Helēne Celmiņa. Sievietes padomju cietumos

LIDIJA
Bija pagājušas vairākas nedēļas, kopš biju nometnē 17A. Pa to laiku biju gandrīz ar visām nometnes sievām nedaudz iepazinusies, izņemot Lidiju. Protams, biju viņu vairākkārt redzējusi, bet personīgi iepazinušās nebijām. Varēja redzēt, ka Lidijai pilnīgi vienalga, kas nometnē ierodas un kas no tās iziet. Viņai pašai sava dzīve, savas darīšanas, un darīšanu viņai bija daudz, tik daudz, ka viņai pat neatlika laika atnākt uz ēdamzāli paēst, un, kaut arī Lidija ļoti bieži palika bez pusdienām un bez vakariņām, viņas izskats no tā necieta un svars nezuda, gluži otrādi, Lidija ziedēja kā roze. Varēja redzēt, ka viņai neēšana iet labumā. Lieta tāda, ka Lidija strādāja šūšanas cehā par galveno piegriezēju - modelētāju. Tā bija bijusi viņas specialitāte jau pirms apcietināšanas.

Ko Lidija grieza un modelēja, nevienai no mums nebija zināms, bet visas redzēja, ka Lidija bija labās attiecībās ar priekšniecību un ka pie Lidijas nāca un gāja visādi cilvēki, protams, no brīvajiem. Viņai bija atsevišķa telpa, kurā viņa grieza un modelēja no agra rīta līdz vēlam vakaram. Dažreiz Lidija smaržoja pat pēc vīna. viņa bija pati par sevi, ne ar vienu no apcietinātām viņa nedraudzējās.

Viņa bija jau desmit gadus nosēdējusi, bet izskatījās, it kā viņa būtu augstākais desmit dienas sēdējusi. Pieci gadi vēl bija palikuši. Bija skaidri redzams, ka Lidija nesēž par politiku, jo cilvēkiem, kuri interesējās vai nodarbojās ar politiku, nepieciešami sakari un informācija no citiem ieslodzītajiem. Bet Lidija tieši izvairījās no sakariem ar ieslodzītajiem. Tās, kuras notiesātas par reliģiju, turējās kopā savās grupiņās, ar viņām Lidijai arī nebija nekā kopēja. Kādu dienu pajautāju Ņinai - "Saki, vai tu par Lidiju arī kaut ko zini: tu par visām visu zini. Man šķiet, ka Lidija par sevi nekā nestāsta?"

"Viņai tas nemaz nav jādara, tāpat visi, kas vien ir gribējuši ko par viņu zināt, zina."

"Kā lai to saprot?"

"Vai tu brīvībā neredzēji filmu "Mierīgais reiss"?"

"Nē, un kas tad ir?"

"Tā ir par Lidiju un par viņas mīļāko."

"Kā, filma par Lidiju?"

"Jā, vispirms bija kādā žurnālā aprakstīts viņas noziegums, vēlāk esot uztaisīta filma. Žurnāls te nometnē gāja no rokas rokā. Visi, kuri gribēja, varēja lasīt, filmu mums solīja atvest parādīt, tā arī neatveda."

"Tad jau iznāk, ka Lidija ir ļoti slavena persona, bet kā tur īsti bija?"

"Tur bija lielas lietas. Lidija ar savu mīļāko bija nolēmuši bēgt uz ārzemēm. To viņi bija izplānojuši darīt ar lidmašīnu, jo viņas mīļākais pats bija lidotājs un prata vadīt lidmašīnu. Kad viņi jau bija lidmašīnā un savu nodomu gribēja īstenot, viņiem neko labi neveicās, un Lidijas mīļākais ķērās pie galējās izejas - pie slepkavības. Viņš nogalināja divus pilotus, bet trešais palika dzīvs, kaut gan arī bija smagi ievainots."

"Bet par ko Lidijai tik liels sods?"

"Lidijai 15 gadi par to, ka viņa padevusi nazi, ar ko pilotus nogalināt."

"Un tam vīrietim?"

"Tam? Skaidrs kas tam - augstākais."

"Varbūt tādēļ Lidija ne ar vienu negrib runāt. Ka viņai sakarā ar visu to smagi pārdzīvojumi, jādomā, ka viņam nāves sods izpildīts."

"Viņai? Par ko tu viņu turi? Viņai kāda cilvēka būs žēl? Nauda ir viņas Dievs un par cilvēkiem viņa nedomā. Kā tu domā, kādēļ viņa sēž darbā no agra rīta līdz vēlam vakaram? Tādēļ ka viņai tas izdevīgi."

"Bet tad iznāk, ka viņa ir piedalījusies slepkavībā un tur nav nekā politiska. Kāpēc viņa ir mūsu nometnē?"

"Skaitās politiskā, jo viņa gribēja bēgt uz ārzemēm."

"Bet ne jau politisku iemeslu dēļ."

"Vai tu domā, ka visiem, kuri grib nokļūt ārzemēs, ir politiski iemesli?"

"Visiem dabiski nav, noteikti lielajam vairumam ir tīri materiālas intereses. Man šķiet, ka par spīti lielajam sodam un smagajai apsūdzības lietai viņa te ir tīri labi iekārtojusies."

"Viņai nekā te netrūkst, viņa dzīvo kā niere pa taukiem."

"Bet visi brīvie ļoti baidās kaut ko ienest apcietinātiem, jo viņi riskē paši nokļūt cietumā līdz diviem gadiem, ja kāds uzzinās, ka kaut kas ienests."

"Viņi Lidijai uzticas un zina, ka viņa neviena nenodos, tur ir labi kontakti jau sen nodibinājušies. Tādēļ viņa ne ar vienu nerunā un nedraudzējas."

"Tagad saprotu, viņai tas nav izdevīgi, jo dažās stundās, parunājoties ar kādu apcietināto, viņa var zaudēt labās attiecības ar brīvajiem. Un tas viņai būtu pavisam neizdevīgi."

"Pareizi, tā tas ir."

"Par labām attiecībām ar priekšniecību viņa droši vien no mājām var saņemt sūtījumus."

"Varētu gan, ja būtu, kas sūta."

"Viņai nav neviena piederīgā?"

"Kā tad nav, ir, meita viņai ir."

"Bet ja viņa desmit gadus jau ir šeit, tad toreiz meitene vēl bija pavisam maza, jo viņa vēl ir jauna sieviete."

"Meitenei bija kādi 7-8 gadi, toreiz vecā māte bija vēl dzīva. Kad vecā māte nomira, Lidija bija rakstījusi kaimiņiem, lai meitenīti uz bērnu namu nedod, jo visiem zināms, kas izaug bērnu namā. Tie bijuši līdzjūtīgi, labi kaimiņi un meiteni paturējuši."

"Tas ir diezgan liels retums, ka svešu bērnu tā pieņem, pie tam tas izmaksā diezgan daudz."

"Naudu bērna vajadzībām sūta Lidija."

"Kā, no nometnes sūta uz brīvību? Vai to vispār var izdarīt? Un kur lai te ņem naudu?"

"Ir vairākas mātes, kuras saviem bērniem sūta no nometnes naudu. To var izdarīt tā, ka uzraksta rakstisku iesniegumu priekšniecei, lai no personīgās naudas atskaita tik un tik rubļus un lai nosūta pēc adreses, kura turpat iesniegumā jāuzrāda. Protams, lielākā daļa nopelna tik maz, ka nevar vairāk par 10 rubļiem mēnesī nosūtīt. Lielais vairums vispār nekā par savu darbu nesaņem un tā nekā nevar sūtīt. Vienīgi tās kaut ko nopelnīt, kuras gadiem ilgi strādā šūšanas cehā un pilda normas. Lidija ir izņēmums, viņa pelna visvairāk un var arī visvairāk sūtīt. Cik man zināms, viņa savai meitai sūta ne mazāk kā 30 rubļus mēnesī."

"Bet ar to nepietiek, lai kārtīgi paēstu, un kur vēl drēbes."

"Jādomā, ka tur bija kāda manta palikusi, vai kas tamlīdzīgs."

Nedaudzus mēnešus vēlāk Lidija pati mani uzrunāja. viņa man īsi un lietišķi paskaidroja, ka brīvībā viņai esot 18 gadu veca meita, kurai drīz būšot kāzas. Viņa gribot, lai es uzgleznotu palielāku eļļas gleznu kāzu dāvanai. viņa nekā cita nevarot no šejienes meitai uzdāvināt. Naudu viņa sūtīšot tūkstoš rubļus uz kāzām, bet gribot arī dāvanu nosūtīt. Kā nekā māte viņa esot.

"Bet vai atļaus izsūtīt gleznu no nometnes?" es katram gadījumam pajautāju.

"Par to neraizējieties, es jau ar priekšniecību runāju. Saprotiet, tāds gadījums, priekšniecība atļauj."

"Jūs sakāt lielāka formāta, bet kā ar audeklu?"

"Audeklu iedošu. Cik lielu varat, tik lielu taisiet, un iedošu vēl vairāk, lai paliek jums. Par darba samaksu, domāju, vienosimies. Jūs, liekas, smēķējat. Varbūt cigaretes?"

Es gandrīz vai noreibu aiz laimes, dzirdot, ka man pasola cigaretes, un tūliņ steidzos pieņemt piedāvājumu, lai nepārdomā.

Pēc pāris dienām tiešām Lidija man iedeva kārtīgu gabalu audekla. Vienojāmies par gleznas izmēru. Par to, ko gleznot, vēl bija jālemj. Ieminējos, varbūt Lidija pasēdētu, un es viņas portretu uztaisītu. Sākumā Lidija kļuva nedaudz domīga, bet tad enerģiski... "Nē, to nē, nekad nevar zināt, varbūt znotam nepatiks likt pie sienas tādu sievas māti, kura sēž cietumā. Labāk kādu dabas skatu."

Ja jau komerclieta, tad jānoskaidro pašā sākumā, ko kundze vēlas, es prātoju. Izdomāju kā labāk par darbu vienoties un atnesu veselu kaudzi skatu kartiņu. Tās bija Latvijas ainavas, pa pastu atsūtītas. Izklāju tās Lidijai priekšā, lai izvēlas, lai vēlāk nebūtu nekādu domstarpību. viņa izvēlējās, un tuvākajā svētdienā es jau ķēros pie darba.

Lidija man samaksāja ar cigaretēm tā, kā bija runāts, un iedeva vēl klāt pilnu sauju konfekšu. Es biju smalkjūtīga un nejautāju, kur viņa tādas ņēmusi, jo nometnes veikalā tādas nekad nebija redzētas.

Labi tam, kas labi var iekārtoties, atliek vienīgi nožēlot, ka citām ieslodzītajām nebija tādu iespēju. Bija jāatzīst, ka arī cietuma apstākļos nav vienlīdzības, kaut gan izlasot pie sienas pielīmētos cietuma iekšējos noteikumus, varētu domāt, ka tur ir vienīgā vieta zemes virsū, kur valda pilnīga un nedalīta vienlīdzība.

saturs uz priekšu