Helēne Celmiņa. Sievietes padomju cietumos

EPILOGS
1966. gada 10. jūnijā Maskavā bija silta saulaina diena. Aleksandra dārzā pie Kremļa sienas ziedēja puķes. Pa celiņiem pastaigājās gājēji, citi sēdēja uz soliņiem. Uz viena soliņa sēdēju es. Sēdēju un priecājos gan par puķēm, gan par saulaino dienu. Un man likās, ka nekas īpaši nav mainījies, viss bija gluži tāpat kā pirms četriem gadiem, vienīgi sieviešu kleitas bija par dažiem centimetriem kļuvušas īsākas.

Pa celiņu tuvojās kādi pieci, seši armijas drēbēs tērpti vīri. Acumirklī man aizsitās elpa, sirds sāka dauzīt kā ar veseri, deniņos sajutu sirds atsitienus, bet rokas sāka trīcēt. Kad armijas vīri pagāja garām un nozuda aiz krūmu zaļajām lapām ceļa pagriezienā, sirds sitieni pamazām palēninājās, kamēr kļuva normāli. Tāda pati baiļu un uztraukuma sajūta uznāca, kad pēc laiciņa ieraudzīju divus miličus. Miliči gāja pa attālāku celiņu, slīpi gar puķu dobēm, un tāpat kā armijas vīri, uz mani pat nepaskatījās. Sāku visu apsvērt un sev mēģināju iestāstīt, ka man nav iemesla baiļoties, jo man ir izdota izziņa, fotogrāfija lai virsū, ka esmu savu sodu izcietusi un no ieslodzījuma atbrīvota.

Pirmā diena brīvībā. Savāda, nepierasta sajūta. Vilcienā to tā īsti vēl nevarēju izjust, vienīgi, izkāpjot no vilciena, pavērās pārāk liels plašums un bija grūti izvēlēties, uz kuru pusi iet. Tā kā mani Rīgā neviena dzīva dvēsele negaidīja, bija pilnīgi vienalga, kad es tur ierodos. Tādēļ arī biju nolēmusi pavadīt dažas dienas Maskavā pie paziņām. Ejot pa asfaltētām ielām, nepieradušās kājas ātri gura, un, laiku pa laiciņam, vajadzēja apsēsties. Sēdēju pie Kremļa sienas, bet domās kavējos 17A nometnē. Domāju par tām, kuras tur palika. Dažādas bija viņu sejas, dažādi viņu likteņi, bet visas viņas apvienoja viens vārds - ieslodzītās. Vienīgi ieslodzījuma termini bija dažādi. Bet cik bija tādu, kam tur vispār nebūtu vajadzējis būt! Un vai par viņām kāds kaut ko zināja, izņemot viņu piederīgos un paziņas? Te man radās doma, ka būtu ļoti žēl, ja nekad neviens nekā par viņām neuzzinātu. Un es nolēmu stāstīt visiem cilvēkiem, lai es ietu kur iedama, par visām tām nelaimīgajām, kurām bija jāpavada garie gadi ieslodzījumā. Par to, ko viņas darījušas un par to, kā viņas sodītas. Nodomāju to visu uzrakstīt, lai gadu gaitā neaizmirstas par kādu no viņām pastāstīt. Bet pie pēdējās domas, par uzrakstīšanu, es atkal tā satraucos, ka atkal sāka trīcēt rokas un uz brīdi sajutu pat elpas trūkumu. Ā, es šoreiz sevi pieķēru, atkal taisos izdarīt smagu valsts noziegumu, tikko atstājusi labošanas darbu nometni, ne par grasi viņi mani nav izlabojuši. Izrēķināju, ka par nelaimīgo sieviešu dzīves stāstu aprakstu man pie- nāktos pēc LPSR Kriminālkodeksa 65. p.II daļas apaļi 10 gadi. Bet, vai, kā gribas uzrakstīt, brīdi domās svārstījos, tad jutu, ka uztraukums pieaug, tā laikam ir tā pati uztraukuma sajūta, kas piemeklē jebkuru profesionālu kriminālnoziedznieku, izdarot jaunu noziegumu. Nolēmu, ka jaunā nozieguma plānošana uz laiciņu jāatliek. Pa gabalu pamanīju atkal kaut kādus armijas cilvēkus, nobijos no viņiem pamatīgi, it kā es nupat jau būtu pastrādājusi jauno noziegumu, kaut arī domās. Tas tāpat skaitījās noziegums, un šoreiz metos bēgt, jo jutu, ka manas bailes no viņiem bija tik lielas, ka nepārciestu, kamēr viņi paies man garām.

Pagāja mēneši, bet šī uzbāzīgā doma mani joprojām nelika mierā, un katru reizi no jauna, domājot par rakstīšanu, uznāca uztraukuma sajūta. Bet, ieraugot armijas cilvēkus vai miliciju, nepatīkamā uztraukuma sajūta mani mocīja vairākus gadus. Kādēļ tas tā, to izskaidrot nevaru. Droši vien tas ir kāds nervu reflekss.

Pēc dažiem gadiem uztraukums mazinājās, es savu stāstu iesāku ar "Klāru". Vēlāk biju izdarījusi dažas piezīmes arī par citiem notikumiem. 1977. gada jūnija mēnesī, kad man mājās izdarīja dzīvokļa kratīšanu, Rīgas prokurora palīgs katru papīra gabaliņu rūpīgi pārbaudīja un atrada visu, kas bija uzrakstīts. Pēc tam gan prokuratūrā, gan čekā man prasīja, kur ir pārējās nodaļas, jo stāsts par Klāru sākās ar virsrakstu "8. nodaļa." Sacīju, ka vairāk nav, bet man neviens neticēja. Toties domas par stāsta turpināšanu bija pilnīgi jāatmet uz nezināmu laiku, jo nebija nekādas vēlēšanās rakstīt, zinot, ka agri vai vēlu čeka visu paņems, jo pēdējā laikā čekas interese par manu dzīvokli bija pieaugusi.

Tagad, izkļuvusi brīvībā, es nekavējoties ķēros pie grāmatas rakstīšanas, un lai man piedod tās nelaimīgās, par kurām esmu piemirsusi uzrakstīt.

saturs