Helēne Celmiņa. Sievietes padomju cietumos

BLAKTIS
Katru pavasari bija jābalsina visas barakas, gan dzīvojamās, gan darba un administrācijas. Balsināšana bija obligāta. Barakas balsināja vispirms no iekšpuses, tad - ārpuses. Darbs bija ne tik vien grūts, bet arī bīstams, jo balsināja ar kaļķiem. Ja, griestus balsinot, kaļķi tiek acis, var zaudēt redzi. Rokām kaļķi izēda caurumus, un tie grūti dzija.

Telpas balsināšana notika ļoti organizēti. Dabīgi, ka tā notika svētdienā jo darbdienā jāstrādā valsts darbs. No paša rīta iznesa pagalmā visus gultu dēļus. Gultu dēļi, uz kuriem apcietinātās gulēja, bija sanagloti pa 4-5 kopā, atkarībā no to platuma.

Jaunākās un spēcīgākās palika barakā, balsinot griestus un sienas, pie kam darba rīki bija jāpagatavo pašām, nekādas otas vai birstes nedeva. pie koka gabala piesēja pērnā gada zāles kušķus jeb lupatas, sagrieztas tievās strēmelēs. Tādu slotiņu mērcēja šķidri sajauktos kaļķos un sita pret griestiem, lai kaļķi tiktu visās spraugās.

Pārējās, gados vecākās, nodarbojās pagalmā ar blakšu nīdēšanu. Gultu dēļiem visas spraugas bija blakšu pilnas. šad un tad tās patraucēja turpat dzīvojamā sekcijā, bet tad tām grūti bija tikt klāt. Vienīgi, kad to savairojās pārāk daudz, tad aizdedzināja salocītu papīru un turēja zem blakšu spraugām. Tad blaktis apsvilušas, čurkstēdamas krita uz apakšā noklātā palaga jeb avīzes. Ja blaktis varētu ēst kā rozīnes, nebūtu nevienas," kāda sieva pajokoja.

Lai blaktis nevarētu spraugās dzīvot, spraugas aizsmērēja ar izmērcētām ziepēm. Ziepes sažuva, no spraugām izbira, un atkal blaktīm bija vieta.

Bieži tika novērots, ka blaktis krita no griestu sijām. Tām parasti nevarēja tikt klāt, un blaktīm tur bija mierīga dzīve. Cita lieta, kad pa balsināšanas laiku dēļus apstrādāja pagalmā. Dažas sievas visu dienu kurināja katlu, lai neaptrūktu vārošā ūdens. Visus dēļus noplaucēja. Tad vēl ar adāmadatām visas spraugas izdurstīja un beidzot aizsmērēja tās ar mērcētām ziepēm. Pēc tam rūpīgi pārmeklēja ēveļskaidu maisus, ko lietoja par matračiem. Pa to laiku telpas jau bija izbalsinātas. Kādas desmit sievas ātri izmazgāja grīdu, un varēja sākt nest atpakaļ iztīrītos gultu dēļus. Atlika nobalsināt baraku no ārpuses, un diena bija galā.

Pēc tādas lielas tīrīšanas dažus mēnešus ar blaktīm nebija jācīnās, bet vasaras vidū tās atkal bija savairojušās lielos daudzumos. Un kā lai viņu nebūtu, ja uz katra kvadrātmetra grīdas platības gulēja pa vienam cilvēkam un siltu asiņu netrūka. Nekādus ķīmiskos līdzekļus pret blaktīm nedeva, jo tie maksā naudu un nav noteikumos paredzēti. Bez tam jādomā, ka administrāciju tās nekož, bet varbūt kož. Kas to lai zina! Vispār, cik zināms, tad krievu tauta ar kukaiņiem sadzīvo tīri labi. Vai ieslodzītajiem jābūt izņēmumiem?

saturs uz priekšu