Helēne Celmiņa. Sievietes padomju cietumos

ČEKA
Laikam būs grūti atrast latvieti, lietuvieti, igauni, vai arī kādas citas "brālīgo" tautu republikas iedzīvotāju, kurš nezinātu, kas ir čeka. Nav svarīgi, ka čekai vairākas reizes mainījies nosaukums: NKVD, MGB un tagad KGB. Lai gan, tulkojot čekas nosaukumu republiku nacionālās valodās, burti iznāk citi, to parasti nosauc pēc krievu burtu salikuma. Citādi kāds vēl iedomātos, ka ir runa par kādu citu - solīdāku iestādi, bet šādi, nosaucot čeku pēc krievu valodas apzīmējuma, katram ir skaidrs, par kādu iestādi runā.

Rīgas čekai, šai bēdīgi slavenai iestādei jeb "kantorim", kā viņi paši to koķeti nosauc, jādomā arī citu republiku un pilsētu čekām, ir vēl savi vietējie nosaukumi.

Viens no vecākajiem nosaukumiem ir "Stabu iela", jo čekas galvenās durvis ved no bijušās Stabu ielas. Pēc kara Stabu ielu pārdēvēja par Fr. Engelsa ielu, tad arī izmainījās čekas intīmais nosaukums, un to nosauca par "Stūra māju". Liepājā, piemēram, čeku sauca par "Zilo brīnumu", jo tā bija ierīkota lielā, zili pelēkā mājā Toma ielā. Bet pēc kara čeka iekārtojās greznā dzīvojamā mājā Kr. Barona ielā; iespējams, ka kādam nepatika nosaukums "Zilais brīnums".

Jādomā arī, ka nevienam pieaugušam Padomju Savienības iedzīvotājam nebūs nekāds noslēpums, kādas funkcijas ir čekai, cik liela loma tai ir valsti un ko viņa spēj.

Čekisti mainās, citi iet pensijā, citi nāk vietā, atgadās arī, ka kādu atceļ no amata.

Mainās arī čekas instrukcijas un stils, kā pratināt, kā iespaidot, kā izvilkt liecības. Nemainās tikai pati čeka, tā ir un paliek iestāde, Kura var rīkoties ar cilvēkiem, kā ienāk prātā. Un nav neviena valsts apstiprināta likuma, kuru čeka nevarētu sagrozīt pēc saviem ieskatiem.

Tāpat čekai ir tāda īpatnība - būt par noteicēju vairākām citām iestādēm: iekšlietu ministrijai, tieslietu ministrijai, tirdzniecības ministrijai, ostai, muitai, Intūristam, u.c. Bet vispār, ja kāds čekists kādreiz uzrakstītu smalku šīs iestādes darba aprakstu vai pat hroniku, tad tas būtu vislielākais izdevums pasaulē un tam būtu jāizlieto kāds vagons papīra. Bet lasītājam vajadzētu stipru nervu.

Kādi cilvēki kļūst par čekistiem? Agrāk, spriežot pēc notikumiem un faktiem, čekā strādājuši izmeklēti sadisti un, cik var konstatēt, analizējot dažas epizodes, bez speciālas juridiskās izglītības.

Vēlākos gados, kad pie varas nāca Hruščovs, spīdzināšanas un miesas sodi Padomju savienībā tika pilnīgi noliegti. Un tas ir loģiski. Hruščovs negribēja pieļaut, ka par viņu kāds izteiktos negatīvi, jo viņš bija tas, kurš cēla gaismā Staļina despotismu un nelietības. Dabīgi, ka tagad bija jāpierāda, ka Hruščova valdīšanas laikā vairs nebūs neviena politiskā ieslodzītā.

Lai sasniegtu šo cēlo mērķi, izdeva pavēli atcelt miesas sodus un politiskos ieslodzītos pārdēvēt par sevišķi bīstamiem valsts noziedzniekiem.

Bet čeka turpināja savu darbu tāpat kā agrāk, tikai citā stilā.

Cilvēkus tāpat kā agrāk arestēja, turēja čekas iekšējā cietumā. Pratinātājs tos pratināja ar smaidiņu, reizi pa reizei izsakot pa komplimentam, vai pie izdevības paglaimojot. Un vienā otrā gadījumā, ja pratināmais izrādījās godkārs, ar glaimiem panāca ātrāk atzīšanos nekā agrāk ar sitieniem. Atklāti sakot, atzīšanās vispār nav vajadzīga, var notiesāt tāpat.

Bet tas nenozīmē, ka sodi būtu kļuvuši mīkstāki, kā viens otrs naivi iedomājās.

Nemaz daudz nevajadzēja, lai dabūtu 10 un 15 gadus. Līdz 5 gadiem soda praktiski par neko, un Krievijā to uzskata par bērnu sodu. Arī visi cietumuzraugi un priekšnieki domā, ka līdz pieciem gadiem - tas nav nekāds sods un sodītais nav sevišķi bīstams.

Pēdējos gados čekistu izglītības līmenis ir stipri cēlies. Atsevišķos gadījumos var pamanīt pat zināmas inteliģences pazīmes, un par to nav jābrīnās, jo čeka paņem sev tos, kuri juridisko fakultāti beidz izcili un, protams, ir ar nevainojamu biogrāfiju un radu rakstiem. Tas tomēr nenozīmē, ka šāds inteliģents čekists var rīkoties patstāvīgi un simpatizēt kādam citam inteliģentam cilvēkam, kurš ir nokļuvis čekā kā "noziedznieks". Un tomēr tam ir nozīme, kaut vai morāliskā ziņā. Tāds čekists vismaz nepazemo savu pratināmo, viņš ar pratināmo sarunājas kā līdzīgs ar līdzīgu un pieraksta visu, ko sarunā atrod par derīgu apsūdzības raksta sastādīšanai. Pats galvenais ir sastādīt pēc iespējas negatīvāku pratināmās personas raksturojumu, tas dod tiesai iespēju vieglāk piespriest gadus par tādiem noziegumiem kurus apcietinātā persona varētu izdarīt, ja tā nebūtu apcietināta un notiesāta priekšlaicīgi, pirms paša nozieguma izdarīšanas.

Šī metode ir daudz bīstamāka, jo, izprovocējot kādu cilvēku uz brīvām un draudzīgām sarunām, vairāk atklājas indivīda apslēptās domas.

Ja čekā ir notikušas maiņas uz labo pusi, tad tas katrā ziņā nāk par labu tikai pašai čekai.

Rīgas čeku, kā jau minēju, visi Rīgas iedzīvotāji pazīst no ārpuses. Bet no iekšpuses to pazīst tikai daži un arī pavirši. Tāds, kas tur ir bijis vienu vai divas reizes mūžā uz pratināšanu, tik un tā nekā neatceras, jo ir bijis ļoti uztraukts un maz ko ievērojis.

Toties tie, kuri tur ir "dzīvojuši", labi zina, kā izskatās iekšpusē.

Stūra mājai ir ieeja tieši no stūra, tur ir caurlaižu birojs. Tā ir neliela telpa, kurā ir otras durvis, kas to savieno ar iekšējām telpām un gaiteņiem.

Caurlaižu biroja dežuranti tērpušies uniformās. Apmeklētāji uzrāda lejā pie lodziņa pavēsti, ar kuru viņi aicināti uz čeku. Dežurants piezvana pa iekšējo tālruni un paziņo, kas ieradies. Pēc laiciņa izmeklētājs jeb kāds cits, kas atnācēju aicinājis, iznāk pretī un to ar liftu uzved augšā. Visus aicinātos lieciniekus, aizdomās turētos un jau apcietinātos "pieņem" tikai pašā augšējā - sestajā stāvā. Reiz kāds apcietinātais esot izlēcis pa logu un nosities. No tā laika logi aizrestoti.

Šad tad kāds rīdzinieks jautā otram: "Vai tu zini, kurš nams Rīgā visaugstākais?" Jautātais min vienu otru augstceltni, bet jautātājs atbild: "Nekā, augstākā ir Stūra māja, tur no sestā stāva var ieraudzīt Sibīriju". Ļoti iespējams, ka ne katram čekas darbiniekam zināms, kas kurā istabā no pirmā līdz ceturtajam stāvam notiek, bet istabu ir daudz. Pats čekas nams veido kvadrātu, kura vidū ir četrstūrains pagalms. Divās pusēs tam pie pašas zemes ir mazi aizrestoti lodziņi - tur ir čekas iekšējā izolatora kameras, kurās šie lodziņi ir pie pašiem griestiem. Citām izolatora kamerām lodziņi iziet uz čekas otru pusi, kur, čekas ēkas no vienas puses un augsta mūra žoga no otras puses iežogots, ir mazs pastaigu laukumiņš. Tas atrodas apmēram desmit pakāpienus zem ielas un lielā pagalma līmeņa. Tas tādēļ, lai tie, kas izvesti pastaigāties, nevarētu ielūkoties kamerās - no laukumiņa skatoties, kameru lodziņi iznāk stipri augstu.

Pašā pazemē atrodas dušas telpas. Kad uniformētā uzraudze veda mani pirmoreiz uz dušām, nokāpusi pa kāpnēm veselu stāvu pazemē, ievēroju, kaut arī pazemes gaitenis, pa kuru mēs gājām, bija slikti apgaismots, ka tam abās malās ar metālu apkaltas durvis. Visām durvīm bija iemontētas novērošanas "actiņas" un barošanas lodziņš. Izrādījās, ka arī pazemē atrodas vesels stāvs ar kamerām. Man aiz uztraukuma kļuva nelabi un sāka ļodzīties kājas, jo pirmajā brīdī iedomājos, ka arī aiz šīm durvīm ir ieslodzīti cilvēki un - kas tie par cilvēkiem, kurus ievieto tik dziļi pazemē. Cik vien tas bija iespējams, ejot garām durvju rindām, centos iegaumēt, vai visas durvis vienādas, un sev par mazu mierinājumu konstatēju, ka visām durvīm ārpusē pieliktas masīvas piekaramās atslēgas. Vēl vairāk nomierinājos, kad ievēroju uz visām atslēgām biezu putekļu kārtu. Ejot garām pēdējai atslēgai, es it kā nejauši tai piedūros ar pirkstu; uzraudze tajā brīdī slēdza vaļā durvis uz dušas telpu un nekā nemanīja. Tajā vietā uz piekaramās atslēgas palika mazs tumšs punktiņš. Visas nākošās reizes, kad mani veda garām šīm durvīm, es uzmanīgi skatījos uz atslēgām un it īpaši uz "savējo". Nekādu pārmaiņu nebija. Tātad šīs kameras neizmantoja, tās stāvēja rezervē. Toties pirmajos pēckara gados tās gan bija pilnas līdz pēdējai iespējai, jo atcerējos nostāstus par čekas pazemes kamerām. Tajās sabāzti katrā ap piecdesmit un vairāk cilvēku, tā ka visiem bija jāstāv kājās dienu un nakti, jo nav bijis kur apsēsties.

Uz pirti veda ik pēc desmit dienām. Tur katru reizi izsniedza gabaliņu melnu smirdošu veļas ziepju, sērkociņu kastītes lielumā, ar ko mazgāties. Kamēr es mazgājos, uzraudze sēdēja turpat blakus telpā. Durvis stāvēja pusvirus, lai viņa vienmēr varētu paturēt acīs, ko apcietinātās dara dušās. Pēc dušām izsniedza tīrus palagus, un dzīve ritēja tālāk.

Apcietinātajiem ēdienu gatavo turpat uz vietas. Virtuve arī atrodas pazemē. Virtuvē strādā uzticamas sievietes, bijušās partijas biedres, kuras pie viena izcieš sodu par parastajiem kriminālnoziegumiem, par kukuļu ņemšanu vai par amata stāvokļa izmantošanu savtīgos nolūkos un tamlīdzīgi. Strādāšanu čekas virtuvē var uzskatīt par lielu godu, bez tam viņām parādīta liela uzticība, kādu neviena cita kriminālnoziedzniece nekad nevarētu izpelnīties. Par labu darbu viņām ir izredzes no čekas administrācijas saņemt labu raksturojumu, un tas paver durvis labākam stāvoklim pēc soda izciešanas. Tam liela nozīme, un tādēļ nevar pārmest šīm sievietēm, ka viņas slikti censtos, gluži pretēji - viņas pat pārcenšas izdabāt čekas iekšējā cietuma administrācijai un gatavo iepriekšējās izmeklēšanas izolatorā ieslodzītajiem ēdienus pēc noteiktas instrukcijas. Kāda ir šī instrukcija, to gan neviens vēl nav uzminējis, bet kaut kas mistisks ar šiem ēdieniem notiek. Par pašiem ēdieniem jāsaka, ka tie ir nesalīdzināmi labāki par cietuma ēdieniem (šeit domāti vispārējo cietumu ēdieni). Čekas virtuvē pagatavotajiem ēdieniem bez taukiem, kartupeļiem un citiem "labumiem" pie virām lika ļoti daudz lauru lapu tik daudz, ka viras no tām šad un tad bija rūgtas. Bet kas attiecas uz pipariem, tad to varēja apzīmēt vienīgi par pārspīlētu izšķērdību, ja katrā viras šķīvī bija caurmērā no 30-40 gabalu melno piparu graudu. Pirmkārt, pipari ir dārgi; otrkārt piparus brīvā tirdzniecībā dabūt bija gandrīz neiespējami, bet čeka ar pipariem neskopojās. Jautājums, kādēļ tāda izšķērdība un kam no tās lielāks ļaunums, čekai vai cilvēkam, kurš tādu viru diendienā ēd. Kas to lai zina. Bet, ja kāds iedomājas piparus no viras izlasīt, izžāvēt un uzglabāt "nebaltām dienām", tad, izkratot kameru un personīgo mantu, tos atņem, jo neesot atļauts kamerā turēt piparus. Tieci nu gudrs ar viņu likumiem! Reizēm šķiet, ka viņi paši nezina savus likumus vai arī sagroza tos tā, kā kuram ienāk prātā.

Runājot par ēdienu, jāpiemin, ka čekā maize arī ir laba, to ņem no pilsētas maizes veikala.

Iepriekšējās izmeklēšanas izolatorā tiek ieturēta vislielākā slepenība, lai tikai kāds neuzzinātu, kas sēž citās kamerās.

Kameras nav lielas. Vismazākie ir vieninieki, tie ir tik šauri, ka, izņemot gultu un naktstrauku, kurš nav domāts tikai naktij, vairāk vietas nav. Nav pat tik daudz vietas, lai varētu pastaigāties kaut vai gultas garumā. Pie sienas ir plauktiņš, uz kura var uzlikt tējkannu un maizi. Liekā veļa jātur gultā vai nu pagalvī, vai zem kājām. Kad kameru mazgā, gultu var pacelt un piesliet pie sienas.

Bez vieniniekiem tur vēl ir divvietīgas, trīs un četrvietīgas kameras. Pirmajā laikā tūlīt pēc aresta parasti ievieto vieniniekā. Viss notiek pēc noteikta šablona. Ierodas mājās, uzrāda prokurora sankciju, mājās izdara kratīšanu, tad sēdina 10 automašīnā, atved uz dežūrtelpu, tur atņem gredzenus, pulksteņus un visu, kas cilvēkam pieder, tad ievieto vieniniekā, noklaudz durvis, un cilvēks paliek viens ar savām domām. Ja apcietinātā ir sieviete, tad pie viņas kamerā atnāk sieviete uniformā, liek izģērbties un vēlreiz visu kārtīgi pārmeklē, un ja atklājas, ka nav kaut kas noņemts, piemēram krustiņš no kakla, to tūlīt pavēl nodot. Ja apcietinātā kaut kādu iemeslu dēļ atsakās krustiņu nodot, viņu izved no kameras, ieved dežūrtelpā, tur trīs vīrieši to tur ciet, kamēr ceturtais viņai krustiņu noņem.

Čekā noņemtās personīgās vērtslietas, gredzeni, pulksteņi, ķēdītes, u.c. visas tiek nolaupītas. Lai apcietinātais par to būtu informēts, ka viņš savas mantas nekad neredzēs, vēlāk tiesā pie sprieduma ieraksta: "Ar mantas konfiskāciju". Tas nozīmē, ka tiek konfiscēta visa iedzīve, kustamie un nekustamie Īpašumi, kā arī laulības gredzens, pulkstenis un viss cits, kas pie cilvēka atrasts. Ja atgadās, ka kādam apcietināšanas brīdī ir bijusi glabāšanā sveša manta, tad nekādus pierādījumus par mantas piederību neņem vērā, un čeka arī šo mantu pakļauj konfiskācijai.

Kad arestētais grib izteikt savu protestu pret to, ka viņš nepamatoti apcietināts, un lūdz papīru un rakstāmo, lai uzrakstītu sūdzību prokuroram, viņam to dod. Ja kādam ir tāda vēlēšanās, viņš drīkst katru dienu rakstīt gan uz vietējām republikas varas iestādēm, gan uz Maskavu. Visas šis sūdzības vai iesniegumus izmeklētājs rūpīgi izlasa un noglabā kādā atvilktnē. Tikai pa retam kāds papīrs, kas neskar čekas intereses, tiek izlaists ārpusē.

Izmeklēšanas izolatorā jāievēro maksimālais klusums. Nav atļauts skaļi sarunāties, nav atļauts dziedāt, jo dziesmu var izmantot par sazināšanās līdzekli.

Kad apcietināto sauc uz pratināšanu, dežurants paver barošanas lodziņu un nosauc uzvārda pirmo burtu, apcietinātā pienākums čukstus nosaukt savu pilnu uzvārdu. Atslēdz durvis, ved pa gaiteni, kas izklāts ar zaļu paklāja celiņu, līdz galdiņam, uz kura stāv reģistrācijas žurnāls. Tajā reģistrē datumu un laiku, kad apcietināto izved no izolatora pie izmeklētāja, un stundu ar minūtēm, kad tas atgriežas savā kamerā, pie kam pašam apcietinātajam jāparakstās pie uzrādītā pulksteņa laika. Lai viņš nevarētu redzēt citu apcietināto parakstus, uz žurnāla lapas uzliek kanona gabalu, kurā izgriezts caurums paraksta lielumā. Caurumu uzliek attiecīgajā žurnāla lapas vietā, un dežurants to tur ar abām rokām, kamēr apcietinātais parakstās.

Pie izmeklētāja apcietinātajam ir pašam savs galds un krēsls. Galdiņš ir pienaglots pie grīdas un atrodas labajā pusē, kaktā pie durvīm. Izmeklēšanas kabinetā durvis no iekšpuses slēdz vaļā ar atslēgu, bet no ārpuses tās var atvērt bez atslēgas. Tas tādēļ, lai pratināšanas laikā, netraucējot izmeklētāju, kas vada lietu, var ienākt citi izmeklētāji jeb priekšniecība.

Logi restoti, lai apsūdzētais neiedomātos izlēkt pa logu un nosisties. Vispār čekā praktiski neiespējami izdarīt pašnāvību. Diezgan oriģināla ir pati pratināšana. Ir pamats domāt, ka čekas praksē Īsti pierādāmi noziegumi ārkārtīgi reti, tādēļ čekas izmeklētājiem jāpraktizē visu nepierādīto padarīt par pierādāmu faktu. Minēšu dažus konkrētus gadījumus.

Čekists: Jūs rakstījāt paziņām uz ārzemēm, ka kāds jūsu paziņa apcietināts un notiesāts uz diviem gadiem par mēģinājumu pāriet PSRS robežu.

Apsūdz.: Jā, tā es vēstulē rakstīju, un kas tur slikts, divi gadi nemaz nav tik audz, lai par to nevarētu rakstīt.

Čekists: Kā jūs zināt, ka viņam piespriesti divi gadi?

Apsūdz.: Man to sacīja viņa sieva.

Čekists: Ar ko jūs varat pierādīt, ka sieva runāja patiesību?

Apsūdz.: Viņa man visu pastāstīja sīkumos, pat raudāja. Bet vēlāk, kad viņas virs bija sodu izcietis, es to satiku uz ielas, un viņš pats man to pastāstīja.

Čekists: Tie nav pierādījumi, viņi jums stāstīja nepatiesību.

Apsūdz.: Viņiem nebija nekādas vajadzības man stāstīt nepatiesību.

Čekists: Jūsu vaina par nepatiesu ziņu izplatīšanu ārzemēs ir pierādīta.

Kādā citā gadījumā:

Čekists: Izdarot kratīšanu, jūsu dzīves vietā tika atrasti ārzemju žurnāli ar pretpadomju rakstiem. Žurnāli atrasti atklātā vietā, pieejami jūsu draudzenēm, kuras apmeklēja jūsu dzīvokli. Jūs pastāvat uz to, ka jūs tos neesat glabājusi izplatīšanas nolūkā, bet turēt tos atklāti, visiem pieejamā vietā, - tā jau ir izplatīšana. Katrs var ņemt un Lasīt.

Apsūdz.: Bet manas draudzenes nevar nekā izlasīt, jo viņas neprot svešvalodas. Bez tam viņas pat nav izrādījušas nekādu interesi par šiem žurnāliem.

Čekists: Kā jūs varat apgalvot, ka viņas nezina svešvalodas?

Apsūdz.: Es viņas pietiekami ilgi pazīstu un zinu labi, ka viņas neprot nevienas svešvalodas.

Čekists: Ar ko jūs to varat pierādīt?

Apsūdz.: Pajautājiet viņām, un viņas jums to pateiks pašas.

Čekists: Viņas var sacīt, ka neprot, bet patiesībā var prast vairākas valodas. Vai jūs varat pierādīt, ka viņas neprot?

Apsūdz.: Es varu galvot, ka viņas neprot, bet pierādīt es, protams, to nevaru.

Čekists: Tieši tas arī bija vajadzīgs. Jūs nevarat pierādīt, bet gribat man kaut ko apgalvot.

Ar to kārtējo reizi apsūdzētā vaina ir pierādīta visā pilnībā.

Visa pratināšana ir pilnīgs idiotisms, un reizēm tiešām šķiet, ka čekists ir pilnīgs idiots. Īstenībā tas tā nav. Viņš labi saprot, ka apsūdzētais ir runājis tīru patiesību, jo šīs lietas ir pašas par sevi saprotamas, un izmeklētājs tās jau sen visos sīkumos pārbaudījis.

Bet viņam ir jāsastāda apsūdzība, neprasot, kur ņemt nozieguma materiālus. Viņam vajag faktu, viņš pieraksta pilnu papīru ar faktiem. Bet tas prasa laiku, pacietību. Nav viegli atrast noziegumus tur, kur to nav un nekad nav bijis, tādēļ sevišķi bīstamiem valsts noziedzniekiem ļoti ilgi velkas izmeklēšana. Tiem retajiem, kam noziegumu var pierādīt, izmeklēšana tiek pabeigta divu mēnešu laikā. Tas ir pēc likuma. Visas lietas jānobeidz divos mēnešos. Prakse pierāda pretējo, nereti izmeklēšana ievelkas ilgāk par gadu.

Šeit nekāda cita vara nekā nevar izmainīt, jo tādas ir čekas tradīcijas un Īpatnība. Ir arī jāsaprot, ka katram čekistam ir ļoti svarīgi saņemt paaugstinājumu dienesta pakāpē un apbalvojumus. Dažam labam, kas labi pratis pierādīt neesošu noziegumu, ir paveicies, un tāds čekists kļuvis par diplomātu. Tāds, piemēram, ir Rīgas čekas izmeklētājs Trautmanis.

Runājot par čekas izmeklēšanas paņēmieniem, jāmin vēl kāds, bet to pielietā ārkārtīgi reti. Tā ir ampula, kuru iešļircina apsūdzētajam un tādā veidā no viņa uzzina visu, kas čeku interesē. Jādomā, ka ampula ir ļoti dārga, jo pretējā gadījumā čeka nekautrētos to pielietot biežāk. Rīgas čeka bija apcietinājusi vairākus cilvēkus par valūtas noziegumu. šīs lietas izmeklēšanai bija veltīta sevišķa uzmanība, jo apsūdzētajiem bija darīšanas ar zeltu. Lai uzzinātu, kur viens no apsūdzētajiem glabā savu zeltu, viņam iešļircināja ampulu, un viņš izstāstīja, kur un pie kā glabājas viņa zeltlietas. Kad bija pagājis zināms laiciņš un apsūdzētais atgriezies savā kamerā, viņš kameras biedriem izstāstīja par ampulu un bija galīgi sašutis. Pēc dažām dienām šo apsūdzēto izsauca atkal. Viņš bija pensijas vecumā, žīdu tautības, un čekisti laikam domāja, ka viņam varētu būt vēl kaut kur paslēptas zeltlietas. Viņam atkal iešļircināja to pašu runājamo līdzekli. Bet tagad viņam vairs nebija ko stāstīt, viss bija pateikts pirmajā reizē. Atgriezies kamerā, viņš sūdzējās, ka no zālēm jūtas ļoti slikti. Drīz pēc tam viņš turpat kamerā nomira. Uz viņa nepabeigto lietu parādījās uzraksts: "Sakarā ar Blumenava nāvi izmeklēšana pret Blumenavu izbeigta."

Jāpiemin vēl viens ļoti raksturīgs gadījums par valūtas operāciju pārkāpumiem.

Apsūdzētais Gūtmanis bija jau stipri gados, un viņam, kā jau daudziem žīdu tautības pārstāvjiem, bija traģisks dzīves stāsts. Viņš bija jēkabpilietis. Visus viņa ģimenes locekļus nošāva vācu laikā, bet viņš pats ar to, kas mugurā, bijis darba darīšanās Krievijā un tur palicis. Atgriezies pēc kara Latvijā, viņš aizbrauca uz dzimto vietu Jēkabpili paskatīties, vai nav kas palicis pāri no tēva mantas. Viņa tēvam Jēkabpilī bija piederējis nams un juvelierizstrādājumu veikals. Jādomā, viņš zināja, kur tēvs zeltu glabāja. Viņš bija aizgājis uz tēva mājām, kur tagad dzīvoja sveši ļaudis. Tie viņam bija atļāvuši uzkāpt bēniņos, kur viņš atrada tēva noslēpto zeltu. Zinādams, ka viņš nav bez līdzekļiem un ir spējīgs uzturēt ģimeni, viņš otrreiz apprecējās. Jaunajā ģimenē piedzima meita, un šķita, nekas vairs nespēs apēnot ģimenes laimi. Viņš strādāja, alga bija viduvēja - 80 rubļi mēnesī. Viņi dzīvoja taupīgi, bet 80 rubļu mēnesī ir par maz, lai cik taupīgi arī dzīvotu. Auga bērns, auga prasības. Meitenīte izrādījās ļoti muzikāla, bija jāpērk klavieres, meitu sūtīja Em. Dārziņa mūzikas vidusskolā. Lai to visu varētu atļauties, vajadzēja naudas, un nauda bija. Viņš vairākas reizes gadā paņēma pāris stienīšu zelta, aiznesa pie pazīstama zeltkaļa, palūdza izgatavot rokas sprādzi vai etviju. Viņš par darbu samaksāja, bet izgatavoto zeltlietu pārdeva. Viņam ne prātā nenāca, ka tas būtu briesmīgs noziegums. Viņš zināja, ka nevienam nekā nav nozadzis, tā ir viņa tēva manta, tēva vairs nav, tātad tā pieder viņam - dēlam. Viņš to pārdod pamazām un taupīgi, lai pietiktu ilgākam laikam. Tagad viņu nodeva. Viņš uzzināja, ka viņam draud liels sods ar visas mantas konfiskāciju, to izmeklētājs bija pateicis. Viņš bija dabūjis atļauju aizrakstīt mūzikas vidusskolas direkcijai vēstuli ar lūgumu, lai skolotāji dod savu atsauksmi par bērna muzikālajām dotībām un apliecina, ka bērnam nepieciešamas klavieres.

Viņš zināja, ka viņam draud 15 gadi, un viņam nebija cerību vēl kādreiz mūžā redzēt savu bērnu, jo viņam bija jau pāri 60-iem, un cietuma apstākļos 15 gadi ir ļoti garš laiks. Mūzikas vidusskola bija atsūtījusi augsti godājamam tiesas priekšsēdētājam raksturojumu par meitenītes neparasto talantu, kā arī lūgumu izslēgt no konfiscējamo mantu saraksta klavieres, jo uzskata, ka bērnam klavieres ir absolūti nepieciešamas un ka meitenīte, kurai desmit gadi, nav ne pret vienu noziegusies un kādēļ lai viņai būtu jācieš.

"Vishumānākā tiesa pasaulē" iesniegumu noraidīja. Latvijas PSR Augstākās tiesas tiesnesis Zimins nolasīja spriedumu, ka par valūtas operāciju pārkāpumiem apsūdzētais Gūtmanis atzīts par vainīgu, piespriežot tam 15 gadus labošanas darbu nometnē ar visas mantas konfiskāciju.

Tajā pašā procesā tiesājamam Zbrižeram piesprieda 7 gadus labošanas darbu nometnē un 8 gadus izsūtīšanā par to, ka, gatavodamies izceļot no Padomju savienības, viņš bija pārdevis visu savu mantu, arī zeltu, bet par iegūto naudu iegādājies vienu 16 karatu briljanta kakla rotu sievai. Zbrižera sieva tiesā liecināja, ka pēc viņas domām tā ir kalnu kristāla. Par to tiesa viņai piesprieda 2 gadus cietumā soda, bet briljantus konfiscēja.

Daudzi Padomju savienībā dzīvojošie vēl šobrīd nezina, ka viss liekais zelts jānodod, ka nedrīkst nedz mājās turēt, nedz arī pārdot kaut vai vienu zelta monētu. Ja kāda tantiņa izvilks no gultas matrača kādu Nikolaja laiku piecnieku un to pārdos kādam kā zobu zeltu, tad par to neviens nekā nedrīkst zināt. Kāds uzzinās, izpļāpās, čekai būs darbs, un vainīgo tiesās, piespriežot gadus un visas mantas konfiskāciju.

Cik tas arī neticami liekas, bet tāda ir padomju īstenība.

Tas pats ir ar ārzemju naudu. Ja kāds nevar tieši pierādīt, kur viņš ņēmis 20 dolāru, jeb, ja kāds viņu nodod, ka viņš tos pircis, nodarīts vēl briesmīgāks noziegums. Pilnīgi pietiek ar to, ka nopērk no ārzemnieka 20 dolāru, lai saņemtu cietuma sodu uz 3 gadiem ar visas mantas konfiskāciju. Ja dolārus iedevis radinieks, tad sods nedraud. Vispār lietas par valūtas operācijām skaitās krimināllietas, un ar tām būtu jāstrādā milicijai, nevis valsts drošības komitejai. Kaut kādu iemeslu dēļ čeka milicijai šis lietas neuztic, un viss, kam kāds sakars ar valūtu, iet caur čeku. Jāpieņem, ka pēc čekas domām valūta var būt saistīta ar spiegošanu. It sevišķi, ja runa ir par dolāriem. Jebkura manta no ārzemēm var izrādīties samaksa par spiegošanu. Čeka saredz spiegus visur.

Visi čekisti uzskata jebkuras ārzemju valodas iemācīšanos par ļoti grūtu, un ārzemju valodas mācās tikai speciālos institūtos cilvēki ar partijas ieteikumu. Piemēram, Maskavā starptautisko attiecību institūtā pieņem dokumentus iestāju eksāmenu kārtošanai tikai no tiem studentiem, kuri var uzrādīt rajona komjaunatnes komitejas raksturojumu un pilsētas izpildu komitejas norīkojumu. Bet pašus iestāju eksāmenus noliek tikai tie, kam galvojums un speciāls raksturojums no visu zinošās čekas.

Ja kādam padomju pilsonim ienāk prātā pašam mācīties svešvalodas, tas uzreiz pievērš sev čekas uzmanību. Čekai tūlīt jāzina, kādēļ cilvēks mācās svešvalodu, un tāds cilvēks jau tiek uzskatīts par potenciālu spiegu.

Ja persona, kura prot sarunāties vienā vai vairākās svešvalodās, satiekas un sarunājas ar amatpersonām no ārzemēm, piemēram, diplomātiem, žurnālistiem, juristiem, tad čeka šo personu jau uzskata par spiegu. Bet ja ārzemju amatpersona iedāvinās kādu suvenīru: šķiltavu, grāmatu vai skaņu plati, tad spiegošana jau pilnīgi pierādīta. Vajag tikai šo cilvēku uzrādīt un izraudzīties par upuri.

Kad čeka pabeigusi iepriekšējo izmeklēšanu, tad materiālus dod izlasīt apsūdzētajam izmeklētāja klātienē, izmeklētāja kabinetā.

Te viņš uzzina, kas ko par viņu teicis, jo materiāliem pievienotas visas liecinieku liecības. Ja liecinieks, kurš izsaukts uz čeku liecināt par savu draugu vai pazīstamu, nav pietiekami apķērīgs, tad liecībās nodotie fakti tiek sagrozīti līdz nepazīšanai un liecinieks pats savu liecību vairs tiesā nepazīst. Tad pagalam apjukušo liecinieku piesauc pie tiesas galda, tiesnesis pieliek pirkstu pie liecinieka paraksta un jautā: "Jūsu paraksts?" Liecinieks dziļi nelaimīgs spiests atzīt savu parakstu un tomēr vēl iebilst, jau pavisam klusi: "Bet es tā neteicu, kā tur ir pierakstīts, tur jau iznāk pavisam citādi." Te neviens nekā vairs nevar līdzēt. Izmeklētājs uzrakstīja, liecinieks parakstīja, viss pēc likuma.

Kā nākošais pēc apsūdzētā ar lietas materiāliem iepazīstas prokurors. Visiem prokuroriem nav tiesības piedalīties valsts drošības komitejas safabricētās lietās. Valsts drošības komitejai ir savi uzticības prokurori, kuriem uzticēts šis lietas vadīt.

Pēdējā instance ir tiesa. Praktiskas nozīmes tiesai vairs nav. Tā ir formāla izrāde pašiem sev, jo, sevišķi bīstamus valsts noziegumus tiesājot, publiku nepielaiž, pat ģimenes locekļus ne.

Nekad neviens, tēvs vai māte, nekur nevar uzzināt, par ko apsūdzēts un tiesāts viņu bērns. Tikai tad, kad sods izciests un, ja liktenis lēmis viņiem vēl tikties, var visu uzzināt. Daudzos gadījumos vecāki aiz bēdām nomirst, nekā par saviem bērniem neuzzinādami.

Parasti čeka savus apsūdzētos patur čekas iekšējā cietumā līdz sprieduma nolasīšanas dienai. Reti izņēmumi, ja apsūdzētais saslimst un jāved uz cietuma slimnīcu. Tad to ved uz tiesu no slimnīcas.

Pēc notiesāšanas čekas viesmīlīgās telpas jāatstāj. No čekas pārvieto uz Centrālcietuma 4. korpusa etapkameru. No etapkameras uz vagoniem.

Pa etapu jābrauc apmēram mēnesi, kamēr nokļūst līdz stingrā režīma labošanas darbu nometnei, jo par "pretpadomju aģitāciju" vai "dzimtenes nodevību" ir paredzētas tikai stingrā režīma labošanas darbu nometnes ar speciāli izraudzītiem uzraugiem un cenzūru vēstuļu "speciālai" satura iztulkošanai, bet tādu nometņu Latvijā nav.

saturs uz priekšu