Helēne Celmiņa. Sievietes padomju cietumos

LAUKU DARBI
Labošanas darbu nometne. Pats nosaukums jau norāda, ka šeit visiem obligāti jāstrādā. No darba atbrīvoja tikai pavisam slimās un I grupas invalīdes. I grupas invalīds ir tāds cilvēks, kurš pats sevi nespēj apkopt un nevar bez otra cilvēka palīdzības paēst. Tas ir tāds, kas nevar karoti pats rokā noturēt. Nometnē 17A bija viena tāda jauna sieviete, kuru ticības māsas baroja ar karoti, viņai bija sirds vārstuļu nepietiekamība, un tomēr viņai I grupu nepiešķīra, jo viņai gribēja uzspiest sirds operāciju.

Viņa ar parakstu no operācijas atteicās, jo viņai kā Jehovas lieciniecei neesot atļauts pārliet svešas asinis. Viņa bija II grupā. Šinī gadījumā tas nebija svarīgi, kādā grupā to ieskaitīja, jo viņa šā vai tā gulēja uz gultas. Ļoti reti bija tādas dienas, kad viņa varēja nedaudz piecelties. Uz pirti viņu vienmēr nesa. Četras māsas slimo uzmanīgi noguldīja uz segas, tad, segu aiz stūriem turēdamas, nesa līdz pirts durvīm. Kad es reiz painteresējos, vai sen jau viņa ir tik slima - viņai bija tikai 26 gadi - tad man paskaidroja: "Nepavisam, pirms pieciem gadiem viņa nebija slima. Sibīrijā, kur mūsu nometne agrāk bija, viņa ar izkapti sienu pļāva un pie tam bija labākā pļāvēja." Soda nometnēs vēl līdz šai baltai dienai sienu pļauj tikai ar izkapti.

Lielākā puse sieviešu 17A nometnē bija II grupas invalīdes, bet tām tomēr lika strādāt, kaut gan pēc rakstītā likuma II grupai nav jāstrādā. Viņas gandrīz visas bija iedalītas II grupā nevis slimības, bet gan vecumā dēļ. Šis sievietes darīja dažādus darbus, citas kurināja krāsnis ar akmeņoglēm, citas strādāja pirtī, bet tādām, kurām bija slimas kājas un kuras bez citu palīdzības nevarēja pārvietoties, darbu deva turpat uz vietas gultās. Viņām gultas galā piesēja diegus. No diegiem viņām iemācīja siet tīklus. Sievietes ir īpatni radījumi, viņām visu var iemācīt darīt. Tā arī šīs slimās vecenītes vecuma dienās iemācījās jaunu amatu un kļuva par ražotājām. Viņu darbs bija izgatavot iepirkumu tīkliņus, tos nometne tālāk nogādāja uz veikaliem. Dažas vecenītes, kurām nebija neviena piederīgā, bija tīri priecīgas, apgūdamas jauno amatu, jo, kad pienāks brīdis atstāt nometni, varēs izgatavot tīkliņus un sev kādu rubli nopelnīt, tā dažas sprieda.

Nometnes administrācijai apetīte bija liela. Viņi bija izdomājuši, ka, lūk, šīs vecās sieviņas varētu siet vilnas tepiķus un vairot nometnes peļņu. Izmēģināja šā un tā, bet no tepiķu siešanas gan nekas neiznāca, nevienai nebija tik lielas izturības, lai stundām varētu nosēdēt pie tepiķu sienamā rāmja.

III grupas invalīdes bija tās, kurām ārsts bija atzinis dažādas hroniskas un akūtas slimības, kuru dēļ darba spējas bija ierobežotas. Es biju III grupas invalīde ar kuņģa čūlu, ko uzrādīja slimnīcas rentgens. III grupas invalīdes veda ar apbruņotiem sargiem lauku darbos. Lauku darbi bija ļoti dažādi atkarībā no sezonas. Vasaras sākumā bija jāstāda kāposti. Kāpostu stādus turpat audzēja zem stikliem. Kāposti ir cietumnieku galvenā uzturviela, tos ēd 365 dienas gadā, pie tam pašiem vēl jāizaudzina, jānoņem, jāiesāla, bet valsts par šiem kāpostiem no apcietinātiem norēķina uztura naudu. Kāpostu lauki bija milzīgi. To zemes gabaliņu, uz kura paredzēts dienā strādāt, no visām pusēm apsprauž ar dēlīšiem uz mietiņiem, uz kuriem rakstīts: "Stāt, aizliegtā zona". Katru rītu pirms izvešanas uz lauku apcietinātajām jāsastājas ierindā pie vārtiem. Uzraudze liek atpogāt melno arestantu kleitu un pārbauda, vai zem melnās kleitas nav paģērbta apakšā privātā kleita jeb jaciņa, kura nebūtu melnā krāsā. Tas tādēļ, lai nevarētu aizbēgt, lai pa gabalu varētu redzēt pēc apģērba, kas pa ceļu iet. Tad visas saskaita un atlasa kartiņas. Katrai apcietinātai, neatkarīgi no tā, vai viņa strādā zonā vai ārpus zonas, vai vispār no gultas neceļas, ir speciāla kartiņa. Tas ir ciets kartona gabals ar vārdu, uzvārdu, pantu, uz cik gadiem notiesāta, un fotogrāfiju. Pēc atliktajām kartiņām administrācija var pateikt, kur kādā acumirklī strādā kāda no apcietinātām. Pirms iziešanas pa vārtiem katru rītu sargs noskaita "rīta lūgšanu". Tajā sacīts, ka šaus bez brīdinājuma, ja izies kāda apcietinātā no ierindas, ka jāiet tikai slēgtā ierindā, ka nedrīkst sarunāties, ka jāklausa pavēlēm.

Tad kolonna sāka lēnām kustēties. Pašā priekšā gāja tās, kurām iešanā bija kādi traucējumi. Tas tādēļ, lai neviena nepaliktu iepakaļ. Ja, piemēram, kolonnas priekšējās rindās ietu ātri, tad pēdējās, kam grūti iet, paliktu iepakaļ, un tad vairs nebūtu nekādas kārtības. Ciematā, kuram mums katru dienu bija jāiet cauri, ceļa vispār nebija. Visur, cik tālu vien varēja redzēt, bija tumši pelēkas smiltis. Nekur nevienas pienenītes, neviena zāles stiebriņa. Tas izskatījās ļoti nedabīgi, ja nekur neauga nekas zaļš. Tas tādēļ, ka ciemata iedzīvotāju vistas un cūkas pastaigājās brīvībā. Vistas izkašāja visu zemi, bet cūkas uzraka, tā vienotiem spēkiem bija panākta pilnīgi pelēka ainava, bez neviena zaļumiņa.

Kolonna virzījās uz darbu ārkārtīgi lēni, tas tā bija pieņemts, lai būtu īsāks laiks jāstrādā. Toties nākot no darba, tās kuras no rīta tikko kustējās, gāja tik raitā solī, ka bija jāpabrīnās, kur tāda enerģija radusies. Kad aizgāja uz lauka, tad bija jāsēž visām zemē tik ilgi, kamēr sasprauda stabiņus ar dēlīšiem, lai katra zinātu, cik tālu drīkst iet. Tad spēcīgākās atnesa atejas būdu, kamēr kāda cita izraka bedrīti, uz kuras būdu uzlikt. Būda nebija smaga, divas sievas to varēja panest. To novietoja lauciņa vidū. Uz lauku ar zirgu atveda dzeramo ūdeni, tas bija koka mucā. Krūzīte, karote un maize bija jānes līdzi no zonas. Drīkstēja ņemt līdzi arī sāli.

Nevarētu teikt, ka būtu bijis ļoti grūti stādīt kāpostus. Viena gāja pa priekšu, izraka ar lāpstu bedrītes, noteiktā attālumā vienu no otras. Nākošā lika bedrītēs stādus, kurus citas pienesa klāt. Stādus atveda no dārzniecības kastēs un nolika lauka malā. Visgrūtāk gāja ar laistīšanu, ūdeni smēla no upes un nesa spaiņos. Upe bija tieši pie vienas lauka malas, bet kad bija jānes uz lauka otru galu, tad nebija viegli, tādēļ laistīšanas darbus darīja maiņās, jo tas tiešām bija ļoti smags darbs. Pusdienas atveda uz lauka lielās metāla kannās. Ēdot bija jāsēž turpat zemē. Nebija nekādu problēmu, ja zeme bija sausa un ja laiks bija silts. Lielas domstarpības iznāca ar sargiem tad, kad pavēlēja sēsties dubļos. Ja uznāca lietus, darbs bija jāturpina, jo no lietus nebija kur paslēpties un drēbes zem klajas debess izmirka šā vai tā.

Cietumnieku drēbes ir pagatavotas no tāda auduma, kurš slapjumā krāso. Tādēļ interesanti bija vērot, kā sievietēm no slapjajām kleitu apakšmalām pa kailajiem stilbiem tecēja melna krāsa, nokrāsojot miesu tā, ka to nemaz nebija viegli dabūt atkal baltu. Darbu pārtrauca tikai tad, ja lija nepārtraukti.

Reiz bija lijis veselu nedēļu. Mordovijas augsne bija mālaina un nespēja uzņemt lieko ūdeni, tādēļ zemākās vietās izveidojās mazi "ezeriņi". Ūdens turējās vairākas dienas. Vietām bija pārplūduši ceļi, pa kuriem mums bija jāiet uz darbu. Dīvains bija tāds gājiens, sievietes, sacēlušas kleitas, izskatījās kā strausi, kas lēni virzās pa ūdeni, jo ātri pa ūdeni nevar tikt uz priekšu. Ūdens bija diezgan auksts un sniedzās pāri ceļiem, dažām maza auguma sievietēm augstāk. Visas gāja basām kājām, toties uzraugiem bija garie gumijas zābaki kājās. Vienā vietā ūdens bija tik dziļš, ka nebija iespējams izbrist. Tur sievietes sadalīja grupiņās un vilka pāri ar traktoru. Kad ūdens nedaudz nokritās, tad traktora vietā bija atvests zirgs ar ratiem, kas vilka pāri cilvēkus turp un atpakaļ cauru dienu. Bet tanī vietā uzbērt ceļam smilšu vai grants vezumu nevienam neienāca prātā.

Vairāki kāpostu lauki bija pārplūduši, un gaiši zilajā ūdenī kāpostu galviņas izskatījās kā mazas saliņas kārtīgās rindās. Lielāko vasaras daļu strādāja pie cukurbiešu retināšanas un ravēšanas. Cukurbiešu lapas bija mūsu labākais ēdiens, jo garšas ziņā veco skābo kāpostu vira nespēja līdzināties svaigajām cukurbiešu lapām. Lapas nesām līdzi uz zonu. Dažreiz neļāva lapas ienest zonā, tad tās palika guļam turpat pie vārtiem, kamēr saulē sažuva. Recepte ēdiena pagatavošanai nebija visai sarežģīta. Lapas noskaloja, saplēsa gabalos, apkaisīja ar sāli, pārlēja ar karstu ūdeni un piedrupināja nedaudz maizes. šis ēdiens bija kā debesu dāvana.

Gadījās dažas dienas strādāt pie galda bietēm. Sarkanās bietes tāpat kā cukurbietes bija jāretina. Iesācējas parasti nezināja, kā retināt sarkanās bietes, arī es pirmajā dienā ar kapli apkaplēju, izrāvu nezāles un sīkās bietītes, atstājot augt tās, kurām jau bija izauguši bumbuļi. Tikai nākamajās dienās sievas, kam bija lielāka pieredze, pamācīja, ka bumbuļi jārauj ārā un sīkās jāatstāj, jo bumbuļus var apēst, bet sīkās tik un tā līdz rudenim izaugs. Ravēt un retināt sarkanās bietes bija mums, Mordovijas cietumniecēm, īstie svētki, jo dienā varēja atrast un apēst vismaz desmit sarkano biešu bumbuļus redīsa lielumā. Biešu lapas ēdām pašas un vakarā nesām līdzi draudzenēm, kuras bija bezgala priecīgas par katru zaļumiņu, kas papildināja nožēlojamo cietuma viru, kura mūžīgi bija viena un tā pati - kāposti ar plaušām; vienīgā pārmaiņa bija gadījumos, kad pavāri bija viru, jokus mīlot, piecūkojuši. To piecūkot varēja dažādi, piespļaujot, piemētājot ar papirosu galiem (zagļi cigaretes smēķē tikai tad, ja nav papirosu, jo viņi pieturas pie vecām krievu tradīcijām un smēķē tikai papirosus) un vēl citādi sabojāja ēdienu, kas tika arī konstatēts. Vienu varēja teikt droši, ka nometnē, kurā vārīja ēdienu mums, notika pamatīga aģitācija pret mums. Nereti iznāca satikt apcietinātos vīriešus, kurus tāpat ar sargiem un ar suņiem veda lauku darbos. Šie vīrieši bija no blakus nometnes, no tās pašas, kurā mums putru vārīja. Liels bija mans izbrīns, kad ievēroju, ar kādu naidu šie ieslodzītie vīrieši uz mums sievietēm nolūkojās, un ne tik vien nolūkojās, bet apveltīja mūs ar trekniem lamu vārdiem, neaizmirstot lamu vārdiem galā piekabināt krievu visiemīļotāko epitetu "fašistes."

Dažas reizes izgadījās iet diezgan tuvu garām melnajam vīriešu baram, tad viņi kļuva sevišķi agresīvi, kampa sakaltušus māla gabalus un mūs ar tiem apmētāja. Sargi tādos gadījumos pagriezās sānis un izlikās nekā neredzam. Vienīgi suņi izmisīgi rēja, nezinādami ko darīt, jo nekādas pavēles nesaņēma.

Pazīstot krievu vīriešus, zināms, ka viņiem ir pārspīlēti liela interese par sievietēm un ka viņiem noteikti jāiepazīstas ar jebkuru sievieti, ko ierauga. šī uzvedība bija nepārprotams pieradījums tam, ka viņiem kā mūsu vistuvākajiem kaimiņiem par mums bija sastāstītas briesmu lietas, ko mēs nekad neuzzinājām.

Vienīgie apcietinātie, kuri pret mums nebija naidīgi, bija divi puiši. Tie bija bez konvoja un braukāja pa sādžu, ar zirgu un ratiem pārvadājot dažādu kravu. Viņi pieveda mums uz lauka dzeramo ūdeni koka mucās. No mucām ūdeni varēja dabūt ar smelšanu. Tam nolūkam uz mucas nolika atsevišķu tīru krūzi, ar kuru pasmēla ūdeni un ielēja savā krūzītē. Sargiem krūzīšu līdzi nebija, tie dzēra no smeļamām krūzēm.

Bez konvoja palaiž tikai tos kriminālnoziedzniekus, kuriem piespriests mazs sods un kuriem tas nav saistīts ar zagšanu, izvarošanu un tamlīdzīgiem noziegumiem. Parasti bez konvoja palaiž tos, kuri tiesāti par alimentu nemaksāšanu jeb par sīko huligānismu. Tāds bija Koļa, viņam bija piespriesti 2 gadi ieslodzījuma par kaušanos pie kāda restorāna. Viņš esot bijis restorānā ar meiteni, kura iepatikusies diviem citiem. Izejot no restorāna, svešie pielūdzēji rāvuši meiteni sev līdzi, Koļa meties meiteni aizstāvēt un abus svešos piekāvis. Koļa veda mums arī pusdienu viru un darba rīkus. šad tad, atvedis viru vai ūdeni, viņš slepeni nometa kaut kur sāņus sauju sīpolloku. Tos viņš bija pa ceļam saplūcis un mums atvedis, lai mēs varētu padarīt ar lokiem viru garšīgāku. Tādos gadījumos viņš pamiedza ar acīm, norādīdams, kurā pusē kaut ko nometis, lai mēs meklētu.

Sarunāties ar mums Koļam bija aizliegts. Tomēr šad tad, pagriežot grožus vairāk uz mūsu pusi un pabraucot tuvāk mums garām, viņš pārmainīja dažus vārdus ar mums. Reiz Koļa izlikās, it kā zirgs viņam neklausītu, un, braukdams pa bietēm, piebrauca man pavisam tuvu. Es nobijos no zirga, atlēcu nedaudz atpakaļ, redzēju, ka kaut kas krīt, bet pa to laiku rati ar braucēju jau bija gabalā. Visi, arī sargi, skatījās uz aizbraucēju, jo zirgs bija drusku satracināts, bet es ieraudzīju sev pie kājām divus gurķus un ar zāli sasietu sīpolloku slotiņu. Nezinu, ar ko biju izpelnījusies tādu laipnību, bet mans prieks par šiem diviem gurķīšiem bija neaprakstāms. Par spīti lielajam priekam tūliņ pirmā doma bija: "kas šodien dežurē sardzes būdā", jo nu bija radusies problēma, kā dabūt vismaz vienu gurķīti zonā, bija tāda nepārvarama vēlēšanās uzcienāt kādu ar guvumu, jo iespēja kādu uzcienāt dod vēl vienu prieka brīdi. Bet tādā vietā, kur prieks bija visai rets, bija jātver katra vismazākā iespēja prieku radīt citiem un sev. Nolēmu uz zonu nest tikai vienu gurķīti, jo, nesot abus, bija pārāk liels risks abus zaudēt. To apsvērusi, es steidzīgi un piesardzīgi, strādājot uzgriezdama sargiem muguru, vienu gurķīti apēdu, tāpat bez sāls, jo iet meklēt sāli būtu pārdroši.

Kamēr strādāju, gurķītis ar lokiem bija noslēpts zem nezāļu kaudzītes. Vakarā, neilgi pirms darba beigām, es notupos pie nezāļu un lapu kaudzītes, ar vienu roku liku biešu lapas atsevišķā kaudzītē līdzi nešanai - to darīja visas - ar otru sameklēju noslēpto gurķīti. Gurķīti noslēpu sev uz krūtīm. Kleita bija pietiekami plata, un nekā no ārpuses manīt nevarēja. Cerēju, ka mani līdz pašai ādai nepārmeklēs, jo tajā dienā dežūrēja diezgan pieklājīga sardze. Sīpollokus uzliku kleitai uz piedurknes un piedurkni kopā ar lokiem uzrotīju pāri elkonim. Tādā veidā loki nebija redzami, un es par tiem jutos pilnīgi droša.

Rokā atklāti nesu sauju biešu lapu. Nonākušas pie zonas vārtiem, kā parasti pa četrām sastājušās, gaidījām, kamēr iznāks sardze mūs pārmeklēt un saskaitīt. Kā jau biju paredzējusi, nekādas briesmīgas pārmeklēšanas nebija, izkratīja mūsu maizes kules, pārbaudot, vai tur nav kas noslēpts, saskaitīja, atvēra lielos vārtus un ielaida zonā. Biju priecīga par "kontrabandas" izdošanos.

Sievietes, kuras skaitās darba spējīgas, visas bija nodarbinātas šūšanas cehā, un viņām nebija nekādas iespējas jebkad dabūt kādu zaļu lapiņu pie pārtikas devas, kas bija mūžīgi viena un tā pati kāpostu vira un prosas biezputra. šad tad prosas biezputras vietā bija miežu putra, tā likās ļoti garšīga, jo bija pār- maiņa. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka atnestais svaigais gurķītis radīja lielu sajūsmu un vēl lielāku izbrīnu, jo bija zināms, ka tur, kur mēs strādājām biešu laukos, gurķi neaug. Es to iedevu Zelmai, bet viņa savukārt pusi atdeva savai draudzenei. Lociņi tika sadalīti trijās dalās, iespējams, ka tālāk tos vēl sadalīja, līdz pat vienam lociņam.

Biešu lapas nebija tāds retums, tādēļ tās devām bez sevišķas izlases uz visām pusēm. Tādā veidā uzkrājām vitamīnus ziemai, jo ziemas mēnešos nekur nevienu zaļu lapiņu ieslodzītie nevar dabūt. Kaut arī dažām no mājām lielu naudu atsūtītu, par to nekā nometnē nopirkt nevarētu.

Vairākām ieslodzītajām no mājām bija atsūtīta nauda. Par to drīkstēja pasūtīt komunisma propagandas avīzes un žurnālus, izdotus PSRS republiku valodās un izdevniecībās. Satelītu zemju komunistu literatūra nometnēs aizliegta.

Un tā, lai arī cik daudz naudas kādai apcietinātai būtu bijis, nevienu salātu lapu vai ābolu pa desmit ieslodzījumā pavadītajiem gadiem tā nav varējusi nopirkt. Varbūt, ka kāda iespēja būtu, ja nauda glabātos pie apcietinātajām. Tad varētu gadīties, ka par speciālu atlīdzību kāda no sardzēm būtu pierunājama atnest uz zonu šo to no ciemata veikala. Bet nauda glabājās nometnes kasē. Ciemata veikalos, cik varēja manīt no sardžu sarunām, arī bija stipri patukšs, un, izņemot alkoholiskos dzērienus, tur nekā prātīga nebija. Kad mūs veda no nometnes uz tuvajiem laukiem, ceļš veda cauri ciemata centram. Tad varēja redzēt, ko ciemata iedzīvotāji nes no veikala iepirkumu tīkliņos. Visā Krievijā iepirkuma tīkliņi ir no diegiem - tādi kā zivju ķeršanai. šādi nevienam nav noslēpums, ko kaimiņš vai kāds cits veikalā nopircis, vai viņš nedzīvo pāri saviem līdzekļiem. Nekur Krievijā nekādas preces netiek iesaiņotas papīrā, izņemot Maskavā un vēl dažās republiku galvaspilsētās. Dabīgi, ka Mordovijas ciematos tāpat kā visur preci pārdeva bez iesaiņojuma. Nemazgātus kartupeļus lika kopā ar maizi un konditorejas izstrādājumiem, bet siļķi nesa tāpat rokā.

Reiz pie veikala stāvēja tikko piebraucis atklāts vezums ar kartupeļiem. Konvojs laicīgi to neievēroja un nepārveda mūsu sievu kolonnu uz ielas pretējo pusi, bet veda tieši garām vezumam. Lai gan mūsu zonas sievietes nebija zagles, bet lielākā daļa dziļi reliģiskas, visas kā viena pieklupa ratiem un katra paķēra ne mazāk par diviem kartupeļiem. Es tomēr atturējos, jo man pat prāta nenāca doma, ka kaut ko tādu var darīt. Manā uztverē tā bija atklāta zagšana un es negribēju sevi pazemot. Bet viņām neko neteicu. Sargi draudēja, ka šaus, bet ne viņi šāva, ne arī būtu šāvuši, tādas lietas nenotiek bez augstākās priekšniecības pavēles. Apcietinātajām sievietēm bija sava teorija un uzskati par dzīvi - izdzīvo tikai tas kas sevi prot pabarot. Sargi tika pielīdzināti suņiem. Tas, ko nokliedza sargs, pēc nozīmes un satura bija tikpat kā suņa rējiens. Nereti sievas nemaz nenobijās, ja kāds sargs pacēla balsi un sāka uz apcietinātām lamāties, bet enerģiski "sadeva" sargam pretī, teikdamas, ka viņš veltīgi pūlas iebiedēt tās, kuras gadiem ilgi jau biedētas un ka ne tādi vien lopi ir redzēti.

Kādu nedēļu no vietas mūs veda uz sīpolu laukiem. Sīpolu dobes bija ar kapli nedaudz jāapkaplē. šis darbs bija sevišķi patīkams vairāku iemeslu dēļ.

Pirmkārt, ceļš uz sīpolu laukiem veda gar burkānu laukiem. Te nu sargi izmisīgi kliedza un draudēja ar šaušanu, neviena neklausījās, ko sargi vaukšķēja. Visa kolonna burkānos iekšā un plēsa, cik vien varēja, pie reizes pameklējot, kur burkāni būtu cik necik lielāki, jo vēl tie nebija pilnīgi izauguši. Es vienīgā paliku mierīgi stāvot ceļa vidū un vērojot, kas uz lauka notiek, Sīpolu lauki - tā bija vērtība pati par sevi. Te varēja saēsties sīpolus, cik vien gribas, lociņus paslēpt zem apģērba un aiznest uz zonu grūtības neradīja, bet pats galvenais bija mācēt paslēpt dažus veselus sīpolus, ko aiznest draudzenēm. Te ar sevišķu attapību izcēlās kāda skolotāja no Lietuvas, viņa sīpolus vairākas dienas pēc kārtas bija ļoti rafinētā un pavisam neuzkrītošā veidā veiksmīgi ienesusi zonā un izdāvājusi tām, kurām to visvairāk vajadzēja. Bet, kā mēdz teikt, viss iespējams tikai līdz zināmam laikam, tā arī skolotājai vienā reizē sīpolus pie vārtiem atrada. Visiem par lielu izbrīnu uzraudze piegāja skolotājai, paskatījās uz viņu, tad iebāza roku skolotājas matu sakārtojumā un sāka no turienes ņemt ārā sīpolus, vienu pakaļ otram, pavisam viņa tur atrada sešus nelielus sīpolus. No malas skatoties, tas izskatījās visai jocīgi, apmēram tā kā cirkū iluzionistu uzvedumā, pie kam iluzioniste, šinī gadījumā uniformā tērptā cietuma uzraudze, apmierināti smaidīja. Viņa jutās bezgala apmierināta par savu "atklājumu". Toties sievas sāka savā starpā sačukstēties un stipri šaubīties, vai tas patiesi būtu bijis uzraudzes atklājums. Radās aizdomas par varbūtēju nodevību. Un kas tur ko brīnīties, ja kāda ieslodzītā nejauši pamanīja, no kurienes skolotāja izņēma sīpolus un kam tos iedeva. Viņai varbūt tanī brīdī tik ļoti sagribējās sīpola, ka viņa aiz skaudības, ka viņai tos neiedeva, aizgāja pie uzraudzes un pastāstīja par redzēto. Tas viss ir iespējams, tur nav nekā neiespējama. Lai sīpolu prieki būtu pēc iespējas garāki, sievas nebija jāmāca visas kā viena saprata - jo lēnāk strādās, jo ilgāk būs sīpolu prieki, tādēļ sīpolu lauki tika jo sevišķi rūpīgi kopti, tikpat kā ar pinceti katru vissīkāko zāles stiebriņu izravēja.

Lauku darba dienas izstrādes normas bija tik nereālas, ka pat ar vislielāko piepūli tās izpildīt nebūtu bijis nevienai no mums pa spēkam. Tādēļ normas šā vai tā lauku darbu brigāde nekad nepildīja un nekādu samaksu par darbu nekad nesaņēma. Pati lielākā un vislabākā samaksa par šo darbu bija tā, ko mēs varējām apēst, labi noslēpt un ienest zonā, un kur nu vēl saule un svaigais gaiss, tā jau bija vērtība pati par sevi. Lai arī mēs visas kā viena bijām invalīdes uz dažādu slimību pamata, mēs tomēr ārēji, saulē iedegušas, vēja appūstas, izskatījāmies daudz labāk par tām, kuras no rīta līdz vakaram sēdēja cehā pie šujmašīnām, bet viņas nevarēja izvēlēties, kur strādāt.

Vislielākā atlīdzība par vasaras darbu bija rudenī, kad sākās ražas novākšana. Ja vasaras sākumā liela vērtība bija grāvmalā atrastai skābeņu lapiņai, vasarā - cukurbiešu lapām, tad rudenī lapām vairs nekādas vērtības nebija. Kā pašus pirmos vāca gurķus. Bija labi, ka gurķus varēja ēst uz lauka, toties tos bija gandrīz neiespējami ienest zonā. Uzraudzes bija tik gudras, ka apsardzes karavīriem uzprasīja, kādā laukā mēs dienā strādājušas, ja pie cukurbietēm, tad nemaz nekratīja, ja pie sīpoliem, gurķiem vai citām vērtīgām saknēm, tad pārmeklēšana bija pamatīga.

Labs bija paņēmiens - turēt saujā kabatas lakatiņā ietītu mazu gurķīti. Kad uzraudze pārmeklēja , tad pacēlu rokas ar visu gurķīti saujā uz augšu un uzraudze ar savām rokām nobrauca gar sāniem pa visu augumu un nekā neatrada. Novākto gurķu ražu lika maisos, maisus Koļa sacēla ratos un veda uz ciemata veikalu. Tur cietuma uzraugi un priekšnieki gurķus pirka veseliem maisiem, kurus atkal Koļa izvadāja pa priekšnieku mājām. Gurķus iesālīja un ēda līdz pat pavasarim. Krievu sādžās laikam nebūs nekur nevienas mājas, kurā nestāvētu rindās mucas ar sālītiem gurķiem un kāpostiem. Tie, kam meži tuvāk, salasa arī sēnes un sasāla visam gadam līdz jaunai ražai.

Tieši tādēļ pie nometnēm audzē gurķus un kāpostus. Vienīgi atšķirībā no kāpostiem, kuri ieslodzītiem jāēd augām dienām, gurķus ieslodzītajiem nedod nekad. Kāpostu galvas Krievijā aug milzīgas. Tur nav nekādu kaitēkļu, pat parastos kāpostu taureņus tur nemanījām.

Parasti visur Krievijā kāpostus ēvelē ar speciālām kāpostu ēvelēm, tad iesāla viduvēja lieluma koka mucās, pieliekot klāt nedaudz sasmalcinātu burkānu vai dzērveņu. Nometnes vajadzībām nav pieņemts kāpostus ēvelēt, jo tas prasītu pārāk daudz darba. Cietumnieku vajadzībām kāpostus skalda ar cirvi kā malku. Saskaldītos gabalus samet milzu mucā, kas ierakta zemē. Pa kāpostiem tanī bradā pēc svara dūšīgākās sievas. Viņām kājās garie gumijas zābaki, ar tiem pa zemi nestaigā. Sievām rokās paciņas ar sāli, viņas kaisa sāli uz kāpostiem un ar kājām piestampā. Ņemot vērā mucas milzīgos izmērus, mucu nekad nemazgā, tikai pavirši iztīra no iepriekšējā gada kāpostu paliekām. labi iztīrīt to nav iespējams. Ir labi tāpat, tas nekas, ja ziemā kāpostiem ir slikta piegarša, par to neviens rudenī nedomā.

Vislielākie prieki bija kartupeļu novākšana. Kartupeļu lauki bija lieli, un visa kartupeļu vākšana vilkās ilgi, apmēram 3 nedēļas. Kartupeļus varēja ēst tāpat nevārītus, ar zemē atrastu stikliņu notīrīja, uzbēra sāli un ēda. Daži sargi atļāva kurt ugunskuru, kartupeļu laksti derēja par kurināmo, un kartupeļus izcepa karstos pelnos. Atkal bija problēma, kā ienest zonā. Pārmeklēšana pie vārtiem kartupeļu laikā bija pastiprināta, un reiz vienai, kas sēdēja par reliģiju, atrada zem kleitas piesietu zeķi pilnu ar kartupeļiem. Visu nesamo pie vārtiem atņēma, bet vainīgajai aizliedza vairākas dienas iet uz lauka strādāt, viņu par sodu aizveda uz šūšanas cehu lupatas šķirot, tas bija ļoti nepatīkams darbs - visu dienu putekļos, tā ka pat skropstas kļuva baltas no putekļiem.

Attapīgākās sievas kartupeļus izcepa ugunskurā, noņēma tiem mizu un pašu kartupeli ielika dzeramajā krūzītē, kas katrai bija līdzi. krūzītē kartupeļus saspieda, lai vairāk varētu ielikt, un to parasti pie vārtiem neatņēma. Pāris reizes gan atgadījās, ka uzraudze bija sliktā omā un dusmās izpurināja balto kartupeļu biezeni melnajās smiltis, tā pierādot, ka viņai ir neierobežota vara izrīkoties pēc savas patikas un garastāvokļa.

Ja pārējo ražu saskaitīja maisos, tad kartupeļu skaitīšanai bija cita kārtība. Tos skaitīja ar groziem. Bija zināms, ka vienā pilnā grozā ir 10 kg. Es biju pielikta pie skaitīšanas. Bija jāstāv uz smagās mašīnas platformas un jāsaņem grozi, kurus lasītājas pielasīja. Tas nebija viegli, jo lasītājas bija kādas 25 - kā kuru dienu, ja kāda saslima, bija mazāk. Kartupeļu laikā gan neviena negribēja slimības dēļ palikt zonā, gāja uz laukiem, var vai nevar pastrādāt, kaut vai paēšanas dēļ vien. Tādēļ arī ļoti dažāds bija pielasīto grozu skaits, dažas salasīja ļoti daudz, turpretī citas salasīja tikai desmit grozus pa visu dienu. Kamēr smagā mašīna kartupeļus aizveda uz ziemas noliktavām, bija nelieli atpūtas brīži.

Reiz es biju sadomājusi paņemt līdzi uz lauka akvareļa krāsas un papīru. šad un tad biju par to jau domājusi, bet tagad, kad rudens bija dabu izrotājis ar zelta rotu, radās nepārvarama vēlēšanās to attēlot uz papīra. Kartupeļu lauks bija no divām pusēm nožogots ar mežu. Starp mežu un lauku bija nelielas pļavu strēmeles, un tajās bija pāris desmit siena gubas. Tās piederēja cietuma uzraugu ģimenēm, kuras turēja arī pa govij. Tieši šis siena gubas, pēcpusdienas saules apgaismotas, izskatījās sevišķi gleznieciskas. Aiz siena gubām bija blīva, tumši zaļa egļu jaunaudze, kurā vietām pacēlās dzelteno bērzu galotnes. Daži balti bērzi bija izauguši tumšās egļu sienas priekšā, tā jo vairāk izdaiļodami šo meža stūri.

Ap siena gubām bija aplikts kāršu žogs. Žogs bija taisīts no tieviem baltiem bērziem, un, saules apspīdēti, tie vēl vairāk bagātināja šo rudenīgo ainavu. Daudz jau brīvā laika nebija, bet vai tad akvarelim daudz laika vajag. Kādās divdesmit minūtēs bija gatavs. Automašīna pienāca tieši tad, kad es ievilku pēdējās tumšās ēnas pie siena kaudžu pakājēm. Noliku savas krāsas un gatavo akvareli zālītē, lai žūst, pati aizsteidzos atpakaļ uz mašīnu saņemt un izbērt pilnos kartupeļu grozus. Man bija jāsaņem un jāizber ap 1700 grozu katru dienu. Kad nāca uz vakara pusi un mani spēki bija galā un es vairs nevarēju grozus cilāt, sargi atļāva vēl kādai uzkāpt uz mašīnas platformas un man palīdzēt. Kad darba diena bija jau tuvu beigām, lauku malā parādījās visu apkārtējo nometņu sardzes priekšnieks, operatīvās daļas priekšnieks un vēl divi virsnieki. Nekad tāda svīta nebija redzēta. Viņi bija piebraukuši tieši pie mūsu kartupeļu lauka ar džipa tipa automašīnu. Darbs sāka iet gausāk, jo visas ieslodzītās vēroja, kas tagad notiks.

Virsnieku pulciņam tuvojās cietuma uzraugs Kaširskis Jurijs, kas tajā dienā kopā ar kādu kareivi no obligātā dienesta mūs apsargāja. Viņš ziņoja par kaut ko virsniekiem, sākumā es nesapratu, bet kad redzēju, ka Kaširskis norāda ar roku uz mani un pārējo acis arī pievērsās man, sāku klausīties uzmanīgi un sadzirdēju tādus vārdus kā "stratēģisks objekts". "Šeit viņa fiksēja visu šo meža stūri ar absolūtu precizitāti, tādēļ uzskatīju par nepieciešamu būt operatīvam un jums par to ziņot, jo iedomājieties, kas notiktu, ja viņa šo stratēģiski nozīmīgo plāna zīmējumu dabūtu pa slepeniem kanāliem līdz Pentagonam." Ar vārdu "Pentagons" Kaširskis savu operatīvo ziņojumu nobeidza. Visi virsnieki pienāca man klāt un pieprasīja uzrādīt, ko es esot zīmējusi. Lielā nesaprašanā nokāpu no smagās mašīnas platformas, piegāju pie lauku malas, pacēlu jau nožuvušo akvareli un iedevu to operatīvās daļas priekšniekam. Tas pavirši aplūkoja akvareli un nolaidis roku ar akvareli gar sāniem kategoriski pieprasīja, lai es parādot citu zīmējumu, kuru es te šodien esot zīmējusi. Sacīju, ka šis te ir vienīgais un ka nekā cita neesmu zīmējusi. Tad virsnieki sastomījās, vēlreiz palūkojās akvarelī ar septiņām siena kaudzēm, pieciem bērziem un tumši zaļo egļu mežu aizmugurē. Operatīvās daļas priekšnieks man, protams, neticēja un domāja, ka es kaut ko slēpju. Viņš piesauca Kaširski un pārjautāja: "Kāds izskatījās tas zīmējums?" uzsvērdams "tas", jo pēc viņa prāta runa bija par kaut ko citu, bet ne par to, ko es parādīju. Kaširskis, ļaunā priekā mani ar savu vienīgo aci uzlūkojis, otra viņam bija balta, priekšniekam iztapīgi paskaidroja, ka tas pats ir. Priekšnieks zīmējumu pienesa Kaširskim tuvāk, lai tas varētu to labāk aplūkot, jo varbūt ar vienu aci labi nav saredzējis. Kad Kaširskis otru reizi apstiprināja, ka tas ir tas pats, ko es pēcpusdienā esmu zīmējusi un ka otra nav, tad viens no klātesošiem noteica: "Bet tas taču ir pavisam parasts dabas skats." Tad Kaširskis viņam centās izskaidrot, ka ne gluži parasts, jo lūk, tepat tuvumā esot viņu karaspēka daļa, ar to viņš domāja kazarmas, kurās sardzes kareivji dzīvo. Vēl Kaširskis atgādināja, ka, lūk, aiz ciemata un tepat netālu ir trīs ieslodzīto zonas, un nepiemirsa pieminēt, ka mežiņa otrā pusē ir suņu audzētava apsardzes vajadzībām, un ka, lūk, pēc šī zīmējuma Pentagons varēšot orientēties, kurā pusē kas atrodas. Kad es visu šo paskaidro- jumu biju noklausījusies, man paspruka smiekli, kurus es tūlīt savaldīju, jo man ienāca prātā, ka Kaširskis, varbūt, ir saulē kļuvis vājprātīgs.

Operatīvās daļas priekšnieks, neapmierināts par tādu iznākumu, atdeva man akvareli atpakaļ, sacīdams: "Es te nekā tāda nesaskatu", saskatījās ar pārējiem un svarīgi aizgāja uz džipu. Kad visi bija sakāpuši džipā, noskanēja diezgan skaļi smiekli. Acīm redzot kāds no virsniekiem bija apveltījis Kaširski ar sulīgu epitetu. Tad ierūcās motors, un džips aizjoņoja atpakaļ uz ciemata centru, atstādams uz ceļa pelēku putekļu mākoni. Pa šo laiku bija pienācis brīdis, kad darbs jābeidz. Ātri izbērām pēdējos kartupeļu grozus, savācām savas maizes kules ar krūzītēm un karotēm, sastājāmies kolonnā un devāmies uz mājām. Kaširskis kā nokaunināts suns vilkās kolonnas aizmugurē.

Tas bija notikums, par kuru zonā runāja vairākas dienas, un katra ieslodzītā gribēja aplūkot šo "stratēģiski nozīmīgo" akvareli tuvāk. Tā kā šis akvarelis kļuva tik populārs, es to vēlāk ziemā uzgleznoju uz audekla ar eļļas krāsām un piekāru pie sienas. Izrādījās, šī ziņa bija izplatījusies pa visu ciematu, un vairākas uzraudzes, smiedamās par Kaširski, norādīja gleznā uz savu siena kaudzi, pie reizes nosaucot uzvārdus pārējo siena kaudžu īpašniekiem.

Kad visi kartupeļi bija savesti zem jumta, sākās to šķirošana, jo, kā uzzinājām, nometnei bija arī tirdznieciski plāni ar valsti un jānodod kartupeļi valsts tirdzniecības tīklam. Lielos lika milzīga pagraba apcirkņos, mazos, ieslodzīto uzturam, apklāja ar salmiem. Pēc tam apbēra ar zemi. Uz kartupeļu šķirošanas darbiem pieteicās visas tās II grupas invalīdes, kuras tik tikko spēja noiet kājām nepilno kilometru līdz noliktavām. Vienai otrai tāds ceļa gabals bija par grūtu, bet ko lai dara, jo tik ļoti gribējās kādu kartupeli nogaršot. Cietuma ēdiena kartē dabīgs vārīts kartupelis nekad nav bijis, tikai kāds gabaliņš zupā.

Tām, kurām spēka bija vairāk, kartupeļu šķirošana nekāda izprieca nebija, jo iznāca diezgan smagi strādāt. Sašķirotos kartupeļus bēra lielās koka kastēs, katras kastes tilpums bija 100 kg. - jo tā varēja pēc kastu skaita precīzi noteikt ražu. Kasti bija paredzēts nest uz noliktavas apcirkņiem pa divām, bet tas nebija pa spēkam mūsu invalīdu brigādei, tādēļ kasti nesa četras sievas, katra aiz sava roktura, jo kastēm bija pienagloti pa divi rokturi katrā galā. Kamēr apcirkņos kartupeļu līmenis bija zems, tur bez sevišķām grūtībām varēja uzbērt jauno kārtu, toties, kad līmenis pacēlās cilvēka augumā, tad pacelt 100 kg. kartupeļus kopā ar kasti, kura svēra ne mazāk par 10 kg. bija diezgan grūti. Un tomēr bija sava veida prieks par to, ka varējām strādāt pie kartupeļiem.

Prieks par kartupeļiem bija ne vien cilvēkiem, bet arī ciemata cūkām. Pavisam nejauši kādā dienā pie kartupeļu šķirošanas ieradās cūka ar diviem sivēniem. Neviens cūkas projām nedzina, tieši otrādi, sivēniņiem pakasīja muguriņas un pat vēl vairāk, kāda pavecāka ieslodzītā pusdienas laika pārtraukumā bija no- likusies turpat zemē uz sāniem atpūsties, bet viņai līkumā labsajūtā zvilnēja sivēns. Sievietei acīs bija prieks par to, ka dzīvnieks tieši viņu sev izvēlējies par "mammu".

Pēc kartupeļiem nāca burkānu raušana. Šeit piezīmes liekas, visiem garšo burkāni, tikai viena nelaime, ka burkānu lauki bija visai nelieli un pa dažām dienām visu ražu novāca, kaut arī neviena nesteidzās, bet strādāja, cik lēni vien iespējams.

Burkānus zonā ienesa sarīvētus krūzītē. Rīves jau savlaicīgi pagatavoja pašas apcietinātās. Rīvi pagatavo šādi: ja ir kāds skārda konservu kārbas vāks, vēl kaut kur jāatrod nagla, un, ar akmeni sitot naglu skārdā, izsit caurumus no vienas vietas - tā otrā pusē izveidojas laba rīve. Pa visu brigādi bija kādas trīs rīves, jo lielas grūtības bija atrast konservu kārbu vākus. Tādēļ rīves gāja no rokas rokā, un rindas kārtībā katra sarīvēja pāris burkānu savā dzeramā krūzītē.

Pēdējie lauksaimniecības darbi bija lopbarības runkuļi un cukurbietes. Runkuļi garšoja visai labi, ja tiem uzbēra nedaudz sāls un ēda tos kopā ar maizi, toties cukurbietes ne visai garšoja, tādēļ labāk palikām pie cukurbiešu lapām. Pavisam lauku darbos iznāca strādāt sešus mēnešus, no maija līdz novembrim. Kad visi lauki bija nokopti, tad pārbaudīju savu pusgada "peļņu." Tā bija visai neliela, pavisam 23 maziņi sīpoliņi. Tie bija rūpīgi jāglabā, lai uzraudzes tos neatrod, jo tie nebija likumīgi. Sīpoliņi bija sabāzti zeķē, bet zeķe piesieta zem gultas tā, lai, noliecoties pie gultas, nekas nebūtu redzams. Tā bija vienīgā piedeva cietuma ēdienam ziemas mēnešos ne tik vien man, bet arī draudzenēm, kurām nekā cita nebija.

saturs uz priekšu