Helēne Celmiņa. Sievietes padomju cietumos

KLĀRA
Bija pienācis etaps. Tas bija liels notikums 17A nometnes dzīvē, jo tur dienas ritēja tik vienmuļi un bez pārmaiņām, ka dažreiz veselu mēnesi nenotika nekas tāds, ko būtu vērts atcerēties. 17A nometnes ieslodzīto sieviešu vārdi un uzvārdi mēnešiem ilgi bija vieni un tie paši, to pašu varēja teikt par skaitu. Reti atgadījās, kad kādai ieslodzītai izbeidzās soda termiņš, vēl retāk notika apžēlošana. Tāpat ļoti reti pienāca etaps ar jaunām ieslodzītām. Ja kādreiz kādu atveda, tad tā bija parasti viena pati, bet šoreiz atnāca veselas vienpadsmit.

Tas notika ap pusdienas laiku. Atvērās vārti , un visas, kas tajā brīdī atradās pagalmā, automātiski paskatījās uz tiem, jo tā tas ir vienmēr - kad vārti atveras, gribas redzēt, kas pa tiem ienāks.

Vārtos parādījās mūķene melnā apģērbā, tad vēl viena, aiz viņas kāda kas līdzīga pusaudzei, viena aiz otras nāca melnās mūķenes un tas izskatījās visai iespaidīgi. Likās, ka nāks vēl un vēl. Visas jaunpienākušās, paspērušas kādus 5-6 soļus netālu no vārtiem apstājās, nolika turpat zemē maisiņus ar personisko mantu un sastājušās bariņā, klusēja. Mūķenes stāvēja tik tuvu viena otrai, ka pa gabalu šo sieviešu melnie stāvi izskatījās kā kompakta masa. Pusaudze baltajā lakatiņā stāvēja nedaudz attālāk, savrup.

Parasti, tikko kāda jauna iemītniece ieradās, citas gāja pretī saņemt, pie reizes iepazīties. šoreiz neviena pretī nesteidzās, jo visām zināms, ka mūķenes nav sabiedriskas un ka viņas ne labprāt citām atbild, tādēļ kāda sieva, kura atradās tuvāk barakas durvīm, iegāja, lai pateiktu nometnes mūķenēm, ka viņām ieradušās māsas. Tūdaļ vairākas izmetās skriešus no barakas un devās pāri pagalmam pie jaunpienākušajām. Ļoti savādi izskatījās, kad, ātri skrienot, melnie paltraki vien noplīvoja. Melnā apģērba un lēno kustību dēļ šķita, ka viņas visas ir ļoti vecas. Toties viņas skrēja tik ātri, it kā viņām kāds būtu apsolījis lielo godalgu skriešanas sacensībās. Spriežot pēc visa, kas norisinājās pie vārtiem, varēja redzēt, ka viņas savā starpā ir senas paziņas, un tagad pēc ilgāka laika atkalredzēšanās prieki bija vētraini.

Viena pēc otras sanāca kopā arī tās, kurām skriešana vairs nebija pa spēkam. Izveidojās liels melns pūlis. Katra gribēja tikt klāt jaunpienākušajām, lai varētu visas pēc kārtas apkampt un vairākas reizes nomutēt. Malā palika vienīgi pusaudze.

Kamēr es pārsteigta skatījos uz mūķenēm un nevarēju nekā saprast, man, pavisam nemanot, bija nostājusies blakus Valentina Semjonovna, brīdi arī paskatījās uz melno pūli un noteica: "Atbrauca gan."

"Kas atbrauca?" es pajautāju.

"Nu mūķenes, vai jūs neredzat?"

"Es redzu, ka mūķenes un liekas pazīstamas ar mūsu mūķenēm."

"Viņas visas ir mūsu."

"Kā mūsu?"

"Nu visas no mūsu nometnes."

"Kur viņas bija?"

"Kā, kur bija? Vladimiras cietumā bija, vai tad jums tas nebija zināms, ka daļa mūsējo vienmēr atrodas Vladimirā?"

"Nē, to es nezināju, ka tik daudz, es domāju, ka tur ir augstākais kādas divas trīs."

"Tur vienmēr ir vairākas mūķenes un dažas citas arī. Tatjana arī sēdēja trīs gadus Vladimirā."

"To es zinu. Bet mūķenes?"

"Jā, tā ir mūžīgā problēma."

"Es dzirdēju, drīz atkal sūtīšot prom uz Vladimiru dažas mūķenes."

"Skaidrs, ka sūtīs."

Valentīna Semjonovna to teica mazliet skaļāk, nekā bija vajadzīgs. Pa to laiku Vaļa, no veļas mājas iznākusi, uz lieveņa aizsmēķēja cigareti, tad, brīdi pavērojusi, kas notiek pie vārtiem, arī aizsteidzās turp. Viņa piegāja malā stāvošai, abas apkampās, un, draudzīgi sarunādamās, nāca šurp. Tad tik es pamanīju, ka tā nav nekāda pusaudze. Kad abas gāja man garām, redzēju, ka manu iedomu pusaudzei bija ne mazāk par 40 gadiem; vispār grūti noteikt vecumu tām sievietēm, kuras jau ilgākus gadus pavadījušas apcietinājumā.

Viņa bija sīka auguma, gaišiem matiem, zilām acīm. Mēdz teikt, ka pirmais iespaids neviļ, šeit to nevarētu teikt. Vislielākie fizionomijas speciālisti ar saviem labi izstudētiem pētījumu testiem, te Krievijas labošanas darbu nometnē pētot sejas, apmaldītos kā mūža mežā. Runājot par pirmo iespaidu, šai gadījumā gribētos teikt, ka sieviete likās pusaudze ar vecu seju. Zilās acis viņai bija tik nevainīgas kā bērnam, toties cieši sakniebtās lūpas, ar dziļām rievām lūpu kaktiņos, nepārprotami vēstīja, ka noiets neparasti grūts un sāpīgs ceļš.

Varēja nekļūdīgi sacīt, ka šī sieviete nenāk no izmeklēšanas cietuma, kurā būtu pavadīti augstākais divi gadi. Viņas dzeltenā, mūmijai līdzīgā seja runāja, ka daudzi gadi pavadīti cietumos.

Spilgtajā pusdienas saulē viņas āda atgādināja sadzeltējušu pergamentu, kas rūpīgi uzstiepts galvas kausa kauliem. Mirkļos, kad viņa klusēja, varētu domāt, ka viņa ir nedzīva, ja vien nebūtu zilo kustīgo acu pāra. Un acis viņai bija nedaudz izspiedušās. Sadzirdēju viņas vārdu. Tas bija neparasts , tāpat kā viņa pati bija neparasta. Klāra. Klāra Kleimane. Tātad viņa nemaz nebija krieviete.

Ilgāk un uzmanīgāk pavērojot šo sievieti, viņa man ļoti atgādināja pulksteni, kas izgatavots ļoti sen, bet nekad nav bijis uzvilkts. Tāds pulkstenis būtu reizē saucams kā par vecu, tā arī jaunu. Nekā par Klāru nezinot un nevienam nekā nejautājot, tik un tā bija skaidrs, ka Klāra ir ar lielu pieredzi un pašapziņu. Klāra nepieder pie tās šķiras, kas ātri nodibina kontaktus un ielaižas sarunās ar nepazīstamiem. Klāra nekad neuzsāks sarunas tāpat gara laika pēc un bez vajadzības. Varēja redzēt, ka viņa ir ar raksturu. Tikko ienākusi dzīvojamā sekcijā, viņa piegāja pie gultas, kurā viņa, acīm redzot, agrāk bija gulējusi, un lietišķi pajautāja: "Kas guļ šajā gultā?" Kad viņai pateica tās sievietes vārdu, kura divus gadus bija gulējusi gultā, kurā agrāk bija dažus mēnešus gulējusi Klāra un kuru Klāra uzskatīja par savu privātīpašumu, Klāra gāja uzmeklēt gultas pašreizējo iemītnieci. To atradusi, Klāra balsī, kas necieš pretrunu, kategoriski paziņoja, ka vēlas ieņemt savu bijušo gultu. Dabīgi, ka sieviete bija ar mieru, jo bija no reliģiskajām, un tās nekad nepretojas citu iegribām, bet klusēdamas dara, kā liek. Pa to laiku ienāca sekcijā priekšniece un sapratusi, kas pašreiz notiek, sievietei, kura patlaban taisījās savākt savas drēbes, sacīja: "Palieciet, kur jūs esat. Kleimanei jāieņem gulta tur augšā," priekšniece parādīja ar pirkstu uz kādu tukšu gultu telpas vidū. Klāra nicinoši paskatījās uz priekšnieci un paziņoja: "Tajā gultā varat gulēt jūs, pilsone priekšniece."

Par tādu nedzirdētu nekaunību priekšnieces seja pietvīka sarkana no dusmām, viņa tikko valdījās, bet izmeklētā tonī atbildēja:

"Apcietinātā Kleimane, jūs aizmirstaties, varbūt man vajadzēs jums atgādināt, kur jūs patlaban atrodaties." Klāra tikpat pieklājīgi pretī: "Nē, pilsone priekšniec, jums man tas nav jāatgādina, un ja jums mana fizionomija nepatīk, varat mani kaut tūlīt sūtīt atpakaļ uz Vladimiru. Tur vismaz ir miers."

"Par to vēl mēs parunāsim," aizvien vēl dusmās kvēlodama, noteica priekšniece un, nolēmusi, ka šeit tik un tā nekā nepanāks, aizgāja.

Toties Klāra tik ātri nerimās. "Padomā kāda, viņa man noteiks, kurā gultā man gulēt, to viņa var noteikt tādām, kas cietumā ciemos atnāk uz gadu vai diviem, bet ne man, kas pusi no sava mūža te esmu pavadījusi. Viņai, kura vēl neprot sev degunu noslaucīt, nav kauna mani aiztikt. Es viņu labprāt redzētu zārkā ar baltām čībiņām, šo viszinīgo pilsoni priekšnieci. Ļoti man viņa vajadzīga, būtu labāk gājusi un sev kājas nomazgājusi." Te Klārai bija taisnība. Priekšniecei bija netīras kājas.

Sieviete pa to laiku bija gultu atbrīvojusi, un Klāra sāka tajā iekārtoties. Klāras gulta bija tieši pretī manējai, un es varēju labi redzēt, kā Klāra iekārtojās. Viņa to izveidoja kā karieti. Viņai bija nezin kur iegūti pašai savi palagi, tos viņa piestiprināja augšējās gultas apakšējai malai, uzvēra uz auklas kā aizkarus, kurus var aizvilkt sev priekšā vai atbīdīt nost, pēc vajadzības. Varēja noprast, ka Klāra taisās savā gultā "dzīvot". Tas nozīmē burtiski dzīvot dienu un nakti gultā. Es nebiju kļūdījusies, jo Klāra darbā netaisījās iet, viņa caurām dienām sēdēja savā gultā un strādāja rokdarbus, laikam nervu nomierināšanai. Rokdarbus viņa taisīja ar ārkārtīgu pacietību un rūpību. Reiz es piegāju tuvāk un papētīju. Tie bija ļoti smalki un sarežģīti darbi un bija tik labi nostrādāti, ka nezinātājs varētu domāt, ka tie ar mašīnu izgatavoti. Reiz viņa izvilka no sava spilvena vairākus jau gatavus darbus un man tos parādīja. Es nevarēju vien beigt priecāties un slavēt, bet pie sevis nodomāju, kur gan viņa ņem tik daudz jaunu palagu, ko sagriezt rokdarbu vajadzībām, jo cietuma veikalā audeklu nepārdod un no mājām atsūtīt viņai, kura bijusi Vladimiras cietumā, noteikti nekā nevarētu.

Viņa bija uz Vladimiras cietumu nosūtīta par to pašu, par ko sūtīja mūķenes, par atteikšanos no darba. Dažas dienas Klāra nestrādāja rokdarbus, bet lasīja. Pašai viņai nekādu grāmatu nebija, viņa palūdza no citiem. Visbiežāk Klāra lasīja žurnālus Zinātne un Tehnika" jeb "Apkārt pasaulei." Pajautāt Klārai, par ko viņa iekļuvusi cietumā, es nevarēju, jo Klāra bija garastāvokļa cilvēks, un ja viņai negribētos atbildēt uz jautājumu, tad otrreiz vairs nekā nevarētu jautāt. šad un tad Klāra bija pavisam sliktā omā, tad viņa iekāpa gultā, aizvilka sev priekšā balto palaga priekškaru, un nevienai neienāca prātā Klāru traucēt. Tā viņa tupēja savā gultā vairākas dienas no vietas, vienīgi ēdienu reizēs iznāca uz ēdnīcu, paēda, tad devās atpakaļ.

Priekšniece Klāru vairs neaiztika, jo juta, ka nekā nepanāks un ka būs tikai lieki uztraukumi pašai un nometnē. Pagaidām Klāru lika mierā, karcerī nesēdināja, kaut arī Klāra strādāt negāja. Reiz viņai kāda sieviete pajautāja, kādēļ tā neiet strādāt, - darbā paiet laiks ātrāk un nav jābaidās, ka varētu ielikt karcerī, un ka viņa gan nevarētu nestrādāt, jo viņai ļoti esot bailes no karcera. Klāra mierīgi noklausījās, ko sieviete saka, un atbildēja: "Es esmu šeit, lai nosēdētu man piespriestos gadus, bet ne, lai vairotu valsts mantu." Tas bija gudri pateikts, bet visiem nav tāda mugurkaula, lai varētu gadiem ilgi izturēt un nestrādāt.

Ļoti daudz atkarājas no cilvēka rakstura. Lielākā dala cilvēku cietumu apstākļos nevar nestrādāt, vienmēr gribas kaut ko darīt. Dažas sievietes atklātās pārrunās ir izteikušās, ka bez darba nevarot nemaz dzīvot un, ja cietumā ievestu tādu kārtību, ka nevajadzētu strādāt, tad viņas laikam sev galu izdarītu. Ir viņām sava daļa patiesības, bez darba nevar ilgi izturēt, un Klāra arī nesēd bez darba un arī nevar sēdēt bez darba, to pierāda viņas smalkie rokdarbi. Varbūt vēl kādas sievietes labprāt taisītu rokdarbus, bet nav no kā. Palagus nozagt, tas arī ir jāprot. Vispirms jāizdomā, kā vispār var cietumā kaut ko nozagt. Tikai divus palagus dod, kamēr tos mazgā, citu palagu nav. Ziemā, ja palagi pa vienu dienu nav izžuvuši, jāguļ tāpat bez palagiem. Bet Klārai palagu bija vairumā.

Pagāja dienas, nedēļas, mēneši, līdz kādā dienā 17A nometnē ieradās augsti viesi no Maskavas. Vietējā administrācija viesus pavadīja un mums pateica, ka ir ieradusies Maskavas komisija. Uzraudzes skrēja pa zonu kā apsvilušas skatīties, vai visur viss kārtībā, vai kaut kur nav kādi netīrumi. Tad ieskrēja dzīvojamās sekcijās un uztrauktas pavēlēja visas gultas pārbaudīt, vai ir glīti saklātas un vai nav kas lieks uz gultām. Pamanījušas, ka vienā gultā, omulīgi saritinājies, guļ kaķis, viena uzraudze paķēra dvieli un žāva kaķim tā, ka tas nabadziņš aiz pārbīļa metās logā, bet uz loga bija puķu pods, kurā patlaban koši sāniem ziediem ziedēja fuksija, otra uzraudze skrēja atvērt durvis, lai kaķis tiktu ārā. Bet bija jau par vēlu - pa to laiku pods bija saplīsis un grīda ar zemi piebērta. Dabīgi, ka grīdu satīrīt vajadzēja tām pāris vecenītēm, kuras atradās tuvumā. Tas tā mēdza būt, tikko kādi sveši viesi ieradās zonā, uzraudzes sāka trakot. Varētu domāt, ka viņām nodīrās ādu, ja kaut kur kaut kas nebūs pietiekami tīrs vai kārtīgs.

Tā tas bija parasti, bet šoreiz panika bija sevišķi liela. Spriežot pēc tā, cik kuro reizi liels ir uzraudžu uztraukums, varēja viegli secināt, cik nozīmīga komisija, jeb cik augsti viesi ieradušies.

Vispirms viesi gāja uz darba zonu, pēc tam uz dzīvojamām sekcijām. Parasti viesi, iegājuši pa durvīm, turpat apstājās, nekad dziļāk telpās negāja. Paskatījās dažas sekundes, tad gāja tālāk. Nebūtu šoreiz bijis nekāds izņēmums, ja viņiem ceļā nebūtu pagadījusies Klāra. Klāra kā parasti bija tupējusi savā individuālā "midzenī," bet, padzirdējusi par komisiju, iznāca uz lieveņa. Ieraudzījusi tik lielu baru svešu virsnieku formas tērpos, Klāra pagāja tiem dažus soļus pretī. Interesanti bija vērot, kā Klāra lēnā mierīgā gaitā, it kā pastaigādamās, tiem tuvojās. Kad bija piegājusi pietiekami tuvu virsniekiem, viņas jau tā sīkais augums izskatījās vēl sīkāks, jo virsnieki bija paliela auguma un diezgan resni. Viens, kurš bija vistuvāk Klārai, bija stipri resns. Klāra nostājās viņiem visiem tieši ceļā un pavisam nevainīgi, gandrīz draudzīgi pasmaidīja. Un te notika nelabojamais, viens virsnieks, nekā ļauna nenojauzdams, uz Klāru paskatījās, arī pasmaidīja un pajautāja, kā klājas. Bet to tikai Klāra bija gaidījusi. Nezinātājas varēja domāt, ka Klāra ir ilgi gatavojusies šim brīdim un sastādījusi speciālu runu, kuru pēc tam mācījusies no galvas, tik tekoši Klāra runāja. Bet tas, kas runā patiesību, atrod vārdus bez iepriekšējas sagatavošanās, patiesība laužas ar varu ārā un grib, lai to uzklausa nedzirdīgas ausis. Klāra runāja labi. Viņa sīki jo sīki izklāstīja par apstākļiem nometnē. Viņa nekautrējās lietas nosaukt īstajos vārdos. Viņa pastāstīja, cik nekaunīgi mūs apzog blakus zonas kriminālisti vīrieši, kuri mūsu zonai vārīja ēst. Viņa pastāstīja, ka ēdienu, kuru ved ar zirgu uz mūsu zonu, vīrieši piemētā ar papirosu galiem (krievu primitīvā publika cigaretes nesmēķē), ka nereti mums domātā vira piespļauta un ka dažreiz pat mūsu ēdiens nepārprotami ož pēc urīna un ka visas sievietes to var apliecināt. Reiz virā atrasta velosipēda riepa un ka par visām cūcībām ir ziņots mūsu administrācijai un ka par šiem ziņojumiem priekšnieces tikai pasmaida un nekā nedara un netaisās darīt. Klāra izteica varbūtību, ka, varbūt, mūsu priekšnieces ar 17. zonas vīriešiem ir vienojušās. Klāra neaizmirsa pateikt par maizi, kura bija smaga, rūgti skāba un slapja, un ka citās nometnēs, kur vien Klāra bijusi, maize esot bijusi nesalīdzināmi labāka. Ka viņa gribot zināt, kas te ir noteicējs par uzturu un ka visām šīm nebūšanām vienreiz būtu jādara gals. To visu Klāra pateica ļoti skaļā balsī, tā, lai visi labi sadzirdētu.

Viesi klausījās ar acīm redzamu nepatiku un nezināja, ko darīt, jo Klāra bija nostājusies viņiem ceļā. Situācija izveidojās diezgan īpatnēja. Neviens netika pie vārda, kamēr Klāra runāja, bet, tikko Klāra ievilka elpu, lai turpinātu priekšniece Pasteidzās šo to paskaidrot un sāka viesiem apgalvot, ka Klāra visu stipri pārspīlējot un ka tā nemaz neesot, kā Klāra saka. Tad sekoja īsta viesuļvētra; likās, ka Klāra to vien bija gaidījusi. Tagad viņa izlēja visu savu žulti, kura gadiem ilgi bija krājusies. Vārdi vēlās pār Klāras lūpām kā ūdens straumes, tikušas pāri aizsprostam, un neviens tos nevarēja apturēt. Viņa zināja, ko runāt, jo ilggadīgā pieredze šo to iemāca, un tieši tādēļ Klāra ļoti lietišķi aizstāvēja apcietināto sieviešu minimālās tiesības. Kas attiecās uz pārtikas jautājumiem, tad Klāra no galvas, kā no grāmatas noskaitīja visas paredzētās produktu diennakts normas uz cilvēku. Pie tam Klāra paskaidroja komisijai arī to, ka viņai zināms, kādēļ vietējā administrācija pieļauj, ka blakus zonas vīrieši - kriminālisti apzog 17A zonas sievietes. Viņa to izskaidroja tā, ka 17A nometnē 80 procentus no visām ieslodzītajām sastāda sievietes, kuras sodītas par reliģiju. Zinot, ka šīs sievietes nekad nekur nekādas sūdzības necels, nometnes administrācija nekaunīgi izmanto šo apstākli, lai ar badu izdzītu ticību Dievam. Klāra uzsvēra, ka nometnes administrācijai ir sevišķs naids uz visām ticīgajām un ka pret tām tiek pielietotas visnecilvēcīgākās metodes.

Bet pārējās, kuras nebija par reliģiju, sastādīja tikai 20 procentus. Puse bija vecas večiņas, kas arī nekad neiedomātos ierosināt sūdzības pret vietējo administrāciju, bez tam dažas viņu starpā bija rakstīt nepratējas. Bet ja citas ir mēģinājušas rakstīt sūdzības par apstākļiem nometnē, tad uz viņu sūdzībām nav bijis nekādas atbildes vai reakcijas. Bet ja šeit būtu kriminālās ieslodzītās, Klāra uzsvēra, tad nometnes administrācija būtu spiesta izpildīt visas viņu prasības pēc rakstītā likuma. Klārai bija taisnība, katrs vārds, kuru Klāra izkliedza, bija patiesība un reizē apsūdzība. Varēja redzēt, ka viņai nav bail ne no viena, bez tam viņai bija izteikta tiesību apziņa, un to viņa arī vairākas reizes mēģināja uzsvērt, ka nav vairs tie laiki, kad apcietinātais bija pilnīgi beztiesīgs un ar viņu varēja darīt, ko grib, ka tagad tā vairs nav, un kaut arī ļoti minimālas, bet tiesības tomēr ir. Ja kāds gribot apšaubīt viņas vārdus, tas lai pieejot sekcijā pie sienas, kur stāv ieslodzījumu vietu noteikumi iestikloti un ierāmēti, "Tur", Klāra norādīja ar roku uz dzīvojamās barakas pusi, "viss ir uzrakstīts, melns uz balta, skaidrā krievu valodā, ko mēs drīkstam un ko nedrīkstam, kādas ir jūsu tiesības un kādas ir mūsu." Lielie viesi sāka virzīties uz izeju. Klāra viņiem gāja pakaļ, visu laiku neļaujot attālumam viņas un viesu starpā samazināties. Tā Klāra izvadīja viesus līdz pašiem vārtiem, bez pārtraukuma apsūdzēdama viņus, kuri ir vislielākie likumu pārkāpēji, viņus, kas tur ieslodzījumā nevainīgus cilvēkus, kuri nevienam nekā nav izdarījuši, kuri sēž par savu ticību vai par savu pārliecību. Beidzot viesiem izdevās sasniegt vārtus, un tie viens pakaļ otram nozuda sargu būdā. Kad viņi jau bija redzami aiz žoga, Klāra vēl nebija beigusi. Un viņiem aizejot, piemetināja, ka viņus pašus vajadzētu uz kādu laiciņu ieslodzīt soda nometnē, bet gan jau atmaksa pār viņiem nākšot. Sievas nebeidza vien slavēt Klāru par viņas pareizām un trāpīgām piezīmēm, par visu, ko viņa tik labi pateikusi. Te pēkšņi Klāra nenocietās un uzbruka sievām: "Un jūs? Ko jūs visas stāvējāt kā ūdeni mutē ieņēmušas? Kad neviens no priekšniecības jūs nedzird, tad jūs caurām dienām vaimanājat, bet kad jārunā, tad visām mutes ciet. Kas es jums te kāda algota aizstāve esmu?" Arī tagad visām mutes bija ciet, jo negribēja ar Klāru sanaidoties. Bet vispār varēja manīt, ka Klāra bija apmierināta ar sevi, un, kad pirmais uztraukums no lielās runāšanas bija pāri, Klārai garastāvoklis kļuva pavisam labs. Es nevarēju beigt apbrīnot Klāru, kā viņa tāda sīka, maza sieviete ar savām trāpīgām apsūdzībām piespieda veselu baru lielo virsnieku bēgt. Burtiski viņa izdzina tos no zonas. Viņas pēdējie vārdi pie pašiem vārtiem bija: "Nav jums te pie mums ko meklēt, ja jūs negribat vai nevarat uzlabot mūsu apstākļus." Un vai tā nebija taisnība?

Šis gadījums apstiprināja manu iepriekšējo domu, ka Klāra ir ar lielu pieredzi. Pēc dažām dienām es nenocietos un piegāju pie Klāras personiski izteikt viņai savu atzinību par viņas objektīvajiem spriedumiem attiecībā uz nometnes nelikumībām. Klāra uz manu atzinību reaģēja visai maz, piezīmējot, ka tā neesot pirmā reize. Jau agrāk viņai iznākušas līdzīgas sadursmes un cietumu rakstītos likumus viņa zinot kā divreizdivi. Pie reizes nenocietos un pajautāju, cik gadus Klāra jau pavadījusi ieslodzījumā.

"Pēc dažiem mēnešiem būs 23 gadi." Jutos pārsteigta, uzzinot, ka tik daudz gadus viņa nodzīvojusi ieslodzījumā, un neviļus paspruka nākamais jautājums:

"Cik tev pašai gadu?"

"Cik tu domā? Cik man varētu būt?"

"Nezinu, grūti minēt."

"Nesen nosvinēju trīsdesmitdeviņus mūža gadus," viņa, it kā lielīdamās, sacīja.

"Nu tu gan mānies, te kaut kas nav pareizi, tu taču negribēsi teikt, ka tevi apcietināja 15 gadus vecu."

"Tu labi proti rēķināt, tieši tā, mana dārgā, man bija 15 ar pus gadu, kad mani paņēma."

"Un tu gribi teikt, ka tevi 15 gadu vecumā notiesāja uz 25 gadiem."

"Tieši tā arī bija."

"Un ko tavi vecāki?"

"Viss bija citādi, nekā tu domā."

"Vai tevi brīvībā kāds gaida, vai tev ir kāds tuvinieks?"

"Ar gaidīšanu tā nu ir kā ir, šaubos, vai esmu kādam vajadzīga. Man ir Jaltā māte un meita."

"Kā meita?" Man likās, ka biju pārklausījusies, tādēļ pārjautāju.

"Jā, jā, tieši tā, mana meita. Man viņa piedzima apcietinājumā. Bet mana māte paņēma viņu pie sevis audzināt, jo viņai bija ļoti smagi zaudēt uz reizi abus bērnus - brāli un mani."

"Tevi apcietināja kopā ar brāli?"

"Jā."

"Bet mamma taču tev raksta?"

"Nē. Man neviens neraksta jau 22 gadus. Mammu sava laikā piespieda no manis atteikties. Viņa ir ārste, un viņa gribēja strādāt savā specialitātē. No tā laika mums nekādas saskares nav. Esmu viņai pateicīga par to, ka viņa meitiņu paņēma pie sevis, jo citādi meitenīti būtu vajadzējis atdot bērnu namā. Bet kas izaug bērnu namā, to mēs labi zinām."

"Tas viss diezgan traģiski, ko tu man stāsti. Es saprotu, ka Staļina laikā varēja piespiest ģimenes locekļus atteikties no saviem piederīgajiem, kuri bija krituši nežēlastībā, bet tagad, kad laiki ir mainījušies un piederīgos vairs nevajā, ja kāds no ģimenes locekļiem iekļūst nepatikšanās - tā mūsu laikmetā ir kļuvusi pavisam ikdienišķa parādība. Es domāju, ka būs grūti atrast tādu ģimeni, kurā kāds no radiem nebūtu cietumā sēdējis un tagad cilvēki pie šīs parādības tik ļoti pieraduši, ka par to runā atklāti."

"Tā ir, bet māte man neraksta. Es pirmā nevaru rakstīt, saproti pati."

"Un vai tas tomēr nav briesmīgi!"

"Es te nekādu briesmu nesaskatu. Cilvēks ir tāds radījums, kurš pie visa var pierast. Briesmas pieredzētas visādas. Gribi, lai es tev pastāstu, kas ir īstas briesmas?" To sacīdama, Klāra intriģējoši pasmīnēja. Protams, ka es gribēju. Un Klāra sāka stāstīt:

"Man toreiz bija 20 gadu, un tanī laikā es atrados Kolimā. Toreiz strādāja vīrieši ar sievietēm kopā meža darbos pie koku laišanas. Trīs vīrieši bija nolēmuši bēgt, viņi man to pateica, un, ja es gribot viņiem pievienoties, viņi mani labprāt ņemšot līdzi. Protams, gribēju. Sakrājām kaltēto maizi tik, cik var zem apģērba noslēpt. Pārāk lielus maizes maisus nevarējām ņemt, jo nometnēs toreiz maizes nepietika. Tā jau bija grūti iekrāt nelielas rezerves, ko paņemt ceļā. Norunātā dienā izbēgām. Pirmās dienas gājām dienu un nakti. Visu laiku gājām pa taigu. Taigā nevienas dzīvas dvēselītes. Ceturtā dienā vairs nebija nevienam ko ēst. Divas dienas nodzīvojām neēduši, cerējām, varbūt, kaut kas atradīsies, bet taigā nekā nebija. Tad norunājām, ka mums citas izejas nav kā vilkt sērkociņus, kuru ēdīs. Sērkociņš izkrita uz mani... Kādu brīdi visi klusējām, tad piecēlās tas, kurš bēgšanu bija organizējis, un paziņoja: "Mēs esam īsti vīrieši, un mēs vienīgo sievieti neēdīsim. Visi iesim atpakaļ uz nometni, jo mums nav citas izejas." Tas bija likumā - paklausīt "vecākajam", un mēs cēlāmies un gājām atpakaļ uz nometni. Sešās dienās noieto ceļu atpakaļ mēs vilkāmies desmit dienas. Šis atpakaļceļš bija šausmīgs, to nevar izstāstīt, tas jāpiedzīvo pašam uz savas ādas. Tas nebija tā, kā kad ietu pa ceļu, tur ceļu vispār nav, tur visu laiku nespēkā kājas aizķērās aiz zāļu ciņiem, un mēs klupdami, krizdami, nobrāzti, saskrāpēti ar pēdējiem spēkiem atvilkāmies atpakaļ nometnē."

Kad Klāra savā stāstā nonāca līdz vietai: "kurš kuru ēdis", man pārskrēja salti drebuļi, un pie sevis nodomāju, kas tie par cilvēkiem, kuri tādus vārdus var izrunāt. Vēlāk pēc pašas Klāras kā arī pēc citiem nostāstiem uzzināju, ka ir diezgan daudz bijis tādu gadījumu, kad divi cilvēki bēgot apzinīgi ņēmuši līdzi trešo "govs" vietā un ka tas jau iepriekš bijis paredzēts apēšanai. Protams, trešais to nezināja, ka viņu ņem līdzi ēšanai.

Noklausījos šo briesmīgo stāstu no Klāras dzīves un, brīdi nogrimusi pārdomās, atcerējos, ka par bēgšanu draud sods, un pajautāju: "Kādu sodu jums uzlika par bēgšanas mēģinājumu?"

"Toreiz nekādu lielo sodu mums neuzlika, jo mēs paši bijām atnākuši atpakaļ un, redzot, kā mēs bijām izmocījušies, pat viscietākai akmens sirdij būtu mūsu mazliet žēl. Katram pa sešdesmit diennaktīm karcera, tas bija ļoti mazs sods. Mēs karceri gandrīz vai atpūtāmies, ja vien nebūtu tuvojusies ziema, jo karceri nekurina un naktīs šausmīgi sala. Vienīgais glābiņš man bija mati. Toreiz man bija ļoti garas bizes. Karcerī matus palaidu vaļā un līdz pusei ietinos tajos. Tie mani puslīdz sildīja. Vienīgi kājām nebija ko uzvilkt. Tad iedomājos, kā klājas nabaga vīriešiem, kuriem matu nav nemaz." Pēc šī stāsta, tā jau varēja paredzēt, naktī nekāda gulēšana neiznāca, atkal un atkal prātā nāca viss, ko Klāra bija stāstījusi. Daudz kas vēl palika nezināms, daudz robu. Vēl pat es nezināju pašu galveno, par ko Klāra sēž. Tik tālu bija skaidrs, ka Klāra ir kriminālā un vēlāk dabūjusi politisko pantu, jo stāsts par Kolimu attiecas tikai uz krimināliem. Negribēju nevienai citai par Klāru jautāt, gribēju, lai Klāra pati par sevi pastāsta. Lai arī Klāra būtu kas būdama, zināma cieņa man pret viņu bija. Viens no galvenajiem iemesliem, kura dēļ Klāra pelnīja visu cienību, bija, ka, sēdēdama tik ilgus gadus cietumā, viņa nebija zaudējusi savu pašlepnumu un neatkarību attieksmē ar nometnes administrāciju, it sevišķi, ja viņa bija kriminālā. Parasti šīs kriminālās pa ilgiem gadiem pierod pie cietuma administrācijas un beidzot mēģina ar to sadraudzēties, tādā veidā iemantodamas tās labvēlību un arī materiālo kompensāciju - tēju. Kriminālie, vienalga vīrieši vai sievietes, tēju burtiski dieviņa. Par tēju bija ar mieru izpildīt visas administrācijas pavēles, bez ierunām gāja strādāt virsstundas, bet par divām paciņām strādāja cauru nakti. Tējai viņu acīs bija lielāka vērtība nekā cigaretēm. No tējas pagatavoja narkotisku dzērienu - čifīru, ņemot uz puslitra ūdens četrdesmit gramus melnās tējas. Klāra uzskatīja, ka nometnes administrācijā ir viņas niknākie ienaidnieki, un to arī atklāti izrādīja. Pagāja vairākas nedēļas, un, lai arī mana un Klāras gultas atradās turpat līdzās, neradās izdevība ar Klāru parunāt. Vairākas reizes bija brīvie brīži, kā man, tā Klārai, bet varēja manīt, ka Klārai nav noskaņojuma runāties. Visbiežāk viņu tagad varēja redzēt spēlējamies ar kaķi. Tais reizēs viņa visvairāk atgādināja mazu meiteni. Savādi, ka cilvēks tā var mainīties. Viņa bija runci pieradinājusi gulēt savā gultā, runcis no savas puses laikam jutās glaimots, ka viņam pievērš tik daudz uzmanības. Tas labprāt caurām dienām vāļājās pa Klāras gultu. Kad Klāra gāja ārā, viņa runci aptina sev ap kaklu, apmēram tā, kā senos laikos dāmas valkāja zvērādu boa. Runcis labprāt gulēja Klārai ap kaklu. Kaķi zonā ieradās "pa gaisa pastu", daudzi apkārtējie iedzīvotāji, gribēdami atbrīvoties no maziem kaķīšiem, tos pārmeta pār augsto dzeloņstiepļu žogu. Nereti gadījās, ka viens otrs kaķītis tika ievainots, lidojot pāri dzeloņstieplēm, tādus paņēma kaķīšu mīļotājas savā gādīgā kopšanā, un tie ļoti ātri atveseļojās. Cietuma kaķi tāpat kā cilvēki ir pieticīgi un pārtiek no tā, ko viņu saimnieces no savas mutes atrauj. Šad tad vakariņās deva zivju viru. Kaķīšu saimnieces pašas ēda viru, bet zivju gabaliņus izlasīja saviem mīlulīšiem. Klāra darīja to pašu, un runcim melnais kažoks spīdēja un laistījās. Pāris reizes runcis, pārmaiņas gribēdams, bija ielēcis manā gultā un tur apgūlies, tad Klāra viņu sabāra un pārcēla runci savā gultā. Tik ļoti Klārai gribējās, lai viņai būtu kāds privātīpašums. Kādu dienu pavisam negaidīti Klāra pati apsēdās man blakus. Tā bija svētdienas pēcpusdiena. Es sēdēju saulītē un adīju. Klārai kā parasti bija runcis ap kaklu. Viņa palūdza atļauju paskatīties mana adījuma rakstu. Es viņai to labprāt parādīju, un viņa izteica vēlēšanos iemācīties adīt, jo viņa nekad neesot adījusi. Saņēmusi atbildi, ka es labprāt viņai šo māku parādītu, viņa kļuva itin priecīga. Tad pārrunājām nometnes pēdējos notikumus, piemēram to, kā nometnes administrācija bija negaidot uzsākusi kampaņu pret kaķiem. Es zināju Klārai pastāstīt, kā raibais runcis Istihrejs priekšniecei saplēsis ar nagiem rokas un kājas, kad viņa runci gribējusi iedabūt maisā, lai tam izpildītu nāves sodu. Priekšniecībai nepatika, ka Istihrejs vienmēr skaļi ņaud, tādēļ nolēma atriebties visiem kaķiem. Liels bija ieslodzītajām prieks, redzot savus mīluļus bēgam uz visām pusēm, kad zonā ieradās kaķu ķērājas - priekšniece kopā ar divām uzraudzēm. Noķēra vienīgi Istihreju, iebāza nabadziņu maisā, iznesa aiz vārtiem, tur deva iespēju apsardzes kareivjiem papriecāties - nosist kaķi, jo Vidusāzijas dažādo nāciju kareivjiem vislielākā izprieca ir nosist kādu dzīvnieku. Beigto kaķi atnesa atpakaļ zonā it kā par biedinājumu citiem kaķiem - Istihrejs bija vecmāmiņas Petrovas lolojums. Pār vecenītes vaigiem ritēja lielas asaras, trīs gadus viņa runci bija barojusi un pie tā bija stipri pieradusi.

Kādu brīdi vēl parunājāmies par dzīvniekiem, tad pārgājām uz citu runu. Klāra pastāstīja, kā viņa reiz Vladimiras cietumā no savas kameras, skatīdamās pa šauru spraugu starp logu dēļiem pamanījusi, ka ved no vārtu puses uz cietuma korpusu kādu labi ģērbtu ieslodzīto. Viņai licies, ka tas ir ārzemnieks, kaut gan Klāra savā mūžā neviena ārzemnieka nebija redzējusi. "Pēc kā tu to spriedi," es pajautāju.

"Pēc drēbēm, to varēja uz reizi redzēt. Tādas te neviens nevalkā."

"Vai nu tā būs," es iebildu. "Lielās pilsētās tagad daudzi ģērbjas tāpat kā ārzemēs, tu, ilgi sēdēdama, nekā nezini, ja tu izietu Maskavā uz ielas, tu daudz ko ieraudzītu pirmo reizi."

"Nekā, tas bija ārzemnieks. Viņam bija rokās kaut kāda spīdīga kule ar lieliem svešiem burtiem. Un zini, kas tas bija?" Pēdējos vārdus izrunādama, viņa atkal likās man ļoti bērnišķīga. Viņa šķelmīgi pasmaidīja un pielieca galvu."

"Droši vien, ka nezinu."

"Tas bija anglis Vins, tas, kuru tiesāja ar Peņkovski."

"Kā tu tik smalki visu zini?"

"To, ka viņus tiesāja, mums atļāva pa radio noklausīties. Bet kad ieraudzīju cietuma pagalmā tādu kungu, man uzreiz ienāca prātā, ka tas ir tas pats anglis, bet lai noskaidrotu precīzi, es pajautāju sievietei, kura man stāvēja blakus pie loga, ukraiņu valodā "če vin, če ne vin" tas nozīmē: "Tas ir viņš, vai ne viņš", un tiklīdz to biju izteikusi, viņš to sadzirdēja un eleganti pamāja ar roku uz mana loga pusi, kaut arī mani viņš redzēt nevarēja."

"Ja tā, tad neesi kļūdījusies, tad tas tiešām ir bijis anglis Vins. Interesanti, ka ukraiņu valodā "viņš" ir "vin", es nodomāju. Bet Klāra turpināja jūsmot par angli.

"Es nekad nebiju redzējusi neviena tik smalki ģērbta cilvēka, tādēļ es uzreiz iedomājos, ka tas ir anglis."

Kad arī šis jautājums bija izsmelts, es nenocietos un jautāju Klārai:

"Tu viņreiz sacīji, ka tavai mammai bija jāzaudē divi uz reizi, tu un tavs brālis. Kur ir tavs brālis?"

"Viņa vairs nav," Klāra strupi pateica.

"Kā nav?"

"Mūs kopā tiesāja, brālim piesprieda nāves sodu. Man divdesmitpiecus."

"Un tu domā, ka tavu brāli nošāva?"

"Jā, bet kā tad citādi."

Iestājās nepatīkams klusums. Nevarēju atrast īstos vārdus, ko tālāk teikt, bet sarunu gribējās turpināt.

Te Klāra pati pēkšņi ierunājās: "Brālis bija vecāks par mani, tādēļ visa atbildība par izdarītiem noziegumiem krita uz viņu. Es toreiz biju mazgadīga, un manī vispār neviens neklausījās."

"Neklausījās, bet 25 gadus piesprieda, jo tas bija 1941. gads. Karš bija iesācies, virsnieki bija vajadzīgi, bet mēs tos sitām nost." Par virsniekiem Klāra pateica it kā pa jokam, un tā es to arī uzņēmu. Bet prātā sāku rēķināt, kā tas var iznākt, ka Klāra sēd jau no 1941. gada, tas izlikās tik ļoti sen, kad karš iesākās. Bet viss sakrīt, ja pieskaita nosēdētos 23 gadus, iznāk tiešām 1964. gads.

"Iesākās viss jau daudz agrāk," Klāra, kavēdamās atmiņās, turpināja.

"1937. gadā Staļina lielās tīrīšanas laikā nošāva manu tēvu."

"Vai viņš bija kāds lielāks politiskais darbinieks?"

"Nē, tēvs bija ļoti spējīgs zinātnieks, viņu bieži sūtīja uz ārzemēm, kur viņš piedalījās visādās zinātniskās konferencēs. Man toreiz bija tikai vienpadsmit gadi, kad tēvu nošāva, bet es to labi atceros. Mans brālis bija par pieciem gadiem vecāks. Es to dienu atceros ļoti labi, es nekad, ne mūžam to dienu neaizmirsīšu lai kur es būtu. Kad mamma mums to pateica, mēs ar brāli uzgājām augšstāvā, kur brālim bija sava istaba. Iegājuši istabā, aizslēdzām durvis. Tad brālis izņēma no rakstāmgalda tēva fotogrāfiju. Nostājies svinīgā pozā, brālis pacēla divus pirkstus pret griestiem un runāja kaut kādus vārdus, lika man arī pacelt pirkstus un atkārtot, ko viņš teica. Tas bija zvērests, ka mēs tēvu atriebsim. Ko tas viss nozīmēja, es toreiz, protams, nesapratu. Saprast sāku vēlāk. Kad pēc četriem gadiem kādu dienu brālis man prasīja: "Vai tu atceries mūsu zvērestu," sacīju, ka atceros. "Tagad pienācis laiks rīkoties." To pateicis, viņš aizgāja. Es atkal uzreiz nesapratu. Vakarā, kad satumsa, brālis mani pasauca, un mēs klusi, lai mamma nedzird, izlavījāmies no mājām. Brālis man paskaidroja, ka viņš uzskata par savu pienākumu nogalināt par tēvu kādus virsniekus, jo tie esot vainīgi tēva nāvē, to viņam pateikuši citi cilvēki. Vairākus vakarus izstaigājām vienas un tās pašas ielas, bet vajadzīgos virsniekus neatradām. Apmēram pēc nedēļas no kādas mājas izstreipuļoja piedzēries virsnieks, brālis pavēlēja man palikt blakusielas krustojumā, novērot ielu un par briesmām, ja tādas tuvojas, ziņot, pats sekoja virsniekam. Viņš bija virsnieku sazīmējis par meklēto un nodūris. Nākošo atradām dažas dienas vēlāk, bet ar to mēs iekritām. Brālis viņu steigā un uztraukumā bija tikai ievainojis. Tas palika dzīvs. Ar to visa mūsu atriebība beidzās. Tiesā brālim piesprieda nāves sodu, bet mani kā mazgadīgo pažēloja, man iedeva 25 gadus un ievietoja mazgadīgo nometnē." Tā biju iegrimusi Klāras ģimenes traģēdijā, ka nemaz neievēroju, ka tuvojas pērkona negaiss. Vienīgi jutu, ka stipri satumst. Nomākušās melni pelēkās debesis vēl vairāk pastiprināja šī stāsta traģiku. Kad nozibsnīja un atskanēja pirmais grāviens, es neviļus salecos. Ieminējos, vai Klāra nebūtu ar mieru ienākt ēdamistabā, jo sāka jau pilēt rupjas lietus lāses. Līdz vakariņām palika vairāk nekā stunda laika, un ēdamzālē neviena nebija. Apsēdāmies uz sola pie loga, gar kuru vairāki desmiti mušu izmisīgi cīnījās, gribēdamas izkļūt cauri stikliem ārā. Brīdi pasēdējām klusēdamas, tad es iejautājos:

"Bet vai tava lieta vispār skaitījās politiskā?"

"Nē, parastā kriminālā, politisko pantu man piešķīra nesen, pirms pieciem gadiem."

"Cik ilgi biji mazgadīgo nometnē?"

"Tik, cik atļāva gadi, tikko palika 16, tā mani uz Kolimu aizsūtīja. Citiem bija labāk, tiem nebija dokumentu, tie uzdeva nepareizu vecumu un palika ilgāk pie mazgadīgiem."

"Pie mazgadīgajiem labāk?"

"Kā tad! Pirmkārt pārtika labāka, pusglāzes piena dienā."

"Tagad it kā līdz 18 gadiem uzskata par mazgadīgiem."

"Toreiz arī tā bija, bet man vienīgajai bija tik liels sods, un laikam tādēļ ātrāk aizsūtīja prom."

"Vai tavs bēgšanas gadījums bija no tās pašas Kolimas nometnes?"

"Nē, tas bija vēlāk no citas nometnes. Un vispār es bēgu no ieslodzījuma divas reizes. Otru reizi man bēgšana izdevās, un gandrīz pusgadu biju brīvībā."

"Un pārējie, ar ko tu kopā bēgi?"

"Nebija tad nekādu pārējo. Izbēgu viena. Braucu pa etapu, un man palaimējās, izlecu no ejoša vilciena. Tas bija Uzbekijā. Mani uzņēma kāda uzbeku vecenīte. Viņa bija vientuļa, viņa mani žēloja. Viņu nekad neaizmirsīšu, kā meitu viņa mani uzņēma."

"Kā tiki ārā no vilciena? Vai tevi neapsargāja?"

"Jā un nē. Tā sagadījās, ka restotajam būrim, kurā mani veda, slēdzene bija bojāta, man to izdevās atvērt."

"Tu sacīji, ka pusgadu biji brīvībā. Ja jau tevi neatrada pirmajā mēnesi, kā tevi vēlāk atrada? Es domāju, ka vislielākā meklēšana bija pirmajās dienās."

"Es tāpat domāju, bet izrādījās citādi."

"Tātad tevi tomēr atrada?"

"Saproti, es taču nevarēju visu laiku vecenītei uz kakla sēdēt, vajadzēja gādāt pārtiku un kaut ko mugurā vilkt arī vajadzēja. Bija jāiet lūkot līdzekļus, gribi vai negribi. Tā jau centos dienā degunu ārā nebāzt, gaidīju krēslu, bet cik tu tālu tiksi, ja visā apkārtnē vietējie iedzīvotāji brīdināti. Un tad vēl, visi viens otru pazīst simtiem kilometru apkārtnē."

"Protams, ar saviem gaišajiem matiem tu biji kā baltais zvirbulis vietējos."

"Redzi, tā bija sādža, kurā iedzīvotāji nekad nemainās, katrs zina sava kaimiņa radu rakstus jau no dzimšanas. Vecenīte dzīvoja visattālākajā sādžas nostūrī. Sādžā es vispār nevarēju rādīties."

"Kā tevi tomēr atrada?"

"Domāju, ka būtu laiks pameklēt sev citu dzīves vietu, kaut kur tālāk prom, vispār prom no Vidusāzijas gribējās tikt. Gāju meklēt dzelzceļa staciju. Tur mani saņēma. Uzreiz pēc purna pazina," pēdējos vārdus viņa pateica izaicinošā tonī.

"Klāra, tu neņem ļaunā, bet varbūt tu pastāstītu, kur tu tiki pie meitas, tu toreiz teici, ka meitu pieņēma tava mamma. Ja es pareizi sapratu, tev meita piedzima apcietinājumā."

"Tas ir garš stāsts," Klāra negribīgi atteica.

"Gari nevajag, tu tā īsāk," es piebildu.

"Tas bija toreiz Kolimā, kad mani no mazgadīgo nometnes pārveda uz pieaugušo. Man bija tikko 16 gadu. Tā bija viena no lielākām Kolimas nometnēm, uz kuru mani aizveda. Vairāki tūkstoši tur bija ieslodzīti. Tur viss bija citādāk nekā šeit. Ļaudis citi. Tur viss bija pakļauts zagļu likumiem, administrācijai tur noteikšanas nebija. Administrācijas galvenās rūpes bija - kā mūs apsargāt un kā piedabūt pie darba. Tur es apprecējos."

"Kā apprecējies," es iesaucos. "Tu tak negribēsi sacīt, ka jums nometnē bija dzimtsarakstu birojs, kurā reģistrē laulības."

"Kāda vēl reģistrācija! Zagļu kāzas tur bija likumā, un ar to pietiek."

"Un kā tur svinēja kāzas?" mana ziņkāre pieauga.

"Tāpat kā visur." Klāra ironiski teica un iesmējās. Sapratu, bet jautāju tālāk, jo viss, ko Klāra stāstīja, bija tik neparasts.

"Kas bija tavs līgavainis?"

"Tas bija nometnes zagļu atamans."

"Tas izklausās pavisam romantiski."

"Romantiski? Ne tik vien izklausās, bet tur bija tāda romantika, ka tev mati saceltos stāvus. Iedomā, es biju tikai otru nedēļu nometnē, un man bija jāpieredz diezgan "interesants" notikums. Darba zonā bija kārtējā rīta pārbaude. Visi iestājās ierindā, vīrieši vienā pusē ceļam - sievietes otrā. Dežurējošie uzraugi izdarīja apgaitu pa darbnīcām. Te uzreiz no vīriešu ierindas iznāca liels, plecīgs tēvainis un dusmās degošām acīm nāca uz mūsu pusi. Visi, tai skaitā arī es, jutām, ka labi nebūs. Visi, elpu aizturējuši, vēroja tēvaini, kad tas, atnācis sieviešu pusē, apstājās pretī vienai sievietei. Sieviete bija skaista kā pasaka. Redzēdama, ka tēvainis viņai tuvojas, skaistulīte nobāla. Pienācis viņai klāt pavisam tuvu, viņš sacīja: "Saņem, kuņa, ko esi pelnījusi, un ar vienu vēzienu viņš pārgrieza skaistulei rīkli. Asinīm šļācoties, skaistā sieviete atmuguriski nogāzās pelēkajās smiltis, bet krītot notraipīja asinīm tuvāk stāvošās sievas. Tās, asinis ieraudzījušas, sāka skaļi kliegt un skriet šurp un turp, īsti nezinādamas, ko tagad iesākt. Izcēlās panika."

"Ko viņš pats, tas vīrietis?"

"Viņš noliecās pie sava upura, aizvērdams viņai acis. Tās bija palikušas nedabīgi plati ieplestas. Tad viņš paklusā balsī sacīja: "Piedod, dārgā", un, it kā nekas nebūtu noticis, aizgāja savā vietā ierindā, apstājās un stāvēja."

"Un uzraugi? Ko tie?"

"Tie atnāca, saskaitīja mūs, paskatījās uz to, kura gulēja zemē, un aizgāja."

"Nekā neteica?"

"Kas tur vairs bija sakāms, viss jau bija pateikts."

"Bet to laikam gan noskaidroja, par ko viņš viņu."

"Tur nekas nebija jāskaidro. Viss bija pašsaprotams. Viņa bijusi tā sieva. Pieķēra neuzticībā. Pie kam ne ar ieslodzīto, bet ar "operu" (operatīvās daļas priekšnieks). Pēc zagļu likumiem tas ir nepiedodams pārkāpums, kuru soda ar nāvi. Ja viņš to nebūtu izdarījis, būtu zaudējis cieņu citu acīs. Ar viņu neviens vairs nerunātu." Jāpiezīmē, ka te nav runa tikai par zagļu tradīcijām, šeit jāņem vērā apstāklis, ka visās labošanas darbu nometnēs padomju sistēmā ieslodzīto lielākais naids vienmēr ir bijis pret operatīvās daļas priekšniekiem, jo viņi ir tie, kas vervē starp ieslodzītajiem sev ziņu pienesējus. Viņi sameklē cilvēkus ar vājāku raksturu un sīkiem pārkāpumiem. Operatīvās daļas priekšnieks piespiež ieslodzīto, lai tas, baidīdamies par savu ādu, nodod citus. šai gadījumā, ja sievai bija tuvas attiecības ar operatīvās daļas priekšnieku, nebija neiespējama varbūtība, ka viņa varētu izpaust dažādus noslēpumus un tīšām vai netīšām kļūt par nodevēju. Tādēļ pēc zagļu likumiem viņam bija pašam sava sieva jānogalina. Zagļi ir cietsirdīgi, bet arī sentimentāli, tādēļ viņš, atvadoties sacīja tai, kura vairs nedzirdēja, bet varbūt tomēr sadzirdēja: "Piedod, dārgā."

"Un kas notika pēc tam?"

"Nekas, atnāca priekšnieks un ārsts, pavēlēja aiznest mirušo, sastādīja aktu."

"Ne par to es jautāju, bet tam vīrietim, kas tam?"

"Ā, tam sasauca tiesu, nolasīja spriedumu, ka par nometnē izdarīto slepkavību pielikti klāt gadi. Pārējais palika pa vecam."

"Un viņš var slepkavot vienu pēc otra?"

"Var, par ko ne?"

"Pēc manām domām tādiem kā viņam ir tikai viena iespēja izkļūt no nometnes - bēgot."

"Tā ir." Klāra atzina, bet tad, atcerējusies savu agro jaunību, jau jautrākā balsī turpināja.

"Apmēram nedēļu vēlāk pusdienu laikā, mēs toreiz ēdām pusdienas trijās maiņās, es sēdu pie galda un ēdu. Pienāk man klāt tas pats tēvainis, kurš sievu nogalināja, un saka: "Maziņā, tu tagad būsi mana sieva."

"Un tu, tu nenobijies?"

"Atklāti sakot, ļoti nobijos, Man no viņa bija paniskas bailes. Vakarā pastāstīju vecākām sievām. Tās visas vienā balsī pierunāja mani pakļauties liktenim un nerunāt viņam nekā pretī. Daudz un dažādus padomus man toreiz deva. Man nekas cits neatlika kā pakļauties liktenim. Es toreiz nekā nedomāju, citi manā vietā domāja."

"Liekas, ka tev tika ļoti liels gods parādīts ar šo nesaudzīgo bildinājumu."

"Tā vecākās sievas teica. Tika nozīmēta kāzu diena. Kāzas notika vīriešu barakā. Bija sagādāti ēdieni un pat vodka, laikam viss bija kā īstās kāzās. Par visu bija gādāts. Es jau pati nezinu, jo nekad kāzās nebiju bijusi." Klāra vienkārši pateica.

"Kā uz to reaģēja administrācija?" - "Viņiem tādās lietās nebija ko jaukties, citādi varēja iznākt asins izliešana. Viņi tādos gadījumos izliekas, ka nekā neredz."

"Cik vecs bija tavs vīrs?"

"Toreiz viņam bija trīsdesmitdivi."

"Otrtik cik tev, un cik ilgi svinējāt cietuma kāzas?"

"Tā bija svētdiena, iesāka no rīta, līdz vakaram bija nosvinētas."

"Un pēc kāzām bieži redzējāties?"

"Katru dienu darba zonā redzējāmies. Vienreiz viņš man pienāk klāt un saka: "Tu pusdienās neej, gaidi mani pie ugunsdzēsēju mucas." Tur viņš mani satika, tad pats gāja pa priekšu, bet man lika sekot. Aizveda mani uz tādu stūri, kur bija sagāzti kūtsmēsli, jo otrā pusē bija zirgu staļļi. Kūtsmēslu tur bija vairākas kaudzes, starp tām varēja labi noslēpties. Tur viņš man pavēlēja: "gulies". Kūtsmēslos bija mūsu pirmā "kāzu nakts", pie tam pulksten divpadsmitos dienā. Un vispār es toreiz aiz bailēm no visa, kas ar mani notiek, nekā nesapratu. Zināju tikai vienu, ka man uz vārda jāklausa. Viņš ar mani nekā nekad nerunāja, tikai pavēlēja. Tagad atceros un domāju, kāda es toreiz biju vēl galīgi muļķa meitene. Mājās nekad netika nekas runāts par laulībām, ne par bērnu dzimšanu. Es nemaz nezināju, ka biju stāvoklī. Tikai pēc ilgāka laika, kad sajutu, ka vēderā kaut kas kustas, gāju uz medpunktu prasīt zāles pret cērmēm. Man tās bez vārda runas iedeva. Nekas nelīdzēja. Aizvien biežāk man iznāca iet pēc cērmju zālēm, jo kustības vēderā nerimās, bet gluži otrādi, pastiprinājās. Vēders no "cērmēm" sāka palikt liels, bet zāles kā nelīdzēja, tā nelīdzēja. Tā es staigāju, noraizējusies par cērmēm līdz tai dienai, kad man piedzima meita."

"Nevar būt, ka feldšeri un dakteri neredzēja, ka tu gaidi bērnu. Viņiem tas bija jāredz."

"Droši vien, ka zināja, bet izmantoja manu stulbumu, jo citādi no sestā mēneša jāatbrīvo no smaga darba un jādod papildu uzturs. Man to nedeva."

"Nē, tādi brīnumi vēl nav dzirdēti."

"Tā bija, kā es tev saku."

"Tad jau iznāk, ka tev bērns turpat nometnē piedzima un tu pat slimnīcā nebiji."

"Turpat nometnes medpunktā."

"Un tavs vīrs, ko tas?"

"Es viņu nekad mūžā vairs neredzēju, jo mani ar mazo aizveda uz māšu nometni, bet pēc tam, kad mazo paņēma mana mamma, mani aizveda uz Kemerovas apgabalu."

"Vai tu pa visu šo laiku nekā par viņu neesi dzirdējusi?"

"Kā nē, zinu, viņš kādā kautiņā ar nažiem nejauši nodurts."

"Kā tu tik droši zini, ka tieši viņš?"

"Tādēļ ka viņa palama zagļu aprindās bija labi pazīstama, un es šo ziņu no vairākiem avotiem saņēmu."

"Es saprotu, ka tas viss ir noticis pavisam nejauši, bez tavas apzinīgās piedalīšanās. Kāda ir sajūta tagad, zinot, ka tev ir meita, pie tam jau liela, vai tev ir kādreiz vēlēšanās viņu redzēt?"

"Dabīgi, ka ir, bet ir vēl jautājums, vai viņa mani vēlas redzēt. Viņu audzina pavisam citādi. Es pat nezinu, vai viņai ir teikts, kas es esmu un vai es vispār esmu. Kas man var būt kopīgs ar viņām abām, ar manu māti un meitu. Viņas ir smalkas dāmas. ja jau mamma ir ārste, jādomā ka mana meita arī studē."

Pēdējos teikumos bija jūtams izmisums un šaubas. Es pie sevis nožēloju, ka biju nesmalkjūtīga un taujāju par meitu. Nebija ienācis prātā, ka tā ir daļa no viņas pašas un ka grūtos apstākļos mātes jūtas nekad nevīst, bet zeļ.

Bet ja padomā, Klārai taisnība. Visa Klāras dzīve tā sakropļota un tik bezjēdzīga bijusi, ka Klārai tā jāsāk pilnīgi no jauna. Bet kā? Starp zagļiem un slepkavām viņa, no labas inteliģentas ģimenes, iekļuvusi 16 gadu vecumā. Tur viņai sākās pirmie apzinīgie mūža gadi. Zagļi viņu audzināja, zagļi viņai iemācīja skatīties uz dzīvi ar savām acīm. Viņu likumi bija arī Klārai vienīgie likumi, pēc kuriem viņai ilgi gadi bija jādzīvo. Viņu morāle bija vienīgā, citas morāles tur neatzīst un nepazīst. Zagļi viņai iemācīja nīst visus kuri nav viņu šķiras. Bet galu galā, kas pie visa vainīgs. Apstākļi? Iekārta? Kurš šodien var dot atbildi? Ja pieņem, ka Klāras tēvs būtu palicis dzīvs, ja viņu nebūtu 1937. gadā nošāvuši, tad Klārai nebūtu bijis divdesmitpieci gadi jāpavada cietumā un Klāras brālis nebūtu notiesāts uz nāvi.

Viņi, brālis un māsa negāja nogalināt aiz ļaunprātības, bet atriebības dēļ. Viņi nebija pieskārušies nogalinātā virsnieka kabatām, viņi nekā cita negribēja, kā vienīgi atriebt tēvu, par ko bija devuši viens otram zvērestu, vēl bērni būdami. Viņu kļūda bija, ka neaprunājās ar māti vai ar kādu citu pieaugušo, kas būtu varējis laikus apturēt atriebības plānu. Kā muļķa circeņi viņi bija ieskrējuši pelnos, pie kam vienam bija jāsadeg.

Jaunava būdama, Klāra neapzinājās dzīves vērtību un saturu, viņa peldēja pa straumi, kurā bija iemesta. Kļuvusi par atamana sievu, viņa iemantoja zināmu cienību, jo kurš uzdrošinātos piedurt pirkstu paša atamana sievai. Viņai nebija citas izvēles vai iespējas. Varbūt tā bija iedzimtā inteliģence, kas pamudināja vēlākos gados Klāru interesēties par to, kas notiek ārpus nometņu nožogojumiem un vispār plašajā pasaulē. Bija reizēm jāpabrīnās, kā Klāra, sēdēdama divdesmitčetrus gadus apcietinājumā, vispār kaut ko zina. Reizēm viņa pat pārsteidza ar savām zināšanām. Pusmūža gados Klārai pielika pantu par pretpadomju aģitāciju, jeb, kā viņai toreiz esot teikuši, Klāra par daudz nodarbojoties ar politiku un musinot citas apcietinātās pret padomju iekārtu. Bet pēdējos četros gados Klāra bija pievērsusies reliģijai.

Viņa sevi skaitīja pie evaņģēlistiem. Vladimiras cietumā Klāra ilgāku laiku bija sēdējusi kopā ar kādu evaņģēlisti, tā bija izskaidrojusi Klārai visu par evaņģēliju un Dieva esamību. Klāra ar lielu aizrautību bija klausījusies sludinātājā. Viņa agrāk nekad nebija nekā tāda ne dzirdējusi, ne zinājusi. Ticībā Dievam Klāras izmocītā dvēsele ieguva līdzsvaru. Nosēdējusi divdesmitpiecus gadus, 1966. gada rudenī Klāra no apcietinājuma tika atbrīvota. Viņas tālākais liktenis nav zināms

saturs uz priekšu