Helēne Celmiņa. Sievietes padomju cietumos

JEHOVAS LIECINIECES
Kad biju jau laiciņu padzīvojusi un man bija iespēja parunāties gandrīz ar visām nometnes ieslodzītajām, konstatēju, ka par "politiskām" lietām te bija tikai nedaudzas. Lielākais vairums sieviešu nometnē atradās par reliģiskiem "noziegumiem."

Konstitūcijā sacīts, ka Padomju savienībā esot ticības brīvība. Tā ir tikai daļēji taisnība un attiecas tikai uz lielajām baznīcām. Kur Dieva pielūgšana notiek mazos lūgšanas namiņos, jeb kur tādu vispār nav, dzīvokļos, tur vairs ticības brīvības nav.

Lielajās baznīcās oficiāli strādā mācītājs, un viņa sprediķis ir pakļauts valsts cenzūrai, viņš nedrīkst runāt no kanceles lietas, kuras valstij būtu nepatīkamas. Viņam jārunā tā, kā viņam atļauts. Piemēram, ja kāds mācītājs Latvijā kaut ar pusvārdiņu sprediķī pieminētu 14. jūnijā deportētos, viņam par to uzliktu cietumsodu par "Padomju īstenības apmelošanu" un pēc soda izciešanas viņš varētu iet strādāt par zemkopi kolhozā, uz kanceles viņš nekad vairs netiktu.

Mazajos dievnamos, jeb pareizāk sakot dzīvokļos, salasās dievlūdzēji, kuri pieder kādai sektai. Visvairāk vajātie Padomju savienībā ir Jehovas Liecinieki. Šī sekta visvairāk ir izplatījusies Moldāvijā, bijušajā Rumānijas teritorijā, daļēji Ukrainā un nedaudz arī Sibīrijā, Irkutskas rajonā. Citās vietās retāk, ja ir, tad tikai dažas ģimenēs. Jehovas liecinieku centrs ir Ņujorkas Bruklinā. Šīs sektas galvenais vadītājs bija Natans Knors. Literatūru Padomju savienības sektanti saņem no Bruklinas nelegālā ceļā. Oficiāli to ievest stingri aizliegts. Toties daudzi un dažādi ir neoficiālie ceļi. šie ceļi ir labi aprēķināti un izplānoti. Literatūra no Bruklinas nāca regulāri nevien uz dažādām Padomju savienības pilsētām, Sibīriju ieskaitot, bet arī uz Potmas soda nometnēm. Tā pienāca diezgan labi un lielos vairumos. Par šo faktu nometnes vadība visvairāk šķendējās. Daudzi nevarēja saprast, kā dzeloņstiepļu valstībā, kur neviens cilvēks netiek iekšā, var rasties aizliegtā literatūra un vēl no Amerikas.

Daudzi Jehovas liecinieki ir saņēmuši desmit gadus stingrā režīma tikai par to, ka pie viņiem mājās atrasti daži eksemplāri žurnāla "Sargu tornis." Un ja jau cilvēkus arestē viņu dzīvokļos par šiem rakstiem, tad ir pilnīgi saprotams nometnes administrācijas uztraukums un sašutums par to, ka nometnē arī iekļūst šī literatūra. Kā viņa tur iekļūst, to neviens cietumsargs nekad nav uzzinājis. Liekas, ka naktīs eņģeli lidinās virs nometnes un literatūru nomet no debesīm. Tā tomēr bija neatminama mīkla. Visus notiesātos cietumā izģērbj plikus un pārmeklē. Ievedot nometnē, atkal iztausta līdz vīlēm un pārmeklē. Somās meklē dubultsienas. Nevienu svešu personu zonā bez sevišķas vajadzības neielaiž. Apcietinātās no zonas tiek izlaistas tikai lauku darbos, tur stāv sargi ar šautenēm, neviena klāt nelaiž. No lauku darbiem atgriežoties, vakarā pie vārtiem iztausta līdz vīlītei. Bet Bruklinas literatūra par spīti visam atrod savas lasītājas. Un tam ir tikai viens izskaidrojums, proti, ka šie cilvēki ir vienoti un ka viņu vidū nav nodevēju. Ja ir kāda saujiņa cilvēku un ja viņos nav šķelšanās, ja viņi ir viena vienība, tad var paveikt brīnumus. Tādi ir Jehovas liecinieki Padomju savienībā.

Nometnē viņām bija vissliktākais stāvoklis, jo tās nepārtraukti uzmanīja un novēroja, tieši literatūras dēļ. Ja Jehovas liecinieces salasījās vienkopus vairāk nekā trīs personas, viņām pavēlēja izklīst. Nometnes administrācijai bija visu sektu reliģisko svētku saraksti, un, kad Jehovas lieciniekiem bija reliģiskie svētki, no karaspēka daļas atveda apbruņotus kareivjus, kuri turpat netālu gaidīja, kad svētki sāksies. Kā jebkuri reliģiski svētki tie iesākās ar reliģiskām dziesmām. Dziedāšana notika ārā zem klajas debess. Viss bija iepriekš noorganizēts. Salasīšanās notika neticami ātri. Dažu minūšu laikā klusi, bez saukšanas vai pamudinājumiem, visas māsas bija vienkopus, kāda no viņu vidus uzņēma toni, un visas sāka dziedāt. Nebija vēl dziesma līdz galam nodziedāta, kad atvērās vārti un iesoļoja armija, ar to reizē nometnes priekšniece. Priekšniece pienāca dziedošo sieviešu grupai tuvāk un pavēlēja izklīst. Neviena neklausījās, ko priekšniece sacīja, un tikai dziedāja tālāk. Tad priekšniece pacēla balsi un kliedza: "Es jums pavēlu izklīst." Nekādu panākumu. "Kam es pavēlu?" Nekādas reakcijas. Jehovas liecinieces sāka dziedāt vēl skaļāk. Tad priekšniece piegāja pie konvoju priekšnieka, kaut ko klusi parunāja, noplātīja rokas un panāca atpakaļ. "Es jūs brīdinu pēdējo reizi nekavējoties izklīst, jūs pārkāpjat nometnes noteikumus, jūs zināt, ka nometnē dziedāt nav atļauts." Viss veltīgi. Priekšniece bezpalīdzīgi stāvēja un klausījās, kā Jehovas liecinieces dziedāja.

Māsas, nelikdamās gar priekšnieci ne zinis, nobeidza vienu dziesmu un uzsāka citu. Es, turpat netālu stāvēdama, vēroju priekšnieci. Tā tikko valdījās, koda lūpas un nikni blisināja acis. Tad viņai radās jauna ideja. "Es pavēlēšu šaut," viņa uzvaroši noteica. Nekādas reakcijas no māsu puses nemanīja, viņas mierīgi turpināja dziedāt. Es vēroju un apbrīnoju, cik viņas bija apgarotas un izskatījās pat laimīgas, tā stāvot kopā ciešā bariņā un dziedot savas garīgās dziesmas. Kad biju kādu laiciņu vērojusi, man kļuva skaidrs, ka karavīri, pilnā apbruņojumā ar mašīnpistolēm kaklā, atvesti tikai iebaidīšanai un ka nekāda šaušana tomēr nenotiks, ja nu varbūt dos pavēli kādam izšaut gaisā, bet pat tas nenotika.

Kad garīgās dziesmas, to bija pavisam trīs, bija nodziedātas, māsas, it kā nekas nebūtu bijis, izklīda, priekšnieci pat neievērodamas. Biju sajūsmā. "Vareni," pie sevis nodomāju.

Jehovas liecinieces bija galvenokārt jaunas sievietes, dažas gandrīz vēl meitenes, un tikai nedaudzas bija gados pavecākas. Gados vecākās visas bija jau vienu reizi iepriekš sodītas. Kam bija pirmā reize, tām piespriestais soda termiņš bija no 5 līdz 7 gadiem. Kam otra reize, tām ne mazāk par 10 gadiem. Viņas visas, izņemot II grupas invalīdes, strādāja visus nometnes darbus. Lielākā daļa strādāja nometnes cehā.

Pēc darba brīvajā laikā viņas regulāri atkārtoja Bībeli, bet spējīgākās mācījās svešvalodas, franču, angļu, vācu. Viņām svešvalodas bija nepieciešamas, jo literatūra pienāca svešvalodās, un tad tā bija jātulko citām māsām, kuras valodas nezināja. Tieši Jehovas liecinieču dēļ zonā notika tik bieži kratīšanas. Lai arī kā viņas slēpa savus papīrīšus ar Bībeles citātiem jeb izrakstiem no ārzemju garīgās literatūras, vienmēr kaut ko atrada.

Ļoti bieži, sevišķi tad, kad ārā satumsa, uzraugi ložņāja aiz logiem un vēroja, ko dara Jehovas liecinieces savās gultās elektrības gaismā. Ja pamanīja, ka kāda kaut ko raksta jeb lasa no maza papīrīša, tad skriešus ieskrēja dzīvojamā sekcijā un rāva no rokām ārā mazo papīrīti. Nereti tā bija vēstule uz mājām piederīgiem. Tādi pēkšņi uzlidojumi ļoti traucēja. Šad tad gadījās, ka kāda sieviete pārģērbās jeb bija apakšveļā, kad pēkšņi saskrēja uzraugi, gan vīrieši, gan sievietes.

Vairākas reizes gadā rīkoja lielo kratīšanu. To vienmēr sarīkoja svētdienā. Iepriekš nekad neviens to nevarēja paredzēt. Tas notika tā: Pa vārtiem ienāca visi uzraugi reizē, ātri ieskrēja sekcijās un aizsprostoja visas izejas. Atskanēja pavēle: "Ar gultas veļu uz darba zonu!" Tas nozīmēja, ka visām, bez izņēmuma, slima vai vesela, bija jāņem sava gultas veļa un jāiet ar visiem gultas maisiem uz darba zonu. Tur pie vārtiem stāvēja uzraudzes un pēc kārtas katrai izpurināja visus palagus, spilvenos meklēja, vai nav iešūts kāds papīrs. Tad pārmeklēja kabatas un iztaustīja no galvas līdz kājām. Kad personīgā kratīšana bija pabeigta, tad ielaida ar visiem gultas piederumiem darba zonā. Tur katra nolika savu maisu zemē, uz tā apsēdās un sēdēja. Tādās reizēs parasti sarunas nevedās. Tā bija nepatīkama procedūra un stipri dragāja nervus. Kad visas nometnes iemītnieces bija sadzītas darba zonā, sākās pamatīga zonas pārmeklēšana, nereti tā vilkās pāris stundu.

Kad kratīšana bija pabeigta, varēja atgriezties un kārtot savas guļamvietas. Reiz pēc šādas lielās kratīšanas priekšniece mani iesauca savā kabinetā. Biju ļoti pārsteigta, jo zināju, ka pie manis nekādi slepeni papīri nav atrasti. Izrādījās, priekšniece mani bija izraudzījusi par ekspertu. Anna Aleksejevna, tā sauca šo priekšnieci, noklāja manā priekšā piecus žurnālus "Sargu Tornis." Tie bija dažādās valodās, bet priekšniece, lai gan viņa pēc izglītības bija skolotāja, nezināja, kurš žurnāls kādā valodā iespiests. Es nekad dzīvē šos žurnālus nebiju redzējusi, un man būtu interesanti mazliet palasīt, bet zināju, ka lasīt neļaus, tādēļ sacīju: "Labi, tūliņ, tik ļaujiet man labi apskatīties rakstību, jo, ziniet, Eiropas valodas ir tik līdzīgas rakstībā, ka var kļūdīties, bet es gribu jums pateikt precīzi." Pa to laiku, kamēr es to sacīju, biju jau dažus teikumus izlasījusi tajā eksemplārā, kurš bija vācu valodā. No visa, ko paspēju toreiz izlasīt, atmiņā palika tikai viena pamācība: "Esi mīlīgs kā balodis, bet viltīgs kā čūska." Es daudzreiz esmu piedomājusi pie šī teikuma un nākusi pie slēdziena, ka tā nav peļama pamācība tiem cilvēkiem, kuriem jāprot un jāvar izdzīvot Padomju savienībā.

Kad jutu, ka ilgāk nevar lasīt, jo priekšniece kļuva jau aizdomīga, ko es tur tik ilgi lasot, saliku žurnālus trīs daļās un paziņoju: tie divi ir angļu, tie divi franču, bet šis viens vācu valodā. Priekšniece bija ļoti priecīga, ka tagad viņa, rakstot raportu, varēs pat uzrakstīt, kādās valodās atrastie žurnāli bijuši. Tādas ir dažiem cilvēkiem vājības, izlikties gudrākam nekā patiesībā ir. Šoreiz priekšniece gribēja paspīdēt augstākās vadības priekšā. Es prom ejot it kā izbrīnījusies pajautāju, kur žurnāli atrasti un kā tik lielus vispār var dabūt zonā. Atrasti esot zem zemes puķu dobēs, bet kā tie zonā iekļuvuši, viņa arī nevarot saprast. Es tomēr zināju, kādā veidā un pa kādiem ceļiem žurnāli iekļuva zonā, es pasmaidīju un aizgāju.

Kādu dienu es smagi saslimu. Tas notika uz lauka, kad pēkšņi nevarēju pacelties no zemes. Mugurkaulā sajutu tik asas sāpes, ka nemaz nevarēju pakustēties. Par to pateica sargam, tas paziņoja tālāk garāmbraucošiem sargiem, kamēr pienāca darba dienai beigas, zirgs ar ratiem arī bija klāt.

Jehovas liecinieces mani uzmanīgi uzcēla, ielika ratos, bet, kad bijām pie vārtiem, mani no ratiem nocēla un ienesa zonā līdz pat gultai un ielika gultā. Pa manu slimības laiku viņas mani kā skudriņas aptekāja, visu klāt pienesa. Labāku kopšanu nevarēja vēlēties, it sevišķi nometnes apstākļos. Tad es padomāju, ka viņām gan, visām kā vienai, vajadzētu mācīties medicīnu un strādāt pie smagi slimajiem slimnīcās. Padomju savienībā visās pilsētās trūkst slimnieku kopēju, tas ir kļuvis par tādu deficītu, ka gandrīz vai bezizejas stāvoklis. Tur ir mazas algas, un šajā darbā izdodas pieņemt tikai hroniskas alkoholiķes, jo viņas citur vairs nekur darbā netur. Tā praktiski slimnīcās slimo kopēju nav.

Jehovas liecinieces uzskata par savu tiešo pienākumu palīdzēt jebkuram, neatkarīgi no ticības un tautības. Mani dzīvē nekad neviens nebija tā kopis un lutinājis, un man bija grūti pie tādas uzmanības pierast. Tai pašā laikā, parādot vislielāko uzmanību kopšanā un cenšoties nolasīt vai katru vēlēšanos no acīm, viņas ar lielu centību sēdēja stundām pie manas gultas un centās pārliecināt mani pieņemt viņu ticību un iemācīties dzīvot un ticēt pēc Jehovas liecinieku reliģijas principiem. Es gan teicu, ka esmu kristīta un ka man ir pašai sava ticība. Viņas paskaidroja, ka tas ir viņu pienākums, man pastāstīt par visu, kas mani sagaida, ja pāreju viņu ticībā, bet man pašai būtu jāpārdomā un jāizvēlas. Atšķirībā no citām ieslodzītajām man bija lielāka pacietība un ne tikai pacietība, bet arī zināmā mērā interese noklausīties visu Jehovas liecinieku ticības sludināšanu no apmēram 20 māsām. Vēlāk es salīdzināju, kura no viņām runā ar lielāku pārliecību, kura vēl nav tik virtuoza sludinātāja. Visā visumā, ņemot vērā viņu zemo caurmēra izglītības līmeni, viņas savu lietu zināja labi. Daudzus Bībeles punktus viņas citēja no galvas.

Vienai māsai savas ticības sludināšana īsti labi neveicās, es nekā nesacīju, tikai pajautāju, vai viņa jau ilgi ir pie šīs ticības piederīga. "Nē, nav ilgi, 4 gadus. Man nodega ugunsgrēkā māja, tajā dzīvi sadega mani divi bērniņi man toreiz bija ļoti smagi, tad nāca māsas mani mierināt un pie reizes šo ticību sludināt. Es to pieņēmu, bet jau pēc diviem gadiem mani apcietināja. Tagad Dievs pārbauda manu izturību." Te ir vajadzīga izturība kvadrātā, es klusībā nodomāju, bet skaļi jautāju viņai: "Un jūs nemaz nenožēlojat, ka esat pieņēmusi tādu ticību, par ko tagad cietumā jāsēd?"

"Ko tur var darīt, viss notiek ar Dieva gribu, un ja tā ir Dieva griba, ka mums šeit jācieš, tad tas ir par mūsu grēkiem." Viņa nopūtās.

Tad es turpināju: "Es gan nedomāju, ka padomju darba nometnes ir grēku šķīstīšanas iestādes, es domāju, ka tās ir soda nometnes, kurās saliek cilvēkus par to, ka viņi domā citādi un ne tā, kā partija un valdība grib. Un jūs visas liek cietumā ne par to, ka jūs ticat, bet par to, ka jūs savu ticību sludiniet citiem un meklējat, kā pārliecināt un iegūt jaunas māsas un brāļus. Ja jūs sēdētu vientulībā mājās un klusībā pielūgtu savu Dievu, neviens par to nekad neuzzinātu un jūs pie tiesas nesauktu."

"Tā jau tas ir, bet tieši mūsu pienākums ir sludināt un dabūt jaunus brāļus un māsas, jo mēs nedrīkstam būt egoistiskas un pašas vien gatavoties uz 1000 - gadīgo dzīvošanu virs zemes. Tas ir jāzina visiem cilvēkiem, ka tāda 1000 - gadīga dzīvošana būs, lai arī viņi varētu tajā dzīvot; ja nu kāds nevēlas, tad tā ir viņa paša darīšana."

"Man jau nebūtu iebildumu tūkstoš gadus dzīvot, no vienas puses interesanti, tikai domāju, ka apniktu," es piebildu un taisījos šo sarunu nobeigt, jo jutu nogurumu. Dažas māsas vēlāk kad bijām labi pazīstamas, ar mani sadraudzējās un pastāstīja daudz un dažādus notikumus, saistītus ar viņu ticību. Un tiešām bija jāpabrīnās, kur rodas tāds spēks un enerģija paveikt tik riskantas un sarežģītas lietas, kādas viņas bija paveikušas. Irkutskā tika uzieta vesela pazemes tipogrāfija, kur iespieda iztulkoto literatūru krievu valodā, lai tā būtu pieejama plašākām masām.

Reiz man viena māsa pastāstīja interesantas lietas par sevi un iesāka tā: "Es nevienam nesaku, ka protu vāciski, bet es zinu, ka tu proti vācu valodu, un mēs varētu sarunāties vāciski."

"Lūdzu, kā tu gribi, es labprātāk runāju vāciski nekā krieviski."

"Vai tu zini, es biju Vācijā," viņa man negaidot teica. Es sevišķi nebrīnījos, jo ir jau viens otrs bijis Vācijā. Lai sarunu varētu turpināt, tāpat vien pajautāju:

"Vai sen?" "Tas bija pirms desmit gadiem, kad man vajadzēja nokļūt Holandē uz vispasaules Jehovas liecinieku kongresu."

"Tā, bet kā tu dabūji vajadzīgos dokumentus tādam braucienam?"

"Tu domā, es ar dokumentiem braucu? Bez dokumentiem, tāpat kājām pārgāju pār robežu, aizbraucu uz Holandi, tāpat kājām atnācu atpakaļ, pie tam ar lielu kaudzi literatūras, kura man bija jāpārnes." Man nebija ko teikt. Es neticīgi skatījos viņai acīs, domādama, varbūt viņa joko.

"Ko nu tu teiksi?" redzēdama manu pieaugošo izbrīnu, māsa braši noteica.

"Un viena pati tu gāji?"

"Gāju viena, bet Dievs mani visur pavadīja."

"Tas taču ir neticami."

"Tas izklausās neticami, bet tā tas bija, pie tam es nevis vienu, bet gan divas reizes esmu bijusi ārzemēs."

"Abas reizes bez papīriem?"

"Jā, abas reizes kājām pāri robežai un atpakaļ."

"Ja tas ir tā, tad tiešām jāsāk ticēt, ka Dievs tevi ir pārvedis pār robežu."

"Jā, mīļā, tāda ir Dieva vara, redzamo pataisīt par neredzamu, dzirdamo par nedzirdamu, un vēl daudz kas ir Dieva varā."

"Es tomēr domāju, ka pirmais spēks, kas tādus brīnumus var veikt, ir tava ticība, bez ticības tu neuzdrošinātos spert tik riskantus soļus."

"Bez šaubām, tas arī." Viņa man pievienojās. Šī saruna man palika ilgi atmiņā, un man daudz par to bija jādomā. Tāpat man vairākas reizes iznāca sarunas ar Jehovas lieciniecēm par pašiem Dieviem. Viņas pastāvēja, ka ir divi Dievi, Jehova un tas otrs, pret kuru Jehova cīnīsies. Citām tautām vēl ir citi Dievi, bet mans viedoklis ir un paliek, ka pasaulē var būt tikai viens Dievs, katra tauta to var nosaukt, kā viņai tīk.

Lai kā arī viņas centās man pierādīt otra Dieva esamību, nekas tomēr neiznāca. Dažas pat ķērās pie modernās zinātnes, ķīmijas un fizikas jaunākajiem atklājumiem, lai ar zinātnes palīdzību pierādītu otra Dieva esamību. Lai arī par Dieviem nevarējām vienoties, tad tomēr vienu var sacīt, labas, sirsnīgas un krietnas bija šīs māsas un bezgala stipras savā ticībā, ar ļoti retiem izņēmumiem.

Notika tā, ka Jehovas lieciniecēm pēkšņi un negaidīti uzbruka kārdinātājs, velns. Tā bija jauna, vēl nekad nepiedzīvota, čekistu izgudrota viltība, ar kuras palīdzību viņi domāja izskaust tādu sektu kā Jehovas lieciniekus. Sākās ar to, ka viņiem bija jāizdibina, kuras māsas ir vadošās. Tas bija samērā grūti, bet ne neiespējami. Tad šīs māsas sāka pa vienai vest uz Mordovijas galvaspilsētu Saransku. Saranskā, kā jau katrā lielākā pilsētā, ir veikali, kino un citādi visādi jaukumi. Divu čekistu pavadībā ieveda tādu, pa nometnēm izmocītu, gadiem ilgi pusbadā turētu sievieti veikalā, kur bija izlikta pārdošanā pārtika, un sacīja: "Izvēlieties, ko vien jūs gribat, es jums nopirkšu."

Kad sieviete lepni atcirta, ka viņai nekā nevajagot, tad aizveda uz universālveikalu un atkal piedāvāja šo un to. "Ja nu nekā negribat, tad vismaz saldējumu," un čekists to pienesa klāt. Māsa sacīja: "Paldies, es neēdu saldējuma" un to neņēma.

"Varbūt jūs ietu uz kino vai teātri?" čekists vēl mēģināja, bet te viņš izdarīja kļūdu, jo Jehovas liecinieces nekad negāja uz kino, kad nometnē pa retam atveda kādu filmu un rādīja ēdamzālē. Māsu paturēja pāris nedēļas Saranskas čekā un mēģināja ar vārdiem pierunāt izstāties no sektas, piesolot tūliņ atbrīvot no apcietinājuma. Kad čekisti redzēja, ka tur nekas neiznāks, izraudzīto upuri atveda atpakaļ uz nometni. Pēc kāda laiciņa aizveda citu. Visas viņas atgriezušās stāstīja vienu un to pašu - kā vestas uz veikalu, kā viņām piesolīta brīvība un citi labumi. Tas bija drausmīgi, uzlikt izmocītiem cilvēkiem tik smagu pārbaudījumu. Cilvēkiem, kuri gadiem ilgi nav nekā laba ēduši, parādīt plauktus ar svaigiem baltmaizes kukulīšiem, tortēm, cepumiem un citiem labumiem, tā ir zināmā mērā spīdzināšana. Un tomēr vienu māsu pielauza. Tieši kādā veidā tas bija panākts, nav zināms, jo to viņa vairs nevienam nepastāstīja. Tā bija gados jauna moldāviete. Viņu, tāpat kā citas, izsauca pēkšņi ar mantām. Visiem bija zināms, uz kurieni. Pie tam citas māsas, jau ar pieredzi, labus padomus lai deva ceļā līdzi. Bet notika tā, ka jauno moldāvieti negaidot atbrīvoja no ieslodzījuma. Viņa "palika parādā" veselus piecus gadus. Tas vēl nebūtu nekas, varētu saprast, gribējās dzīvot, neizturēja. Ļoti iespējams, ka aizveda uz mājām uz pāris stundām, lai viņa nevarētu vairs no mājām šķirties; tā pa retam arī darīja. Bet bija visiem zināms - ja viņu atlaida mājās, tad bija panākts, ka viņa rakstiski un mutiski magnetofona lentē bija atteikusies no savas pārliecības un ticības, un ka vairāk nekad mūžā pie šīs ticības neatgriezīsies. Bet notika vēl sarežģītākas lietas. Apmēram pēc pusgada, atkopusies, uzbarojusies, šī māsa, divu čekistu pavadībā ieradās nometnē. Nevis kā apcietinātā, bet gan kā lektore. Viņai bija mugurā ļoti bezgaumīgs, bet dārga vilnas auduma ķirškrāsas kostīms, melnas laka kurpes un tāda pati soma. Turienes apstākļiem tas bija kaut kas sevišķi smalks.

Visu māsu vidū bija manāms ārkārtīgs satraukums. Tika pārtraukts darbs šūšanas cehā, un visas māsas sasauca dzīvojamā sekcijā, kur galda galā ar runu uzstājās bijušā māsa un ne tikai māsa, bet galvenā sludinātāja. Mums pārējām nometnes ieslodzītajām bija brīva izvēle, iet vai neiet klausīties. Es gāju. Pirmais, ko ievēroju, bija, ka neviena māsa neatņēma viņas sveicienu. Nav grūti iedomāties, kā viņa pati jutās tagad, no brīvības atbraukusi, sapucējusies uz cietumu runāt ar savām bijušajām māsām, kuras viņai bija uzticējušās un viņā agrāk bija klausījušās.

Viņa runāja par pagātni, kā dzīvodama Moldāvijā viņa sākusi pievērsties šai ticībai. Toreiz viņa neesot īsti apzinājusies, ko dara. Tālāk viņa izteica nožēlu ka viņa viena esot vainīga pie visu māsu likteņiem, kuras viņa toreiz Moldāvijas ciematos bija gājusi apmeklēt un pārliecināt par Jehovas esamību. Tagad viņa to visu ļoti nožēlojot un ciešot, ka viņas pārliecināšanas dēļ tik daudzas ģimenes izpostītas. Un tagad, kad viņa pārliecinājusies, ka tik ilgus gadus gājusi pa maldu ceļiem, viņas pienākums esot runāt ar savām māsām, kuras viņa pa šiem maldu ceļiem vedusi, un vest viņas atpakaļ pie reālas dzīves. Tā un citādi viņa runāja kādas divas stundas. Reizēm runātāja apraudājās, viegli viņai nebija, to varēja saprast, un bijušās māsas viņā noraudzījās ar nicinājumu.

Tas viss bija ļoti satraucoši un reizē nospiedoši. Tajā pēcpusdienā nometnē nevienai negribējās smieties. Katra kaut ko pie sevis domāja. Bet Jehovas liecinieču vidū uztraukums bija milzīgs, lai arī kā viņas centās slēpt to no citām ieslodzītajām, manīt to varēja. Es ilgi gudroju: Kam tas viss bija vajadzīgs, kas no tā ko ieguvis jeb panācis. Tā bija tukša, nekam nevajadzīga izrāde, par ko nometnes administrācija varēja uz kalendāra lapas izdarīt atzīmi, pievelkot datumam āķīti, ka izdarīts kārtējais mēģinājums ticīgo pārbaudīšanā. Iespējams, ka čekisti domāja citādi, viņiem šis gājiens varbūt likās ļoti asprātīgs, varbūt viņi pat iedomājās, ka pēc šī gadījuma māsas sastāsies rindā, lai nodotu savas atteikšanās liecības. Te bija redzams, ka viņi nav nekādi cilvēku pazinēji un ka, šādā veidā rīkodamies, panāk pretējo.

Ap to pašu laiku kāds no Jehovas lieciniekiem bija sācis pētīt likumus pēc kriminālkodeksa, un viņš bija par saviem atklājumiem rakstījis uz Vissavienības prokuratūru. Pēc vairāku mēnešu ilgas likumu pētīšanas un salīdzināšanas iznāca, ka Jehova lieciniekam bijusi taisnība un ka viņi visi nepareizi tiesāti it kā "par pretpadomju aģitāciju". Pētījumu rezultātā iznāca, ka tiesāt viņus var, cietumā likt arī var, bet ka augstākais viņiem piemērojamais soda mērs nevar pārsniegt trīs gadus. Par šo jaunatklājumu drīz vien uzzināja arī sievietes, un tad sākās rakstīšana uz tiesas iestādēm, ka pēc valsts likuma viņas ir nepareizi notiesātas uz 7 un 10 gadiem un ka viņām likumīgi pienākas tikai trīs gadi. Tā nebija lūgšanās pēc žēlastības, tā bija likumu izskaidrošana nezinātājiem Padomju juristiem. Izrādījās, ka viņām visām bija taisnība un ka viņas visas nosēdējušas ieslodzījumā liekus gadus. Bija atkal liels saviļņojums un uztraukums. Mūsu zonā par to vien runāja, cik gadus katra bija nosēdējusi velti. Vienai iznāca veseli 6 gadi nosēdēti lieki! Katrai māsai, kura bija iesniegumu rakstījusi, pēc trim - četriem mēnešiem pienāca atbilde, ka viņai sods ir kvalificēts pēc cita paragrāfa un samazinājies līdz 3 gadiem. Nebija nevienas, kura būtu nosēdējusi tikai trīs gadus! Visas viņas bija nosēdējušas mazākais 4 un vairāk gadus. Neviens viņām nekādu kompensāciju par nosēdētajiem liekiem gadiem nedeva, neviens pat neatvainojās un nelūdza piedošanu.

Grūti iedomāties, vai ir vēl visā plašā pasaulē tāda valsts, kur tiesa drīkst izdarīt tādu kļūdu un simtiem cilvēkus notiesāt pēc nepareiza paragrāfa, piespriežot 3 gadu vietā 7 un 10 gadus, bet tos, kas sodīti otrreiz, desmit gadus. Tā tas bija gājis gadiem ilgi. šeit bija sievietes, kuras sēdēja otru desmitu. Ja vēl par ko citu tā būtu noticis, bet par ticību! Gada laikā 17A zona palika stipri tukša.

Visas Jehovas liecinieces tika uz mājām, bet jaunas klāt nenāca, jo pēc panta, kurš viņām tagad piemēros, viņas vairs netiks uzskatītas par "sevišķi bīstamām valsts noziedzniecēm." Tagad viņas skaitīsies parastās sadzīves kriminālnoziedznieces un tiks ievietotas kriminālnoziedznieču nometnēs. Tur fiziski izdzīvot ir daudz vieglāk, tur ir labāki dzīves apstākļi, uzturs. Toties morāliski tur viņām būs ļoti grūti, tur viņas ātri kļūs citām par uzjautrinājuma un apsmiekla objektu. Bet tur būs arī tādas, kas noklausījušās ticības sludināšanu, pieņems šo ticību; lai arī viņu nebūs daudz, bet būtin būs.

Visas māsas tika brīvībā, izņemot vienu. Viņa bija jau otru desmitu gandrīz nesēdējusi, un viņai nebija vairs nozīmes kaut kur kaut ko rakstīt. Un vajadzēja gadīties tā, ka viņa tomēr līdz galam nenosēdēja, tieši desmit dienu pietrūka, viņa nomira. Nomira, brīvību nesagaidījusi, acīmredzot bija ļoti uztraukusies, skaitot dienas, kad varēs tikties un runāt ar piederīgiem, un sirds neizturēja. Atšķirībā no citām māsām, kuras izgāja kājām pa vārtiem šo dzīves nogurušo māsu iznesa pa vārtiem neēvelētu dēļu zārkā. Kur viņu apraka, nevienam nav zināms. Piederīgiem līķus neizsniedz, lai arī kā viņi pūlētos. Tādi ir cietuma likumi. Drošs paliek drošs, kas zina, varbūt mirušie vēl kaut ko izpaudīs...

saturs uz priekšu