Helēne Celmiņa. Sievietes padomju cietumos

ĪSTENI PAREIZTICĪGAS 
No ieslodzīto sieviešu skaita diezgan lielu procentu sastādīja īsteni pareizticīgās. šīs sievietes bija tikai krievu tautības. Visas viņas valkāja tradicionālo mūķeņu apģērbu, tādēļ zonā viņām visām bija iesauka "mūķenes." Noteikumos par cietuma apģērbu ir teikts, ka tam jābūt melnam, mūķenēm apģērbs bija melns un mēģināt pārģērbt viņas cietuma formas kleitās neizdotos, jo viņas pavisam vienkārši tās neņemtu un neuzģērbtu. Reiz esot mēģināts pirtī atņemt mūķenei apģērbu, viņa pēc pirts lielā salā aizgājusi, ietinusies palagā, kuru viņai kāda cita apcietinātā noņēmusi no gultas un atnesusi uz pirti. Agrāk ar pirtī iešanu arī esot gājis ļoti grūti. Mūķenes atteikušās iet mazgāties. Vairākus mēnešus pēc kārtas, cietumos ievietotas, viņas nav gājušas mazgāties, tad pavēlēts citām apcietinātām mūķenes ievīstīt viņu segās un aiznest uz pirti. Tur viņas nav ģērbušās nost. Ar varu izģērbtas un ar ūdeni aplietas, tās ātri atkal saģērbušās un bēgušas uz savām gultām.

Gulta viņām ir tāda kā mājas vieta, kā patvērums pret visām vardarbībām. Nav teikts, ka viņas gulētu gultās, pietiek ar to, ka viņas ir pie savām gultām. Ar laiku viņām tomēr iestāstīts, ka nav nekāds grēks, ja viņas aizies reizi pa desmit dienām uz pirti un nomazgāsies. Nometnē 17 A ar varu vairs nevienu uz pirti nenesa. Pirti kurināja tikai trīs reizes mēnesī, ik pa desmit dienām, citām tas bija par maz, citām par daudz. Nekad nekas nav un nevar būt visām pa prātam.

Īsteni pareizticīgās atšķīrās no visām citām nometnes iemītniecēm ar to, ka viņas atteicās apcietinājumā strādāt. Par atteikšanos no darba viņas neskaitāmas reizes ievietoja karcerī. Pēc likuma karcerī varēja turēt līdz trim mēnešiem, pēc tam atbrauca vietējā tiesa un noturēja sēdi, piespriežot visām, kuras ārsta komisija atzinusi par veselām un darba spējīgām, slēgto cietumu par atteikšanos no darba: Slēgtais cietums visiem sevišķi bīstamiem valsts noziedzniekiem Padomju savienībā ir tikai viens - Vladimiras cietums. Nav svarīgi, kur cilvēks dzimis un audzis, vai kādā no Padomju savienības republikām, vai arī ārzemēs, ja tas ir tiesāts par sevišķi bīstamiem valsts noziegumiem un ja viņam sods jāizcieš cietumā un nevis labošanas darbu nometnē, tad šis cietums ir Vladimiras cietums. "Labošanas darbu nometne" nozīmē, ka tajā jāstrādā, nevis jāizcieš sods nestrādājot. Nestrādājot drīkst izciest sodu tikai Vladimiras cietuma slēgtā kamerā, ar tiesībām uz pastaigu, 20 minūtes 24 stundās. Tur ir dažādi citi ierobežojumi, kā piemēram: tikai vienu vēstuli mēnesī drīkst rakstīt saviem tuviniekiem. Bez tam tur līdz minimumam samazināta uztura deva.

Kad kādas mūķenes atveda no Vladimiras cietuma uz nometni, tad tās parasti izskatījās kā no kapa izņemtas, ļoti novājējušas, nedabīgām, bāli pelēkām sejām un iekritušām acīm. Tas bija briesmīgs skats, kad reiz atveda 10 mūķenes no Vladimiras cietuma. Viņas bija pazīstamas ar visām citām nometnes iemītniecēm. Kad jautāju, kā tas var būt, ka visas ir savā starpā pazīstamas, man pateica: "Tās visas ir no mūsu nometnes."

"Es nekā par viņām nezināju, nekad neviena par viņām neko nebija stāstījusi," es piebildu. Mana sarunu biedrene šoreiz bija Zenta. Viņa paskaidroja: "Pastāvīgi kāda no mūsu nometnes atrodas Vladimiras cietumā."

"Uz ilgu laiku?"

"Uz trim gadiem, tad tās, kuras trīs gadus atsēdējušas, atved, citas atkal aizved."

"Bet tas ir šausmīgi, pēc kā viņas izskatās, viņas vairs neizskatās pēc dzīvām būtnēm."

"Ko tur var darīt, ja viņu Dievs viņām neatļauj strādāt. Mēs visas strādājam, kaut arī mums tas nenākas viegli. Dažreiz tā vien liekas, ņemšu, sadumpošos un arī atteikšos no darba, bet tik un tā nevaru un nevaru saņemties."

"To es saprotu, jo latvieši nemaz nevar bez darba dzīvot."

"Jā, tu zini, tā laikam ir. Man pa šiem 14 gadiem vairākas reizes bija vienmuļais nometnes darbs apnicis līdz kaklam, divas reizes sadusmojos uz visiem un negāju darbā, bet jau pēc dažām stundām to nožēloju un nevarēju nekur miera rast. Nākošā rītā jau pirmā stāvēju pie darba zonas vārtiem."

"Bet brīvībā, tur viņas droši vien kaut ko strādāja?"

"Brīvībā arī ne, nevienai no viņām nekad nav bijusi rokā padomju pase, naudu viņas arī neņem rokā un darbā neiet."

"Kā varēja nebūt pases?"

"Nu jā, tu jau nekā par viņām nezini, viņām nav atļauts fotografēties, un viņas nekad nefotografējas, tādēļ viņām pasu nav. Otrkārt viņas vispār neņem pretī pasi, pat rokās neņem, tāpēc ka uz tās ir sātana zīmes: piecstūrainā zvaigzne un sirpis ar veseri. To pašu sātana zīmju dēļ viņas neņem naudu rokā. Pie ārsta viņas arī nekad neiet, pašas ārstējas."

"Bet ja kaut kas nopietns?"

"Vienalga, saplūc tepat zonā kādu zāli, bet pie ārsta ne par ko neiet un nekādas aptiekas zāles mutē neņem. Mums Sibīrijā bija vairāki gadījumi, kad bija jāmēģina glābt dzīvību. Mēs vienai turējām kājas un rokas, kamēr māsiņa iespricēja vajadzīgās zāles. Un ko tu domā, kas mums par to bija jādzird? Citas māsas mūs lādēja ar visādiem pasaules lāstiem. Tad viņas sāka slēpt, ja kāda saslima, dažas nomira, bet arī tas nelīdzēja, līdz šai dienai viņām ārsti nāk no sātana, tāpat zāles no sātana, tikai pašas labas, es varu teikt, pašas viņas ir sātanu pilnas." Zenta dusmīgi nobeidza teikumu.

"Bet kā tiesa var notiesāt visas šis sievas uz trim gadiem slēgtā cietumā, ja nav zināms, kāds ir viņu veselības stāvoklis, jo viņas pie ārsta neiet."

"Tur jau ir viņu pašu stulbums vainojams. Ja viņas būtu pie ārsta gājušas, tad tikai dažas no viņām būtu atzītas par darba spējīgām, bet pārējās visas pieskaitītu pie invalīdēm."

"Tad nu gan patiešām jāsaka, ka ar gudrību viņām ir tā trūcīgāk. Tas pat acīm redzams, ka dažas no viņām ir patiesi ļoti slimas."

"Ir slimas, visi to zina, bet vajadzīga ārsta apliecība. Bez ārsta nevienam nav tiesības atbrīvot no darba."

"Tu sacīji, viņas neņem naudu rokās, te apcietinājumā nevienam nav naudas, bet kā var brīvībā dzīvot bez naudas - transports, uzturs?"

"Viņas nedzīvo īrētos dzīvokļos, bet pārlaiž nakti, kur pagadās, parasti pie tiem cilvēkiem, kur viņas strādā visādus mājas darbus par maizi. Un ja kāds atdod viņām par darbu kādu vecu, melnu apģērba gabalu, to viņas pārtaisa un apģērbjas. Transports viņām nav vajadzīgs, jo viņas iet kājām. Vairums dzīvo uz laukiem."

"Un tomēr man nav īsti saprotams, kā var iet kājām lielus attālumus, vairākus tūkstošus kilometru."

"Viņām nav nekādas vajadzības tik tālu nokļūt."

"Kā tad ne: ja kādai no viņām beidzas termiņš un viņa grib nokļūt pie saviem radiem mājās uz pastāvīgu dzīvi, vai viņa ies kājām?"

"Nē, kājām neviens viņu nelaidīs, viņai nometnes administrācija dos līdzi pavadoni līdz dzelzceļa stacijai, kurš nopirks biļeti līdz tai vietai, kur viņai jānokļūst. Biļeti viņš iedos vilciena pavadonei, bet pašu mūķeni iesēdinās vagonā."

"Labi, tiktāl man ir skaidrs, bet vilciens ies četras dienas, ko viņa ēdis, ja naudu neņems?"

"Viņa ies pa vagoniem ubagot maizi, bet naudu neņems. Viņām nav nekādu citu prasību, izņemot maizi. Viņas nekā nezina par laicīgo dzīvi. Viņas valkā kreklus, kuri šūti no rupja audekla maisiem. Reiz viena ļoti brīnījās, kad ieraudzīja nometnē uz auklas izžautus krūšturus. Viņa rādīja ar pirkstu un jautāja, kas tas tāds un ko ar to dara? Bet kāda cita pusmūža mūķene nezināja, ka ogas var atnest no mežā mājā, pielikt cukuru un ievārīt ziemai. Kad es viņai to stāstīju, viņa neticīgi grozīja galvu un brīnījās. Viņa visu mūžu ir gājusi uz mežu tikai paēst ogas. Likās, ka viņas vispār nedomā ne par ko citu, kā par Dievu, vai ir mazliet sajukušas. Dažas apbrīnojami vientiesīgas, bet vecākās māsas ļoti viltīgas ar tendenci tiranizēt jaunākās un dumjākās. Manā uztverē ir pilnīgs idiotisms par to pašu sātana zīmi. Pasi, naudu nevarot rokā ņemt bet vēstules no radiem, kā tās drīkstēja rokās ņemt? Uz aploksnēm un pastmarkām tāpat uzdrukātas piecstūrainās zvaigznes, sirpji un āmuri. Tos negribēja redzēt, tādēļ nesaredzēja."

Vispirms es sadraudzējos ar Taškentas klostera mūķenēm. Bija apcietinātas visas mūķenes, kuras bija piederīgas Taškentas klosterim, ar "matušku" (klostera priekšnieci) priekšgalā. Pati klostera priekšniece, jeb kā mēs viņu saucām- matuška Gorbašova bija jau stipri gados. Pārējās mūķenes matušku ļoti cienīja, un viņai visu pienesa klāt. Viņai klāja gultu, mazgāja veļu, par viņu rūpējās, cik vien tas nometnes apstākļos bija iespējams.

Vistuvāk matuškai bija divas viņas palīdzes. Viņas bija pirmās klāt, ja matuškai ko ievajadzējās, jeb ja matuška bija par kaut ko neziņā vai citādi bezpalīdzīga, tad abas augstākās māsas bija galvenās padomdevējas. Pirmā, kura, no malas skatoties, likās galvenā matuškas padomdevēja, bija ar augstāko medicīnas izglītību. Tas daudzos, kuri to zināja, radīja pamatotu izbrīnu, jo viņa bija beigusi Padomju Krievijas medicīnas fakultāti, bet saslimšanas gadījumā noliedza visus aptiekas medikamentus. Otra bija studējusi vēsturi un vispār bija ļoti attīstīta, ar viņu bija interesanti sarunāties. Pārējās burtiski bija kalpones gan Dievam, gan šai trijotnei ar matušku centrā. To varēja izskaidrot ar to, ka viņas visas bija galīgi neizglītotas, cēlušās lielāko tiesu no zemnieku ģimenēm un savā dievbijībā aizgājušas līdz galīgam fanātismam.

Gados visvecākā bija klostera priekšniece - matuška Gorbašova, aiz viņas abas inteliģentās padomdevējas, pārējās bija dažāda vecuma. Starp viņām izcēlās viena pavisam jauniņa. Sākumā es nevarēju saprast, kura no viņām ir jauna, kura veca, - sejas viņām bija maz redzamas, jo galvas sega viņām nav tāda, kā mēdz būt parasti mūķenēm. Šo mūķeņu galvas sega bija speciāli šūta no melna kokvilnas auduma ar īpašu piegriezumu. To izskatā varētu salīdzināt ar ūdenslīdēju galvas segu, tik pieguloša tā bija galvai - sejai atstāts minimāls "caurums," uzacis aizsegtas, tikai acis, deguns un mute bija redzama, pārējā seja, pat puse vaigu, bija zem melnā auduma. Ap kaklu šī galvas sega tika sasieta ar tā paša auduma melnām saitēm, tālāk tā kļuva platāka, izveidojot kaut ko līdzīgu mazai pelerīnei, kura pie pleciem beidzās. Kleitas bija garas, līdz zemei, un ļoti platas. Un lai arī viņas visas bija tik vienādas, tomēr varēja atšķirt, kura visjaunākā. Vislabāk to varēja noteikt pēc gaitas. Jauniņā mūķene šad tad acīm redzot aizmirsās un, garajiem brunčiem plīvojot, domādama, ka neviens viņu neievēro, skrēja palēkdamās kā jauna stirniņa. Kad biju ar Nadju iepazinusies tuvāk, tad arī uzzināju, cik viņai gadu. Biju nedaudz pārsteigta, ka viņa izrādījās vecāka, nekā es biju domājusi. Sīkā auguma dēļ izskatījās kā skolniece, un es biju domājusi, ka viņai augstākais astoņpadsmit gadi, bet viņai bija jau divdesmit viens gads.

Nadjai nometnes dzīve izveidojās sevišķi sarežģīta, viņu pastāvīgi mocīja nometnes administrācija, ar nolūku atgriezt Nadju laicīgā dzīvē. Nadja bija uzaugusi ļoti reliģiskā ģimenē, viņas tēvs bija bulgārs, māte krieviete, dzīvoja viņi Taškentā. Skolā Nadja kopā ar citiem bērniem bija iestājusies pionieros, pēc tam automātiski pārgājusi komjaunatnē. To uzzinājuši, Nadjas vecāki un ģimenes draugi Nadjai pārmetuši, ka viņa nav rīkojusies pareizi, ka ļāvusies iesaistīties komjaunatnē. Kā tagad rast izeju? Nadjai teikuši, lai viņa griežas klosterī pēc padoma. Tur viņai pamācīts, kas kā darāms. Atgriezusies no klostera, Nadja sāka rīkoties. Jau otrā dienā aizgāja uz skolu un atdeva komjaunatnes biedru karti, sacīdama, ka tā viņai vairs nav vajadzīga, jo viņa izstājas no komjaunatnes un no skolas. Nelīdzēja nekāda atrunāšana un draudi no skolotāju puses. Nadja palika stingrā apņēmībā pie sava. Tālāk viņa devās uz miliciju, tur viņa nolika pasi un atteicās to pieņemt atpakaļ, kad viņai to mēģināja uzspiest.

Viņai tomēr iespieduši pasi rokā. Nadja pasi saplēsusi sīkos gabaliņos un nometusi apjukušajiem milicijas darbiniekiem priekšā uz galda. Tad Nadja uz māju vairs negāja, bet tiešā ceļā uz Taškentas klosteri. Taškentā tas bija ārkārtīgs notikums, kura rezultātā milicija, sadarbojoties ar čeku, panāca, ka apcietināja visu Taškentas klosteri.

Matušku Gorbašovu un visas mūķenes notiesāja par jaunietes Nadjas ievilināšanu klosterī. Visu notikušo kvalificēja kā sevišķi bīstamu valsts noziegumu. Visām piesprieda lielu sodu - desmit gadus.

Padomju savienībā dzīve klosterī daudz neatšķiras no dzīves koncentrācijas nometnē, t.i. uztura ziņā, jo klosteri ir tik nabadzīgi, ka to iemītniecēm jāpārtiek no maizes un putraimu viras. Klosteriem valsts vispār nekādu palīdzību nedod. Tiem vienīgais ienākumu avots ir ziedojumi no baznīcas, pie kuras klosteris pieder, bet baznīcām pašām trūkst līdzekļu, jo nav draudzes, kas kaut ko varētu ziedot. Ir tādas baznīcas, kam ienākumi nesedz izdevumus, nerunājot nemaz par gadījumu, ja baznīcai būtu vajadzīgi līdzekļi jumta remontam, sienām vai logiem, kurus tuvākajā apkārtnē dzīvojošie pionieri un komjaunieši bieži izsit ar akmeņiem.

Taškentas klosteris bija sevišķi sliktā materiālā stāvoklī, tas skaitījās nelegāls, jo nepiederēja pie valsts baznīcas.

Īsteni pareizticīgie no pareizticīgajiem atšķiras ar to, ka pareizticīgo baznīca un mācītāji valstī oficiāli atzīti, turpretī īsteni pareizticīgos valsts neatzīst un uzskata par sektantiem, tādēļ viņus vajā. Īsteni pareizticīgie turpretī uzskata, ka tikai viņi ir īstie ticīgie; tādēļ viņi sevi sauc par "īsteni" pareizticīgajiem. Viņi atvienojušies no pareizticīgo baznīcām, jo uzskata, ka pareizticīgo oficiālā vadība - garīdznieki ir pārdevušies komunistiskai partijai un valsts cenzūrai. Īsteni pareizticīgie šos garīdzniekus neatzīst.

Mūķenēm galvenā nodarbošanās ir lūgšanas, kuras nereti ievelkas vairākas stundas. Lūgšanas notiek, tupot uz ceļiem. Stundām viņas varēja notupēt uz grīdas un neskaitāmas reizes, krustus metot, skaitīt lūgšanas.

No rīta ģērbjoties, katram apģērba gabalam, kuru ņēma rokā, pārmeta krustu. Katram maizes gabalam vai ūdens krūzei pārmeta krustu, tāpat vakarā, ejot gulēt, gultai pārmeta krustu. Mūķenes parasti savu uzvārdu nevienam nenosauca. Ja kādai jautā, kā viņu sauc, tad viņa atbild "Dieva verdzene Barbara," vai "Dieva verdzene Marija" u.t.t.

Kad tuvojās Lieldienas, mūķenēm sākās lielais gavēnis. Žēl uz viņām bija skatīties; nedēļām ilgi viņas pārtika no ūdens, maizes un lūgšanām. Apbrīnojama bija viņu izturība. Sieviešu nometnē neviena sieviete, lai arī kas viņa būtu, tā netika spīdzināta, kā to darīja ar mūķenēm, un tas viss tikai tādēļ, ka viņas negāja strādāt. Ja ilgāku laiku mūķenes pavēroja, tad varēja secināt, ka viņām tik garas lūgšanas, vairākas stundas katru dienu, ka no strādāšanas nekas neiznāktu.

Bet nometnes administrācija domāja citādi. Reizēm likās, ka nolemts mūķenes pavisam iznīcināt, tā ar viņām apgājās. Vasarā, domājams, karcerī vēl nav dzīvība apdraudēta, bet ziemas mēnešos nevarējām saprast, kā var izturēt cementa mūros bez apkures, bez gultas segas nedēļām ilgi. Bez tam karcerī deva silto ēdienu tikai vienu reizi pa divām dienām, pie kam to, ko viņām deva, par viru grūti būtu nosaukt, drīzāk par trauku ūdeni. Pārējās dienas deva tikai maizi ar ūdeni. Jādomā, ka karcerī bija stipri zem nulles, ja jau ūdens sasala. Neviens tur nekad temperatūru nemērīja, un nevienam nebija par to nekādas intereses, kāda tur ir temperatūra un vai cilvēks var to izciest.

Toties, kad 30 dienas bija pagājušas un kad pienāca diena mūķenēm nākt no karcera, visas, kam vien nebija jāsēž šūšanas cehā pie mašīnām, saskrēja skatīties un, elpu aizturējušas, gaidīja, kas būs noticis ar mūķenēm, kādas tās izskatīsies, kad viņas iznesīs no karcera. Un liels bija sievietēm pārsteigums, redzot, ka mūķenes pašas uz savām kājām, viena otru pieturēdamas, iznāca no karcera. Tas bija neticami. Un tomēr aina bija drūma. Divas jaunākas, kuras pašas tikko varēja noturēties kājās, atbalstīja divas sirmgalves, no kurām viena bija tik nevarīga, ka šķita, tūdaļ tā saļims un vairs nekad necelsies. Sejā tai nebija ne asins pilītes, kā no koka tēsta tā izskatījās, lūpas vienā krāsā ar sejas ādu, bet acis tik dziļi iekritušas ka, no tālienes skatoties, varēja domāt, varbūt viņai acu nemaz nav. Pārējās neizskatījās daudz labāk, vienīgi varēja just, ka tām vēl nedaudz spēka ir, bet kuru katru acumirkli tas var izzust.

Karceris atradās darba zonā, iežogots vairākām kārtām dzeloņstiepļu tā, lai neviena nevarētu tam piekļūt tuvumā. Tas tādēļ, lai nevarētu sarunāties un iedot kaut ko no pārtikas. No karcera līdz dzīvojamās zonas vārtiem bija kādi 70-80 soļi. šo mazo ceļa gabalu, no karcera nākdamas, mūķenes gāja ļoti ilgi, pārējās māsas gaidīja pie vārtiem, tur viņas pagalam novārdzināto sirmgalvi paņēma uz rokām, bet pārējām, katrai no savas puses piestājās pa pavadonei. Atlikušo ceļa gabalu līdz barakai viņas veica jau nedaudz raitākā solī.

Ja šo skatu redz un ja iedomājas to, ka bez silta apģērba 30 dienas jānosēž uz cementa salā, tad neviļus nāk prātā, ka laikam gan pats Dievs viņām stāv klāt, viņas stiprina garīgi un fiziski un neļauj viņām aiziet bojā.

saturs uz priekšu