Helēne Celmiņa. Sievietes padomju cietumos

LIETUVIETES
No Baltijas republikām visvairāk bija no Lietuvas, tad nāca Igaunija, un vismazāk bija no Latvijas. Igaunietes bija notiesātas par palīdzību cilvēkiem, kuri bija, karam beidzoties, dažādu iemeslu dēļ sabēguši mežos. Arī lietuvietes bija par to pašu ar dažiem izņēmumiem. Pie šiem izņēmumiem jāpieskaita jaunā paaudze. Vecākā paaudze toties bija pieredzējusi tik smagus laikus, ka nebija nekādas vēlēšanās tos atcerēties. Bet atmiņas diezgan bieži mēdz būt nesaudzīgas un uzbāzīgas. Lai arī kā mēs dažreiz cenšamies domāt par kaut ko patīkamu, labu, viss veltīgi; drūmās atmiņas ar visu varu uzpeld virspusē kā eļļa ūdenim.

"Nometnē bija ieradušies ar vizīti kaut kādi augsti priekšnieki, lai apskatītu šūšanas cehu. Ejot projām, kāds no viņiem cita starpā pajautāja, vai ir kādas sūdzības. Jautātājs droši vien vēlāk nožēloja savu vieglprātību, jo visas sievas, kuras šo jautājumu bija sadzirdējušas, kā pēc pavēles vienā balsi sāka sūdzēties, ka jau vairākas nedēļas nav bijis nekāda pieveduma veikalā, ka tur, izņemot ziepes un aploksnes, cita nekā nav. Priekšnieki, juzdami, ka vairs nav labi, virzījās uz izeju, bet vairākas sievas aizstājās viņiem ceļā un nebeidza sūdzēties gan par veikalu, gan par uzturu. Augstos kungus izglāba nometnes priekšniecība, kas bija turpat tuvumā. Tā apsauca sievas, lika visām atgriezties pie darba galdiem, atsākt darbu un apsolīja, ka veikalā jau nākamajā dienā viss būšot. Nebija ne nākamajā dienā, ne aiznākamajā, ne tuvākajās nedēļās. šinī sakarībā Jadviga man pastāstīja: šiem neliešiem nekad nevar ticēt, viņi vienmēr sola un nekā nepilda. Agrāk, ,kad mēs vēl bijām Sibīrijas lielajās nometnēs, tad mūs tāpat baroja tikai ar solījumiem. Bet no solījumiem kaķi sprāgst."

"Cik lielas bija toreiz nometnes, jo tu nupat minēji lielās nometnes?"

"Toreiz visās nometnēs ieslodzīto bija pāri par tūkstoti, un reiz mums tādā nometnē iznāca sacelšanās."

"Esmu dzirdējusi par kādu milzīgu sacelšanos Soļikamskā, bet tā bija vīriešu zonā."

"Pie mums sievietēm arī gāja augsti, bija sasaukta vesela armija karavīru, viņi uz mums šāva, bet mūsu vienīgie ieroči bija akmeņi."

"Es iedomājos, kā tas varētu būt."

"Nē, nē, to tu nevari iedomāties, tas bija kaut kas vārdos neaprakstāms, tur ir jābūt klāt un pašam jāredz."

"Kā īsteni izcēlās dumpis?"

"Tāpat, pārtikas trūkuma dēļ, vienkārši vairs nevarējām ciest, iesākām ar sarunām. Kad tas nelīdzēja, nosolījāmies neiet darbā, par to mums piedraudēja ar karaspēku, mēs nepadevāmies. Kamēr vadība aizgāja saukt pa telefonu karaspēku, mēs sameklējām, cik daudz vien bija iespējams, akmeņus, jo jutām, ka labi nebūs. Kad armija ieradās, mēs vēl taisījām barikādes no gultām un matračiem, tās mūs tomēr pasargāja no šāvieniem, kuri sāka birt kā krusa uz mums, neapbruņotām sievietēm. Pa to laiku mēs četras pa otru pusi uzlīdām uz jumta, citas mums no apakšas padeva akmeņus, un mēs metām uz kareivjiem ar akmeņiem."

"Baigi, tas, ko tu tagad stāsti."

"Baigi bija tad, kad dumpis beidzās, jo daudz asiņu bija izliets. Mēs no jumta nokāpām tikai divas, otras divas nonesa smagi ievainotas. Trūka medikamentu, un viņas no ievainojumiem mira. Pavisam toreiz sešas ieslodzītās bija zaudējušas dzīvību, bet daudzām bija ievainojumu brūces, kuras vēl ilgi pēc dumpja bija jādziedē."

"Tagad man nāk prātā, ka mūsu zonā, tikko lielas lietus gāzes izskalo kādu akmeni, priekšnieki tos tūliņ paceļ un liek kabatā; es pāris reizes to ievēroju un nevarēju saprast."

"Tu esi labi ievērojusi, pēc tādiem gadījumiem, toreiz bija vairāki tādi, visās nometnēs iznāca pavēle salasīt visus akmeņus un nogādāt sargu būdā, lai zonā nebūtu neviena."

"Un tev pašai, uz jumta karojot, nekas nenotika? Tu taču biji viņiem īsts šaujamais mērķis."

"Kustīgs šaujamais mērķis, tu gribēji teikt. Man vienkārši laimējās ar pāris skrambām mīkstumos, kauli par laimi nebija skarti."

"Tagad, domājams, tādas lietas vairs nevar notikt."

"Notiek gan, bet tikai lielās nometnēs, kur ir vairāki tūkstoši. Tādā pensionāru nometnē kā pie mums tas nekad nevar notikt, tāpēc viņi mūs ar badu spīdzina. Viņi labi redz, ar ko viņiem ir darīšanas, lielā nometnē viņi tā neuzdrīkstētos vis."

"Jā, skats ir drūms, kad visas vecenes izvelk ārā uz skaitīšanu. Kad viņas, ierindā stāvēdamas, viena otru pietur, lai neapkristu, liekas, ka te ir īstā nabagmāja, bet ne arestantu nometne. Vispār izskatās tā, it kā te būtu tikai vecenes, jo arī jaunās šajā baigajā apģērbā un lakatos satinušās izskatās pēc vecenēm."

Pēc īsa klusuma brīža es pajautāju: "Tu tik ilgi sēdi. Saki, kādēļ tu netiki mājās 1956. g. pēc komisijas. Vai tavā lietā kāds līķis?"

"Līķis bija gan, bet ne tādā nozīmē. Tas bija šausmīgi, un vēl šodien man tas acu priekšā. Kad čekisti 1950. g. dienas laikā bija atnākuši uz institūtu mani arestēt, es nezināju, cik ilgi viņi jau bija institūtā bijuši un ko tur darījuši. Es tikai atceros, ka mani ieveda profesora kabinetā un ka mūsu profesors gulēja uz grīdas beigts. Es nekā nesapratu, kas notiek, jo es toreiz biju pavisam jauna, II kursa studente. Es nevarēju no profesora, kurš gulēja uz grīdas, novērst acis. Viņam no mutes kaktiņa pa kaklu aizvijās tieva asins urdziņa, kura nozuda aiz baltā krekla apkaklītes un zem apkaklītes izveidoja lielu tumšu asins traipu. sirmie mati viegli kustējās, jo telpā, kurā viņš gulēja, bija atvērts augšējais kaplodziņš, bet durvis atstātas pusvirus un bija neliels caurvējš. Es sāku nojaust, kas te pirms brīža noticis un sāku raudāt. Bet tas vēl nebija viss. Pēkšņi visjaunākais čekists uzlēca profesoram uz krūtīm un sāka lēkāt kā pērtiķis. Plaušās no lēkāšanas gaiss te ieplūda, te strauji tika izspiests, un mirušajam kaklā kaut kas šņāca un krāca. Man šīs skaņas ir palikušas uz visu mūžu atmiņā. Tik daudz gadu ir pagājis, bet es nevaru aizmirst tās drausmīgās minūtes."

"Un kas notika tālāk?"

"Tālāk notika tas, ka pēc tam, kad lēkājošais pērtiķis bija noguris un "izrāde" beigusies, mani noveda lejā, kur uz mani gaidīja arestantu mašīna, un aizveda. No tās dienas iesākās mana tagadējā dzīve, kura nezin kad beigsies."

"Bet kāds tam sakars ar 1956. gada atbrīvošanas komisiju?"

"Protams, ka nekāds, bet tu man jautāji, vai manā lietā ir līķis, un es tev atbildēju. 1956. gadā, kad bija lielā komisija, ļoti liela nozīme bija raksturojumam. Pirms komisijas darba sākšanas nometnes administrācijai bija uzdots par katru apcietināto sastādīt personas raksturojumu. Bet tā nezināja un nepazina katra cilvēka raksturu, pazina tikai nedaudzus, par kuriem varēja nekļūdīgi teikt - tas ir tāds vai šitāds. Palīgā tika pieaicinātas nometņu profesionālās nodevējas - ziņu pienesējas. Mūsu nometnes galvenā zinu pienesēja bija Maša Saltikova, jo pati nevarēja cerēt uz soda samazināšanu, tik smags bija viņas noziegums, tādēļ viņa nesaudzēja tos, kuri viņai nebija simpātiski, kā piemēram es."

"Bet par kādiem noziegumiem tevi vispār apcietināja un to profesoru tā...?"

Tālāk negribējās izteikties.

"Par medicīniskās palīdzības sniegšanu tiem, kuri bija mežā."

"Un tu skaidri zini, ka tu Mašas dēļ netiki mājās," es, brīdi padomājusi, pārjautāju.

"Jā, man vēlāk priekšniece pati to nejauši pateica."

"Tu saki - Maša ir profesionāla ziņu pienesēja."

"Pavēro pati, tad tu redzēsi, kā viņa vakaros ieiet priekšnieces kabinetā, pēc tam noskrapst atslēga. Tur notiek raksturojumu sastādīšana un visādas citādas lietas."

"Bet varbūt tevi nelaida par to, ka tu dumpja laikā biji uz jumta un izrādīji pretestību."

"Nē, dumpis bija vispārējs un taisnīgu prasību dēļ, bez tam tā otra, kura ar mani kopā bija, tika uz mājām pirmajā piegājienā. Uz mani Maša bija uzēdusies, jo es viņai biju acīs pateikusi, ka tas ir liels grēks, ko viņa dara."

"Jā, tu zini, mani pirmajā nedēļā, kad viņa nezin no kurienes atbrauca, dažas sievas brīdināja, un sacīja, lai es viņai nekā par sevi nestāstot, jo viss, ko es ar viņu runāšot, būšot jau otrā dienā priekšniecei zināms."

"Viņa bija prom 2 mēnešus galvaspilsētā Saranskā par mums visiem galvenajā čekā nodot raksturojumus."

"Ak tā tās lietiņas, nu tad es tev arī kaut ko varu pastāstīt. Pirmajā dienā, kad Maša atbrauca, viņa pati mani uzrunāja un sacīja, ka jāiepazīstoties. Uz iepazīšanos man iedeva veselu paciņu "Sever" papirosus. Es jutos ļoti pārsteigta par tādu devību un pavaicāju, vai viņa var atļauties tādu izšķērdību. atbildēja, ka tās mantas viņai esot pa pilnam un, ja pietrūkšot, dabūšot atkal. Bet tas vēl nebija viss. Tās pašas dienas vakarā, kad visi teciņus steidzās uz vakariņām, es iesteidzos sekcijā, lai paņemtu savu karoti. Pie izejas, kad es steidzos ar karoti rokā uz ēdamistabu, saskrējos ar Mašu. Viņa mani apturēja un sacīja, lai es neejot uz kroņa vakariņām, viņa mani uzaicinot pie sevis vakariņās, pie tam pajokoja, ka gan jau es paspēšot atēsties kroņa maizi. Es jutos ļoti neveikli. Pamanījusi manu apjukumu, Maša kā sena draudzene paņēma mani aiz rokas un pieveda pie savas gultas. Nosēdinājusi mani savā gultā, pati sāka rosīties pa skapīti. Izņēma no turienes mūsu pašu kroņa maizi, izņēma paslēptu nazi un iedeva to man, sacīdama, lai es sagriežot maizi. Tad izņēma aizsāktu šprotu kārbu un jaunu kārbu konservētā laša. Kad es aiz brīnumiem ieplētu acis, viņa sacīja, ka to viņai atvedusi māsa. Tad vēl piemetināja, ka te nometnē tie nolādētie ieveduši tādu kārtību, ka nekā nevar atsūtīt, bet tur, kur viņa bijusi, tur vēl esot spēkā valsts likumi, un piederīgie varot atnest ieslodzītajiem pārtiku. Viss bija loģiski."

"Viņa vienmēr visu prot izskaidrot loģiski, ne par velti pabeidza divas spiegu skolas!" Jadviga iesaucās, uzsvērdama "divas".

"Ko tu saki, vai tas var būt! Bet pagaidi, gribu izstāstīt līdz galam. atgrieza lašu kārbu un mudināja nekautrēties un ēst. Es tev teikšu, nemaz nevarēju daudz tādu labumu ieēst. Es pabeidzu šprotu kārbiņu, ar maizi izslaucīju to sausu, tad vēl apēdu gabaliņu laša, un vairāk negribējās. Kamēr viņa noglabāja atlikušo lasi skapītī, es aizgāju pēc tējas sev un viņai. Pie tējas viņa deva dārgas šokolādes konfektes. Tad es nenocietos un sacīju, ka viņas māsa laikam daudz pelna. Maša kautrīgi piebilda, ka pāris reizes gadā jau varot, biežāk jau nemaz nevarot nekā iesūtīt. Tas arī bija viss. Neko sevišķu man nejautāja, tikai paprasīja, par ko es notiesāta. Bet, lūdzu, tagad pastāsti par tām viņas spiegu skolām."

"Par tām jau zinu ne tikai es, bet daudzas citas arī. Pirmo spiegu skolu Maša pabeigusi Ļeņingradā kara laikā, pēc tam iesūtīta Vācijā. Tur iekritusi un saņemta gūstā. Jaunībā bijusi ļoti skaista, viņai toreiz bijis tikai 24 gadi. Vēl visu laiku Sibīrijā bija ļoti izskatīga, tikai tagad pēdējos gados stipri mainījusies."

"Jā, to var redzēt. Viņai ir ļoti pareizi sejas panti un labs augums."

"Skaistuma dēļ viņai pie vāciešiem klājies labi."

"Piedod, ka tevi pārtraucu, man šķiet, ka viņa prata labi koķetēt arī."

"Bet kā tad citādi, par to nav ko runāt, bet ne jau tas ir galvenais. Pēc kara un arī kara laikā krievi lika visus cietumā, kas kaut vai nedēļu pie vāciešiem gūstā bijuši un izbēguši. Lika cietumā par to, ka cilvēks palicis dzīvs, neprasot, ko viņš pie vāciešiem ir vai nav darījis un kādā veidā izbēdzis. Pietika ar to, ka bijis pie vāciešiem."

"To es zinu, esmu dzirdējusi par vairākiem gadījumiem, par krievu armijas cilvēkiem, kuri ar pārcilvēciskām grūtībām atgriezušies pie savējiem, bet savējie tiem vairs neuzticējās, ņēma un turpat uz vietas nošāva. Bet kā tad bija ar Mašu?"

"Maša tur īsteni gūstā nemaz nebija. uzreiz sadarbojās ar vāciešiem, kas viņu aizsūtīja uz spiegu skolu pie ABVERa, kurā visi kursanti nāca no krievu gūstekņu vidus. šo skolu bija noorganizējis Kanariss, varbūt esi dzirdējusi?"

"Esmu lasījusi par Kanarisu un par ABVERu, šķiet bulgāru rakstnieka D. Dimova grāmatā "Tabaka" šī skola bija labi aprakstīta. Tā jau ir bijusi pirms kara viena no slavenākajām spiegošanas iestādēm pasaulē. Un Maša tajā mācījās! Nē, kad tā padomā, kādas personas, ar kādām biogrāfijām tik te neatrodas. Cita par, cita pret, bet cita uz abām pusēm, pēc vajadzības. Un tad? Maša te pie savējiem atkal iekrita?"

"Nē, kad karš beidzies, Maša bijusi Čechoslovakijā. No turienes ar kaut kādu izgudrotu dzīves stāstu atgriezusies pie savas mātes Ļeņingradā. Tur savaldzinājusi kādu admirāli, apprecējusies, un viss bijis labi."

"Bet kas tad notika, kādēļ viņa ir šeit?"

"Gadījās tā, ka Maša bija ar savu vīru teātrī un nemaz nenojauta, ka tur kāds bijušais armijas virsnieks viņu bija ieraudzījis un pazinis."

"Es domāju, ka ar pazīšanu vien ir par maz."

"Tam virsniekam bijis viss zināms, jo kādam no krievu gūstekņiem bija jau toreiz Vācijā radusies iespēja par Mašu visu paziņot, tur vairs izlocīties nevarēja."

"Tad tāpēc viņa 1956. gadā pēc komisijas nevarēja tikt mājās. Tagad man ir skaidrs: ja ņem un salīdzina Mašas lietu ar citām, tad iznāk, ka viņai vienīgajai būtu šeit jābūt."

"Ne gluži viņai vienīgajai, bez Mašas te vēl ir dažas sievietes, kuras patiesi izdarījušas noziegumu."

"Bet es nesaprotu, kāds viņai no tā labums, ka iet par citiem ziņot un sliktus raksturojumus dot. Kādēļ tāds ļaunums?"

"Kas tur ko nesaprast, vai tu pati netiki uzcienāta ar Mašas nopelnītiem konserviem, šokolādi un papirosiem? Jeb tu tiešām domā, ka to viņai māsa atsūtīja? Viņai māsas nemaz nav. Vismaz pirms desmit gadiem noteikti nebija, man pati teica, ka viņai nav ne brāļu, ne māsu."

"Cik viņai tagad ir gadu?"

"Viņai ir 47 gadi, jo tad, kad viņu apcietināja, viņai bija jau 33."

"Kā tu domā, viņai samazinās uz 15?"

"Viņai gan samazinās, par to nemaz nav jāšaubās, ne jau velti viņa brauca uz Saransku. Tu domā, ka sniedz ziņas tikai par apcietinātiem? Viņa ziņo par visiem, sākot ar uzraugiem, līdz lieliem priekšniekiem. Vienu noteiktu gadījumu mēs atceramies, tas vēl bija Sibīrijā, kad viņa bija nodevusi sekcijas priekšnieci par to, ka tā no kādas apcietinātās bija nopirkusi par pārtikas produktiem kažoku. Priekšniece pazuda, neviens nekā par viņu neuzzināja."

"Pēc likuma sargiem un priekšniekiem draudot līdz 2 gadi cietuma par sakariem ar ieslodzītiem, un to viņi paši, man šķiet, vislabāk zina."

"Protams, ka zina, bet mantkārība ir stiprāka un tad aizmirstas."

"To, ko tu man šodien pastāstīji, ir diezgan svarīgi zināt, man par to ilgāku laiku būs jāpārdomā. Tāpēc mani vairākas sievas tika brīdinājušas, lai es no Mašas uzmanoties, esot ļoti bīstama. Bet vairāk man neviena nekā nestāstīja. Es gan domāju, ka man nav ko baidīties, jo es nekā tāda nedaru, par ko būtu jāuzmanās."

"Nav nekas jādara, pietiek ar nejauši izteiktu vārdu, kuru jau pēc stundas mēs aizmirstam, bet Mašai šis vārds būs kā atrasts, un viņai būs atkal materiāls, kad pienāks laiks par tevi ziņot."

"Ā, tas būs jāņem vērā, tādā veidā, ja grib, lai kaut kas aiziet līdz priekšniecībai, var tīšām pa vārdam izmest tā, lai Maša to sadzird."

"Tu jau vari darīt, kā tu gribi, tikai es neiesaku pārāk aizrauties, tā ir rotaļa ar uguni," Jadviga brīdināja.

"Vai tu domā, ka man no tā var celties kāds ļaunums, es tā nedomāju."

"Labums arī nekāds, bet var dabūt gadus klāt."

"Kā klāt, bez tiesas? Kā var bez tiesas pielikt gadus?"

"Par tiesu neraizējies, tad, kad jāpieliek gadi, tad izbrauc tiesa, nolasa visus likuma punktus, nepaiet ne stunda, un daži gadiņi tiek "piesvērti" klāt."

"Tev ir gadījies redzēt, ka tā notiek?", es neticīgi pajautāju.

"Jā, Sibīrijā mums bija vairāki tādi gadījumi. Tā kā labāk ir uzmanīties."

"Tādā gadījumā, paldies, ka tu man to pateici."

"Nav par ko, jo es domāju tā, ja iespējams no nelaimes izsargāties, tad tas jādara jau pašā sākumā."

No tās dienas mums ar Jadvigu izveidojās vislabākās attiecības, kādas vien var būt cilvēku starpā. Protams, ar citām lietuvietēm un igaunietēm tāpat nodibinājās labas un draudzīgas attiecības. Kāda jauna lietuviete man pat auskarus uzdāvināja. Tas tā savādi liekas, nometnē auskarus. Nē, tas nebija tā domāts. Auskari bija dzintara, un man tos dāvināja atmiņai uz visiem laikiem. Ona bija vēl jauna un spēcīga, bez tam uz nometni atnāca pavisam nesen. bija fiziskās kultūras skolotāja ar augstāko izglītību, tas nozīmē, ka viņa bija beigusi fizkultūras institūtu un viņai bija tiesības strādāt vidusskolās par fiziskās audzināšanas skolotāju. Nometnē pati pieteicās strādāt par asinilizātoru. Neviena negribēja šo pretīgo darbu darīt, un visiem par lielu pārsteigumu jaunā meitene ar augstāko izglītību pati tam pieteicās. Pie tam tas bija arī fiziski ne katrai pa spēkam. Civilizētā pasaulē piebrauc mašīna un izsūc atejas ar sūkņa palīdzību, bet nometnēs garas kārts galā piemontēts spainītis, ar kuru smeļ un lej mucā, mucai priekšā aizjūgts zirgs, tam arī nabagam visu dienu jāstāv drausmīgajā smakā. Kad muca pielieta, zirgu aizved līdz vārtiem, tur to sagaida kučieris, uzticības persona no kriminālnoziedzniekiem, kuram ir uzticēta brīva kustība pa visu ciematu un tā tuvāko apkārtni. Tas nozīmē, ka viņš ir izpelnījies uzticību darba laikā brīvi pārvietoties bez konvoja. Pl. 18.00 "brīvība" izbeidzas, un viņam uz minūti jābūt zonā aiz dzeloņstieplēm.

Laikam Ona tomēr zināja, ko dara, lai sevi sataupītu. šie pretīgie atejas smelšanas darbi bija tikai 2 reizes mēnesī 1 1/2 līdz 2 dienas, pārējā laikā nekas nebija jāstrādā. Pie tam reizi mēnesī papildu samaksa - alga par šo darbu nebija liela, 20 rubļi mēnesī un 10 litri piena. Vienīgais ļaunums, ka pienu izsniedza visu uz reizi, tas bija tieši no govs un ilgāk par vienu dienu svaigs nebija uzglabājams. Rūgušpiens arī pārāk ilgi nestāv - dienas četras. Tā iznāca vienu reizi mēnesī piena pārpilnība, citas dienas nekā. Ona protams visus 10 litrus viena neizdzēra. pa krūzītei uzcienāja draudzenes, arī es šad tad dabūju no šī grūti pelnītā piena. Ona zināja, ko dara.

Kādu dienu Ona man sacīja: "Es dzirdēju, tu runājot vairākas svešvalodas, vai tu gadījumā netaisījies uz ārzemēm?"

"Ko nozīmē taisīties vai netaisīties uz ārzemēm, protams, sapņoju nepiepildāmus sapņus par eksotiskām zemēm."

"Es jau vairākus gadus visādi plānoju, kā tikt prom, un tad, kad laime bija tik tuvu, viss izjuka, un tagad te, uz 6 gadiem."

"Tu tiki par to tiesāta, ka gribēji uz ārzemēm?"

"Ne par gribēšanu vien, man bija darīšana arī."

"Tevi uz robežas noķēra?"

"Ne gluži, man viss bija daudz sarežģītāk. Es strādāju pie Melnās jūras sanatorijā par medicīniskās vingrošanas metodisti, tur ieradās atpūsties kāda krieviete no Zviedrijas, Padomju sūtniecības darbiniece. Viņai bija Padomju ārzemju pase. Es ievēroju, ka krieviete pēc izskata stipri līdzīga man. Kādu rītu gandrīz visa sanatorija saposās ekskursijā ar autobusu uz visu dienu. Krieviete no Zviedrijas arī. Es nodomāju, tagad vai nekad, iegāju viņas guļamistabā, atvēru skapīša atvilktni, un tur tā gulēja, Padomju ārzemju pase. Es vēl pārlasīju un konstatēju, ka vīza iebraukšanai Zviedrijā ir derīga. Viens mirklis, un pase bija manā kabatā. Tai pašā stundā es ātri sasaiņoju savu somu, tikai vienu, otru es atstāju un, neviena nepamanīta, aizbēgu no sanatorijas. Pēc dažām stundām es ielidoju Maskavā, un tūliņ iegādājos biļeti uz Zviedriju, uzrādot svešo pasi. Viss izgāja gludi, jo fotogrāfija pasē par laimi bija vēl vairāk līdzīga man."

"Un tālāk?" Tagad Ona runādama manāmi nervozēja, jo viņa atkal pārdzīvoja toreizējo uztraukumu.

"Tālāk. Zviedrijā bija slikts laiks. Un lidmašīna "Moskva-Stokholm" laika apstākļu dēļ negāja". Ona teikumu nobeidza, smagi nopūzdamās un galvu šūpodama.

"Iedomājos, kā tu tur nervozēji un skaitīji stundas."

"Kādas stundas, es skaitīju minūtes, pēc tam sekundes, katrs, kurš ejot garām uz mani nejauši paskatījās, man likās aizdomīgs, un likās, ka viņš man tūliņ prasīs dokumentus."

"Tā īsti otram to grūti iedomāties, kā tu juties, bet apmēram var nojaust." Ar sevišķu uzsvaru Ona paziņoja: "Tieši pēc 6 stundām, 14 minūtēm, 30 sekundēm no tā brīža, kad lidmašīnai bija jāatiet, mani aizturēja. Vienlaicīgi no divām pusēm man tuvojās pajauni vīrieši, tērpušies tumši zilos uzvalkos, un es sapratu, ka viņi mani jau ir sazīmējuši. Nebiju kļūdījusies. Pienāca klāt, apstājās, veikli izrāva savas apliecības un reizē noskaldīja: "Jūsu dokumentus!"

"Un vajadzēja atgadīties tā, ka sabojājās laiks! Labā lidojuma laikā tu būtu prom, un putniņš pakaļ nenodziedātu." "Dziedātu, un ne tikai putniņi vien," viņa uzsvēra katru vārdu, tad turpināja. "Es agrāk nekad neticēju liktenim, bet tagad ticu, ka tas bija mans nelaimīgais liktenis, kas visu izjauca un laiku sabojāja. Cita starpā, visi par to brīnījās, jo vasaras mēnešos gadās samērā reti, ka laika apstākļu dēļ nelido lidmašīnas."

"Vai tu būtu meklējusi patvērumu Zviedrijā, ja viss būtu gājis gludi?"

"Nē, es būtu lidojusi tālāk uz Kanādu."

"Bet nauda?"

"Naudu man būtu atsūtījusi draudzene. Viņa jau vairākus gadus dzīvo Kanādā un labprāt būtu man visādā veidā palīdzējusi."

"Jāsaka patiesi, ka tu esi piedzīvojusi visbriesmīgāko neveiksmi, jo sagadīšanās bija tik liktenīga - tev gribējās braukt, un viņai bija dokuments. Bez tam viņa bija tev tik ļoti līdzīga - tikai retajam gadās sastapt savā mūžā kādu līdzinieku. Un tieši tad vajadzēja sabojāties laikam."

Ja Zviedrijā toreiz nebūtu sabojājies laiks, Mordovijas nometnē 17 A būtu grūti atrast kādu, kas būtu ar mieru ateju smelt. Tagad to darīja Ona. Kā es vēlāk uzzināju, vīriešu zonās arī parasti šo darbu darījuši tikai cilvēki ar augstāko izglītību. Tas ir kļuvis par inteliģences profesiju.

Kādā citā reizē mani iepazīstināja ar kādu ļoti klusu, atturīgu lietuvieti, Kurt bija notiesāta par nacionālismu. Tā bija pusmūža sieviete, pēc profesijas skolotāja. Viņa nevienam nekā par sevi nestāstīja un vispār nekā nerunāja. Visus, kas viņai gadījās ceļā, sveicināja vairākas reizes dienā, un tas bija viss, ko viņa jebkad pasacīja, bet ko sacīt viņai laikam bija. Vienīgais, kas par viņu bija zināms, bija tas, ka viņai reizi gadā piederīgie no Amerikas sūtīja vēstules un dažādus sīkumus, ko atļāva iesūtīt, ziepes, rakstāmpiederumus u.c., tikai nekā ēdama nedrīkstēja iesūtīt. Ja kādreiz kādai pienāca kas ēdams, to nosūtīja atpakaļ. Visu savu brīvo laiku viņa pavadīja, staigādama vienā nometnes malā gar dzeloņstiepļu nožogojumu, atļautajā attālumā no žoga, turp un atpakaļ stundām ilgi. Tur viņa bija ieminusi taciņu ziemā un vasarā, saulē un lietū šurp un turp staigādama. Tas bija vienīgais veids, kā viņa varēja izolēties no citu sabiedrības un būt viena ar savām domām. Ko viņa domāja, neviena nekad neuzzināja.

Vienai no lietuvietēm pēc dažām dienām beidzās 10 gadu sods. Viņa to ļoti smagi pārdzīvoja, un viņas uztraukums un raizes bija pamatotas, ko iesāks, tikusi brīvībā.

Nevienai nebija noslēpums, ka tie nav nekādi prieki, iziet no ieslodzījuma, ja nav ģimenes locekļu vai tuvu draugu, kas varētu sagaidīt. Ne tik svarīga ir sagaidīšana, kā dabūt pajumti, kur pēc ilgajiem gadiem cietumā apmesties. Tā, lūk, ir galvenā problēma. Tāpat ir problēma ar pases pierakstīšanu, jo no nometnēm nākušos parasti nekur nepieraksta. šī iemesla dēļ tūkstošiem kriminālnoziedznieku nāk pēc 2-3 mēnešiem atpakaļ, jo arī par to, ka kāda persona dzīvo bez pierakstīšanās, soda ar brīvības atņemšanu līdz diviem gadiem, ja arī nav pastrādāts cits noziegums.

Šai sievietei nebija piederīgo, kas varētu sākumā palīdzēt. Tādēļ uztraukums bija pilnīgi dibināts. Tā pārrunājot, kam ir un kam nav piederīgo, noskaidrojās vēl dažādi likteņi. Izrādījās, ka kāda cita lietuviete, arī 25 gadniece, jaunībā pazaudējusi visus piederīgos. Viņa bijusi uzkāpusi kūtsaugšā un pa gala sienas dēļu spraugu redzējusi, ka viņu pagalmā ar zirgiem un ratiem iebrauc piedzērušies čekisti. Dažās minūtēs tie izklīduši pa pagalmu un māju, salasījuši visu ģimeni, pēc skaita astoņus cilvēkus, visus apšāvuši un smiedamies aizbraukuši. Jaunietei, kura no kūtsaugšas bija redzējusi, kā viņas vecākus, vecvecākus, brāļus un māsas nošauj, aiz bailēm aizrāvusies valoda un viņa nekā cita nezinājusi darīt kā bēgt uz mežu, visu atstādama, tā kā bija. Mežā viņa bijusi vairākas dienas pilnīgi viena un bez pārtikas, jo uz mājām baidījusies iet. Un to var katrs iedomāties, ka uz tādām mājām bailes iet. Otrkārt, nebija, kam sūdzēties. Nav augstākas varas par čeku, kam būtu bijusi iespēja kādu par kaut ko tamlīdzīgu sodīt.

Tikai pēc vairākām dienām - cik dienas bija pagājušas, viņa vairs neatcerējās - jaunietei mežā izdevies satikt pazīstamus tautiešus, kam viņa varējusi uzticēties un pastāstīt, kas noticis. Tie viņu paturējuši pie sevis, līdz beidzot milicija un armija mežu ielenkusi, visus apcietinājusi, un visiem piespriesti 25 gadi, nemaz neprasot, kādēļ kurš mežā slēpies. Un visprātīgāk bija klusēt un neteikt nekā par nošautajiem piederīgajiem. Ja ko teiktu, varēja gadīties, ka pašu arī nošauj bez kādas tiesas, jo tādi liecinieki čekai nevarēja būt pa prātam un tā labprāt no tiem atbrīvojās. Tā, noklusēdama īstos iemeslus, kas viņu uz mežu aizdzinuši, jauniete tikusi cauri ar bailēm un 25 gadiem. Nometnē viņa bija jau pusmūža sieviete ar ložu cauršautām kājām - tās viņai bija sašautas meža ielenkuma laikā. Varēja skaidri redzēt, ka viņa dzīvoja bez prieka, tikai tādēļ, ka Dievs viņai vienīgai no visas ģimenes atstājis dzīvību. Viņai nebija nākotnes, viņai bija tikai tagadne un pagātne. Viņa nekā necerēja un ne par ko nesapņoja. Viņa pati nekad ne ar vienu vārdu savu pagātni nepieminēja un nekā par savu ģimeni nestāstīja. Par viņas likteni zināja dažas citas lietuvietes no pirmajiem ieslodzījumā pavadītajiem gadiem, kad viņa vienu vienīgu reizi to bija izstāstījusi. Pateica par ko sēž un apklusa, šķiet, uz visiem laikiem. Un to var saprast. Jādomā, ka nevar būt ne mazākās vēlēšanās un patikas tādu stāstu atkārtot tik reizes, cik reizes kāda pajautā: "Par ko tevi tiesāja?" Tādēļ gadu gaitā viņai bija uz katru jautājumu atbilde viena: "Par to, par ko visi sēž..."

Grūti bija klausīties šajos šausmu stāstos. Bet vēl grūtāk klājās tām, kurām tādi bija pašām jāpiedzīvo. Šī iemesla dēļ arī vairākas igaunietes nevēlējās savus šausmu stāstus nevienam stāstīt. Viņas vienīgi pateica, ka tas ir bijis pārāk smagi, lai par to vēl runātu un ka katram pašam pietiek savu personisko bēdu un problēmu. Kādēļ cilvēkam, kurš jau tā cieš, vēl stāstīt par citu izciestajām mokām, jo ar to, ka pastāsta otram, no pārciestajām ciešanām atbrīvoties nevar un vieglāk nekļūst.

No vienas puses, tai, kas tā teica, bija taisnība, bet no otras puses, neviens nekad nekā neuzzinātu, ja neviens nekā nestāstītu, un par ko tad lai rakstītu vēsturnieki? Un lai kā arī čeka cenšas šos savus kauna traipus noslēpt un notikušos faktus taisīt par nebijušiem, tas viņiem neizdosies tik ilgi, cik ilgi par šiem faktiem tauta runās, rakstīs un turēs savās atmiņās.

Viena cilvēka atmiņu var izdzēst, vienu cilvēku var piespiest klusēt, bet veselas tautas piespiest klusēt, tas tomēr neizdosies.

saturs uz priekšu