus un grāmatas, es saņemšu vismaz divreiz lielāku un stingrāku sodu. Nē, taisnības nav un nebūs šajā zemē. Tādas domas mani mocīja visu nakti kā lietuvēns līdz rītam, kad bija pienākusi mana kārta ņemt aiz osas lielo mucu, kura pa nakti bija piebrūvēta līdz pašām malām un kura pa garo gaiteni jānes izliet. Nezinu, kur mani spēki bija palikuši, bet mucu panest bija bezgala grūti. To dara pa diviem. Mana partnere bija spēcīgāka, tā rāva uz priekšu, es nevarēju tikpat ātri panest, un pie katra tāda neritmiska soļa šis nakts 60 sievu brūvējums pa šļācienam apslapināja man kājas, kā arī koridora grīdu. Kad bijām galā, man abas kājas bija pagalam slapjas un smirdošas. Mucu gāžot apkārt, vēl uzlija uz tā jau slapjajām kājām. Tad bija jāņem bērzu žagaru slota, jāmērcē hlorā, un muca no iekšpuses jāberž, jāizskalo un jānes atpakaļ.

Aiz riebuma noriskēju arī savas slapjās kājas tieši ar hlorkaļķi noberzt. Pašām kājām par laimi nekas liels nenotika, toties zeķes bija pagalam, bet kurpes palika raibas.

Nākošais dežūras dienas obligātais darbs bija sadalīt cukuru, kuru iedod kulītē visiem kopā kamerā. Tas nebija grūti, katram pienācās pa 24 stundām viena ēdamkarote cukura, kuru parasti uzbēra uz maizes devas; dažas pasniedza krūzīti cukuram.

Tad bija no gaiteņa jāienes tējas trauks un jāuzceļ uz galda. Tas bija alumīnija kausējuma trauks un vienmēr ļoti karsts, bez dvieļa tam klāt ķerties nevarēja. Pēc brokastīm visām bija jāsastājas rindā pa divi un jāgaida kad nāks mūs saskaitīt.

Priekšniekam ienākot, bija jāziņo, cik cilvēku kamerā. Pēc tam sākās grīdas mazgāšana. Grīda jāmazgā katru dienu, tāds ir cietuma likums. Grīda ir melns sliktas kvalitātes asfalts, uz šosejām asfalts ir daudz labāks nekā Rīgas centrālcietuma grīda.

Par šo grīdu. Interesanti notikumi bija norisinājušies kādā citā sieviešu iepriekšējās izmeklēšanas kamerā. Ja cietumā vai labošanas darbu nometnē notiek kaut kas neparasts, tad visus sauc pie priekšnieka. Ja neizdodas noskaidrot, kas vainīgs, tad izdodas vismaz noskaidrot, kas ar ko ir draudzējušās, un tuvās draudzības saites, kuras sadusmojušas nometnes vai cietuma administrāciju, tiek nesaudzīgi sarautas kā satrunējušas pakulu auklas. Tā tas bija noticis arī šoreiz, un viena tāda "aizdomīga draudzene" izšķiršanas rezultātā iekļuva mūsu kamerā. Tas bija ievērības cienīgs eksemplārs.

Pēc izskata pirmajā acumirkli liktos tīri glīta, bet viņa bija zaudējusi visus matus, acīm redzot, nevienlīdzīgā cīniņā ar cietuma uzraugiem. Tādi cīniņi parasti beidzās ar to, ka apcietināto ievieto karcerī, un, ja tas vēl nelīdz un ja viņa, ievietota karcerī, vēl izkliedz visas savas emocijas, pielietojot vistreknāko krievu lamu vārdu birumu, tad var tikt pie friziera, un tur vairs nelīdz ne zvēresti, ne lūgšanās. Zvēresti, parasti no tādas mutes, kas radīta, lai lamātos, skan, piemēram tā: "Zvēru pie savas mātes dzīvības", (kam ir un kam nav mātes tas nav svarīgi). Otrs raksturīgais zvērests ir: "Zvēru pie brīvības, man ne mūžam brīvību neredzēt". Un vēl viens: "Zvēru pie savas dzīvības". Tie būtu no cietumos dzirdētajiem raksturīgākie. Tā tad šī jaunā " daiļava" - tā jau mēdz teikt, ka jaunība pati par sevi skaista - kā redzams, nesen bijusi pie cietuma friziera.

Bet kad viņa atvēra savu muti, lai paziņotu, no kādas kameras ieradusies šausmās sastingu. Kaut ko tādu es vēl nebiju redzējusi. Jāpiezīmē, ka viņa bija starp 20-25 gadiem, bet mutē, cik savādi tas arī būtu, tai neredzēja neviena kārtīga zoba. Dažu trūka pavisam, daži atgādināja vecas pilsdrupas, tumšu un gaišāku plankumu sajaukumu.

Viņa manīja labi, kādā sabiedrībā iekļuvusi, tāpat viņa juta, ka visi viņu apbrīno, un, lai radītu vēl lielāku efektu, viņa noģērba adīto jaciņu un palika triko krekliņā bez piedurknēm. Kas tad atklājās mūsu acīm, bija patiesi apbrīnošanas vērts, visas vietas uz rokām bija noklātas ar tetovējumiem līdz pašiem pleciem. Te jau avīze nemaz nebija vajadzīga, staigā apkārt un lasi, kā ap afišu stabu, vienīgi lielais vairums teksta zīmējās uz seksu un bija uztetovēti vulgārā formā, un tas vairs nebija interesanti.

Kad šī "daiļava" konstatēja, ka ir pietiekami ilgi apbrīnota, tad viņa, gandrīz eleganti, apsēdās un pastāstīja, kas noticis. Nedaudz komentējot, notikums bija šāds. Viņas bijušas četras draudzenes, kamerā iepazinušās, sadraudzējušās un labi sapratušās. Kā jau tas pieņemts, laidušas "makšķeres" pa logu, sūtījušas uz leju vīriešiem zīmītes ar kvēliem mīlestības apliecinājumiem un zvērestiem pie pirmās izdevības tiem piederēt. Kaut gan mīlētāji viens otra nekad nav redzējuši, pietiek ar pašportretu, izteiktu dažos īsos vārdos, uzrakstītu uz cigarešu kārbiņas ar siekalās saslapinātiem sērkociņiem. Un tā pienākusi diena, kad šķitis, ka ar šiem mīlestības zvērestiem vien ir par maz, ka kaut kas jādara, lai solījumus īstenotu pēc iespējas ātrāk. Meitenes bijušas uzņēmīgākas, nekā varēts domāt. Ar kailām rokām, vairākkārt laužot uz vienu un otru pusi, viņas izlauzušas gultai vienu dzelzs gabalu. Ar to rīvējot grīdu, veselas dienas darba rezultātā kameras vistumšākajā kaktā gar centrālapkures ūdensvada cauruli zem gultas asfaltā radies caurums. Zem asfalta seguma bijis dzelzs betons, ko, maiņās strādājot no rīta līdz vakaram, pamazām izdevies sadrupināt. Izlauztos betona gabaliņus viņas rūpīgi slēpušas zem apģērba un katrreiz, ejot ārā uz pastaigu, šur tur izmetušas.

Nabadzītes nav zinājušas, ka grīda tik bieza, un vaiga sviedros nopūlējušās kādas divas nedēļas. Beidzot bedre kameras grīdā bijusi tik plata, lai pa to varētu izlīst, toties tā bijusi neiedomājami dziļa. Tikai guļus pieplokot ar plecu pie grīdas, meitene ar roku varējusi aizsniegt bedres apakšu - bija radusies pirmā sprauga, pavisam niecīga, uz vīriešu kameru.

Tas tiešām bija ļoti grūts darbs, ko draudzenes bija paveikušas. Tad sācies grūtākais - bijusi ļoti uzmanīgi jāizlauž atlikušā plānā kārtiņa, lai tiktu "apsolītajā" vīriešu valstībā. Kad laime jau bijusi tuvu un sprauga griestos sākusi pārvērsties acīm redzamā un strauji augošā caurumā, kāds vīrietis, kam gar visām šīm mīlas dēkām nebijis nekādas daļas, pieklauvējis pie durvīm un parādījis uzraugam, kas griestos notiek. No tā brīža sākušās tikai nepatikšanas. Kad visa sieviešu kamera pēc kārtas pa vienai izsaukta pie cietuma priekšnieka uz pratināšanu, neviena, ne jauna, ne veca, nebija dvesusi ne vārda: neviena nekā nezinot. Tas bija liels retums, ka kamera izrādījās bez ziņotājas. Tā nu bija vislielākā administrācijas nolaidība. Vienīgi to gan bija sacījuši, ka šāds gadījums Rīgas centrālcietuma vēsturē ir pirmais, un lielā izbrīnā gājuši mērīt cauruma platumu un dziļumu - laikam, pašiem nebijis ne jausmas, cik grīda patiesībā bieza.

Kad meitene bija pabeigusi stāstīt, man prātā iešāvās smieklīga doma: kurš no apakšā ieslodzītajiem vīriešiem pirmais būtu meties skūpstīt tukšo, bezzobaino plikpaurīgā skuķa muti.

Kad pēc dažām dienām šo "daiļavu" redzēju pirtī, tad atklājās, ka viņai uz vēdera uztetovēti vēl intīmāki teksti kopā ar ilustrācijām. Tiešām jākonstatē ka tāds ērms, izņemot cietumu, nekur atklātībā rādīties nevar, bet varbūt ka attiecīga kavaliera pavadībā var, varbūt, ka var arī bez pavadības, kas to lai zina.

Bet ja nu tādai sagribas precēties, ģimeni, bērnu, ko tad? To ir grūti saprast un uzminēt. Un tomēr arī viņas ir sievietes, izrādās, tādu Krievijā esot daudz.

Likās, ka šī "daiļava" nebija tik ievērojama un slavena personība, lai par viņu runātu tik daudz, un tomēr, viņa vairākas dienas bija un palika uzmanības centrā. Līdz kādu dienu gadījās jauns pārsteigums: kāda ieslodzītā latviete, kura turējās savrup un lielāko tiesu lasīja grāmatas, pēkšņi mani uzrunāja un pajautāja, vai es 1939. gadā neesot gājusi Alsungas skolā. Viņa nebija nemaz kļūdījusies, un izrādījās, ka viņa patiešam mani bija pazinusi. Pēc divdesmit trijiem gadiem, ja no skolas var kādu pazīt, tas liels retums, tikpat liels retums ir tādām paziņām satikties cietuma kamerā.

Kad iesākām runāt par pagātnes dienām, iznāca tā, ka viņa par mani visu atcerējās, es par viņu nekā. Mūsu atmiņas bija dažādas, parasti mazie ievēro un atceras lielos skolas vecuma bērnus. šoreiz izrādījās, ka lielākā atcerējās mazo, jo viņa toreiz bijusi trīs klases augstāk un tomēr mani bija ievērojusi, garās matu pīnes bijušas vainīgas, jo visā skolā nevienai meitenei neesot bijis tik garu bižu kā man. Tad arī es pārstāju brīnīties, jo bizes ir tāda lieta, ko var ievērot. Kad mūsu atkalpazīšanās bija nodibināta līdz pamatu pamatiem, tad Lita, tā viņu sauca, sāka stāstīt par sevi.

"Tu varbūt atceries mūsu māju ar lielo dārzu apkārt, ja arī tu mani neatceries."

"Tavu māju es ļoti labi atceros, jo skaistākas nebija visā apkārtnē."

"To mums atņēma, vecākus aizsūtīja uz Sibīriju, es toreiz biju aizbraukusi uz Liepāju pie radiem, mani nepaņēma, bet vēlāk nemeklēja."

"Kas tagad tavā mājā, vai tev tas vismaz zināms?"

"Kā nu ne, tur ierīkota veco ļaužu mītne un kaut kas līdzīgs slimnīcai garīgi slimajiem."

"Kur tu pati dzīvoji?"

"Es, protams, nekad tur vairs neatgriezos, es apprecējos un dzīvoju Rīgā."

"Kādēļ tu nu esi šeit," pēc maza klusuma brīža iejautājos.

"Redzi, tā kādreiz dzīvē iznāk, vieni zog, un citam jāatbild."

"Jā, tā ir zināma lieta, to jau esmu līdz apnikumam dzirdējusi, tātad tu strādāji materiāli atbildīgā darbā."

"Jā, biju piena nodaļas vadītāja gastronomijas veikalā Lāčplēša ielas stūrī."

"Un kā tu domā pati, cik liels sods tev draud?"

"To ļoti grūti pagaidām vēl minēt, jo ļoti iespējams, ka atklāsies kāda grāmatvedības kļūda, kas varētu man par labu nākt - es vienkārši nespēju aptvert, kā var piena produktos, kuri ir vislētākie, tādas summas iztrūkt."

"Tātad runa ir par lielākām summām."

"Jā, pagaidām ir runa par kādiem 7000 rubļiem un, ja nekas nesamazinās, tad man būs slikti."

Vēl mēs diezgan ilgi parunājāmies par bijušiem laikiem, par kopējām paziņām. Uzzināju, ka viena mana draudzene kara beigās uz Vāciju aizbraukusi. Beigās nospriedām, ka laikam tā arī būs taisnība, ka neviens no sava likteņa izbēgt nevar un ka katram, vai nu vairāk vai mazāk, jācieš un, neskatoties uz sociālo, materiālo un izglītības stāvokli, kāds laiks jāpavada cietumos. Nav un nevar būt citādi, var dzīvot un strādāt pēc vislabākās sirdsapziņas, un tomēr kādā jaukā dienā katram atveras cietuma durvis un klaudzot aizkrīt, pie tam uz nezināmu laiku.

Man Litas bija ļoti žēl, viņa tāpat kā daudzas citas vidējās paaudzes latvietes ļoti smagi pārdzīvoja savu situāciju. Bez tam viņai ļoti bieži uznāca sirds lēkmes, tās ilga vairākas minūtes, tad piesteidzās mūsu kameras dakterīte un lika Litai karoti starp zobiem, lai nejauši nesakož sev mēli. No cietuma medicīnas darbiniekiem nekāda palīdzība nenāca.

Uz Litas sūdzībām par slikto veselības stāvokli neviens nereaģēja, iedeva tikai vairākas ripiņas nitroglicerīna, ko ieņemt, kad lēkmes jau iesākušās.

Pēc cietuma likumiem cietuma slimnīcā tiesības gulēt tikai tiem, kuri saslimuši cietumā, un dzemdētājām, kam tuvojas dzemdību laiks, jo likuma priekšā grūtnieces nav izņēmums un pie apcietināšanas viņu stāvokli neņem vērā.

Kamerā bija kāda latviete, kolhoza grāmatvede. Kolhozā viņai bija radies liels naudas iztrūkums. Viņu atveda uz cietumu sestajā grūtniecības mēnesī. Kā vēlāk dzirdēju, viņai cietumā piedzimis bērns, bet pašai piespriesti 15 gadi labošanas darbu nometnē. Bērnu pa soda laiku liek bērnu namā; kad sods izciests, to var saņemt atpakaļ. Par visu valsts ir parūpējusies.

Mūsu kameras dakterei arī bija paredzams liels sods. Viņa bija speciāliste ginekoloģijā un, nevarēdama no savas algas iztikt, bija piepelnījusies ar abortu taisīšanu. Vienu reizi viņa jau bija par to tiesāta, tagad iekritusi otru reizi. Viņa jau bija ap 60 gadu, un mati pavisam sirmi. Bet viņa turējās ļoti vīrišķīgi par spīti tam, ka zināja, ka sods šoreiz būs lielāks, jo šī bija otrā reize, un tad tiesa sevišķi uzsver, ka, lūk, viens sods cilvēku nav labojis, tādēļ otrreiz jāsoda bargāk, bet to, ka ārsts ar savu algu nevar iztikt, neņēma vērā. Par pašu abortu personu ar ārsta praksi nesodītu, jo Padomju savienībā aborti atļauti. Vienīgi, ja aborts beidzas ar nāvi, soda tāpat kā par cilvēka nogalināšanu. šai gadījumā mūsu kameras dakterīti tiesās par to, ka viņa abortu taisījusi pelņas nolūkā. Slimnīcā par abortu arī ņem naudu, bet tur tā nāk valsts kasē un uz abortu ir diezgan ilgi jāgaida rindā. Tur arī nevar izvēlēties, pie kura ārsta iet, viss notiek stingrā kārtībā - pēc rindas.

Sliktākā stāvoklī ir kaktu dakterienes bez medicīniskās izglītības. Ja viņas iekrīt, tad tiek stingri sodītas kā par pašu abortu, tā arī par naudas ņemšanu.

Mūsu kamerā bija ieviesušās arī dažas bijušās "partijas, dāmas". Tagad viņas vairs nebija partijas biedres, jo partijas biedrus nav atļauts likt cietumā un tiesāt. Tos, kuri tomēr jāliek cietumā, vispirms izslēdz no partijas. Viena no viņām bijusi diezgan augstā amatā, kādas Latvijas provinces pilsētiņas izpildu komitejas priekšsēde. Visas viņas bija iesēdinātas par kukuļu ņemšanu. Tā, kura bija bijusi izpildu komitejas priekšsēdētāja, bija saņēmusi lielu kukuli no kāda jaunbagātnieka, kam piešķīrusi šīferi jumtam.

Lai arī viņas bija no partijas izmestas un kamerā atradās ar visām zaglēm kā līdzīgas ar līdzīgu, viņas visas trīs turējās savrup, ne ar vienu no citas šķiras nedraudzējās, un šķita, ka viņu augstprātību, kuru tās iemantojušas, būdamas atbildīgajos partijas amatos, viņām ne ar ko izdzīt neizdotos. Uz jebkuru no mums viņas noraudzījās it kā no augšas, pat ar nicināšanu.

Gluži citādas bija tās, kuras bija noķertas un cietumā ievietotas saskaņā ar spekulācijas pantu. Tās bija ļoti sirsnīgas ,izpalīdzīgas un labas dabas. Žēl, ka viņām bija gaidāms samērā liels sods. Un te atkal jāpiezīmē, ka par spekulāciju cietumā lika galvenokārt latviešus, pa retam kādu žīdu un čigānu, ļoti reti kāds krievs tika iesēdināts par spekulāciju. Varbūt ka kādreiz kāda krieviete sēdējusi, bet manā laikā nebija nevienas. Spekulēt var ar visu, ko nevar dabūt veikalos. Ar vienu no viņām izrunājos, jo viņa man likās ļoti simpātiska kundzīte, un tā arī bija. Viņai draudēja diezgan liels sods, jo tā nebija bijusi vienkārša spekulācija vien. Viņas ar māsu bija pirkušas dziju, no dzijas adījušas jakas, protams, ar mašīnu, bet jakas bija pārdevušas. Tātad tā bijusi spekulācija plus mājamatniecība, un tas pēc padomju likumiem ir smags noziegums.

Viņas bija pat izšķirtas, ievietotas katra savā kamerā, lai nevarētu sarunāt, kā liecināt. Katru pratina atsevišķi tad izteicienus salīdzina. Ja nesakrīt, pratina tik ilgi par jaunu, kamēr sakrīt. Uz tiesu ved kopā. Arī sodu izciest labošanas darbu nometnē māsas drīkstēs kopā.

Ļoti neparasta lieta bija kādai vecai lauku vecenītei, ieliktai cietumā par kukuļa došanu amata personai. Kukulis nebija liels, 100 rubļu; jādomā, ka vecenītei par to vairāk nekā vienu gadu cietumsoda nepiesprieda. Vecenīte bija ļoti vientiesīga, savā vientiesībā nebija pratusi kukuli pareizi iedot, tādēļ amata persona, kam kukulis bija domāts, vecenīti nodeva milicijai. Nevar nepieminēt arī divas latvietes, kuras cietumā bija nokļuvušas par zādzību.

Te jāuzsver, ka par "zādzību" nevis par zagšanu, jo zagšana, tā būtu sistemātiska svešas mantas piesavināšanās, tāpat, ja sacītu zagle, tad tas būtu profesijas apzīmējums. Ne vienu, ne otru no viņām pie zagļiem pieskaitīt nevarēja. Rita bija jaunākā. Meitenei bija pilni 18 gadi. ļoti vientiesīga, vienmēr smaidīga, ar ļoti labsirdīgām acīm. Vienmēr labprāt palīdzēja solus sacelt uz galda, kad pienāca grīdas mazgāšanas laiks. Ar vārdu sakot, mīlīgs un patīkams meitēns, aizgājis ciemos pie savas vecās mātes. Vecā māte likusi uziet uz bēniņiem noņemt veļu. Tālāk Rita pati stāstīja: "Es jau labi zināju, uz kurām auklām vecai mātei veļa žūst. Zināju un pazinu arī citas drēbes, kuras man ļoti iepatikās." Rita mazliet piesarka, tad turpināja. "Domāju, ka neuzzinās, un es nenocietos un paņēmu vienu blūzi. Kad jau biju pie durvīm, pamanīju vēl kādus svārkus, tādus rūtainus, un atkal nenocietos, pagāju atpakaļ, paņēmu tos ar, un pie viena arī tādus špicainus apakšsvārkus."

"Kur tu tās drēbes gribēji pārdot," kādā vecāka sieva Ritai pajautāja. šoreiz Rita pietvīka tumši sārta.

"Es tās gribēju pati uzģērbt. Es nekā negribēju pārdot," viņa sacīja.

"Un varbūt iet ciemos pie vecmāmiņas," kāda cita balss indīgi piezīmēja.

"Nē, pie vecmāmiņas es gan nebūtu tajās gājusi, es gribēju tās uzģērbt uz balli un pēc tam aiznest atpakaļ."

"Un ko, nokavēji?" vēl viena cita sieva iejaucās sarunā.

"Nu, es tā uzreiz nevarēju," Rita samulsa kā pie izmeklētāja. Tad iemaisījos es un sacīju: "Ritai varbūt bija žēl šķirties no glītajām drēbēm, ja viņai tās labi piestāvēja un viņa gribēja ar tām vēl pagreznoties."

"Jā, tā bija," Rita atviegloti atsaucās.

"Un par to maksāt ar diviem gadiem, tas tā nav vērts," vecākā sieva iebilda.

"Kā to ņem," kāda cita domāja. Vēlāk uzzinājām, ka Ritai, ņemot vērā, ka viņa bija no trūcīgas ģimenes un labas drēbes atļauties nevarēja, kā arī to, ka viņa vaļsirdīgi atzinās, tiesa bija bijusi ļoti līdzjūtīga un piespriedusi tikai gadu cietumsoda.

Toties man nav zināms, kā beidzās otrs zagšanas gadījums, tas bija daudz nopietnāks, jo apzagta bija valsts.

To, ka lieta bija samērā nopietna, pierādīja kaut vai tas, ka par zādzību cietumā bija ievietoti divi, vīrietis un sieviete. Notikuma vietā viņi bijuši trijatā, bet pēc liecinieku liecībām zaguši divatā. Kas tad bija noticis? Kādā vasaras rītā šie trīs cilvēki jautrā omā nākuši no kādas vārda dienas svinēšanas. Tie bijuši vienkārši darba ļaudis bez tituliem jeb zinātniskiem grādiem. Bijis sestdienas rīts, un viņiem uz darbu fabrikā nebijis jāiet, tādēļ viņi, priecīgas dziesmiņas dungodami, gājuši pa Vecrīgas ielām.

Viņi nonākuši pie pārtikas veikala durvīm, kur stāvējušas kastes ar pienu un krējumu, jo veikals vēl bijis slēgts. Viņiem sagribējies dzen. Slāpes bijušas lielas, un vīrietis izņēmis no virsējās kastes 3 pudelītes kefīra, no kurām turpat uz vietas iedevis katram pa vienai. Sieviete pie viena paķērusi 0,25 litra burciņu krējuma un iebāzusi somā. Naudu par "iepirkumiem" atstāt "aizmirsuši".

Tālu aiziet no nozieguma vietas nav paspējuši, jo tautas modrā acs neguļ arī rīta agrumā un pa telefonu paziņots milicijai, ka aplaupīts pārtikas veikals Nr. 71. Apcietināja visus, bet to, kurš kefīru pats nebija ņēmis, tikai dzēris, atbrīvoja. Šī veikala aplaupīšanas kopējā summa sanāca 29 x 3 = 87 kap. (par kefīru) plus 43 kap. (krējums), tā tad, kopā viens rublis un 30 kapeikas.

Par rubli trīsdesmit kapeikām cietumā sēdēja divi cilvēki. Viņi bija jau vairākus mēnešus nosēdējuši, gaidot uz tiesu, jo tiesa pieņem lietas iztiesāšanai tikai rindas kārtībā. Jo kārtībai jābūt. To ievēro visas valsts iestādes; kurām izdevīgi ievērot pedantisko kārtību. Es gan domāju, ka valstij būtu izdevīgāk šos cilvēkus vispār nelikt cietumā, bet likt viņiem samaksāt valstij nodarītos zaudējumus 1,30 rubli, un lai tad katrs turpina strādāt savā darbā.

Kā jau minēju, pavisam kamerā bija 60 sievietes. Dalot pēc nozieguma rakstura, puse bija inteliģento noziedznieču, jo arī krievu tautības grāmatvedes, veikalu vadītājas, kukuļu ņēmējas šeit bija pēc vienlīdzības principiem. Bet ja dalīja pēc tautībām, tad latvietes sastādīja tieši ceturto daļu. Bet galīgie rezultāti, sadalot visas 10. kameras ieslodzītās pēc tautībām un apsūdzībām, būtu šādi:

Krievietes (inteliģentās noziedznieces) 15

Latvietes (inteliģentās noziedznieces) 10 plus 3 spekulantes

Krievietes par zagšanu 26 plus 4 par klaidonību

Latvietes par zagšanu 2

Kopā 60

Vēl mazliet par cietuma dzīvi un minimālajām ērtībām. Kamera ir visu dienu slēgta, uz tualeti, kā jau minēju, izlaiž 2 reizes dienā, pulksten sešos. Uz pastaigas laukumiņu ved reizi dienā- 30 minūtes. Pienesumus no mājām pēc noteikumiem, kuri ir katrā kamerā pie sienas, izmeklēšanas laikā pirms tiesas drīkst saņemt reizi pa divi mēnešiem, bet faktiski tikai ar izmeklētāja atļauju. Kamerā tādu bija ap piecpadsmit, kuras pienesumus saņēma. Pusei nebija piederīgo, kas varētu ko atvest, pārējām neatļāva izmeklētāji. Ēst deva trīs reizes dienā: I. Brokastīs - maize, karsta tēja, 15 grami cukura, tikpat daudz sālītas zivs. II. Pusdienās - kāpostu vira un putraimu biezputra. III. Vakariņās vira, kurā bija peldējusi zivs.

Cietuma izpriecas. Te atkal jāievēro vecums un kategorija. Galvenā izprieca zagļu kategorijai visos cietumos ir un paliek "makšķeres laišana" gan sievietēm, gan vīriešiem. Otra lielākā izprieca bija kāpņu un gaiteņu mazgāšana. Tur monopols piederēja atkal zagļu kategorijai, un nereti notika plūkšanās, jo ņēma tikai četras, bet gribēja visas, tur varēja gadīties ieraudzīt kādus vīriešus, kurus vakaros veda no tiesas vai no pratināšanas.

"Inteliģences" lielākā izprieca bija divas reizes mēnesī, kad veda uz cietuma veikalu, ja cietuma kasē bija personīgā nauda. Otra izprieca bija, ja paaicināja uz nakti virtuvē strādāt. Tur bija jāizmazgā lielie putras katli, kuros pašā dibenā palicis šis tas ēdams. To darīja spēcīgākās. Tās, kurām spēka maz, mizoja kartupeļus, un viņas vārēja kādu kartupeli apēst. Visos PSRS cietumos ēdiena vārīšana uzticēta tikai vīriešiem - zagļiem, jo tie ir un paliek "savi cilvēki".

Ar sevišķu izvēli ņēma kādu sievu no kameras tīrīt cietuma priekšnieka kabinetu. To kurai katrai neuzticēja, jo tur ir lielā vairumā rakstāmpiederumi un dažādas mantas, kuras varētu nozust, ja tur tiktu klāt zaglīgā šķira. Kā vienu no pēdējām izpriecām var vēlreiz pieminēt lielā naktspoda iznešanu.

Pārējo laiku visām bija jāsēž visu dienu sēdus, tāpēc arī saka "sēdēt cietumā". Gulēt dienas laikā cietumā drīkst tikai ar speciālu ārsta atļauju. Vispār pēc noteikumiem jāsēž cauru dienu no pulksten sešiem rītā līdz pulksten desmitiem vakarā pie galda, bet to tik ļoti stingri neievēroja, drīkstēja sēdēt arī uz gultām. Ja gadījās, ka kāda sēdot uz gultas aizmiga, tad cietumsardzes modrā acs, to pamanījusi, tūdaļ sita pa durvīm un aizmigušo uzmodināja, piedraudot, ka par gulēšanu dienā var tikt karcerī. Naktī jāguļ obligāti tā, lai galvu var redzēt.

Tad kādā dienā pienāca mana rinda iet uz cietuma rentgena kabinetu. Vairāk nekā divas nedēļas biju pavadījusi šajā raibajā sabiedrībā, gaidot savu rindu uz rentgena caurskati. Pēc caurskates man turpat tumsā paziņoja, ka man esot divi jēlumi, viens kuņģī, otrs divpadsmitpirkstu zarnā, un ka mani liks slimnīcā un ārstēs. Pie reizes ārste krieviete pajautāja, par ko esmu apsūdzēta, nogrozīja galvu, bet nekā neteica.

saturs uz priekšu