Helēne Celmiņa. Sievietes padomju cietumos

4. KORPUSS
Ceturtajā korpusā ievieto visus, kuri ir notiesāti. Tur kameras ir gluži tādas pašas kā iepriekšējās izmeklēšanas korpusā, vienīgā atšķirība, ko ievēro, tikko šajā kamerā ienāk, ir tinte uz galda. Tam, kurš ir notiesāts, drīkst būt zīmulis, papīrs un visādi citādi rakstāmie piederumi.

Pārlaižot kameras iemītniecēm paviršu skatu, bija skaidrs, ka tāpat kā iepriekšējās izmeklēšanas kamerā lielais procents bija krievu tautības jaunietes. Latvietes visas, izņemot divas, bija bijušās grāmatvedes. Viņām bija piespriesti diezgan bargi sodi - 5 līdz 10 gadi. Vienai pat 12 gadi. Pārējās divas latvietes bija tādas, kurām pēc mana prāta tur nevajadzēja atrasties. Pirmā bija vēl jauna sieviete vārdā Līvija. Stipri šauru seju, ārkārtīgi mīlīgām acīm. Viņai bija ļoti patīkama klusa balss. Par spīti tam, ka viņa bija septītā mēnesī stāvoklī, padomju vishumānākā tiesa pasaulē viņai bija piespriedusi vienu gadu, ieslogot cietumā par nepatiesas liecības došanu. Izrādās, lieta bija tāda:

Tiesāja draudzeni. Līvija, draudzenei labu gribēdama, tiesā bija centusies to aizstāvēt un uz izmeklētāja apsūdzībām pret draudzeni Līvija arī bija izteikusies noraidoši, toties draudzene pati bija visur atzinusies. Tā Līvija nabadzīte bija nokaitinājusi tiesnesi, un, kaut arī viņa gaidīja bērniņu, kas bija jau skaidri redzams, viņš deva pavēli Līviju tiesas zālē apcietināt. Draudzenei, kura izrādījās Erna ( ar kuru iepazinos čekā) tik un tā piesprieda 12 gadus. Līvija nebija nekā varējusi grozīt draudzenes liktenī, vienīgi pati iekļuva cietumā, kur bija viņai bija lemts pavadīt veselu gadu. Turpat dienas gaismu ieraudzīja viņas meita. Tātad arī par labsirdību dažs labs nokļūst cietumā. Tā es Līviju arī vēlāk, domās pieminot, nosaucu: "Labsirdības upurītis." Līvija ļoti labprāt spēlēja šahu un vairākkārt uzaicināja mani par partneri, kaut gan atklāti sakot, es šahu slikti spēlēju.

Otra, kam pēc manām domām nevajadzēja šeit atrasties, bija Ilga. Viņas liktenis, ja to tā varētu teikt, bija tiešām traģisks. Ilga ar vīru un vēl kādu jaunekli bija nolēmuši iet kājām pāri Somijas robežai. Bija ziema, tādēļ visi bija iegādājušies slēpju zābakus, kompasu, nedaudz pārtikas. Visi trīs aizbrauca līdz Petrozavodskai ar vilcienu, no turienes devās kājām cauri Karēlijas purviem uz Somiju. Viņi gāja pēc kompasa, bet vairākas reizes atgriezās vienā un tajā pašā vietā, paši to negribēdami. Viņi nevarēja saprast, kā tas var notikt, ka ejot tikai uz ziemeļiem var atgriezties atpakaļ uz dienvidiem. Viņi nezināja, ka tajā apgabalā ir magnētiskie lauki un kompass nerāda pareizi, reizēm kompasa šautriņa pagriežas pretējā virzienā.

Tad notika nelaime. Kaut arī bija barga ziema, Karēlijas purvos bija neaizsalstoši, bezdibeņaini akači, pārklāti ar plānu ledus kārtiņu. Pamanīt tos bija neiespējami, jo visu purvu klāja balta sniega kārtiņa. Ejot pa balto sniegoto klajumu, kur vietām auga kāds liks bērziņš, šur tur pavīdēja pērnā gada grīšļa pudurītis, Ilga sajuta, ka viņai zem kājām zūd pamats. Nebija viņai kur pieķerties, visapkārt balts sniegs, zem sniega plāns ledus. Ilga iekliedzās, un nepagāja ne minūte, kad viņa jau bija līdz padusēm ledainajā purva ūdeni. Piesteidzās palīgā Ilgas vīrs, pa ceļam nolauzis kādu nokaltušu zaru, ko pasniegt slīcējai. Vīrs bija smagāks, un viņš vēl nebija sasniedzis sievu, kad pats arī ielūza. Tagad viņi bija dzīvības briesmās jau divi. Laime, ka vēl bija trešais, kas varētu glābt, bet to nevarēja izdarīt dažu minūšu laikā. Pagāja ilgāks laiks, kamēr Jānis pustukšajā klajumā varēja sameklēt vajadzīgos kokus, ko pasniegt slīkstošajiem, kuri bija paspējuši izmirkt līdz ādai.

Glābšanas darbi ieilga. Pagāja kāda pusstunda, kad arī glābējs, kļuvis slapjš līdz vīlītēm, paguva palīdzēt no muklāja izķepuroties Ilgai. Tad abi ar lielām grūtībām palīdzēja izkļūt Ilgas vīram Arnim.

Kad glābšanas darbi bija pabeigti, Ilga ar Jāni konstatēja, ka viņu apģērbs sasalis ragā. Tagad neatlika nekas cits dzīvības glābšanai kā kurt ugunskuru. Viņi zināja, ka tas ir ļoti riskanti, jo ugunskura dūmus varētu pamanīt robežsargi, bet viņi vienojās, ka uguns jākur, jo citas izvēles nebija.

Viņi noģērba lielākās virsdrēbes, lai tādā veidā pie uguns tās ātrāk varētu izžāvēt. Līdz veļai izģērbties nebija iespējams, jo bija stiprs sals, bija jālūko tāpat pie uguns izžāvēties. Pret vakaru Ilgai sacēlās augsta temperatūra, seja un miesa dega kā ugunis. Ilgai bija piemeties plaušu karsonis. Stāvoklis bija visiem trim neapskaužams un, kā redzams, kļuva arvien nopietnāks.

Ilgai kļuva ar katru stundu sliktāk, bija nepieciešamas siltas telpas un medicīniskā palīdzība. Arnis ar Jāni nolēma, ka nevar vilcināties. šoreiz bija jālemj par cilvēka dzīvību, kurai draudēja nopietnas briesmas. šeit palīdzība varēja būt tikai viena - robežsargi. Pie tam bija jāpasteidzas, un Jānis steidzās. Viņš bija jauns gados, tikai deviņpadsmit gadu vecs. Un atkal likteņa ironija. Robežsargi nebija atrodami. Sauca, kūra uguni, bet no robežsargiem ne vēsts. Vesela diena pagāja, kamēr beidzot Jānim izdevās atrast robežsargus. Jānis viņiem paskaidroja par Ilgas smago stāvokli un lūdza viņu palīdzību, lai dabūtu medicīnisko palīdzību ne tikai Ilgai, bet visiem trim, jo visiem bija apsaldētas rokas un kājas.

Viņus nogādāja Petrozavodskas slimnīcā. Kas tur norisinājās, to bez pārspīlējuma varētu apzīmēt par traģēdiju. Nosaldētos locekļus vairs nevarēja glābt. Lai tos kaut cik saglabātu, tika darīts viss, bet Arnim bija jāzaudē abām kājām pēdas. Jānim par mēģinājumu izkļūt brīvībā bija jāsamaksā visdārgāk, viņam amputēja abas kājas un abas rokas, jo tās bija tik tālu nosalušas, ka audi vairs nebija atdzīvināmi.

Ilgai bija laimējies, ar plaušu karsoni radusies augstā temperatūra ilgāk saglabāja locekļos siltumu, un rezultātā bija jāamputē tikai puse no pēdām, tā saglabājot kājām normālo garumu.

Kad visi trīs bija atstājuši Petrozavodskas operācijas zālē amputētās daļas un viņiem vairs nekādas briesmas no medicīniskā viedokļa nedraudēja, tos pārveda uz cietumu un no turienes pa etapu uz Rīgas čekas pagrabiem.

Visi, kas 1962. gada vasarā sēdējuši Rīgas čekas pagrabos, labi atceras, ka tajās stundās, kad laida uz tualeti, bija dzirdams, kāpa gaiteni kaut kādi cilvēki smagi pārvietojas uz kruķiem. Orientējoties pēc skaņām un vairāk nekā nezinot, likās, ka čekā sēž daudz tādu cilvēku, kuri staigā uz kruķiem.

Jau pirmajā dienā, kad es biju čekas trīspadsmitajā kamerā, ieklausoties pēc skaņām, man izlikās, ka tur ir vismaz kādi pieci, kas staigā uz kruķiem. Lai arī gaitenis bija izklāts ar tepiķim līdzīgu celiņu, tomēr varēja sadzirdēt kruķu atsitienus pret grīdu. Tie bija bijuši viņi un tikai trīs, jo vairāk tur neviens uz kruķiem neesot staigājis. Tagad tie visi bija notiesāti, Arnim - kā galvenajam vaininiekam 7, Jānim bez kājām un bez rokām humānā tiesa piesprieda mazāk - 5 gadus, bet Ilgai, jo viņa netika uzskatīta par nozieguma galveno vaininieci, bet tikai dalībnieci, vistaisnīgākā tiesa pasaulē piesprieda 2 gadus.

Tagad, atrodoties jau notiesāto kamerā, Ilgas kājas vēl arvien nebija sadzijušas, un viņa vēl joprojām pārvietojās uz kruķiem. No malas raugoties, izskatās tā savādi, ka cietuma kamerā ieslodzīta sieviete, kura nevar iztikt bez citu cilvēku palīdzības. Par spīti viņas fiziskai nevarībai garīgi Ilgu salauzt neizdevās nevienam. Vienmēr un visur viņa bija kā dadzis pretī un kategoriski pieprasīja, lai cietuma administrācija ievēro kaut vai pašas minimālās apcietināto tiesības.

Šad un tad starp cietuma sargiem un Ilgu izcēlās tik lieli strīdi, ka tie viņai draudēja ar karceri par spīti viņas veselībai. Reiz viņu tomēr ievietoja karcerī, bet cietuma ārsts protestēja, un pēc dažām stundām viņu izlaida. Viņa bija kareivīga, stipra un ātri iemantoja autoritāti un cieņu kamerā.

Visnožēlojamākās bija bijušās grāmatvedes un tirdzniecības darbinieces. Viņām cietumā bija visgrūtāk. Pirmkārt, viņas nāca no diezgan labiem dzīves apstākļiem, otrkārt, vienā vai otrā gadījumā viņām bija ko nožēlot, un treškārt- viņām visām mājās palika bērni un vīri. Viņas pārdzīvoja, ka bērniem pietrūkst mātes, bet kā no malas likās, vēl lielāks pārdzīvojums bija, iedomājoties, ka vīri negaidīs 5 vai 12 gadus... Tādēļ viena otra jau tagad steidzās apraudāt savu vīru, jo varēja gandrīz garantēt, ka vīrs jau ir zudis.

Vēl nebiju paspējusi iepazīties ar visām ieslodzītajām un viņu likteņiem, kad man lika savākt personīgās mantas, jo būšot jābrauc pa etapu. Uzraudze to paziņoja vienā elpas vilcienā, tomēr uzsvērdama vārdiņu "etaps".

Lai arī tādus cilvēkus kā cietuma uzraugus ne ar ko pārsteigt nevar un iespaids rodas, ka viņi patiesi visi ir diezgan nejūtīgi cilvēki, protams nejūtīgi pret citu likteņiem, pret saviem personīgiem pārdzīvojumiem nejūtīgu cilvēku nav, tad tomēr "etaps" arī viņiem bija kaut kas svarīgs.

Kopš 1956. gada pa etapu no Latvijas republikas sūtīja ļoti retos gadījumos, jeb, pareizāk sakot, sūtīja prom tikai par sevišķi bīstamiem valsts noziegumiem, un tie bija: I) dzimtenes nodevība, 2) pretpadomju aģitācija. Visus citus noziegumus kvalificē par sadzīves noziegumiem, un ja arī piespriesti 10-15 gadi, visus atstāj republikā uz vietas, jo arī tur ir pietiekami daudz soda nometņu. Kad uzraudze, pateikusi savu sakāmo, aizcirta durvis, kamerā kādu brīdi iestājās draudīgs klusums kā pirms vētras, un visu acis bija pievērstas man. Es stāvēju, savādu jūtu pārņemta, mani bija it kā pārņēmis tāds priecīgs uztraukums.

Daudziem tas liktos nedabiski, kā var būt prieks līdzās uztraukumam, ja zina, kas sagaida, un to, ka etaps nav nekas labs, katrs zina. Ja gribu būt godīga, tad man tomēr bija prieks, ka varēšu braukt pa etapu, jo es esmu no tiem cilvēkiem, kuri nevar paciest vienmuļību dzīvē. Kaut arī sliktāk, bet pārmaiņām jābūt. Otrkārt iepriecināja apziņa, ka tagad pienākusi mana kārta doties pa to pašu ceļu, pa kuru ir aizvesta latviešu tautas labākā, godīgākā daļa un uzskatīju par pagodinājumu ka arī mani ir piemeklējis tāds pat liktenis.

Priecīgā steigā sāku likt kopā savu skopo cietuma iedzīvīti. Gandrīz vai dziedāt gribējās aiz priekiem, bet kļuva neērti no pārējām, tās domās, ka esmu galīgi dulla. Izklāju uz galda adīto jaku un sāku likt vienu uz otru dažādus veļas gabalus, un 2 minūtēs visa manta bija kopā, 2 krekli, 3 bikses, 1 kleita, ķemme un zobu suka. Dažām kameras biedrēm, redzot, ka man tik vien mantas, ko ņemt līdzi, šķita, ka man mantas par maz. Kāda ļoti glīta, pagara auguma tumšmate pie manām mantām pielika rūpīgi salocītu vilnas galvas lakatiņu, sacīdama: "Tas aukstam laikam ko galvā uzsiet." Man kļuva neērti, un es nokaunējusies sacīju: "Nevajag". Tad atdzīvojās visa kamera. "Kā, nevajag, noteikti vajag, mēs neviena pa etapu nebrauksim, mums no mājām visu var atnest, cik vajadzēs." Tā bija taisnība. Viņām visām bija pie gultām paprāvi maisi ar dažādām drēbēm, kuras piederīgie bija uz cietumu atnesuši. Atnestās drēbes bija piemērotas cietuma apstākļiem un vajadzībām.

Es biju apcietināta vasarā, mans vienīgais siltais apģērba gabals bija adītā jaka, bet no mājām man nekā neatļāva atnest, tāds bija izmeklētāja (Trautmaņa) rīkojums.

Vēl kāda sieviete, es viņas seju neatceros, nolika otru vilnas lakatiņu. Kāda trešā nolika zeķes, un tad pienāca vesels bariņš sieviešu, pat visnabadzīgākās, katrai bija kaut kas rokā, vai nu kāds sīpols, vai kabatas lakatiņš, cimdi, vai cigarešu kārbiņa.

Rezultātā kaudzīte bija diezgan liela, pārsvarā bija cigarešu un mahorkas paciņas, jo katrs smēķētājs saprot otru smēķētāju. Kad mana pauna bija jau aizsieta un es gaidīju, kad mani vedis uz vagonu, kāda krieviete, mazliet apaļīga, neliela auguma, ap gadiem sešdesmit, paskatījās uz manām kājām. Man kājās bija baltas vasaras kurpītes. Tad viņa man īsi noprasīja. "Drugich ņet?" "Ņet," es viņai atbildēju. Tad viņa sīkiem ātriem solīšiem, it kā baidīdamās kaut ko nokavēt, aizsteidzās uz savu kaktu, tur zem gultas parakājās un atnesa baltus filča zābakus ar brūniem ādas rotājumiem. "Tos tu ņem no manis," viņa skaļi krieviski sacīja. "Man tu vari vecai sievai ticēt, es zinu, kas ir Sibīrija, un tu tur bez šitiem neiztiksi." "Bet tie taču ir ļoti dārgi zābaki, un es tādus nevaru ņemt." "Viņi vairs nav jauni, bet nometnei labi diezgan, labāk ģērb tūliņ vienu kājā, lai es redzu, vai tev der." Viņai bija tāda balss un runas veids, kas skaidri norāda, ka viņa ir radusi pavēlēt un necieš pretī runāšanu. Uzlaikoju vienu zābaku, kurš izrādījās apmēram vienu izmēru par lielu. Kad kāja bija līdz galam iekšā, es gandrīz satrūkos no skaļā sauciena: "Der!" Tas bija pavecās sievietes neviltots prieka sauciens.

Kamēr es apmulsusi nezināju, ko tagad darīt, citas mani pamācīja: "Ņem tik ciet, neatraidi labu sirdi." Nekas cits neatlika. Nobučoju devēju uz abiem vaigiem un pieliku zābakus blakus paunai. Bet tas vēl nebija viss. Pēc brīža ieradās cietuma uzraudze un pavēlēja man ņemt mantas un iet. Tad visas sievas steidzās man apkārt, jo katra gribēja mani par katru cenu nomutēt un man kādus atvadu vārdus pateikt. Sievu bija daudz, bučošanās ieilga, neviena negribēja atpalikt, katra uzskatīja to par savu pienākumu. Cietuma uzraudze kļuva nepacietīga, tā sāka dauzīt ar atslēgu saišķi pret durvju dzelzs režģiem.

Es tomēr nenervozēju, atvadījos, kā nākas, un, kad man aiz muguras noklaudzēja pēdējie centrālcietuma vārti, sapratu, ka tagad sāksies kaut kas neparasts.

Diena bija saulaina, žilba acis, iznākot no cietuma krēslainajām telpām. Tālu nebija jāiet, izrādās, ka no cietuma pagalmiem ved kādi vārtiņi tieši uz dzelzceļa sliedēm, tie, acīmredzot, bija ierīkoti jau sen, tad, kad masveidīgi ,cilvēkus veda uz vagoniem prom sūtīšanai. Bija jāpāriet pāri dažiem sliežu ceļiem, un tur jau bija vagons ar restotiem logiem. Tas bija cietumnieku vajadzībām būvēts. Vagonā, izņemot mani, neviena nebija. Tanī bija tādi kā zvēru krātiņi, vienā no tiem mani ievietoja, paši izgāja ārpusē. Uz jautājumu, uz kurieni mani vedīs, man atbildēja, ka man tas neesot jāzina. Ka ne, ne. Iekārtojos ērtāk un gaidīju, kas tālāk būs. Pēc neilga laika jutu, ka manu vagonu piekabina kādam sastāvam, un ar to iesākās etaps.

saturs uz priekšu