Helēne Celmiņa. Sievietes padomju cietumos

ETAPS
Es agrāk biju dzirdējusi sarunas, kurās bija minēts: "aizveda pa etapu", "pienāca etaps", "nosūtīs tevi pa etapu, tad redzēsi". Nekad nebiju iedziļinājusies šī vārda īstajā nozīmē, sapratu vienīgi to, ka tas nozīmē cietumnieku transportēšanu no vienas ieslodzījuma vietas uz kādu citu.

Tagad pati braucu pa etapu, un nemaz nelikās tik slikti, jo vēl patiešām nesapratu, ko tas nozīmē. Biju iedomājusies to kā braucienu ar vilcienu no viena gala punkta līdz otram, ar vai bez pārsēšanās.

Nevaru zināt, cik ilgi braucu, jo pulksteni nekad nekur redzēt nedabūju. Kad vilciens apstājās, man pavēlēja paņemt mantas un izkāpt. Mani ielenca četri kareivji ar automātiskiem ieročiem un veda. Kā izrādījās, biju nokļuvusi Pleskavā. Pleskavas cietums, kurā mani ievietoja, stipri atgādina viduslaiku, vai vismaz pagājušā gadsimta cietumu ar ļoti bieziem, mūžīgi slapjiem, gandrīz melniem mūriem. Kad mani tur ieveda, es nodomāju, tādā laikam sēdēja grāfs Monte Kristo. Kā jau tas pieņemts, notika atkal pārmeklēšana un personīgās mantas kontrolēšana. Tad ieveda tukšā kamerā, aizcirta durvis, un neviens vairs mani netraucēja, varēju mierīgi sēdēt un fantazēt.

Par laimi mani šajā mitrajā cietoksnī ilgi neturēja, un jau pēc pāris dienām atskanēja komanda: "Ar mantām!" Es priecīgi uzlecu, sakārtoju paunas, bet man atnāca pakaļ pēc kādām pāris stundām. Biju mazliet nobažījusies, domāju varbūt būs mani aizmirsuši. Tomēr sagaidīju savus "pavadoņus", kuri mani atkal nogādāja uz vagonu. šoreiz vagons bija stipri netīrs; likās, ja nejauši piespiestos pie sienas, tad arī pieliptu. Vagoni sakustējās, un es sāku ripot pretim nezināmam, jo man nebija ne jausmas, uz kurieni mani ved. šoreiz brauciens bija garāks. Vagonā bez manis vēl brauca kādi apcietinātie. Redzēt nekā nevarēja, jo vagons bija sadalīts kupejās, vienīgi starp gaiteni un kupejām nebija durvju, bet režģi. Starpsienas starp kupejām slēgtas līdz griestiem. Mani ielika pirmajā kupejā atsevišķi vienu, citus ieveda pa vagona otra gala durvīm. Pēc runas bija skaidrs, ka pārējie braucēji bija no zagļu pasaules. Kad vilciens apstājās un pavēlēja izkāpt, izrādījās, es nebiju kļūdījusies, ar mani reizē izkāpa kādi seši jeb septiņi zagļu pasaules pārstāvji. Visi viņi bija tērpušies melnos cietumnieku uzvalkos, noskūtās galvas atgādināja ķirbjus, neskūtās sejas- kaktusus. Viens nostājās netālu no manis, paskatījos viņam sejā, un neviļus bija jānodreb. Iedomājos, ja tādu satiktu mežā sēņojot, varētu paģībt aiz bailēm. Visbriesmīgākās bija viņa acis, tās bija nedabiskā augstumā pierē, stipri tuvu matu līnijai. Lai arī galva skūta, tomēr varēja redzēt, kur mati sākas. Acu krāsa bija nenosakāma, jo acis bija tik dziļi kā dažu sugu pērtiķiem. Cepure bija atbīdīta uz pakauša, tādēļ arī baigais purns labi saskatāms. Deguna vietā rēgojās tikai divi nāsis, bet mute atgādināja varžu jeb ķirzaku muti, no vienas auss līdz otrai. Pārējiem sejas nebija redzamas, jo tās bija cepuru ēnā. Viņi parasti valkā cepures tā, lai priekšējā mala atspiežas uz deguna kaula, reizēm nevar saprast, kā viņi neklūp, jo iespaids tāds, it kā cepure pārmaukta acīm pāri.

Visus pēc kārtas izsauca pēc uzvārdiem, katram pašam jānosauc vārds, tēva vārds, pants, uz cik gadiem. Kad šī procedūra beidzās, sākām lēnām, suņu un konvoju pavadībā, virzīties pāri sliedēm uz slēgto cietumnieku automašīnu. Pamanīju tālāk staciju ar uzrakstu Kostroma. Vārds Kostroma neviļus man atgādināja, ka Rīgas veikalos, stikla vitrīnās gulēja lieli siera rituļi, pārklāti ar dzeltena vaska mizu ar uzrakstu "Kostromas siers". Tas nenozīmē, ka siers būtu no Kostromas, tas ir siera nosaukums, tāpat kā "Holandes siers" arī nāk no Rīgas piena kombināta.

Tā domājot par siera rituļiem, uznāca nevaldāma ēstgriba, jo nu jau vairākas dienas kā biju iztikusi ar kaltētu maizi un ūdeni. Man gan Pleskavas cietumā gribēja dot svaigu rupjo maizi un siļķi, es pateicos un teicu, ka nevaru tādas lietas ēst.

Kad bijām iekāpuši automašīnā, kurā, tāpat kā vagonā bija vairāki restoti nodalījumi, es biju ievietota nodalījumā, kurš vistuvāk aizmugurei, kur sargi sēž. Zagļu kompāniju salika automašīnas visdziļākajā nodalījumā.

Aizmugurē apsēdās tikai divi sargi un suns, konvoja priekšnieks ar dokumentiem iekāpa priekšā pie šofera. Automobīlis sāka ripot pa tik sliktu ceļu, kā, likās, tūlīt apgāzīsies, un, uz mirkli aizverot acis, ja neklabētu un negrabētu riteņi zem grīdas, varētu domāt, ka brauc pa jūru, kurā viļņu augstums ir vismaz 5 balles.

Pēkšņi viens man skaidrā latviešu valodā jautāja: "No kādas pilsētas jūs esat?" Es iztrūkos no saviem jūras sapņiem un pagriezos uz to pusi, no kuras balss nāca. Sapratu, tas bija viens no aizmugurē sēdošiem sargiem. "No Rīgas", es atbildēju un reizē pajautāju: "Vai ilgi vēl jādien?" šis nopūtās un sacīja; "Vēl vesels gads, bet par ko jūs tā?". "Par pretpadomju aģitāciju, notiesāja." "Jūtu jums līdz, pirms mēneša te vairākus no Rīgas atveda tāpat kā jūs, arī latvieši bija. Visi par politiku."

"Ā, tos es zinu, bet vai jūs nezināt uz kurieni mūs politiskos ved. "

"Tā īsti nezinu, dzirdēju, ka uz Abakan-Taišetu". Sarunāties bija ļoti grūti, jo bija jārunā stipri klusi, lai konvoja priekšnieks nedzirdētu, bet automobīlis klabēja kā īsta trokšņu kaste. Otrs kareivis, stulbi blenzdams ārā pa logu, visu laiku smēķēja un spļaudījās.

Vairāk nekā runāt nevarēja, jo cietuma vārti bija jau klāt. Tikai pēc vairākkārtīgas taurēšanas tos atvēra, un klabošā kaste ieripoja cietuma pagalmā. Kad mani izlaida, brīnījos, cik jauks izskatījās šis cietuma pagalms. Daži koki sazaļojuši pavasara zaļumā, gar cietuma ēkām stiepās visā garumā puķu dobes, kurās jau labi bija sazaļojuši puķu asni, šur tur bija izziedējusi kāda atraitnīte.

Mani saņēma smaidīga cietumuzraudze, diezgan pavirši pārskatīja manu mantību un lepni paziņoja, ka pirts jau izkurināta. Mani šāds tonis ļoti pārsteidza. Varēja domāt, ka es šeit esmu ciemos atbraukusi un savas domas pateicu viņai skaļi: "Protams, ka ciemos, uz palikšanu jau neesi, rīt vai parīt vedīs tālāk, kas zina, kad dabūsi pirtī mazgāties." Atklāti sakot, man šī sieva likās jauka, un es pavisam labā omā sekoju viņai. Vispirms viņa man ierādīja kameru, kurā mantas nolikt. Arī kamera mani pārsteidza. Pirmkārt, tā bija celta no koka, arī lāviņa gulēšanai bija koka, nokrāsota tumši zaļā eļļas krāsā, arī nakts trauks-muciņa bija koka, tādā pašā tumši zaļā krāsā ar divām metāla osām katrā pusē un koka vāku virsū. Grīda nebija krāsota, tas laikam, lai krāsu ietaupītu, toties tā bija tik balta izberzta, kā kādreiz agrākos laikos uz laukiem sestdienās mēdza izberzt nekrāsotās dēļu grīdas. Noliku mantas, paņēmu tīro veļu, pajautāju, kā ar ziepēm. "Ziepju pirtī diezgan, ja gribi ko izmazgāt, to tu arī vari pie reizes izdarīt." Skaidrs, ka izmantoju tādu izdevību un paņēmu visu, kas mazgājams. Atverot pirts durvis, sejā iesitās ļoti patīkami sasilis sauss pirts gaiss. Bija jābrīnās, kā gaiss pirtī var būt tik sauss. Ielaidusi mani pa priekšu, parādījusi, kur kas ir, uzraudze aiz manis aizvēra durvis un aizšāva bultu priekšā, sacīdama: "Kad būsi gatava, padauzi pa durvīm."

Ģērbjamā priekšistabā labajā pusē bija milzīga, nobalsināta zili balta krāsns. Kad piegāju krāsnij tuvāk, no manis nobijušies uz visām pusēm aizskrēja spīdīgi brūni, kā nupat nolakoti prusaki. Tie saskrēja krāsns spraugās, no kurām garās ūsas vien kustējās. Kas par omulīgu dzīvošanu te prusakiem, es pasmaidīju un nesteidzoties gāju palūkot mazgājamo telpu. Tā izrādījās ne mazāk mājīga, koka soli, divās rindās salikti, bija sausi un tīri. Vienā galā vairākas kaudzītes ar cinkota skārda tradicionālām pirts bļodām. Tādas, acīm redzot, ir visās pirtīs, jo esmu bijusi pāris Rīgas pilsētas pirtīs, tur tās ir gluži tādas pašas, gan pēc formas, gan izmēra. Tieši jāpabrīnās par to, ka tik lielā zemē, brauc, kur gribi, visi sadzīves un mājsaimniecības priekšmeti ir gluži vienādi, kā ar vienu štanci štancēti, vienīgā atšķirība, ka publiskajās pirtīs vai nu ar sarkanu, vai melnu eļļas krāsu uz bļodas malas uzkrāsots drēbju skapīša numurs. Piemēram, cilvēks iekar drēbes skapītī Nr. 34, tad viņš no skapīša izņem bļodu ar Nr. 34, skapīša durvis aizcērt, iet mazgāties, kad grib saņemt savas drēbes, uzrāda skapīšu slēdzējai bļodas N., tas ir tikpat kā garderobes Nr., un skapīti atslēdz.

Ar pirti biju bezgala apmierināta. Tā ne ar ko neatgādināja cietumu, un tādēļ es nemaz nesteidzos, tieši otrādi, centos labi ilgi uzkavēties pirtī. Kad man apnika, pieklauvēju pie durvīm, un mani pavadīja atpakaļ uz kameru. Pagāja brīdis, dzirdēju, ka pie kameras durvīm kaut kas sarosījās. "No pusdienām palikuši kāposti, auksti gan, varbūt paēdīsi." Uzraudze, verot vaļā durvis sniedza man bļodu. Pateicu, "paldies", nobrīnījos par gādību un sāku ēst. Pagalam negaršīga bija kāpostu vira, bet tomēr vairāk nekā pusi apēdu.

Tāds klusums, tāds miers valdīja šajā Kostromas cietumā. Un likās, ka, izņemot mani, cietumā vairāk neviena nebija. Nākošajā rītā pēc tējas mani izveda pastaigas lauciņā. Tas bija vienkāršs, tīrs zemes gabaliņš ar žogu apkārt, nekādu novērošanas tornīšu ar kareivjiem pie pastaigas lauciņa nebija, kamēr staigāju, neviens mani nenovēroja. Gar žoga malu zālītē ziedēja pienenes, varēja just vasaras tuvumu. Vēl dienu pavadīju Kostromas "viesmīlīgajā cietumā", tad atkal atskanēja pavēle: "Ar mantām."

Mani ielika mašīnā pēdējo, un atkal man iznāca vairāk svaiga gaisa nekā citiem, jo aizmugures pusē bija tikai restes bez durvīm. Apcietinātie, kuri bija jau priekšā, bija atkal citi, ne tie, kas ar mani bija reizē atbraukuši. Arī kareivji bija citi. šoreiz apcietinātie bija traki jautra kompānija, visu ceļu šie trieca rupjus jokus un vairākas reizes prašņāja, kā mani sauc un kādēļ es negribot ar viņiem iepazīties. Tādēļ ka es ar viņiem nerunāju, viņi mani beidzot rupji nolamāja. Pa to laiku bijām jau pie dzelzceļa sliedēm, kur uz mums jau gaidīja konvoji ar suņiem. Sasēdināja pa krātiņiem, un braucām. Ceļš nebija garš, atbraucām ātri uz Jaroslavļu. Arī te pilsētas nosaukums sakrita ar siera nosaukumu; Jaroslavļas siers ir apaļi gareni klucīši - tādi kā sazāģēti malkas klucīši, pati masa bez caurumiem.

Atkal, izkāpjot no vilciena, visus izsauca pēc vārdiem. Kad mani izsauca brašie tēvaiņi, kuri tik neglīti lamājās, savā starpā sačukstējās un nosprieda, es esot kāda ārzemju spiedze. Tad viens man skaļi jautāja: "Po ruski poņimaješ?" Es nelikos ne zinis, ar to tad arī visas pūles ar mani iepazīties izbeidzās. Tad viens pamanīja uzlīmētās ārzemju viesnīcu etiķetes uz mana kofera un apmierināti konstatēja: "Es teicu, tā ir spiedze no ārzemēm."

Jaroslavļas cietums salīdzinājumā ar Kostromas bija īsts cietums. Te bija pamatīgi, masīvi dzelzs vārti, visur biezi mūri, asfalts, neviena zaļumiņa neviena ziediņa nekur neredzēja. šeit cietuma uzraugi visi bija vīrieši, sievietes nekur nemanīja. Koferi tikai pavēra, aizsita ciet un pavēlēja sekot uz kameru. Korpusā, kurā mani ieveda, bija vēsi un oda pēc dzelzs un mitriem mūriem. Pa dzelzs kāpnēm mani uzveda II stāvā, tur atvēra kādas durvis, bez vārda ielaida iekšā, un durvis aiz manīm smagi noklaudzēja. Kamerā, izņemot mazu lampiņu pie griestiem, absolūti nekā nebija. Tikai pēc brīža ievēroju, ka gulta tomēr ir. Tas bija dzelzs rāmis ar restēm, pieāķēts dienā pie sienas. Kad āķi atlaida, rāmis veidoja tādu kā plauktu pie sienas, pie grīdas tas vispār nepieskārās. Es zināju, ka etapniekiem gultas veļa nepienākas, un tomēr pieklauvēju pie durvīm un, kad parādījās uzraugs, norādot uz retajām restēm, sacīju: "Lūdzu iedodiet kādu matraci, uz tik retām restēm nav iespējams gulēt." Sargs mirkli nikni uz mani nolūrēja, tad noskaldīja: "Nepienākas, te nav viesnīca!" Tad, cik vien skaļi mācēdams, aizcirta durvis. Man atlika tikai nodusmoties uz stulbo gultu. Būtu vismaz kāds finiera gabals bijis, ko uz retajām restēm uzlikt, es prātoju. Izmēģinājos šā un tā, bet gultā ilgāk par 10 minūtēm vienā stāvoklī noturēties nebija iespējami - retās stīpas spiedās ribās, kājas un rokas krita cauri retajām restēm. Beidzot man apnika. Apsēdos uz cementa grīdas, atspiedu muguru pret sienu un sāku snaust. Tad atslēgu skrapstoņa mani pamodināja. Cietuma uzraugs šoreiz bija cits, tāds stipri pavecs vīrs, brīdi durvis pastāvējis, jautāja: "Ko neguli?"

Es viņam: "Nāciet un parādiet, kā uz tāda režģa var nogulties."

"Laikam jau nevar ar", šis norūca. "Vajadzēja dienā prasīt matraci, tagad noliktava slēgta."

"Es prasīju, nedeva."

"Nu jā, nepienākas, bet var jau izņēmuma kārtā sievietei iedot." Sargs, kā vainīgs juzdamies, piebilda. Ar to saruna izbeidzās. Visu nakti nosēdēju uz grīdas. Kā liels atvieglinājums nākošajā dienā atskanēja pavēle: "Ar mantām!" Šoreiz etaps bija diezgan liels - ap piecdesmit cilvēku kopā sanāca. Vīriešu bija mazāk, vairāk sieviešu. Nevarēju saprast, kur šo tautu vadā.

Sieviešu bija ap trīsdesmit. Visas sabāza divās kupejās. Tur bija neiedomājami šauri, ne sēdēt, ne stāvēt, bet nevienu tas neinteresēja. Sākumā sievietes bija ļoti skaļas, vismaz daudz skaļākas par vīriešiem, dažām balsis bija tādas kā pēc angīnas aizsmakušas. Lai iepatiktos vīriešiem, viņas sāka dziedāt, viena dziedātāja sevišķi izcēlās ar labu balsi. Kādu brīdi padziedājušas, apklusa, tad sākās "radu rakstu" noskaidrošana sieviešu un vīriešu starpā, kurš no kurienes un kā sauc. Tas viss notika, skaļi kliedzot, it kā visi būtu pakurli. Diena bija ļoti silta, vagonā stipri sakarsa. Sievām kļuva smacīgi, dažas kliedza un sita pret durvīm, prasīja ūdeni. Tad kāda atcerējās mani, jo garām ejot bija pamanījusi, ka es viena tupu savā būrī. "Kas tā tāda pērtiķiene tur viena tup, priekšniek, laid mūs tur, mums te nav gaisa."

"Mēs te slāpstam nost," kāda cita ierūcās.

"Kas, vai kurls esi, ka nedzirdi," kāda pavisam sīkā balstiņā iespiedzās.

Tad kāda cita laipnāk: "Ei, priekšnieciņ, laid mūs tur pirmajā kupejā, mēs būsim labiņas." Tā kādu labu bridi vairākas sievas diedelēja, bet neviens ar viņām negribēja ielaisties un viņām atbildēt.

Tad pamazām viss vagons norima, tikai pa reizei gan sieviešu, gan vīriešu kupejās nogranda kāds labi skanīgs lamu vārds. Kad arī man atnesa dzeramo ūdeni, es kareivim pajautāju, vai viņš nevarētu pateikt, uz kurieni mēs tagad braucam. "Uz Kirovu", viņš vienkārši atbildēja. Tad paskatījies apkārt un redzēdams, ka neviena tuvumā nav, pajautāja: " Jūs par spiegošanu ?" "Kur jūs to ņēmāt? es viņam tīri nelaipni noprasīju. "Es tā aiz ziņkāres paskatījos jūsu dokumentu aploksni, protams, vaļā taisīt mēs nedrīkstam, bet uz aploksnes ir 65. pants rakstīts." Nu man bija skaidrs. Taisnība, pēc vissavienības kodeksa 65. pants ir par spiegošanu, bet pēc Latvijas republikas - tas ir "par pretpadomju aģitāciju"," es atbildēju.

"Jūs mani atvainojiet par manu ziņkārību, bet mani interesē, ko jūs aģitējāt?"

"Absolūti nekā," es smaidīdama atbildu, bet redzēju, ka viņam patiesi interese ir ļoti liela, bez tam viņa pieklājīgais tonis pamudināja mani viņam sīkāk paskaidrot, ka, lūk, lasīju ārzemju literatūru zviedru, angļu un vācu valodās, ko čeka sauc par pretpadomju aģitāciju. Varēja manīt, ka šī kareivja interese par mani ar katru mirkli pieaug. Vēlreiz viņš paskatījās pa labi un pa kreisi, tad pavisam klusi, gandrīz čukstus: "Sprechen Sie deutsch?". Tagad bija mana kārta brīnīties, kas viņam prātā. Un es viņam vāciski jautāju, kā tas nākas, ka viņam tik daudz gribas zināt. Viņš manu jautājumu saprata. Es, domādama, ka vairāk par trim vārdiem viņš noteikti nezinās, biju kļūdījusies. Viņš ļoti pareizā vācu valodā protams, ar akcentu, man pastāstīja, ka ir vācu valodas skolotājs. Tad man bija brīnums, ko viņš te meklē. "Pēc institūta beigšanas mani iesauca obligātajā kara klausībā, jo mūsu institūtam nebija kara katedras." Tālāk viņš turpināt sarunu nevarēja, jo vagona gaitenī kāds sāka staigāt. Pēc kāda laiciņa viņš garāmejot man caur restēm iemeta klēpī dažas cigaretes. Es cigaretes tūlīt noslēpu kabatā un vienu ar lielu baudu izsmēķēju, jo šī cigarete bija labāka nekā tās kas man bija iedotas līdzi no Rīgas cietuma atvadām. Vilciens pieturēja, bija kāda stacija, kurā vilciens stāvēja 10 minūtes vai pat ilgāk.

Kad vilciens atkal sāka braukt, mans sarunu biedrs pēc kāda laiciņa pienāca un iedeva man trīs paciņas bulgāru cigarešu "Šipka". Viņš esot nupat stacijā speciāli man tās nopircis, labāku neesot bijis. Biju ļoti pateicīga viņam par laipnību. Tad viņš man vāciski izstāstīja savu biogrāfiju: esot no Baku azerbaidžānis, vārdā Ruslāns, 25 g.v., neprecējies. Tālāk viņš sāka stāstīt par to cik pretīgi ir kalpot krievu armijā, bet ka nekā nevarot darīt. Par latviešiem viņš esot daudz laba dzirdējis, dažus savā mūžā nedaudz pazinis, studiju gados tikušies dažādās sporta spēlēs.

Varēja just, ka viņš grib daudz ko teikt, ko nedrīkst un kas varētu viņam kaitēt. Pienāca viņa maiņas stunda, un viņam bija jāiet uz savu vagona daļu atpūtā. Nāca kāds cits, kam galīgi neinteresēja, kādus cilvēkus vadā šurp un turp. Pa etapu Padomju savienībā cilvēki ceļo mūžīgi un visos virzienos, vienīgi valsts svētkos un jaungada naktī, jādomā, uz sliežu ceļiem visi restotie cietumnieku vagoni stāv tukši. Visbiežāk ceļo grūti savaldāmie, zagļu kategorijas pārstāvji. Tie ir cilvēki, kam nekas nav svēts, un, kad nometne noticis kāds starpgadījums, visbiežāk kāda slepkavība, notiek tuvāko draugu izšķiršana, un tos, sadalot grupiņās, aizved uz citu nometni, lai dzīvo starp svešiem. Bet arī svešie ar laiku kļūst draugi un atkal var noorganizēt kādu ievērības cienīgu notikumu, jo citādi dzīve nometnēs kļūtu garlaicīga.

No rīta Ruslāns vēlreiz pienāca pie mana restotā būra, klusā balsī, lai neviens nedzird, pateica man kādu adresi Baku pilsētā, lūdza, lai nekā nepierakstu, bet lai to galvā atceros, jo viņš gribētu ar mani pēc manas atbrīvošanas sarakstīties, pie tam vācu valodā, jo tur mājās viņam neesot neviena, ar ko vāciski sarunāties, bet viņam ļoti patīkot vācu valoda.

Novēlēja man izturību un veselību, tad Ruslānam bija jāiet, jo citādi viņam varētu celties nepatikšanas, ja kāds pamanītu, ar ko viņš runājas.

Pēc nedaudzām stundām bijām Kirovā. Atkal kā parasti izsaukšana pēc vārdiem, kuri uzrakstīti uz lielām dokumentu aploksnēm trekniem, labi salasāmiem burtiem. Aplokšņu tiešām bija liela kaudze - manējā visbiezākā. Ejot pāri sliedēm uz automašīnu, mantas jānes katram pašam. šoreiz Ruslāns bija nozīmējis vienu kareivi, kas nesa manu koferi. Ruslāns bija virsseržants un nevarēja pats tādu greznību atļauties.

Kirovas cietums atkal bija labs un patīkams cietums. Te pat nebija tradicionālo dzelzs vārtu. Vārti bija koka, pagalms zaļš, ap visām puķu dobēm zemi koka stabiņu žodziņi. Žodziņi nokrāsoti koši zili, par gaumi šoreiz nerunāsim, bet skats bija visai interesants. Aiz zilajiem žodziņiem zaļa zālīte un raibas puķes. Abās ceļa pusēs barakas, pie barakām ziedēja ceriņi, nekur nekādu mūra ēku, vienkāršas koka barakas, krāsotas gaiši zilā krāsā ar sarkaniem un zaļiem greznojumiem. Skatījos un priecājos, kur tik trakas krāsas, gluži kā bērnu bilžu grāmatās. Nav svarīgi kā, galvenais bija panākts, cietums neizskatījās pēc cietuma, bet gan pēc gada tirgus balagāna. šo balagāna iespaidu vēl pastiprināja pie kādas barakas kreisajā ceļa pusē pienaglotais satīras dēlis ar nosaukumu "Kpokodil". Te tiešām krāsas nebija žēlotas un viskošākās bija kopā liktas tā, lai redz, sak, te tak mākslinieks strādājis. Aiz barakām bija kāda lielāka ēka, atdalīta ar augstu žogu. Uz to mani veda. Pa koka kāpnēm uzveda II stāvā, atvēra pavisam maziņai kamerai durvis. Mani ielaida. Kamerā neviena nebija, bet vietas bija diviem, tur stāvēja viena divstāvu gulta. Nepagāja ne 10 minūtes, kad kreisajā pusē kāds pie sienas klauvēja. Laikam kādam nabaga velnam garlaicīgi, nevar nekad zināt, kas aiz sienas mīt, piesitu pretī. Tad dzirdēju no loga puses balsi, mans kaimiņš sauca, lai es pienākot pie loga. Logam bija tikai parastās dzelzs restes priekšā, nekādu dēļu, nekādu sietu. Balss sacīja, lai es tuvāk pienākot pie restēm. Uzkāpu gultas otrā stāvā, lai tiktu klāt pie restēm. Tad balss sacīja, tagad esot jāiepazīstas, lai es izbāžot roku caur restēm. Es izbāzu ar', tikai nevarēju saprast, kam tas vajadzīgs. Nebija ilgi jādomā.

Manai rokai pārkrita pāri stipra aukla, kuras galā bija piesiets sakaltušas maizes bumbulis svaram. "Tagad velc," balss pavēlēja. Vilku ar', un kāds pārsteigums - pie auklas ar citu auklu bija piesieta cigarešu paciņa. Pateicu paldies. Aukla, cik pēkšņi parādījusies, tikpat pēkšņi pazuda. Es tikai pajautāju, kā viņš zina, ka es smēķēju. Uz to viņš: "Visas smukas meitenes smēķē." "Kā Jūs varat zināt, kāda es izskatos?" Viņš esot mani ar spoguļa palīdzību apskatījis. Te bija mana kārta brīnīties kā cietumā var būt spogulis, tad atcerējos, ka šeit, ienākot cietumā, vispār mantas starpniekiem nepārbaudīja. Savādi ir šie krievi, kuri mūžīgi dzīvo cietumos. Es ne mirkli nešaubījos, ka mans kaimiņš piederētu kādai citai kategorijai, jeb būtu pirmo reizi cietumā. Vismaz trešo jeb ceturto reizi viņš bija šajos apstākļos. Tāda ir viņu dzīve un cietuma romantika. šie tipi ir līdz galējībām rupji, nesavaldīgi, pat bīstami, tai pašā laikā sentimentāli un nesavtīgi. Ja viņam acumirklī iepatiksies kāds draugs jeb sieviete, viņš, ne mirkli nešaubīdamies, atdos pēdējo, kas viņam ir, nedomājot, vai viņam kas par to būs. Paši viņi to sauc par devīgo "krievu dvēseli." Tie nav tukši vai skaļi vārdi. Krievu dvēsele ir patiesa, izšķērdīga, viesmīlīga, līdzjūtīga, ja ir runa par vienkāršo krievu cilvēku.

Varbūt jau rīt viņš diedelēs no citiem pussmēķētas cigaretes galu, tas ir ļoti iespējams. šodien viņš atdod veselu paciņu, tikai tādēļ, ka tas viņam dara prieku. No manām pārdomām par krievu dvēseli mani iztraucēja atslēgu žvadzēšana un soļu troksnis. Tas apstājās pie manām durvīm. Pie manis ieveda divas sievietes, viņas tikko ieradušās no kāda cita etapa vilciena. Es attapos teikt: "Šeit ir tikai divas gultas." "Gan jau sagulēsit kaut kā visas trīs." Es paliku nesaprašanā un durvis aizvērās. Tikko sākām iepazīties, durvis atkal atvērās un ieradās cietumuzraudze, sieviete. Līdz šim te biju manījusi tikai vīriešus. Uzraudze, gandrīz iekšā ienākusi, klusā balsī, lai blakus kamerās nevarētu sadzirdēt, jautāja: "Meitenes, vai jums kādai nav kādas drēbes ko pārdot, es rīt no rīta varētu atnest cukuru, baltmaizi, speķi, ko vēlaties no pārtikas." Es galīgi apjuku, kaut ko tādu es vēl nebiju redzējusi, ka cietuma uzraudze meklē no apcietinātiem drēbes pirkt. Kamēr es apstulbusi neticīgi uz šo uzraudzi lūkojos, viņa turpināja: "Nebaidieties, par visu samaksāšu pēc vienošanās, te uz vietas redziet, pie mums nav ne adītu jaciņu, ne vilnas lakatiņu, nekā nevar dabūt. Man protams nekā tāda nebija, ko viņa vēlas. Lakatiņi, kurus man atvadoties iedāvināja, bija lietoti un ne tādi, kādu viņai vajadzēja. Toties pavecākajai sievietei, kura nupat te bija ieradusies, bija adīta importa jaka, kura cietuma uzraudzei gaužām patika. Darījums tomēr neiznāca, jo uzraudze ļoti lēti gribēja, un viņas vienkārši nevarēja vienoties par cenu. Uzraudze apvainojusies aizgāja.

Tagad varējām iepazīšanos turpināt. Vecākajai, kura nupat tirgojās ar jaku, bija krietni pāri sešdesmit gadiem. patukla, ļoti izdarīga un savam vecumam neatbilstošām veiklām kustībām. Labi ģērbta. Varēja redzēt, ka visas drēbes, kas viņai mugurā un somā, dabūtas par "blatu", ļoti labas kvalitātes un gaumīgās krāsās. Kad pajautāju, par ko viņa sēž, viņas atbilde mani ļoti pārsteidza. Viņa atbildēja: "Par hiromantiju." "Un uz cik?" "Septiņi gadi man tika, jo man šī ir otra reize par to pašu pantu." "Es nemaz neesmu dzirdējusi, ka par hiromantiju arī kādu tiesā." "Un kā vēl! Es tak saku, otru reizi esmu jau iekšā, biju pārāk populāra kļuvusi, daudzām smalkām dāmām biju vajadzīga."

Otra jaunākā iemītniece piezīmēja: "Bet jūs tāču varējāt pati sev to iepriekš izzīlēt un aizbraukt prom svešā vietā, kur neviens nepazīst, Krievzeme tik liela." Es arī biju tādās domās, ja prot pareģot nākotni citiem, kādēļ vispirms ne sev? "No likteņa, meit, nekur neizbēgsi," gudri atbildēja hiromante. Pa to laiku es labi apskatīju jauno runātāju. Viņa bija satraucoši skaista, precīzāk izsakoties viņu varētu uzskatīt par mežonīgi skaistu. Viņai bija ogļu melni, gari mati, sapīti resnā pīnē, kura kā čūska gulēja uz muguras. Uzacis tāpat ogļu melnas, tik interesanti izliektas, kādas varētu ieraudzīt tikai uz teātra skatuves, ja kāds veikls grimētājs tādas uzzīmētu. Kā noskaidrojās, viņa bija osetīniete. Tādēļ arī sejas krāsa bija tumšāka nekā parastās baltās sejas, un vissatraucošākās bija viņas acis. Ilgāk skatoties viņai acīs, man kļuva it kā neērti, it kā baiļu sajūta radās. Tās bija ļoti melnas un garo skropstu ēnā izskatījās nedabīgi lielas, brīžiem draudīgas. Un lai gan man bija bailes no viņas acīm un jutos kā nabaga trusītis, kuru uzlūko čūska pirms maltītes, es nevarēju uz viņu neskatīties, jutu, ka pret savu gribu, ik pa laiciņam, tvēru mirkļus, lai zagšus uz viņu palūkotos, tajos brīžos, kad viņa kārtoja savas mantas. Pirmajā brīdī, kad biju tik ļoti viņas mežonīgā skaistuma aizgrābta, man pat neienāca prātā uzzināt, par ko viņa notiesāta.

Pienāca vakariņu laiks, atvērās lodziņš, un divi laipni puiši, kā redzams, apcietinātie, smaidīdami piedāvāja zivi. Domāju, viņi te jokus taisa, izdomājuši kaut kādu karātavu humoru - tādām, kuras te šodien ir pirmo dienu, visu varēs iestāstīt. Neaprakstāms bija mans izbrīns, kad piegāju pie lodziņa un saņēmu alumīnija bļodā skaistu gabalu vārītas mencas. Par zivi biju ļoti priecīga: "Tikai žēl, ka maizes nav ko piekost," savas domas biju pateikusi skaļi. "Ko, maizes nav, tūliņ būs!" Puisis aizskrēja un pēc mirkļa bija ar maizi klāt. Vairākas reizes pateicu paldies. Ēdu un slavēju: "Kur te Kirovā, tik tālu no ūras, tāda laba zivs gadījusies, pie mums Rīgas cietumā tikai galvas un asakas deva."

Manas kameras biedres arī atzina, tas esot retums, ka cietumā tik labu zivi dod. Ēdām, pirkstus laizīdamas, asakas sūkādamas. Maizi es sadalīju, lai visām būtu apmēram vienādi. Tad lodziņš atvērās un puiši jautāja, vai mēs papilddevu negribot, zivs esot palikusi pāri. Mēs visas trīs reizē iesaucāmies sajūsmā, ka gribam. Es vēl pajautāju: "Kas jums šodien te par svētkiem, ka tik labi dod ēst?" "Nav nekādu svētku, tas jums smukām meitenēm no mums, Kirovas puišiem." To sacīdams, puisis pasniedza pa lodziņu pilnu bļodu ar zivs gabaliem. Skaidrs, ka mēs visas smaidījām un bijām priecīgas. "Dod, Dievs, tev veselību", vecā tante novēlēja. Lodziņu aizvēra, bet mēs mielojāmies un nebeidzām slavēt labos puišus. "Savāds cietums", nospriedu. "Nekur neatļauj cietumniekiem izdalīt ēdienu citiem apcietinātajiem. Te viņiem liela brīvība." Jā", atzina abas sievietes, "citur tā nemēdz būt". "Un Gorkijas cietumā es neviena apcietinātā pa četriem gadiem neredzēju", piebilda melnacainā.

"Kā tas ir - neredzējāt, jūs taču negribēsit teikt, ka četrus gadus vieniniekā sēdējāt.", Jā, vieniniekā." Kā, vai tik ilgi vilkās izmeklēšana?" "Nē, sēdēju pēc sprieduma. Man kamerā bija ienesta šujmašīna, es sēdēju viena un šuvu, jo man bija spriedumā teikts, ka pirmie četri gadi jāsēd cietumā. Četri gadi pagājuši, un mani tagad sūta pa etapu uz darba nometni."

"Ak tu raibā pasaulīte, kas tik viss nav jādzird!" Cietumā ar šujmašīnu, kaut kas tamlīdzīgs vēl nebija dzirdēts. "Vai ilgi jums vēl atlicis sēdēt?"

"Pietiekami ilgi, lai no šejienes izietu kā vecene. Man piesprieda 15, tagad man ir 29 gadu kad apcietināja bija 25."

"Par ko?"

"Par slepkavību," viņa vienkārši pateica. "Un kas tas bija, kam jūs nolēmāt nāves sodu?"

"Kam tad citam, ja ne vīrietim. Nebūtu jau bijis man spriedums tik bargs, ja tas nelietis būtu civilais bijis, bet man par nelaimi viņš bija virsnieks," viņa piezīmēja un smagi nopūtās.

"Jā, jā, par civīlo būtu kādi septiņi vai astoņi gadi," es līdzjūtīgi iestarpināju.

"Nekādā ziņā vairāk par desmit," melnacainā pievienojās.

Pēc kāda brīža melnacainā sāka interesēties, kas tā hiromantija īsti ir. Vecā viņai izskaidroja, ka viņa zīlējot pēc zvaigznēm, pēc rokas līnijām un vēl visādas zināšanas viņai esot. Skaidrs, ka melnacainā gribēja izmantot tādu izdevību un lūdza, lai vecā viņai pazīlē. Hiromante aizrunājās, ka te kamerā esot slikta gaisma un viņai esot vāja redze. Tā nekas no zīlēšanas neiznāca. Parunājām vēl par šo un to, kamēr pienāca laiks iet gulēt. Vēl atlika izlemt, kā mēs visas gulēsim. Tur nekā daudz nebija ko domāt. hiromantei bija jādod gulta vienai, jo ar viņas izmēriem viņai vesela gulta bija vajadzīga. Mēs abas tievās varējām sagulēt vienā gultā. Es gan jutos drusku neveikli, kā es iešu ar svešu sievieti vienā gultā, vēl ienāca prātā, ka viņa ir slepkava. Melnacainā mani paskubināja, ka neesot ko ceremonijas taisīt, jāguļ tā, kā iznāk. Viņa aizmiga ātri stiprā, veselīgā miegā, es nevarēju un nevarēju aizmigt, gulēju mierīgi un domāju visādas domas, kaut kad uz rīta pusi tomēr aizmigu. Redzēju sapņos trakus murgus. Biju it kā kādas burves varā, burve bija veca, bet viņai bija lielas melnas acis ar jaunavīgu degsmi skatā. Mani uzlūkojot, viņa nolaida plakstus, un skropstas kā žalūzijas līdz pusei sedza redzokļus. Tad viņa pavēlēja man skatīties sev acīs un, jo es ilgāk skatījos, jo tur interesantākas lietas redzēju, tieši tā, it kā es skatītos televizorā. Es viņas acīs redzēju daudz ko tādu, ko domādams nevar izdomāt. Kad biju diezgan ilgi visādas vīzijas viņas puspievērtajās acīs saskatījusies, viņa man sāka dot pavēles. Visas pavēles neatceros, bet skaidri atceros, ka viņa man lika savicināt rokas un lidot pa gaisu mēnesnīcas naktī. Es burvei paklausīju, savicināju rokas un strauji kā helikopteris cēlos gaisā. Lai cik augstu arī gaisā pacēlos, viņas acis visu laiku bija man priekšā, reizēm kļūdamas vēl lielākas ar īpašu luminiscējošu, zeltam līdzīgu atspīdumu zem lielajiem skropstu vēdekļiem. Tad sāka spēlēt arvien skaļāk īpatnēja kosmosa mūzika, kaut kas līdzīgs avangardiskam džezam, bet bez noteikta ritma, kamēr pārgāja klaboņā. Kad atvēru acis, sapratu, kas tur klab cietumsargs staigāja pa gaiteni un; ar atslēgām sitot pret durvju dzelzs apkalumiem, skaļi sauca, "Podjom, podjom, podjom!" Mana blakus gulētāja veikli izlēca no gultas, es gulēju sienas malā. Viņas melnā bize bija izirusi un viļņainie mati gandrīz apsedza visu muguru, bet likās, ja matus attiecīgi izpurinātu, tie varētu nosegt visu viņas augumu. Manuprāt viņai vajadzēja tievākai kļūt, tad viņa būtu pēc Eiropas skaistuma jēdziena derīga konkursam, bet pēc krievu gaumes viņai it kā nedaudz pietrūka tukluma.

Krieviem tievas sievietes ļoti nepatīk. Melnacainā tomēr visiem cietuma uzraugiem ļoti patika. To varēja spriest kaut vai pēc tā, ka iepriekšējā pēcpusdienā un šajā rītā ik pa brīdim atslēdza durvis, pāris vīriešu uniformās iestājās durvis, skatījās uz melnacaino brīnumu un kaut ko tērzēja. Valodas par to, ka ceturtajā kamerā ir rets eksemplārs, laikam ātri izgāja pa visu cietumu, jo, darba laikam sākoties, jau tūliņ pēc brokastīm ieradās augstākā cietuma administrācija aplūkot jauno "eksponātu". Atslēdza kameras durvis, tajās parādījās četri virsnieki iekšlietu ministrijas mundieros. Durvis bija par šaurām visiem četriem, divi pat pārkāpa pār kameras slieksni, ienāca iekšā lielo retumu tuvāk aplūkot. Viņi, it kā lietišķi būdami, pajautāja, cik jau ir nosēdēts, cik atlicis, vai viņai pēc tiesas dots darbs cietuma kamerā un tamlīdzīgi. Tad nogrozīja līdzjūtīgi galvu, par to ka viņai vēl tik daudz jāpavada ieslodzījumā. "Nabadzīte", viens vēl noteica aizejot.

Bet es pie sevis nodomāju: tā, kura nav skaista un kurai ne par ko piespriež 15 gadus un kam vēl mazi bērniņi paliek mājās, tā nav "nabadzīte", tā ir bīstama noziedzniece, šī "nabadzīte" cilvēku nogalinājusi, bet visi viņu žēlo. Ne jau viņas dēļ cietuma kungiem sirdis sasāpējās, bet gan sevis dēļ, apmēram tā kā tam medniekam, kam labi noskatīts medījums aizskrien garām.

Atkal viens tēvainis atvēra lodziņu. "Vai tad vēl nav beiguši brīnīties", sāku jau dusmoties. "Uz pastaigu gribat?" tas jautāja. "Ja iesit, tad gatavoties!" "Protams, ka iesim," es nosaucu, bet lodziņš jau bija aizvēries.

Uz pastaigas lauciņu mūs veda ļoti vecs uzraugs. Viņš lika atvērt vēl divas kameras, no kurām iznāca kādas septiņas ieslodzītās, un mēs gājām visas reizē. Vecais nemaz neblenza uz melnacaino, 1ikās, ka viņš vispār nekā neredz. Viņš mūs veda gar garu žogu, kas laika gaitā bija kļuvis pelēks un bija pretstatā košajām sētiņām cietuma galvenajā pagalmā. Pienācām pie nelieliem vārtiņiem žoga vidū, kuri no ārpuses aizbīdīti ar pamatīgu dzelzs aizbīdni, tam cauri vēl izvērta piekaramā atslēga. Kamēr uzraugs slēdza vārtiņus, es sadzirdēju aiz sētiņas balsis, un liels bija mans pārsteigums, ka mūs visas ieveda sētiņā, kurā bija jau kādas desmit sievas. Dažas staigāja, dažas tupēja turpat zemē, bet visas dzīvi sarunājās. Izrādījās, visas bija savestas no dažādām kamerām. Tādas lietas nekad nekur nenotika, un tas vispār bija pretēji instrukcijām. Atcerējos Rīgas centrālcietuma pagalmu, tur bieži gadījās, ka sargi kaut kur veda ieslodzītos. Kad veselu kameru pilnā sastāvā veda uz pirti, tad tos, kuri gāja pretējā virzienā un kurus veda vai nu no dežūras telpām uz kameru vai no ārsta izmeklēšanas, visus nostādīja ar seju pret sienu tā, ka deguns gandrīz spiedās pie mūra. Tik ļoti tur baidījās, ka kāds varētu ieraudzīt kādu pazīstamu, radu vai draugu. Dažreiz pat pavēlēja iet atpakaļ, noslēpa aiz durvīm, kamēr citi pagāja garām.

Šeit, lai nebūtu jāvadā katra kamera atsevišķi, tas prasītu veselu dienu laika, visas saveda kopā, lai pļāpā cik uziet, nevienam nebija žēl. Lai ietaupītu dārgās minūtes un lai vairāk uzzinātu, profesionālās cietuma iemītnieces ātri apjautājās: no kurienes tu nāc", "uz kurieni tevi ved". Šī steiga ievākt maksimālo daudzumu informācijas nebija veltīga, jo visur viņām bija draudzenes, un šeit bija tā vieta, kur varēja uzzināt, kura draudzene tikusi brīvībā, pēc cik ilga laika atgriezusies apcietinājumā, pa kādu etapu uz kurieni aizvesta, kādus pārkāpumus paspējusi izdarīt, cik reizes karcerī bijusi. Pats svarīgākais bija izdibināt, kas ar ko kopā ēd, jo tad varēja zināt, kādas viņām attiecības, intīmās neizslēdzot. Mums trim nebija nekādas "piekrišanas", jo mēs nepiederējām pie īstās kategorijas, bez tam nācām no cietumiem, bet nevis no nometnēm, un nekādu ziņu no mums iegūt nevarēja.

Tikai ar vienu sievieti iepazinos šajā tirgus laukuma raibajā drūzmā. Tā bija par slepkavību un sen jau notiesāta. Viņa bija braukusi pa etapu no savas nometnes, kura atradās tālu Urālos, uz dzimto pilsētu Dņepropetrovsku kā lieciniece uz tiesu kādā citā prāvā. Viņa man pastāstīja, ka Urālos, Permas apgabalā ir speciāla nometne, no kuras viņa pati bija. Tā ir Berezņikos, un šajā nometnē ievietotas tikai sievietes, kas sodītas par slepkavību. Attapos pajautāt, vai viņu tur daudz.

"Mazliet pāri tūkstotim," viņa paskaidroja.

"Interesanti, vai tur arī no Latvijas kāda ievesta?"

"Jā, ir gan divas, viena ļoti inteliģenta dāma no Rīgas." Viņa to pateica ar zināmu lepnumu, ka viņai tas ir zināms un ka viņa var pat vārdu nosaukt.

"Zinu, zinu," es atsaucos. "Esmu par to prāvu dzirdējusi. Diezgan mistiska lieta, un it kā īsti nemaz neesot vaina pierādīta."

"Viņa saka, ka nav vainīga," mana sarunu biedre uzsvēra vārdu "nav".

"Bet noslepkavotā vīrieša māte tiesā uz viņu norādījusi ar pirkstu un pieprasījusi viņai nāves sodu," viņa piebilda.

"Tā tas bija. Cilvēki, kuri bija bijuši tiesā, teica to pašu, bet pie skaidrības neviens netika. Tie, kuri pazīst apsūdzēto, visi kā viens saka, ka viņa nevar būt vainīga un ka viņai esot piesolīta liela naudas summa, lai viņa uzņemas vainu un it kā viņa beidzot bijusi ar mieru. Pēc tam nav jābrīnās, ka noslepkavotā vīrieša māte kliedz un prasa nāves sodu, jo mātes jūtas jāsaprot, viņai būtībā ir vienaldzīgi, kāds cilvēks ir viņas priekšā, ja jau tiesā saka, ka ir vainīga, tad nāvi pret nāvi."

"Man tās rīdzinieces ļoti žēl, viņa vienmēr turas atsevišķi no visiem, ne ar vienu nedraudzējas, vienmēr tāda bēdīga, var redzēt, ka cilvēks cieš un ka ir kaut kas ne tā kā citiem." Runātāja nopūtās , tad turpināja:

"Pie mums ir daudzas no inteliģentās sabiedrības, ir pat viena baletdejotāja kura nocirta galvu savam mīļākajam par neuzticību. Galvu uzlika uz šķīvja, pati aiznesa uz miliciju un paziņoja: "Ja viņš nav man vienai, tad nebūs nevienai.""

"Nezinu, cik jūsu baletdejotāja ir inteliģenta, bet temperamentīga gan laikam ir," piebildu, lai neizrādītu, ka būtu pārāk šokēta ar tādiem stāstiem. īstenībā bija citādi, es to visu uzreiz iedomājos savā acu priekšā, vēl siltu galvu uz šķīvja ar asins peļķīti pie kakla, un man sametās nelaba dūša. Un to esot izdarījusi inteliģenta baletdejotāja! Man bija neērti viņai jautāt, ko viņa pati nositusi, nodūrusi, jeb nožņaugusi. Es tikai pajautāju: "Vai nav tomēr lielajam vairumam slepkavību par iemeslu greizsirdība, es domāju sieviešu vidū."

"Ir greizsirdība, ir galējs izmisums, ir tādas, kas savas vīra mātes nositušas, bet ir arī bērnu slepkavas. Mēs ar tādām kuņām nedraudzējamies, kuras vīrieša dēļ nogalina savus bērnus no iepriekšējiem vīriem. Vīrietis paliek vīrietis, bērns ir bērns, katram sava vieta." Pēdējos divus teikumus viņa izteica ļoti skaļi, tad turpināja:

"Lai es savu bērnu slīcinātu kāda nelieša dēļ! Viņi visi ir garāmgājēji. Lai mani tad suni apčurā." To sakot, viņa bija patiešām uztraukta, acīmredzot gādīga māte un saprātīga sieviete bija viņa pati. Tad viņa sāka stāstīt par sevi. "Man arī tāds pats garāmgājējs bija uzkūlies. Sākumā nekā nezināju. Atbrauca no citas pilsētas. Virsnieks, likās ļoti godīgs, kluss cilvēks. Viņš apmetās dzīvot gala istabā, mana tēva brāļa namiņā. Es toreiz biju "izdodamā" vecumā. Viņš, mani noskatījis, kādā svētdienā atnāca ar vīnu uz mūsu mājām mani bildināt. Visi radi priecīgi, mani pie virsnieka izdevuši. Nodzērām kāzas, dzīvojām nekas. Pēc gada piedzima puika, vēlāk meitenīte. Veci ļaudis mēdz teikt, ka nevajagot precēt cilvēku no svešas puses, nekad nekā nevarot zināt, kādi velni viņā mīt. Tā arī bija šoreiz, kaimiņi aizvien biežāk sāka man atvērt acis, lūk tā un šitā, redzēts tur un tur. Viņš bieži nebija naktīs mājās. Uz manu jautājumu: "Kur tu biji," atbilde vienmēr viena. "Kara noslēpums." Ko es tur vairs! Kādu rītu mans Koļa paģirās guļ un nemostas, visu nakti kaut kur bija dzēris. Te puika, viņam jau bija divi gadi, piegājis pie krēsla. Uz krēsla gala karājas vīra mundieris. Puika, iegrūdis mundiera kabatā roku, izvelk divas vēstules, viena pagalam saburzīta, otra pavisam svaiga. Saucu puikam: neaiztiec, tas papas, nav brīv papas papīrus aiztikt. Tad mani, kā nelabais, kaut kas velk klāt paskatīties. Paņēmu rokā aploksni, izņēmu vēstuli un fotogrāfiju, skatos, glīta sieviete ar diviem puisīšiem klēpī. Sāku lasīt, nevarēju saprast. Jo tālāk lasīju, jo mazāk sapratu. Neizturēju un, neizlasījusi vēstuli līdz beigām, apgriezu otru pusi. Tur: "Skūpstu, tava sieva Ņura." Nu, man acis aizmiglojās asarām, un sāka rasties nelabas aizdomas. Noslauku acis un sāku atkal no gala. Tā un tā stāv rakstīts: Vai tavi manevri nebūs jau beigušies, cik ilgi es tevi lai gaidu, ceturtais gads būs pagājis, naudu ar tu man tik maz sūti, kā lai mēs te iztiekam. Paldies vismaz, ka tu mani neaizmirsi manā dzimšanas dienā un atsūtīji skaisto dāvanu, saktiņu ar rubīniem." Sieviete atvilka elpu, tad turpināja: "Man pārskrēja karsts pāri mugurai, es kā dzelta uzlēcu kājās paskatīties kumodes atvilktnē. Un patiešām mana vienīgā piemiņa no mirušās mātes, saktiņa ar diviem maziem rubīniņiem bija nozudusi. Paskatījos uz gulošo paģiraino vīru, no viņa nāca sapuvušas zivs un pārdeguša alkohola dvinga. Šinī brīdī viņš man izlikās tik pretīgs, kādu es viņu vēl nekad nebiju redzējusi. Tad man uznāca nepārvarams naids par to, kā viņš mani pievīla, par to, ka, būdams citai pielaulāts, mani apprecēja, par visām naktīm ar "kara noslēpumiem" un beigās vēl par manas mātes piemiņas lietiņu. Paskatījos pa logu, kur ir puika; tas spēlējās pagalma otrā galā pie smilšu kaudzītes, mazā gulēja šūpulī. Izskrēju ārā pie lieveņa, tur mēs parasti malku skaldījām, paķēru cirvi, nekā nedomādama, izņemot to, ka es šo izdzimteni nīstu, pieskrēju pie gultas un gulošam iecirtu cirvi kaklā. Viņš pat nepakustējās. Es ne mirkli nevarēju vairs istabā palikt, man bija šausmīgas bailes uz gultas pusi paskatīties. Ātri izrāvu bērnu no šūpuļa, pagalmā paķēru puiku padusē, izmetos kā vajāta pa vārtiņiem taisnā ceļā uz miliciju. Kad ieskrēju milicijas telpā, biju pagalam nokususi, nekā nesapratu, kas ar mani notiek, apsēdos, pati neatminu uz kā, un sāku kliegt: "palīgā". Uztraukumā nekā cita izdomāt nevarēju, pagāja labs brīdis, kamēr atjēdzos, tomēr nekā sakarīga pateikt nespēju. Atsauca vietējo feldšeru, tas kaut ko iešļircināja, un es visu izstāstīju."

To pateikusi, viņa apraudājās, tik ļoti viņa vēl tagad pārdzīvoja toreiz notikušo, lai gan vairāk nekā gads pagājis. "Pie kā bērni palika?" es pajautāju, aizdedzinādama cigareti. Man drebēja rokas, tik ļoti viņas stāsts bija satraucis.

"Bērniem, paldies Dievam, ir labi, tie ir pie māsas, viņa mīl bērnus. Tagad, kad biju dzimtajā pusē, man bērnus atveda parādīt, lieli izauguši," viņa atkal noslaucīja asaras. "Man vēl bija jābrauc liecināt par mana bijušā garāmgājēja grēkiem, viņi ar pāris drauģeļiem kādā noliktavā bija dokumentus viltojuši, lai būtu par ko dzert."

"Cik jums piesprieda?"

"Tiku cauri ar 7 gadiem, tomēr dzimtā pilsētā katrs zina un pazīst mani no skolas sola, zina, ka nekāda nozieguma nebūtu pastrādājusi, ja nebijis šis garāmgājējs no svešas puses. Man nāca par labu tas, ka viņam no armijas štāba pienāca pagalam slikts raksturojums. Tas nelietis bija sariebis uz visām pusēm tā, ka tālāk vairs nebija kur."

Pastaigas laiciņš bija domāts staigāšanai, lai muskuļus izkustinātu, bet, šī traģiskā stāsta aizrautas, mēs nemanot bijām apsēdušās zemē ar mugurām pret žogu. Tagad, kad radās vēlēšanās mazliet izkustēties un pastaigāties, sargs atslēdza vārtiņus un svinīgi paziņoja, ka pastaiga beigusies. Nekā darīt, salikām rokas uz muguras, tas jau ir iedresēts no cietuma pirmajām dienām, ka cietuma teritorijā citādi pārvietoties nav atļauts kā tikai ar rokām, saliktām uz muguras, un sākām zosu rindā virzīties uz izeju. Man reiba galva, nezinu, vai no šausmu stāsta, vai no svaigā gaisa. Pusdienās iedeva tīri ciešamu viru. Ēdienu dalīja tie paši jautrie puiši.

Pēc pusdienām melnacainā pielauza hiromanti zīlēt. Man šī zīlēšana likās diezgan neveiksmīga, un es stipri apšaubīju viņas zīlēšanas spējas. Lai neaizvainotu "zilēšanas speciālisti", es arī pašāvu savu roku uz priekšu, sacīdama: Lūdzu, pie viena paskatiet, kas mani gaida." Viņa paskatījās un pateica, ka man ap 1970. gadu sagaidāma atkal apcietināšana, es tam ticēt negribēju, un man pārgāja jebkura vēlēšanās vēl zīlēt.

Atvērās lodziņš, un kāds vēl līdz šim neredzēts uzraugs nosaucās: "Vai te ir kāda, kura gribētu nākt uz sargu būdu grīdu mazgāt?" Es pieteicos. Tādu izdevību nekad nevajag laist garām. Sargu būdās var tikt pie mantas, tur var gadīties kāds «zīmuļa gals sērkociņa garumā, vai arī kāda šujamadata, vai arī gabaliņš žiletes. Cietuma dzīvē šīm mantām ir liela vērtība, tās der arī kā maiņas priekšmeti. Sargs mani noskatīja no galvas līdz kājām ar vērtējošu skatienu, vai es deru, tad pajautāja drošības dēļ, cik man gadu piespriesti.

Steidzos atbildēt: "Četrus iedeva, viens jau nosēdēts, trīs palikuši."

"Labi," viņš teica, "iesim." Paķēru adīto jaku, it kā iepriekš zinādama, ka tā būs vajadzīga, un sekoju uzraugam. Tas mani veda atkal cauri koptajam cietuma dārziņam, kur strādāja apcietinātie vīrieši "dārznieki." Tie, kā jau tas tur pieņemts, tūliņ prasīja, kā sauc un, kaut vai garāmejot, gribēja iepazīties, jo viņi to nevarēja zināt, ka es neesmu no viņu šķiras. Tikai, kad biju izgājusi pagalmam cauri, nevienam neatbildējusi, dzirdēju kādu nosakām: "Tā nav mūsējā." Uzraugam tas likās ļoti pa prātam, un viņš man pajautāja, no kurienes es esot. "No Rīgas." "Kur tāda Rīga?" "Pribaltikā," es paskaidroju. "A, zinu, zinu."

"Nekā tu nezini," es pie sevis nodomāju.

Grīdas mazgāšana bija ļoti veiksmīga. Ūdens man bija jānes pa gaiteni no būdas otra gala, tur bija ierīkota virtuve, kur viesi, kas atbraukuši pie apcietinātajiem uz tikšanos, varēja gatavot ēst.

Arī tagad kāda sieviete veidoja no mīklas pelmeņus. Viņa automātiski man tūliņ pajautāja: "Uz cik gadiem, no kurienes, par ko." Es viņai tāpat dažos vārdos visu pateicu. Ilgi stāvēt un sarunāties nevarēja, kaut gan neviens mani nekontrolēja. Tādēļ gāju ūdeni mainīt pēc iespējas biežāk. Uzzināju, ka kāda māte atbraukusi, tepat netālu, pie dēla. Dēls pēc huligānisma panta par kaušanos notiesāts uz diviem gadiem. Sieviete nožēloja, ka nevar mani uzcienāt, jo pelmeņi ātrāk kā pēc stundas nebūšot gatavi.

Grīdu mazgājot, atradu dažas derīgas mantas. Visderīgākās no tām bija mazs spogulītis un divas matu sprādzes. Atkrituma groza pašā dibenā atradu sērkociņu kastīti, kurā bija gabaliņš lūpu krāsas. Tas bija vērtīgs ieguvums. Visas atrastās mantas atņemtas sievietēm, kuras ievestas uz izmeklēšanas kamerām, tur šādu mantu nedrīkst būt, toties notiesātiem nav tik stingri, to noteic vairāk uzraugu garastāvoklis.

Te Kirovā šķita, ka visiem uzraugiem ļoti labs garastāvoklis: nekliedza, nelamājās, uzticējās. Viņi visi bija ļoti apmierināti ar sevi. Tāpat cietumniekiem, redzot ka priekšniecība laipna, cilvēcīga, ir mazāk ļaunuma, un viņi kļūst mierīgāki, paklausīgāki. Salīdzinot ar citiem cietumiem, kur pat cietuma sienas šķiet nemiera pilnas, kur visi ir nervozi, satraukti, kliedz, lamājas, cērt durvis, te valdīja tāda kā miegaina atmosfēra. Likās, ka šajā miera oāzē nekad nekas nenotiek.

Kad aizgāju mainīt ūdeni trešo reizi, sieva man steidzās pretī, kaut ko baltu rokās turēdama. "Te, ņemiet, cukurs, manam dēlam pietiks, es viņam daudz atvedu no visa kā. Es tepat tuvumā dzīvoju. Jūs no tālienes." To viņa visu nobēra vienā elpas vilcienā. Papīra viņai nebija, cukurs lielos gabalos gulēja viņas sastrādātajās rokās kā bļodā. Nezināju, ko lai ar cukuru iesāku. "Ātri," viņa uztraukti sacīja, "ka kāds neuznāk, ņemiet." Nekas cits neatlika, ņēmu lielos cukura gabalus un metu sev aiz blūzes. Cukuru no miesas izolēja apakšsvārku plānā trikotāža. Cukura gabali grabēdami sakrita viens otram virsū, izveidojot pie jostas vietas lielu bumbuli. Pabīdīju gabalus pa labi, pa kreisi, tikmēr ūdens spainī bija pietecējis. Pateikusies par labo sirdi, gāju darīt savu darbu.

Biju jaku uzlikusi uz palodzes, tagad to steidzīgi uzrāvu mugurā, lai nebūtu redzami lielie bumbuli. Kustoties tie nejauki grabēja. Zem platās jakas nekā nevarēja manīt. Pabeigusi mazgāt grīdu, piesitu pie durvīm, kur sēdēja sargi. Nelāga doma iešāvās prātā, ja nu mani ņem un pārmeklē. Nosvīdu pie šādas domas. Bet te nevienam, izņemot mani pašu, prātā tas nenāca. Nonākusi kamerā, sameklēju lielu tīru kabatas lakatu, kurā iesēju cukuru. Piedāvāju pa cukura gabaliņam kameras dāmām, bet viņām tāda manta bija pašām. Tad atrotīju jakas piedurkni un parādīju savas pārējās trofejas. Vislielāko atzinību izpelnījās spogulītis.

Vēl vienu nakti pārgulējām tāpat kā iepriekšējo trijatā, tad no rīta agrumā mani pasauca ar mantām. Viņas palika kamerā vēl uz kādām dienām. Tas bija Kirovas cietuma etapa korpuss, kurā visi iemītnieki tāpat kā viesnīcā bija tikai uz nedaudz dienām līdz nākošam etapa vagonam.

Bija jau skaidrs, ka melnacaino osetīnieti kopā ar sievu, kura nosita vīru, vedīs uz Berezņikiem. Uz kurieni vedīs hiromanti, nebija zināms, jo jādomā, ka par hiromantiju atsevišķas nometnes nav un tuvākajā nākotnē nebūs.

Ejot atkal pa košo pagalmiņu, gāju, cik vien lēni varēju, lai pēc iespējas ilgāk paturētu acīs ziedošos ceriņus, košuma krūmus, puķes un visu pārējo. Te bija labi. Citur nebūs tik labi, tas bija skaidri zināms. Bijā žēl, ka te nevarēja ilgāk palikt. Atkal slēgtā arestantu automašīna, atkal sliedes, atkal restotais vagons, ap vagonu kareivji ar automatiskajiem ieročiem kaklā, pāris sunīšu pie īsas saites.

Šoreiz, šķita, restotā vagona būri nebija tik pārpildīti kā iepriekšējā reizē, lai gan manā būrī kādā stacijā, kur vilciens nedaudz minūtes stāvēja, ielika pusmūža lauku sievu. Sievai bija divi maisi ar mantām. Sieva bija par kaut ko ļoti noskaitusies un ar mani gandrīz nerunāja. Spriežot pēc izskata, varēja redzēt, ka viņa nesēž ilgāk par nedēļu. Mans secinājums izrādījās pareizs, jo viņa pēc kāda brīža izmeta: "Nelieši, neredz un nesaprot, ko likt cietumā. Kad tikšu pie izglītota izmeklētāja, gan pratīšu viņam visu apskaidrot." Jutu, ka te man nav ko iebilst, lai runā pati ar sevi. Tā bija labāk.

Pēc kāda laiciņa sieva sita pie durvīm un prasīja, lai viņu ved uz tualeti. Vagonā mucu neliek, bet izved uz attiecīgu vietu. Sargs pienāca, paprasīja, ko šī dauzās, tad vienaldzīgi papurināja galvu un paziņoja: "Nav pienācis laiks iet uz tualeti, jāgaida."

Sieva kļuva nikna, bez mitas lādējās. Nekas nelīdzēja. Tad sieva nolaida bikses un slapināja turpat kupejā uz grīdas. Man nebija ko teikt. Kad redzēju, ka viss slapjums pa grīdu tek zem mana kofera, ātri parāvu to prom, bet bija jau par vēlu, manam cūkādas koferim no slapjuma bija radies tumšs traips. Man uzreiz šī sieva kļuva pretīga, kā arī riebīgais tumšais traips uz čemodāna. Liku sievai, lai šī noslauka. Viņa parīvēja ar kaut kādu lupatu, divreiz turp un atpakaļ, nekādas jēgas no visa tā nebija. Par laimi sievu nakts vidū kādā stacijā izsēdināja. Tālāk braucu atkal viena un no kāda kareivja uzzināju, ka vagons iet uz Sverdlovsku. Ceļš bija garš un nogurdinošs. Beidzot Sverdlovska bija klāt. Sverdlovskā cietums bija drūms un nospiedošs jau no pirmā skatiena. Varēja noprast uzreiz, ka tur valda disciplīna un kārtība. Pamatīgi visu mantu apskatīja, tai sekoja sanitārā apskate, kārtīgi pārmeklēja miesu un matus, vai nav utis ieviesušās. Tad veda uz pirti. Pirtī mani ielaida kopā ar kādu ķīnieti. Kur tā bija radusies, nezinu, bet mūs abas reizē ieveda pirts ģērbtuvē. Es, kā jau pirtī, noģērbos un gāju mazgāties, ķīniete paturēja mugurā garu , baltu audekla kreklu un ādas zābakus. Man bija jāvalda smiekli, redzot, kā viņa izskatījās. Es viņu savā prātā nodēvēju par ķīnieti, nezinādama, kas viņa patiesībā ir. Kā vēlāk izrādījās, viņa patiešām bija ķīniete. Lai viņa būtu kas būdama, man vienalga, bet es domāju, ka ar ādas zābakiem pirtī nevar iet. Domāju, laikam viņai bailes, ka kāds zābakus varētu nozagt un ka viņa mazgājamā telpā tos tomēr noaus un kaut kur redzamā vietā noliks, nekā, viņa devās tieši zem dušām ar kreklu mugurā un zābakiem kājās. Pirts bija ļoti nemīlīga. Liela cementēta telpa ar dzelzs caurulēm virs galvas, kurās ik pa metram iemontēts lejkannas sietiņš. Pats ūdeni nemaz nevarēja pagriezt, to darīja apcietinātie pirtnieki, vīrieši, kas pa lodziņu, kuram nebija stikla, noprasīja, kādu ūdeni vajag, siltāku vai vēsāku. Pie reizes viņi par velti varēja noskatīties , kā sievietes mazgājas. Laikam ķīniete zināja, ka Sverdlovskas cietuma pirtī ir skatītāji, ja jau kreklu un zābakus nevilka nost. Es viņai to pajautāju. Viņa sacīja, ka krievu valodu nesaprotot. Pretīga sajūta, ka kaut kādi krievu bandīti tagad skatīsies, kā es mazgājos. Turējos, cik iespējams ar muguru pret lodziņu, izmazgāju matus un taisījos ātrāk ārā no tādas pirts. Pēc pirts notika ārsta pārbaude, tā vēl nekur nebija bijis. Ārsts bija vīrietis, nogrozīja galvu un prasīja: "Vai jūs vienmēr tik vāja esat bijusi?"

"Tieva biju vienmēr, bet tik tieva kā pašreiz esmu pirmo reizi mūžā", es atbildēju.

"Ar ko slimojat?" Pateicu par saviem jēlumiem kuņģī un zarnās un ka visu ceļu neņēmu etapa pārtiku, maizi ar siļķi, bet cita nekā nedod. Viņš pabrīnījās, kā es tik daudz dienas esmu iztikusi gandrīz ar sausiņiem un ūdeni vien, jo, izņemot Kirovas cietuma zivis un vienu šķīvi kāpostu viras Kostromā, nekur nekā ēst nedeva.

Ar to visas uzņemšanas ceremonijas beidzās, un mani veda uz kameru. Pa ceļam es cietumsargam sacīju: "Šis gan laikam vecs un liels cietums." Sargs atbildēja: "Jā, šo te cēla Katrīnas Lielās laikā un, no lidojuma skatoties, iznāk viņas vārda pirmais burts "E." (Krieviski raksta Ekaterina.) Cietums bijis paredzēts tādiem, kam ir smagi noziegumi, tādēļ attiecīgi celts. Kad atvēra man nolemtās kameras durvis, biju mazliet pārsteigta, ieraugot tur jau pazīstamo ķīnieti priekšā. Kamera bija maza, drūma, ar divām gultām, katru pie savas sienas, vidū tukša grīda, ne galdiņa, ne soliņa. Sienas bija nokrāsotas līdz pat augšai tumši pelēkā eļļas krāsā, lai nekā nevarētu uz tām uzrakstīt, ko tik ļoti mīl darīt profesionālie cietumnieki, atstāt "vizītkartes", lai citi draugi zinātu kur, kas, kad sēdējis.

Sverdlovskieši tomēr pārkāpa vienu no instrukcijām, pielika mani pie citas ieslodzītās, jo pēc instrukcijām tik sevišķi bīstama valsts noziedzniece kā es jāliek viena, atsevišķi. Par Kirovu nebrīnījos, jo tur viņi nevienā punktā nerīkojās, kā pienākas. Bet kad konstatēju, ka ķīniete, kura pielika pirkstu sev pie krūtīm un sacīja "Čuu Šī," neprot krieviski runāt, sapratu, ka sverdlovskiešiem nav jābaidās, ka es ķīnietei varētu kādas pret- padomju idejas iepotēt, jeb viņa man Mao mācību. Viņa tiešām bija no Ķīnas, to viņa prata kaut kā paskaidrot.

Man šī bija pirmā reize mūžā, kad nevaru ar cilvēku saprasties. Tā kā varu sarunāties vairākās valodās, vienmēr esmu atradusi izeju, runājot kādā no Eiropā izplatītākajām valodām. Čuu Šī nezināja nevienu Eiropas valodu, izņemot dažus vārdus krieviski. Tos viņa izrunāja tik īpatnā izrunā, ka vajadzēja labi ieklausīties, lai kaut ko varētu saprast. Tomēr izdevās noskaidrot, ka Čuu Šī ir no Ķīnas nākusi pāri robežai uz Semipalatinsku. Tur dzīvo viņai pazīstami ķīnieši. No Ķīnas viņa nesusi drēbes jeb audumus, Semipalatinskā par to saņēmusi speķi, kuru savukārt nesusi pāri robežai uz Ķīnu. Vienu reizi par šo lietu jau noķerta, bet toreiz cietumā nav ielikuši. Tagad uzreiz ielikta cietumā, un piespriesti divi gadi par spekulāciju. Viņa neesot viena, vēl ar viņu kopā esot četri vīrieši, kuri tāpat kā viņa notiesāti. Čuu Šī sāka ēst vakariņas. Viņai bija liela siļķe un rupjā maize. Viņa piedāvāja man arī siļķes gabalu, kurai viņa bija veikli ar karotes palīdzību noplēsusi ādu. Lai arī es zināju, ka siļķi ēst nevaru, tomēr paņēmu, domāju - gan jau no viena gabaliņa nekas nenotiks. Divatā ēdot, siļķe garšoja labi, toties vēlāk gāja grūti. Varēja būt ap pusnakti, kad man uznāca tādas sāpes, ka neizturēju un sāku vaidēt. Čuu Šī piesita pie durvīm, cietumsardze paprasīja, kas vajadzīgs. Es sacīju, ka mani moka sāpes. Pēc laiciņa atnāca diezgan laipna medicīnas darbiniece baltā virssvārcī. Kad paskaidroju, kas par lietu, viņa man atnesa glāzītē atšķaidītu opiju iedzeršanai un kaut ko iešļircināja ar. Zāles līdzēja, pēc laiciņa iemigu. No rīta tas viss jau bija zināms ārstam, kurš bija tik laipns un izrakstīja man diētu. Ar Čuu Šī nosēdējām vienā kamerā veselas piecas dienas. Tas, ko viņa pirmajā vakarā prata pateikt, arī bija viss, vairāk viņa pateikt nekā nevarēja. Kad es mēģināju kaut ko runāt, viņa nekā nesaprata, un sarunāties nebija iespējams.

Man bija zināms, ka mani ved uz Abakan-Taišetu. Mani izsauca uz dežūras istabu un jautāja, vai es zinot, uz kurieni mani ved, sacīju, ka zinu un ka nākošai pieturai jābūt Novosibirskai. Tad man paskaidroja, ka mani ved nepareizā virzienā un ka Taišetā sen vairs neesot tādas nometnes, kurā ar manu pantu nometina. Nometne sen jau esot pārcelta citā vietā. Ko es tur varēju iebilst? Man atlika vienīgi pabrīnīties, ka Rīgas cietuma administrācija nezina, kur sūta. Vēl viņi pat pateica, ka esot jau vairāki cilvēki no Rīgas uz Taišetu aizsūtīti un pēc laiciņa tie ieradušies atpakaļ Sverdlovskā. Viņi mani tagad sūtīšot pareizi.

Jau otrā dienā izsauca mani un Čuu Šī ar mantām. Kad mūs izveda gaitenī, pa kādām citām durvīm veda iekšā no etapa veselu baru mazgadīgo. Tur bija ap 20 zēnu, vecumā no 14-18 gadiem, visi melnās drēbēs, netīri, bet ļoti žirgti un dzīves priecīgi. Daudzi, droši vien, lielākā daļa no viņiem nāca no bērnu namiem, un tikai nedaudziem no viņiem bija vecāki. Paši viņi nesaprata, kādam liktenim viņi pakļauti. Kā jau dažkārt puikas, viņi draiskuļojās, darīja palaidnības, lika cits citam kāju priekšā. Viņi pat nenojauta, ka tieši viņi ir tie, kuri gadiem ilgi turpinās vecu vecās zagļu tradīcijas un tikai retais sāks dzīvot normālu pilsoņu dzīvi. Nospiedošs skats, kad redz tādus jaunus bērnus ejam pretim tik bezcerīgai nākotnei. Bet kam par viņiem jābēdā! Kam viņi vajadzīgi? Cietumā viņiem iemāca amatu, cietumā viņi strādā. Cietumā mūžu pavada, ar īslaicīgiem brīvības brīžiem. Valstij lēts darba spēks, strādā visu mūžu par minimālām kalorijām, lai spētu eksistēt.

Vagona konvoja priekšnieks atbilstoši instrukcijai mani ievietoja atkal vienu. Čuu Šī ievietoja kopā ar citām kriminālistēm. Turpat redzēju arī četrus ķīniešus, tie bija ļoti veci veči. Vispār etaps no Sverdlovskas bija ļoti liels. Visas kupejas bija piebāztas līdz pēdējai iespējamībai. Uz kurieni vilciens ies, nebija ne jausmas.

Biju iemanījusies vagonā uz lāviņas naktīs gulēt tā, lai galva būtu pie restēm, ar kājām uz kupejas iekšpusi. Pagalvī paliku drēbju vīstokli. Jāguļ bija ar visām drēbēm, jo kupeja gaiteņa pusē bija bez sienas, tur bija tikai restes, un tām redz cauri.

Nakts vidū jutu, ka viens mani rausta aiz matiem, sākumā samiegojusies nekā nevarēju saprast. Tikai tad, kad biju pilnīgi atmodusies, aptvēru, kas notiek. Vagonā bija patumšs, kaut kur ap vidu dega tumša spuldzīte, manā kupejā bija stipri tumšs, jo tā atradās vagona pašā galā. Tumsā saskatīju, ka mani aiz matiem bija raustījis kāds kareivis. Pamanīju, ka viņš ir ārkārtīgi maza auguma. Nevarēju uz reizi aptvert, ko viņš grib man sacīt, tikai ievēroju, ka viņš tā nedabīgi stāv, galīgi pielipis manas kupejas restotajām durvīm. Viņš sacīja: "Davai skoree" un ar roku mēģināja mani piedabūt uzcelties. Kad biju piecēlusies sēdus, pamanīju, kas īsti notiek. Pirmajā mirklī neticēju savām acīm. Bet kad pārliecinājos, ka esmu redzējusi pareizi, aiz riebuma atlecu līdz kupejas dziļākajam stūrim. Kareivis bija atvēris bikses, piespiedis vēderu pret režģiem un pa režģiem iebāzis savu dzimumorgānu, kurš atgādināja kukurūzas vāli. Vīrs ar vāli proporcionāli nemaz nesaderēja kopā. Es sašutumā viņam sacīju: "Lasies, tūliņ prom!" "Ko kliedz, muļķe, nāc ātri šurp, kamēr neviena nav." Spriežot pēc toņa, viņš likās stipri pašapzinīgs. Es dusmās kliedzu: "Veltīgi, es neiešu, lasies ātrāk prom!" Nē, man nebija ko teikt, šis idiots nesaprata un negribēja saprast, ka šeit viņam nebija ko meklēt. Viņš atkal savu: "Nu paskaties, muļķe, kas par mantu." Es kļuvu nikna un sacīju: "Es kā speršu tai tavai mantai ar kāju, aizmirsīsi, kā tevi sauc." Tas līdzēja. Riebīgais radījums atgāja nost, kaut ko neapmierināti noņurdēja sev zem deguna un aizlasījās. Bet pie sevis nodomāju, ka acīm redzot šim kretīnam kādreiz ir paveicies, citādi nevar būt.

Atlikušo nakts daļu es vairs aizmigt nevarēju, tupēju pašā kaktiņā, zodu ceļgalos atspiedusi, kājas ar mēteli apsegusi.

No rīta, kad kļuva gaišs, es šo kretīnu uzreiz pazinu, jo tik maza auguma vīriešu ir liels retums. Kad ieraudzīju viņa purnu, tad tiešām aiz riebuma bija jānovēršas. Visa seja viņam bija ar strutainām pūtītēm. Zema krunkaina piere. Acis blāvas kā vārītai zivij. Vienkārši riebās uz tādu skatīties, un es novērsos. Laime, ka vakarā bija jākāpj ārā, un nebija vēl viena nakts jābrauc nomodā. Mani un vēl dažus cilvēkus, tai skaitā arī visus ķīniešus, izsēdināja Kazaņā, pārējos veda tālāk.

Kazaņas cietums bija ierīkots ļoti īpatnējā ēkā, kas nemaz cietumu neatgādināja. Kad es savas domas izteicu vārdos, cietuma uzraugs tīri laipnā balsī paskaidroja, ka tā agrāk bijusi pareizticīgo baznīca, tagad pārbūvēta par cietumu. "To nu gan komunisti vareni izdomājuši," es pie sevis nodomāju. Skaļi teicu: "Tad jau šī ir svēta vieta." "Tā iznāk," šis atzina.

Mani ieveda milzīgā telpā. Telpa bija pilna divstāvu gultām. Cilvēka neviena. Gaidīju, varbūt atvedis arī Čuu Šī, bet veltīgi biju gaidījusi. Lai gan bija jau vasara, telpā bija vēss. Es salu. Izņēmu no kofera visu, kas vien silda, un tomēr man sala. Kā jau etapā paredzēts, bija jāguļ uz plikiem dzelzs režģiem ar veļas sainīti pagalvi. Aukstuma dēļ nevarēju iemigt, kaut arī iepriekšējā naktī nebiju gulējusi riebīgā kretīna dēļ. Uz rīta pusi nedaudz iemigu, bet drīz mani iztraucēja baloži. Tie bija sapulcējušies uz loga palodzes un dūca. Jutu, ka man no aukstuma locekļi kļuvuši stīvi, sāku soļot pa kameru, pie viena izskaitīju gultas, to bija sešdesmit, tieši tāpat kā Rīgā. Piegāju pie sienas. Tur bija cietuma iekšējie noteikumi, krievu un tatāru valodā. Mēģināju tatāru tekstā atrast kādu vārdu, ko varētu saprast. Nevarēju. Toties uz otras sienas ar zīmuli, ļoti sīkiem burtiņiem bija rakstīts "Sveiks, tautiet!" un nepazīstamā tautieša iniciāļi.

Kad iesākās darba diena, tatāri sāka mani apciemot. Apbrīnojami ziņkārīgi bija tatāru cietumuzraugi. Visu viņi gribēja zināt, jautājumi bira kā no pārpilnības raga. Daži jautājumi bija pavisam bērnišķīgi. Viens otrs pat ienāca kamerā, apsēdās uz kādas tukšas gultas malas, lai nebūtu jāstāv kājās, un iztaujāja, cik Rīgā maksā kartupeļi, augļi un gaļa. Kad pirmā ziņkārība bija apmierināta, mani izveda pastaigā. Pastaigu lauciņi bija ļoti oriģināli iekārtoti. Tie bija kā tortes gabali sabūvēti aplī, centrā sargs ar jumtiņu virs galvas. Centrā stāvot, viņam bija vienlīdz labi pārskatāmi visi pastaigas lauciņi. Nostājoties lauciņa galā, bija redzams bijušās baznīcas, tagadējā cietuma, stūris. Sienas bija nobalsinātas ar kaļķi, jumts skārda, krāsots tumši zaļā krāsā. Ja nebūtu apkārt augstā žoga ar tornīšiem un dzeloņstieplēm, nevienam pat prātā neienāktu, ka tā nav baznīca. Ārā pastaigas lauciņā mazliet atsilu, un žēl bija iet atpakaļ patumšajā kamerā. Oficiāli pienākas viena stunda pastaigas, bet apcietinātie laiku pārbaudīt nevar, viņiem pulksteņa nav, arī cietuma gaiteņos neviena pulksteņa nav, nemaz nerunājot par kamerām.

Paciemojusies dažas dienas Kazaņas cietumā, devos tālāk "ekskursijā" pa padomju cietumiem. Domāju, interesanti zināt, cik daudz cietumu uz iedzīvotāju skaita ir citās zemēs. Vairāk vai mazāk kā Padomju savienībā? Tā būtu visai interesanta statistika.

No tatāru galvaspilsētas Kazaņas nebija sevišķi tālu līdz Ruzajevkai. Ceļā nekas neatgadījās, toties Ruzajevkā bija ļoti liels etaps. Kad izkāpām no vagona, pagāja labs brīdis, kamēr visus izsauca pēc uzvārdiem.

Zīmīgi, ka visā garajā etapa braucienā gadījās tikai daži nekrieviski uzvārdi, tie bija spekulanti no Ķīnas un daži no Vidusāzijas, pārējiem bija tipiski krievu uzvārdi. Šoreiz, kad izsauca pēc uzvārdiem, visu ievērību un apbrīnu izpelnījās kāds vīrietis. Viņš bija neparasti gara auguma, ļoti vīrišķīgu seju, ap 40 gadu vecs, varētu teikt, interesants vīrietis, tips, kas patīk sievietēm. Bet tas nebija galvenais. Kad pienāca viņa kārta nosaukt tēva vārdu, pantu un termiņu, visi kļuva īpaši uzmanīgi. Viņš uzskaitīja visus savus pantus, vienu aiz otra kā no grāmatas pantus un termiņus. Viņa balss bija vareni spēcīga, un, kad visi panti bija nosaukti, viņš, redzēdams, kādu efektu radījis, svinīgi paziņoja: "Kopīgais termiņš -140 gadi..." Visi viņu apbrīnoja. Es arī. Tad sāku domāt un izdomāju - kur var ņemt 140 gadus? Ja iedomājas, ka tiesa viņam piespriedusi 25 gadus, tad iznāk, ka viņš 12 slepkavības ir izdarījis apcietinājumā. Ja par katru no tām pieliek 10 gadus, tad iznāk tieši 140. Bet tad atcerējos, ka, pieliekot gadus par nometnē izdarītiem noziegumiem, nekad vairāk par 25 gadiem nevar sanākt, jo tas ir augstākais soda mērs, ja atstāj dzīvu. Būtu interesanti dzirdēt viņa dzīves stāstu, prātoju , un jāšaubās, vai vēl pasaulē ir kāds cits eksemplārs, kam jāsēd 140 gadus cietumā. Ja tāds eksemplārs būtu kaut kur Amerikā, tad viņš vismaz varētu kļūt slavens, visi žurnālisti gribētu viņu intervēt un fotografēt, bet Padomju savienībā neviens par viņu neinteresējas. Kas zina, varbūt viņš sasniegs 200 gadu lielu sodu ar savu uzvedību.

Ruzajevkā diezgan tuvu sliedēm bija stacijas ēka. Mūsu bija liels bars. Es savu koferi nevarēju vairs pati panest. Biju palikusi galīgi bezspēcīga, tādēļ konvoja priekšnieks lika kādam no ieslodzītajiem iet man blakus un nest manu koferi. Kad mūs veda diezgan tuvu garām stacijai, cilvēki, mani melnajā arestantu pūlī pamanījuši, sāka kliegt: "Vai jūs redzat, kur aizved amerikāņu spiedzi." Un tā vairākas reizes kāda resna sieva, uz mani ar pirkstu rādīdama, sauca: "Ļaudis, skatāties, spiedzi ved." Mani tādi joki zināmā mērā uzjautrināja. Kad visus sabāza automašīnas krātiņos, cik vien blīvi iespējams, izrādījās, ka man vairs nav vietas. Viss etaps bija vīrieši, es biju vienīgā sieviete. Mani ielika automašīnas vidū starp krātiņiem. Brauciens kā parasti bija pa ļoti sliktu ceļu. Reizēm likās, ka automašīnas riteņi ir sešstūraini, nevis apaļi.

Nebijām necik tālu pabraukuši, kad es jau biju apzagta. Protams, es to nemaz nepamanīju, kā man izzaga kabatas lakatiņu no mēteļa kabatas. Man nozagto kabatas lakatiņu parādīja, kad tas jau bija krātiņā. Sacīju, lai atdod, un ka man cita nav. Zagļi priekā atņirdza zobus un smējās. Ko lai dara, tāda bija viņu profesija.

Ruzajevkā mani ieveda kādā ļoti lielā kamerā, kurai gar sienām divos stāvos milzu guļamās lāvas. Kamera bija pilna dažāda vecuma sievietēm. Dažas bija ļoti dzīvas kā uzvilktas atsperes, dažas flegmātiski vāļājās pa guļamām lāvām. Cita, atsēdusies uz grīdas un muguru atspiedusi pret sienu, ar matu sprādzītes palīdzību nosmēķēja pēdējos milimetrus bijušai cigaretei. Tikko biju pārkāpusi slieksnim un pateikusi: "Labdien meitenes," mani kādas četras, piecas ielenca un pajautāja, kas man ir ko pārdot. Sacīju, ka izņemot cukuru, nekā nav. Ko tu gribi par cukuru?" "Cigaretes," atbildēju. "Tās mēs visas gribam, te darījums nesanāks." Te viena piespiedās man pavisam tuvu: "Vai tev auskaru nav, par auskariem dodu 5 paciņas cigaretes." "Žēl gan, nav." "Varbūt lūpu krāsa?", "Gabaliņš ir," sacīju. "Dod šurp." Te, kur gadījās kur ne, vesels bars bija apkārt. Tik daudzām bija vajadzīga lūpu krāsa. Pārdevusi lūpu krāsas gabaliņu par 10 cigaretēm, jutos ļoti apmierināta. Sāku pārcilāt atmiņā, kas vēl būtu no sīkumiem, ko varētu pārdot, jo viņām te viss bija vajadzīgs, te bija viņu īstā dzīve, te viņām bija mīlestības romantika, te viņām gribējās greznoties. Brīvībā viņas iziet tikai uz īsu laiciņu, augstākais uz mēnesi, tad nāk atpakaļ uz "dzimtajām mājām," tā sauc cietumu zagļu žargonā.

Te uzreiz atvērās durvis un mani sauca "ar mantām." Nodomāju, kur tad tik strauji, izrādījās, bija lielu kļūdu izdarījuši, nebija paskatījušies, kāds man pants, un pielaiduši pie sadzīves meitenēm. Mani aizveda uz citu telpu, lai iespundētu vieniniekā, kā pēc instrukcijas pienākas. Nekā nevarēja darīt. Viss pēc instrukcijām. Pastaigas lauciņā arī vienu veda. Aiz žoga, kurš atdalīja vienu pastaigas lauciņu no otra, pastaigājās kāds vīrietis. Žoga dēļos bija daži mazi caurumiņi. Jutu, ka otrā pusē soļi apstājas un ka mani pa dēļu caurumiem novēro. Centos izlikties, ka nekā nemanu, bet iekšējā nepatikā nervozēju. Te pēkšņi tāds kā kāju spēriens pa dēļiem, divas rokas parādījās uz žoga malas un manā lauciņā ielēca cilvēks. Tas vēl bija pavisam jauns, varētu teikt gandrīz pusaudzis ap 18-19 gadu, bet, ak šausmas, viņš taču bija traks. Es tik šausmīgi nobijos, ka brīdi nezināju, ko teikt. Viņš arī nezināja, ko teikt. šaubos, vai viņš vispār kādreiz zināja, ko teikt. Viņš kādu brītiņu mani pavēroja, tad sāka muļķīgi smīnēt. Nevarēju paredzēt, ko viņš darīs tālāk, jo viņš, tā pavisam dīvaini smīnēdams, nāca uz manu pusi. Es nebēgu, un vispār - kāda nozīme bēgt, jo lauciņš bija divdesmit solu garumā, desmit soļu platumā, bet vārti noslēgti. Nolēmu, te jātiek galā ar labu. Pajautāju: "Kā tevi sauc?" šis priecīgs atbildēja: "Miša." Es ar nolūku runāju skaļāk nekā parasti, lai sargi sadzirdētu un lai ātrāk mani atpestītu. Sacīju: "Tu gan, Miša, esi smuks puisis, ko tu te dari?" "Vai tu neredzi, viņi mani cietumā ielika, viņi mani sit. "Pēc brītiņa, noslaucījis piedurknē degunu, viņš turpināja, muļķīgi smaidīdams: "Vai tu mani mīli?" "Mīlu, Miša, kā tad, tikai tagad uzvedies mierīgi, es parunāšu ar priekšnieku, varbūt varēšu sarunāt, lai tevi laiž mājās." Šis sāka lēkāt un sist ar plaukstām kā mazs bērns. "Parunā gan," atteica un nāca man tuvāk. Pa to laiku sargi bija pamanījuši, ka Miša nav savā lauciņā, noskrapstēja atslēga, un divi kareivji paķēra Mišu aiz padusēm. Miša gan protestēja, ka viņam esot ar mani jārunā, bet to neviens neņēma vērā. Nav saprotams, kā slimu cilvēku var notiesāt ar cietumsodu. Viņš bija pilnīgi debils, par to vispār šaubu nevarēja būt. Pēc likuma tādus netiesā. Ja kāds vienkāršs cilvēks nav zinājis likumus, izdarījis pārkāpumu un ja viņu tiesā, tad visos gadījumos apsūdzētajam paskaidro ar šablona vārdiem: "Likuma nezināšana nav attaisnojums." Ja valsts pārkāpj likumus, attaisnojums vienmēr būs. Domājot par šo slimo jaunekli, man vairākas dienas bija nomākts garastāvoklis.

Ruzajevka ir tāds kā etapu centrs, un Ruzajevkas cietums funkcionē tikai kā pārsūtīšanas cietums. Nekāda sevišķa disciplīna ne no viena tur netika prasīta, un varēja arī pārmīt dažus vārdus ar cilvēku, kuru ved pretējā virzienā. Kad mani veda atpakaļ uz kameru, man kāds jauns cilvēks, kuru veda uz pastaigu, pajautāja, uz kādu nometni es braucot. Sacīju, ka nezinu. "Par ko tiesāta?" "Par politiku." "Tad pasveiciniet Annu P. no Nikolaja." "Kur es viņu redzēšu?" "Viņa ir tur, uz kurieni jūs braucat, jūs viņu pazīsit uzreiz, viņai trūkst labās rokas." To visu varēja paspēt pateikt, garām ejot. Etaps ir tikpat kā telegrāfs, pa kuru cietumnieki sazinās. No Ruzajevkas mani aizveda uz pēdējo staciju Potmu. Potma toreiz bija vienīgā vieta, kur nometināja par valsts noziegumiem, pēc vecā stila - politiskos". Ar mani brauca vesels bars svītrainās cietumnieku drēbēs. Tie bija sevišķi bīstamie kriminālie. Potmā bija daudz kriminālo nometņu, un beidzot ieraudzīju arī Čuu Šī ar viņas tautiešiem. Kā vēlāk uzzināju, Potmā bija Nometne N. 5"/o/3/k 385/5, domāta tikai ārzemniekiem, tur liek visus kopā, spiegus, izvarotājus, zagļus. Atcerējos, ka Rīgā reiz notiesāja vienu Rietumvācijas jūrnieku par to, ka viņš regulāri, katru reizi, kad kuģis iebrauca Rīgā, apmeklēja vienu un to pašu meiteni. šo meiteni izsauca uz miliciju un piespieda liecināt, ka vācu jūrnieks it kā viņu izvarojis. Viņa atteikusies tā liecināt, tad sameklēja ziņu pienesēju, kurš meitenei izsekoja un pielietojot cūcīgu provokāciju, milicijai paziņoja, kur viņi abi divatā iegājuši. Rezultātā vācieti notiesāja par "izvarošanu," un piesprieda sodu uz četriem vai pieciem gadiem. Toreiz Rīgā visi advokāti bija sašutuši par tādu nekaunīgu šantažēšanu. Pat avīzē "Padomju jaunatne" parādījās raksts par šo tēmu. Kamēr kavējos atmiņās, visi bija no vagoniem izkāpuši. Bija tuvu pie simta ieslodzīto.

Potmas stacijā bija jāpāriet tikai uz citām sliedēm. Potmā ir izbūvēts šaursliežu dzelzceļš, kurš savieno visas nometnes. Pavisam bija kādi seši vagoni. Tajos visus ievietoja, un ceļš turpinājās. Pa vilciena logu varēja redzēt - ik pieturā, kur vilciens apstājās, bija kāda nometne. Baigi tas izskatās, vesels rajons tikai ar nometnēm. Dažas bija diezgan tuvu viena otrai, citas vairākus kilometrus atstatu. Vienā stacijā, kad vilciens sāka kustēties, uz perona redzēju ķīniešu grupiņu, tā tad tie jau bija atbraukuši.

Beidzot arī mani izsēdināja no vilciena. Es biju viena uz perona. Tur jau gaidīja slēgtā arestantu automašīna, ar kuru mani veda pa tik nelīdzenu zemi, ka reizēm likās, automašīna apgāzīsies. Pa ceļu to saukt nevarēja, jo tas arī nebija ceļš, bet iebraukta taka, kas visu laiku gāja cauri mežam. Braukdama izdomāju, tūkstošiem te ir apcietināto darba roku, varētu normālu grantētu ceļu uztaisīt, nemaz nav obligāti asfaltam jābūt. Acīmredzot to neviens vēl nebija izdomājis. Beidzot brauciens bija galā, un mani izlaida pie vārtiem.

saturs uz priekšu