Helēne Celmiņa. Sievietes padomju cietumos

RĪGAS CENTRĀLCIETUMS
Rīgas centrālcietums ir lielākais cietums Latvijā, ar šo cietumu ir saistīti daudzu tūkstošu latviešu likteņi. Tas bija Staļina laikā, kad centrālcietumā kriminālnoziedznieku bija tikai ap 50-60 sieviešu un tikpat daudz vīriešu. Pareizāk sakot, viena vīriešu un viena sieviešu darba kamera, kas darīja vietējos cietuma darbus virtuvē, pirtī, slimnīcā, kā arī tīrīja pagalmus un kāpņu telpas. Toreiz kriminālnoziedzniekus turēja II cietumā, bijušajā termiņcietumā pie Brasas stacijas, bet centrālcietumā visi četri korpusi bija pārpildīti ar politiskajiem, toreiz viņus tā arī apzīmēja. Polītieslodzītiem nekādus darbus cietuma teritorijā "neuzticēja", viņiem bija jāsēž un jāgaida, kamēr pienāk tiesas spriedums, pēc tam visi kā viens tika nosūtīti pa etapu uz "plašās dzimtenes" nometnēm no Urāliem līdz Sibīrijai un tālajiem Ziemeļiem.

1962. gadā laiki bija mainījušies, un viss centrālcietums bija pilns ar kriminālnoziedzniekiem, šķiet, ka tukšas gultas tur vispār nemēdza būt.

Tuvāk par pašu cietumu. Biezi ķieģeļu mūri četru stāvu augstumā. No ārpuses visiem logiem uzlikti "uzpurni" - tā cietumnieki sauc dēļus, kuri aiznagloti logiem slīpi priekšā tā, lai būtu mazas spraugas trīs pirkstu platumā uz debesīm, toties uz leju spraugu nav nemaz, tas tādēļ, lai cietumnieki neieraudzītu kaut ko pa logu. Tādā veidā panākta pilnīga izolācija no ārējā pasaules. No kameru iekšpuses skatoties, logi ir ļoti augsti, ar roku tos aizsniegt nevar, un tie nostiprināti ar resnām dzelzs restēm.

Ar ārpasauli centrālcietumu savieno trīs vārti, pirmie dienā stāv vaļā, otri un trešie mehanizēti, atveras tikai ar elektrisko pogu, kuru nospiež atbildīgais dežurants, pēc tam, kad ikviena automašīna ir attiecīgi pārbaudīta, pirms to izlaiž brīvībā. Katram korpusam galvenā ieeja arī nostiprināta ar dubultiem dzelzs režģiem, kurus slēdz ar atslēgām. Katrā stāvā pa labi un pa kreisi redzamas ieejas uz gaiteņiem, kur atrodas kameras, gaiteņus noslēdz dzelzs režģi, slēdzami ar atslēgām, pēdējie dzelzs režģi atrodas kamerā, vispirms durvis, tad režģi, arī slēdzami ar atslēgu.

Sieviešu kameras slēdz sievietes, vīriešu - vīrieši. Slēdzēji bija gan krievu, gan arī latviešu tautības, pārsvarā tomēr krievu. Par vienu latviešu tautības cietumuzraudzi ļaudis zināja stāstīt, ka viņa esot centrālcietumā nāves sodu izpildītāja. Kad viņa nāca slēgt durvis, viņai vienmēr rokās bija melni ādas cimdi. ādas cimdus toreiz veikalos nevarēja dabūt, bet viņai bija. Viņas meita, glīta, jauna sieviete, ap 23-24 gadiem, arī strādāja par cietumuzraudzi. Citi zināja teikt, ka visa ģimene strādā cietumā, arī vīrs esot ilggadīgs cietuma uzraugs. Cietuma grīdas, kā gaiteņos tā arī kamerās, visas pārklātas ar asfaltu un vairāk kā 0,5 m biezas, par grīdas biezumu būs runa vēlāk.

Sienas visas nokrāsotas tumši pelēkā eļļas krāsā. Nevienā kamerā nav tualetes jeb ūdens. Ja kādam slāpst, jācieš, ja kāds vēlas uz tualeti, kameras kaktā stāv ap 6 spaiņu tilpuma muca, kuru 60 cilvēki var lietot visu dienu un nakti pēc patikas; kad muca pilna, tad divām ieslodzītām atļauts to iznest. Bieži notiek ķildas un cīniņi gar pilno mucu, par to, kura nesīs, jo daudzām "gribas" nest ārā smago mucu. Nereti tā ir "piebrūvēta" līdz malām, un, kad to pakustina, līst pāri. Oficiāli uz tualeti ved 2 reizes pa 24 stundām - no rīta un vakarā, vienmēr starp 6-6.30. Viss jau būtu labi, ja vien cilvēku organismi būtu apvienojami ar pulksteņa mehānismu. Arī tā saucamā tualete ir diezgan bēdīgi iekārtota: cementētajā grīdā rindā izmūrēti četri caurumi, bez jebkādām starpsienām jeb durvīm, toties visās "tualetēs" telpu durvīs ir actiņa, pa kuru cietuma uzraugi novēro, ko kurš dara... Visai bēdīgas ir mazgāšanās iespējas. Jāstāv rindā pie 4 krāniem, bet laiks ir ierobežots, 1 minūte uz cilvēku. Laime, ka dažiem cilvēkiem nepatīk mazgāties un ka viņi var aprobežoties ar to vien, ka, saslapinot plaukstas, nobrauka tās gar acīm, un ar to visa mazgāšanās procedūra veiksmīgi beigusies. šāds mazgāšanās veids ir raksturīgs pavecākām krievu tautības draiskulēm.

Toties dusmas pārņem rindā stāvētāju, ja pie krāna tikusi kāda inteliģenta latviete, tad tā neiet ātrāk prom, kamēr nav pamatīgi nomazgājusies. Labi vēl, ka ūdens ir ledus aukstumā un pārāk ilgi pat vistīrīgākā nespēj izturēt. Bez tam mazgāšanos pārtrauc neatlaidīgie klauvējieni ar atslēgām pa durvīm un uzraudzes bļaustīšanās, ka mazgāšanās jāpārtrauc, lai gan dažas vēl pat nav paspējušas pirkstus paslapināt. Nekas cits neatliek kā mazgāšanos atlikt uz rītu. Vēl dažos vārdos par tualetes papīru. Interesanti atzīmēt, ka Rīgas centrālcietumā mēnešiem ilgi izsniedza sevišķi dārgu tualetes papīru - tā bija PSRS karte, sagriezta mazos kvadrāta gabaliņos, pie kam stingri sekoja, lai kāds nedabūtu divus gabaliņus, katram izsniedza personīgi pa vienam decimetram. Šī karte bija uz laba, bieza papīra, acīm redzot, pārāk pareizi iespiesta ar topogrāfiski precīzi uzrādītiem ceļiem un dzelzceļiem.

Pa 10 dienām reizi veda visu kameru slēgtā rindā uz pirti. Pirtī ik uz 30 personām izsniedza šķēres, ar ko apgriezt nagus. Ejot uz pirti, bija jāņem līdzi gultas segas, tās turpat pie pirts durvīm bija jāizdauza. Tad mainīja arī palagus. Turpretī miesas veļu mazgāja turpat kamerā, mazā bļodiņā, visas pēc kārtas, un žāvēja uz gultu galiem.

Svarīgi vēl pieminēt "uzņemšanas kārtību" cietumā. Uzņemšanas kārtība ir visā PSRS teritorijā vienāda, pēc stingra, ar likumu pieņemta veida. Tikko kāds atvests, to vispirms ieliek mazā sienas skapītī kam griestos iemontēts neliels sieta gabals., lai varētu elpot. Skapītī ir ļoti šauri, un gaiss slikts. Nereti gadās, ka tādā skapītī jāpavada vairākas stundas. Esot arī gadījies, ka cietumsargi kādu aizmirsuši uz visu nakti. No skapīša ārā netiek, tas no ārpuses aizbultēts. šī sistēma ievesta tādēļ, lai kāds nejauši cietuma priekštelpā, kur notiek reģistrācija, nesatiktu kādu savu paziņu.

Bez tam, skapītī sēžot, jāsagaida rinda uz pārmeklēšanu. Ikviens, kurš tiek atvests uz cietuma dežūrtelpu, tiek pārmeklēts no galvas līdz kājām. Ja ierodas pirmo reizi, tad noņem visu, kas nu kuram ir. Cilvēku izģērbj pliku, tad katru apģērba gabalu pa vienam rūpīgi pa vīlītēm pārmeklē. Neatstāj neko no metāla. Ja, piemēram, laulības gredzens kādai tuklākai rokai "ieaudzis" un to noņemt nevar, tad to pārvīlē un atlauž. Ja kāds vīrietis valkājis bikšu turētājus, tos noņem un bikses jāpietur ar rokām. Visus cietuma gadus jātur bikses rokās, jo siksnu atņem, un saites arī nedrīkst būt. Tas esot efektīgi arī pret bēgšanas mēģinājumiem, jo, turot bikses ar rokām, nevarot ātri skriet. Tāpat pilnīgi neatļautas ir kakla saites un garas šalles. Sievietēm no galvas izlasa visāda veida matu sprādzes, tāpat noņem pulksteņus, zīmuļus, spogulīšus, pilnīgi visu, kas cilvēkam ikdienā bijis vajadzīgs. Mazvērtīgās mantas samet atkritumu spainī, vērtīgās, kā arī naudu, pieraksta uz noteiktas formas kvīts, kuru izdodot paskaidro, ka "šis mantas atdos pēc atbrīvošanas. Bet tā tas gluži nav. Politiskajiem pie sprieduma nolasa: "visas mantas konfiskācija". Krimināliem, kā ļaudis zina stāstīt, pēc soda izciešanas, piemēram, paziņo, ka pulkstenis kaut kur nozudis. Ja ieved sievietes, kuras apsūdzētas zādzībā, tad obligāti pie personas pārmeklēšanās pieaicina ginekologu. Pārējās iztiek bez ginekologa palīdzības, tām liek divas līdz trīs reizes pietupties, kad viņas visu noģērbušas. Kad personas pārbaude beigusies, sākas sanitārā pārbaude. Vīriešiem noskuj galvas plikas, kā arī citas vietas, kur mati aug. Sievietēm noskuj galvas tikai tad, ja atrod utis, pārējās vietas visām obligāti jāļauj noskūt. Ja pretojas un neļauj sev izdarīt "sanitāro apstrādi", tad nereti panāk to, ka sadusmo cietumsargu un tas pie viena noskuj arī galvu. Nav neviena, kam žēloties, visur, vienmēr taisnība būs tikai cietuma uzraugam. Kad visas "procedūras" beigušās, tad vēl jāiet uz mantu noliktavu, tur piešķir personīgā lietošanā sekojošās mantas: vatētu matraci, tumšu, gandrīz melnu, apšaubāmas tīrības gultas segu, divi pelēkus palagus, kā arī spilvenu ar pelēcīgu pārvalku, alumīnija bļodu, krūzi un karoti. Daudzos PSRS cietumos alumīnija karote nav atļauta, tur izsniedz krievu nacionālās koka karotes. Visa šī manta pašam jāuznes augšā kamerā. Ja apcietinātam uz cietumu paņemts līdzi kāds koferītis ar personīgām drēbēm un veļu, tas jānodod cietuma noliktavā glabāšanai. Uz kameru drīkst ņemt līdzi tikai pašu nepieciešamāko no gada laika sezonas apģērba gabaliem.

Ar jaunizsniegto inventāru rokās jauno arestantu ielaiž iepriekšējās izmeklēšanas kamerā. Tā ir kamera, kuras iemītnieki vēl nav tiesāti un nav arī garantijas, ka viņus visus atzīs par vainīgiem un notiesās. Kamerā ir pavisam 60 gultas, izvietotas gar abām malām divos stāvos, pa vidu garš galds, kuram gar abām pusēm tikpat gari soli. Kaktā - tradicionālā smirdošā muca, bez kuras neviens cietums nekad nav varējis iztikt. Galda galā ir tējas muca ar krānu, bet tajā tēju ielej tikai divas reizes dienā. Pārējā laikā tā ir tukša. Veltīgi tur kāds, slāpju mocīts, gāž mucu uz sāniem, lai iepilinātu sev krūzītē kaut dažus pilienus aukstas tējas. Ja muca izdzerta, tad neviens nekā līdzēt nevar, jāgaida līdz vakaram. Iepriekšējās izmeklēšanas kamerā vienīgā izprieca ir domino kauliņi, kurus cauru dienu "klaudzina" pa galdu vienas un tās pašas spēlētājas. Citas lasa grāmatas. Grāmatas izsniedz pa desmit dienām reizi, pa vienai grāmatai uz personu, bet ja kamerā ir vairākas lasītājas, tad jau pietiek atliku likām, apmainoties ar jau izlasītajām grāmatām. Dienā, uz ieslodzīto lūguma, cietumsardze izsniedz uz kameru 1-2 šujamās adatas ar diegu, lai varētu salabot apģērbu vai sašūt zeķi. Diegu dod tikai melnu vai baltu, citā krāsā diegu nav. Vakarā adatas jāatdod.

Stingri aizliegts strādāt rokdarbus, bet par spīti tam tomēr atgadās, ka kāda apcietinātā slepeni kaut ko šuj jeb ada. Adāmās adatas izgatavo turpat kamerā, ar karoti nokasot bērzu slotas žagariņiem mizu. Dzija iznāk, izārdot kādu novalkātu vilnas apģērba gabalu, tā var no veca pagatavot jaunu. Vismaz divas reizes mēnesī kamerās izdara lielo kratīšanu. Visas apcietinātās nostāda rindā, visām pārbauda kabatas, iztausta vīles, pēc tam izved uz pastaigas lauciņu. Atnākot atpakaļ, slavenās kameras rokdarbnieces konstatē, ka adāmās adatas salauztas, dzijas kamoliņi atņemti. Vispār visāda veida aizliegtos rokdarbus strādā ļoti lielā slepenībā, uzgriežot muguru lodziņam. Bet novērotāja arī nav galīga muļķe un redz pēc elkoņu ritmiskajām kustībām, kura nodarbojas ar adīšanu.

Vienīgā oficiālā nodarbošanās, kas ir atļauta iepriekšējās izmeklēšanas kamerās, ir kulīšu līmēšana. Tās ir pelēka papīra kulītes kartupeļu iesvēršanai veikalos. Ja salīmē 200 kulītes, tad par darbu saņem vienu paciņu mahorkas. Mahorka: tie ir sasmalcināti tabakas lapu kāti, līdzīgi zāģa skaidām, iesaiņoti mazā paciņā, kura maksā 6 kapeikas. Mahorku brīvā tirdzniecībā Rīgā nekur neredz, toties Maskavā un pārējās krievu apdzīvotās vietās un pilsētās tabakas preču kioskos tā dabūjama. Lai no mahorkas varētu pagatavot cigareti, vēl ir nepieciešama avīze, jo tikai avīzes papīrs tam ir pietiekami stiprs. Un tā atkal bija liela problēma, kur ņemt avīzi. Tur nu nekas cits nelīdzēja kā pieglaimoties uzraugiem un izdiedelēt kādu vecas avīzes lapu, lai pēc tam varētu uzvilkt kuplu dūmu.

saturs uz priekšu