Helēne Celmiņa. Sievietes padomju cietumos

LATVIETES
Cilvēkus nekādus neredzēja, jo bija darba laiks. Nebiju vairāk par divdesmit soļu pagājusi uz priekšu, kad ieraudzīju nākam pretī kādu pajaunu sievieti brillēs, Viņa man sacīja: "Labdien" skaidrā latviešu valodā. Es uz mirkli apmulsu Kā jūs ziniet, ka esmu latviete?" "To jau redz, ka krieviete neesat," viņa, to teikdama, pasmaidīja, tad turpināja "Un man jau stāstīja Erna, ka jūs drīzumā būsit." "Mani sauc Ņina, iepazīsimies." "Kur jums gadījās krievisks vārds?"

"Tas tāpat vien, manu īsto vārdu neviens te nevar izrunāt, tādēļ kļuvu par Ņinu jau no mazām dienām. Es, redziet, uzaugu Sibīrijā, mani vecāki bija izsūtīti, kad vēl biju maza. Mana tēva vecākiem piederēja Rīgas piena fabrika. Par to mūs visu ģimeni izsūtīja uz Sibīriju."

"Un kā jūs te tagad nokļuvāt?"

"Tas ir garš stāsts, un nemaz tik daudz nevajag, lai te nokļūtu, bet tagad iesim pie priekšnieces, lai viņa ierāda vietu, dodiet es jums palīdzēšu ienest koferi." Viņa, par spīti savam sīkajam augumam bija diezgan spēcīga. Paķēra manu pasmago koferi un sīkiem solīšiem, pusskriešus ienesa to turpat barakā kreisajā pusē.

"Tā, to noliksim pagaidām te, un tagad iesim pie priekšnieces." Turpat jau bija priekšnieces durvis. Viņa pieklauvēja, pieteica mani un, palaidusi mani iekšā pati palika ārpusē.

Priekšniece bija ap 35 gadu veca, stipri tukla, ar brillēm. Viņai bija formas tērps, un uz blūzes bija redzama visas pagājušās nedēļas ēdienu karte. Tur bija tauku traipi, olas un sazin vēl kādi traipi greznoja priekšnieces formas tērpu virs tuklajām, uz augšu saceltām krūtīm. Tā mani kārtīgi noskatījusi, pajautāja uzvārdu, vārdu un vai es protu šūt. Sacīju ka ne, acis no tauku traipiem uz blūzes nenolaidusi. Man ir slimīgs riebums pret visu neestētisko, tādēļ man visu laiku dūrās acis viņas netīrā blūze. Tad viņa mani ieveda turpat blakus sekcijā. Neizsakāmi liels bija mans pārsteigums, ieraugot tur kādas divdesmit pavisam vecas večiņas. Cita sēdēja, cita bija iegūlusies gultā, kaut bija diena un gulēt nedrīkstēja. Priekšniece jautāja, kuras gultas brīvas. Kāda vecenīte panāca uz priekšu un parādīja vienu pašā telpas vidū un dažas tālāk tumšajos kaktos. Priekšniece teica, lai es guļot vidū. Pēc pāris stundām man no noliktavas atveda gultas veļu un skaidu maisu pie tam bija jāparakstās uz papīra kā par materiālās vērtības saņemšanu. Pie viena uzzināju, ka man par gultas veļas lietošanu atvilks no algas 2 rubli ar kapeikām mēnesī. Tāpat uzzināju, ka arī par telpām un elektrību atvelk dažus rubļus mēnesī, nerunājot nemaz par uzturu un formas apģērbu. Es sacīju, ka man nemaz tāds formas apģērbs nav vajadzīgs. "Būs vajadzīgs, ar privātām drēbēm neļaus staigāt", noliktavas priekšnieks, vecis ar koka kāju, svarīgi paziņoja. Tad mani pasauca pie ārsta. Ārsts bija maza auguma, kapteiņa pakāpē, ļoti vājš, tumšiem matiem. Viņš bija nerunīgs, tikai pajautāja, ar ko slimoju. Es visu pastāstīju. Viņš visu pierakstīja un paziņoja savu lēmumu, ka esmu iedalīta III grupas invalīdēs. Man acīs saskrēja asaras, kļuva pašai sevis ļoti žēl, ja mani, kam tikko pāri trīsdesmit gadiem, jau par invalīdu nosauc. Iznācu ārā asarām acīs, māsiņa jautāja, kas noticis. "Mani invalīdos ierakstīja," es ar nopūtu izdvesu. "Tas taču labi, par to jāpriecājas, tad vismaz smagos darbos neliks, dakteris zina, ko dara." Brīdi padomāju, bet vienalga, nevarēju samierināties ar šo domu. Kā var mani nosaukt par invalīdi! Tikai vēlāk, pēcmēneša es sapratu, cik tas izdevīgi būt invalīdei un cik neizdevīgi būt darba spējīgai. Ne jau visas darba spējīgās ir katru dienu veselas, bet pie mašīnas jāstrādā, un norma jāpilda. Nav nemaz tik viegli astoņās stundās uzšūt 32 kreklus armijas vajadzībām. Vakarā, kad beidzās darbs, pirmā izskrēja ar mani apsveicināties Erna. "Vai tevi arī aizveda uz Taišetu?" bija pirmais jautājums.

"Nē, līdz Taišetai gluži neaizveda, Sverdlovskā apturēja un sūtīja atpakaļ."

"Mani gan aizveda līdz Taišetai un tikai no turienes pagrieza atpakaļ," viņa ļoti jautri pastāstīja. Bet es Ernai paskaidroju: "Redzi, pie tā noved noslēpumainā Padomju sistēma, ka pat čekisti un cietuma administrācija nezina, kas, kur, kādā nometnē atrodas, fenomenāli. Vienīgais, ko es varu sacīt, es tomēr nenožēloju, brauciens bija interesants, un ekskursija pa cietumiem vēl interesantāka, būs ko pastāstīt radiem, draugiem un nākošām paaudzēm. Vai tev tā neliekas?"

"Es tur nekā interesanta gan neatradu, man tāda ekskursija nepatīk."

"Nesaki vis." Es paliku pie savām domām. Tad Erna, gribēdama mainīt tēmu:

"Vai tev gultu jau norādīja?" "Jā, tur", es ar roku parādīju uz baraku pa kreisi.

"Vai, tur gan nav labi, jāpadomā, kā tevi dabūt mūsu sekcijā, mums ir vistīrākā sekcija, un labāk var gulēt, kad no vakara maiņām nāk, tad visas reizē guļ. Tur, kur tevi ielika, nav labi, tā ir invalīdu baraka."

"Bet es jau arī esmu invalīde," smiedamās piebildu.

"Kā tad tā?"

"Nu tā, esmu un viss. Ārsts man šodien to pateica."

"Tad gan tev tur būs jāpaliek."

Pa to laiku no darba zonas nāca visas sievietes. Lielākā daļa nāca lēnām, nogurums bija jūtams katrā solī. Paskats bija diezgan drūms. Visām bija melnās cietumnieču kleitas, viena otra bija to pārtaisījusi atbilstoši savam augumam, bet citām tās bija tādas, kādas tās bija šūtas, šausmīgi bezformīgs melns maiss ar piedurknēm. Tad Erna pasauca: "Zenta, nāc iepazīties, es tev jau stāstīju, mēs čekā kopā sēdējām." Iepazināmies un es ar šausmām skatījos uz Zentu. Kāda viņa izskatījās, to grūti aprakstīt. Viņa bija vēl jauna, varbūt nedaudz jaunāka par mani, bet seja bija vaska krāsā, un, ja nebūtu spožo, kustīgo acu, varētu domāt, ka tā ir balzamēta miroņa seja. Likās, it kā dzeltens pergaments būtu pārvilkts galvas kausam. Sejas panti bija sīki, glīti, bet spožās acis nedabiski lielas. Augumā viņa bija pasīka un ļoti tieva. Erna atvainojās un aizskrēja. Mēs ar Zentu palikām divatā. "Jūs laikam ilgi jau te esat", es līdzjūtīgā balsi jautāju.

"Labu laiciņu esmu jau nosēdējusi." Viņa to pasacīja ar smaidiņu, it kā tas nebūtu nekas sevišķs. Kā vēlāk uzzināju, Zenta bija 25 gadniece. Kad Zenta pasmaidīja, ievēroju, ka viņai visi zobi tumši pelēka metāla. Es nenoturējos un pajautāju:

"Kas jums ar tiem zobiem, jums te apcietinājumā tādus taisīja?"

"Jā, jo man čekā pie pratināšanas viņus izsita."

"Kā, izsita, visus reizē?"

"Jā, visus reizē ar vienu sitienu."

"Nu nelieši, pašiem viņiem vajadzētu izdauzīt visus zobus, lai zina, kā ir. Bet kurš to darīs? Un šos ielika turpat Rīgā?"

"Kur nu, tos man ielika Sibīrijas nometnē."

Negribēju Zentu ilgāk aizkavēt. tikko bija pārnākusi no grūtas darba dienas, domāju, būs laika gana par visu parunāt. "Labi, tagad vairāk nerunāsim, par to citā reizē," es sacīju. Zenta vēl pajautāja: "Kurā sekcijā jūs ielika?" "Tur pie invalidiem," es ar roku norādīju uz barakas pusi.

Ceturto latvieti nometnē man Erna parādīja pie vakariņu galda. Tā bija gara auguma pusmūža sieviete. Seja pilnīgi bez jebkādas izteiksmes. Pēc vakariņām mūs iepazīstināja. Viņa arī bija 25 gadniece, palikusi no agrākiem laikiem, un varēja redzēt, ka viņai viss ir pilnīgi vienaldzīgs. Ne par ko nekādas intereses, nekāda izbrīna, nekādu emociju viņai vairs nebija. Man kļuva ļoti neomulīgi, vērojot Vilmu tās nedaudzās minūtes .Viņa kustējās kā robots, kas dienu dienā, gadiem ilgi izdara vienas un tās pašas kustības. Dienu dienā, gadiem ilgi ēd vienu un to pašu barību, redz vienus un tos pašus cilvēkus, dara vienu un to pašu darbu. Laikam var notrulināties līdz tādam stāvoklim, kad nekas vairs netraucē, nekas vairs nepārsteidz. Varēja redzēt, ka viņai bija pilnīgi zudusi interese par dzīvi, ārpasauli, nerunājot nemaz par to, kas notiek tepat uz vietas.

Es vakarā ilgi nevarēju aizmigt, mani mocīja visādas smagas domas, un tieši par to, kā kurš uz ko reaģē. Cik liela ir starpība starp cilvēkiem, kuri ir tikko jeb nesen no brīvības iekļuvuši cietumā, un starp tiem, kuri ir jau lielu mūža dalu nodzīvojuši izolēti no ārpasaules dzeloņstiepļu valstībā. Jo vēl Rīgas čekā un centrālcietumā katrs, kas tur ir iekļuvis, vienalga vīrietis vai sieviete, vienalga par kādu pantu, izrāda dzīvu interesi par to, kas notiek ārpusē. Ja viņi jautā, kādas preces pēdējā laikā var dabūt bez rindas, kādas rindā stāvot, kādu vispār vairs nav, ja viņi interesējās par pēdējām modēm, kinofilmām, koncertiem, tad tas šķiet pašsaprotami, un var just, ka cilvēks, kaut arī atrodas ieslodzījumā, ar domām tomēr dzīvo brīvībā. Vilma zina, ka esmu no dzimtenes, no Latvijas. Neviena vārdiņa par to. Neviena jautājuma, kā tur ir, vai tur vēl runā latviešu valodu. Kā var dzīvus cilvēkus novest līdz tādai galējai vienaldzībai, to es tomēr nevarēju saprast. Domāju, varbūt negrib mani apgrūtināt pirmajā dienā. Bet pagāja dienas, nedēļas, mēneši, un man bija jāatzīst, ka nevienai no tām, kam bija piespriesti vairāk nekā 10 gadi, ne par ko nekādu jautājumu nebija. Ārpasaule viņām it kā neeksistēja. Tomēr es varu pieņemt varbūtību, ka cilvēkam varētu būt vienaldzīgs viss, kas notiek pasaulē un ap viņu, tādā laikā, kad viņš pats īsti nedzīvo, bet tikai eksistē. Bet es nevaru pieņemt varbūtību, ka kāds normāli attīstīts cilvēks vispār varētu nedomāt, lai arī cik drūma un bezcerīga liktos dzīve attiecīgajā brīdī. Un ja arī kādam dzīve šķiet tik bezcerīga, ka par to nav vērts domāt, tad paliek vēl atmiņas. Lai arī kāda kuram pagātne bijusi, viņam tomēr ir pa kādai saulainai atmiņai, pie kuras pakavēties. Varbūt viens otrs domā, ka apcietinājumā nepienākas domāt par izbijušu laimi, un tiklīdz atmiņā kaut kas patīkams ataust, cenšas no tā atbrīvoties. Bet ja nu kādam patiešām dzīvē nav bijis nevienas saulainas dienas? Tikai bēdas un asaras? Arī tādam cilvēkam ir atmiņas - kā mīļos tuviniekus zemes klēpi guldīja, kā bija jāšķiras no citiem tuviniekiem. Un vai var būt pilnīgi vienaldzīgs pret vietu, no kuras cēlies? Bet ja nu atmiņu uzvandītās jūtas ir tik nepaciešamas, ka cilvēks piespiež sevi apzināti nedomāt ne par ko, kas saistīts ar šīm atmiņām? Un cik ilgs laiks nepieciešams, lai cilvēks varētu iemācīties nedomāt?

Bet varbūt nemaz nav tā, ka viņas nedomātu. Viņas tikai slēpj savas domas. Jautājums ir pirmais domu nodevējs. Lai neviens nevarētu uzzināt, kur domas klīst, labāk nevienam nekā nejautāt. šķiet, te būs atrisinājums. Beidzot, fiziski un garīgi nogurusi, iemigu.

Nākošajā dienā man vēl nebija jāiet darbā, bet tomēr no rīta bija zonas pagalmā jāstājas uz skaitīšanu, un gulēt šā vai tā nav atļauts. Pēc skaitīšanas atkal jauna darba diena. Darba spējīgās sastājās pie vieniem vārtiem - uz darbu zonu. Invalīdes sastājās pie otriem vārtiem - uz darbiem ārpus zonas. Ap pusdienas laiku ieradās priekšniece tajā pašā netīrajā blūzē un man paziņoja, ka es esot iedalīta lauksaimniecības brigādē. Neko nejautāju, kas tur būs jādara, jo, vai nav vienalga? Sāku pieķert arī sevi, ka daudzos gadījumos lietas, kas parasti nebūtu vienaldzīgas, tādas kļūst. Dienā man atveda no noliktavas melno cietumnieču kleitu, atveda divas, vienu lielu, otru mazu varēju izvēlēties, kuru gribu. Redzēju, ka mazā ir par mazu, ņēmu lielo, tas taču nav svarīgi, ka tā bija tikai 3 izmērus par lielu. Par zābakiem gan man vakar pajautāja, kādu lielumu vajag. Es ar nolūku pateicu 1 izmēru lielāku. Jo ko var zināt, drošs paliek drošs. Zābaki bija nedaudz par lieliem, bet ja stingrāk sašņorēja, tad bija pavisam labi. Tie bija mākslīgas, rupjas, grumbuļainas ādas imitācijas un brezenta ar gumijas zoli. Tagad tikai atlika sameklēt lupatas, ar ko aptīt kājas, pirms šos zābaciņus uzvelk, citādi kājām āda būs nost pirmajā dienā. Bez tam zābaciņu iekšpusē bija atstāts daudz asu naglu.

Ar nepacietību gaidīju darba dienas beigas, lai tiktos ar jaunajām paziņām. Es nezinu, kādēļ mani visvairāk interesēja Zenta. Man viņa likās tik tuva un mīļa, it kā es viņu būtu pazinusi jau sen.

Kad pēc vakariņām Zenta pati pienāca pie soliņa, uz kura es sēdēju un smēķēju, es viņai vienkārši pajautāju: "Par ko jums piesprieda 25 gadus?"

"Par to, ka biju mežā."

"Kurā gadā jūs apcietināja?"

"1949. gadā."

"Bet jums taču vajadzēja tikt mājās 1956. gadā, kad bija lielā komisija."

"Jā, toreiz daudzi atgriezās mājās, mēs tikai dažas no Latvijas palikām," diezgan skumjā balsī Zenta teica.

"Kas par iemeslu, kā viņi motivēja?"

"Nekā, teica, ka vēl nevar laist mūs mājās."

"Otra bija Vilma?"

"Jā."

"Un kas Vilmai par lietu?"

"Vilma bija strādājusi pagasta policijas pasu daļā."

"Vairāk nekā Vilmai nepierakstīja?"

"Nē, vairāk nekā."

"Un par to 25 gadi?"

"Jā, toreiz jau citādi nebija, visiem 25 plus 5 gadi bez tiesībām. Bet tiem, kurus atbrīvoja 1956. gadā, arī bija 25 gadi plus 5."

"Jā, tiem arī bija 25 plus 5."

"No kā viņi toreiz vadījās, kuru atlaist, kurus ne, un kādēļ tieši jūs divas nelaida?"

"No sievietēm mūs divas 25 gadnieces nelaida, bet vīriešus ļoti daudzus paturēja. Tur skatījās pēc lietām. Kuru lietās nebija līķu, tie tika mājās, bet ja bija aizdomas, ka varētu būt līķi, jeb ja pierādīja līķus, komisija nelaida mājās."

"Es te nekā nesaprotu, kas par līķiem. Ja Vilma strādājusi kancelejā, kur izdod pases, kur bija līķi?"

"Tieši tur nebija līķu, bet vispār policijā kāds nošautais pa visiem vācu gadiem ir laikam bijis."

"Bet es domāju, Vilma tos nešāva."

"Skaidrs, ka Vilma nešāva, pret viņu arī neviens to nav liecinājis, bet pats darba vietas nosaukums, policija, bija par iemeslu visam."

"Vai tad jūsu lietā arī bija līķi?"

"Bija," viņa atteica, mierīgā balsī.

"Kas tie bija par līķiem?"

"Es nezinu, es viņus neredzēju, bet lietā uz papīra viņi ir, viņi saka, ka, mežā dzīvojot, tā nevarot būt, ka mēs nevienu neesot nošāvuši."

"Viņi izmeklēšanā teica, ka jūs ar savu roku esat kādu nošāvusi?"

"Nē, tā viņi neteica, bet viņi pastāvēja uz to, ka mūsu vīri esot vairākus nošāvuši, kad mūs ielenca un kad uz mums šāva. Bet es tikai zināju tik daudz, ka mums jau pusgadu, pirms mūs ielenca, nebija patronu."

"Bet kā jūs nokļuvāt mežā? Manuprāt jūs toreiz bijāt vēl ļoti jauna, un jums nevarēja būt iemesla doties mežā."

"Jā, jums taisnība. Man nevajadzēja iet mežā, bet tā iznāca. Man bija 17 gadi, un man ļoti patika kāds puisis. viņam bija 20 gadi, un skaidrs, ka viņam bija jāiet armijā. Tad pienāca kara beigas. Viņš nezināja, kurp doties. Vecākie vīri pamācīja, ka jāiet mežā, citādi krievi šo atradīs un nošaus, jo viņam vēl vācu armijas drēbes bija mugurā. Citu drēbju nebija ātrumā kur raut."

"Jūs viņu ļoti mīlējāt?"

"Jā, tādēļ jau gāju līdzi."

"Ilgi mežā nodzīvojāt?"

"Ilgi, četrus gadus."

"Vai nebija grūti?"

"Nerunājiet, to nevar nevienam izstāstīt. Visgrūtāk bija ziemā, ko ēst nebija. Vasarā varēja kaut kā iztikt."

"Bet ziemā, kur jūs gulējāt sala laikā?"

"Zemnīcās, tās bija izraktas padziļi zemē, cilvēks pie cilvēka, tad nesala."

"Kā zvēri alās."

"Tā bija."

"Tur vēl bija kādas sievietes?"

"Divas, sākumā bijām piecas, viena nomira pirmajā gadā ar angīnu, zāļu nekādu nebija. Pēc gada vēl viena nomira, viņai laikam bija kaut kas ar plaušām. Tad mēs trīs tikai palikām."

"Nē, es to nevaru aptvert, četrus gadus mežā alā dzīvot, un pie tam visu laiku justies kā vajātam zvēram, vienās bailēs."

"Mums vairākas reizes draudēja ielenkšana. Vienu reizi likās, ka cilpa jau ciet, bet laimīgā kārtā caur purvu izbēgām."

"Tātad bija zināms, ka jūs tur mežā tupat."

"Skaidrs, ka bija zināms. Viņi visu zināja, tāpat viņi zināja, ka mēs nekur tālāk aiziet arī nevaram, tādēļ sevišķi nesteidzās mūs saņemt ciet."

"Un kad jūs saņēma ciet, ko ar jums darīja?"

"Aizveda uz cietumu un briesmīgi sita. Viņi mums atriebās par to, ka tik ilgi nebija mūs atraduši."

"Vai visiem piesprieda 25 gadus?"

"Vīriešiem bija nāves sods, mums divām 25 gadi. To vienu pēc saņemšanas smagi ievainoja, un no ievainojumiem cietumā mira."

"Kur palika tā, ar ko jūs kopā notiesāja."

"Tā nomira pirms pieciem gadiem nometnē. Viņai jau bija pāri 50 gadiem, kad mūs saņēma, un viņa bieži slimoja."

"Un to jauno puisi, kura dēļ jūs aizgājāt uz mežu, kas ar viņu notika?"

"Viņam bija nāves sods, viņu nošāva."

"Tad iznāk, ka no visiem, kas jūs bijāt mežā, dzīvajos jūs vienīgā esat palikusi."

"Tā iznāca," Zenta smagi nopūzdamās izdvesa.

"Vai jums ir kādi piederīgie?"

"Ir, vecāki un brālis."

"Un ko viņi?"

"Neko, raksta, gaida mājās."

"Tagad, pēc jaunā kodeksa, jums sods drīz beigsies."

"Ja noņems," Zenta uzsvērti vienaldzīgi sacīja.

"Nevar nenoņemt, ja jau pēc likuma augstākais sods ir 15, tad nevar būt vairāk par 15, jo augstāk par 15 ir tikai nāves sods."

"Vīriešiem, kuri 15 gadus bija nosēdējuši, nenoņēma nekā, tos vienkārši paņēma un nošāva."

"Kā nošāva, bez sprieduma?"

"Es tik smalki nezinu, zinu tikai to, ka bijusi novērošanas komisija, izskatījusi lietas un tiem, kuriem lietā bijis līķis, pateikts, ka viņiem nevarot samazināt sodu pēc jaunā kodeksa uz 15 gadiem. Pēc dažām dienām tie aizvesti kaut kur prom un nošauti."

"Tas varētu būt, no viņiem var visu sagaidīt, es jau arī vairs ne par ko nebrīnos. Jūs varbūt domājat, ka jums arī negribēs samazināt", tālāk es neiedrošinājos teikt.

"Nekā iepriekš nevar zināt."

"Es tomēr jūsu vietā uzrakstītu apžēlošanas lūguma uz Rīgu, jo tur tagad mazliet savādāk skatās. Otrkārt, ja ir kaut vai nedēļu pirms termiņa uz apžēlošanu atlaists, tam ir liela nozīme jaunas dzīves uzsākšanā."

"Var jau būt, bet es nezinu, kā tas ir jāraksta, es nekad neesmu neko tamlīdzīgu rakstījusi."

"Es jums labprāt uzrakstīšu, vienīgi žēl, ka tik daudz laika zaudēts, to vajadzēja jau sen darīt."

"Un jūs domājat patiešām, ka ir vērts rakstīt?", Zenta mazliet kautrīgi pajautāja.

"Noteikti, tas ir jādara, un jo ātrāk, jo labāk, katra dienā ir svarīga." Redzēju, ka Zenta sāk it kā no gadsimta snaudas atmosties. Es tomēr biju viņu it kā atmodinājusi. šī mazā pārvērtība bija jūtama arī nākamajās dienās, kad mēs ķērāmies pie raksta sastādīšanas. Man no Zentas vajadzēja tikai noteiktos datus, pārējo viņa pilnīgi uzticēja manā ziņā. Pa divām dienām svarīgais raksts bija gatavs. Zentai es atdevu kopiju uzglabāšanai. Rezultātā notika tā, kā es biju vēlējusies. Pēc vairākiem mēnešiem atnāca atbilde, ka Zenta apžēlota un ka drīkst atstāt nometni. Bet ieslodzījumā Zenta bija pavadījusi 14 gadus un 10 mēnešus. Tas ir daudz. Ar Vilmu bija citādāk, viņa turējās visu laiku savrup. Viņa pati par sevi nekā stāstīt nevēlējās un vispār ierobežojās tikai ar "Labdien," un pēc sasveicināšanās bikli kā stirna aizsteidzās kaut kur prom. Tikusi prom, viņa uzmeklēja kādu kaktiņu, kur neviena nav, parasti tās bija kādas koka kāpnes, kur apsēdās un strādāja kādu rokdarbu. Viņa taisīja kabatas lakatiņiem mežģīnes. Vienu tādu kabatas lakatiņu Vilma man uzdāvināja vārda dienā. To viņa arī pasniedza ļoti bikli un tūliņ pēc tam nozuda. Varbūt ka viņai piemīt šāda kautrība no mazotnes.

Pavisam citāda bija Ņina, viņai patika sabiedrība. Viņa nemēdza nekad sēdēt viena, vienmēr sēdēja ar kādu citu divatā un sarunājās. Vienu vakaru es nosēdēju ar Ņinu vairākas stundas, viņa man pastāstīja daudz par nometnes vadību. No viņas es arī uzzināju visu par nometnes "iedzīvotājām." Par katru nometnes cilvēku Ņina bija labi informēta. Nebija nevienas vecenītes, par kuru Ņina nezinātu ja ne visu dzīves stāstu, tad vismaz daļu no tā. Es reizēm apbrīnoju viņas atmiņu. Ņinai bija pasīki sejas panti, bet liela piere. Ņina valkāja brilles, un viņas izskats vien jau lika manīt, ka visu zina. viņas spriedumi bija noteikti un loģiski. Vispār, ilgāk sarunājoties ar Ņinu, bija jāatzīst, ka viņas domāšanas veids stipri atšķirīgs no parastās sieviešu domāšanas. Varētu sacīt, ka Ņinai ir vīrieša smadzenes. Viņa bija augusi grūtībās, lielā trūkumā, jo, kad vecākus 1940. gadā izsūtīja, Ņina bija bijusi pavisam maza. ļoti agri bija apprecējusies ar kādu ukraini, un tur Ukrainā viņi bija dzīvojuši. viņai bija dēls. Kad viņa pastāstīja par dēlu, tas likās ļoti nesavienojami: Ņina un dēls, jo bija grūti iedomāties Ņinu mātes lomā. Bet bija jāpajautā, kur ir viņas mazais tagad. "Rīgā, bērnu namā." Sekoja strupa atbilde.

"Nabadziņš", es līdzjūtīgi sacīju, jo man bija pietiekami daudz par šiem bēdīgi slavenajiem padomju bērnu namiem zināms.

"Viņam tur ir labi, pa sestdienām un svētdienām viņš ir pie manas mammas, tad viņu aizved uz kino vai uz zooloģisko dārzu." To viņa paziņoja tik lietišķi, it kā runātu par kādu kaimiņa bērnu, bet ne par pašas. Kādā citā vakarā Ņina man pastāstīja vairāk par sevi. viņai esot bijusi ļoti tuva un sirsnīga draudzene. Viņas tikušās gandrīz vai katru dienu. Ņinai dzīvē ir bijuši pašai savi uzskati un domas. Viņa draudzenei uzticējusies un vienmēr par saviem uzskatiem pastāstījusi. Draudzene savukārt visu pastāstījusi savam tēvam. Bet draudzenes tēvs Ņinu nodevis čekai. Īsi un skaidri, aizgājis uz čeku un nodevis. Ņinai piesprieda 10 gadus stingrā režīma labošanas darbu nometnē, un te viņa bija. Deviņi gadi jau nosēdēti, vēl palicis nepilns gads. To jau nu arī nosēdēs. Par spīti tik lielai neveiksmei, citādi to nevar nosaukt, Ņina tomēr bija optimiste un tas viņai palīdzēja. Bez tam Ņina ārkārtīgi daudz lasīja, un galvenais, lasīja ar prātu, ne tikai ar acīm. Daži cilvēki viņu nemīlēja viņas tiešuma dēļ, viņa nekad nevienam neglaimoja un neliekuļoja, bet tieši acīs pasacīja, ko domāja. Es tomēr pozitīvi skatījos uz visu, ko Ņina darīja.

saturs uz priekšu