Helēne Celmiņa. Sievietes padomju cietumos

NATĀLIJA
17A nometnē iemītnieku skaits pieauga ļoti reti. Par to būtu tikai jāpriecājas. Tomēr "reti" vēl nenozīmē "nekad". Laiku pa laikam ap pusdienas stundu ieradās kāda nelaimīgā. Parasti jaunpienākušo visas izprašņāja. Viena otra no jaunpienākušajām pēc grūtās izmeklēšanas un tiesām iejutās nometnē tīri labi. Šeit tas viss bija aiz muguras, iestājās it kā morāls atvieglinājums.

Un kamēr nav iepazīti nometnes grūtie apstākļi ar pazemojumiem un bada terapiju, nometne izliekas kā fata morganas mānīgā oāze tuksnesī. It sevišķi vasarā, kad visapkārt zied puķes, kokos čivina putniņi, pēc cietumiem un vagoniem nometne atstāj visai pievilcīgu iespaidu.

Tā arī bija saulaina vasaras diena, kad zonā ieveda jaunpienākušo. Pretēji visām citām, viņa ienākusi zonā apsēdās uz pirmā soliņa, kurš pie vārtiem vistuvāk gadījās, un sāka raudāt. Viņu sauca pusdienās, bet viņa nekustējās ne no vietas. Viņas mantas stāvēja turpat divās lielās somās, bet viņa pati sēdēja un raudāja.

Viņu aicināja uz sekciju, bet viņa negāja, tikai turpināja raudāt.

Jaunā bija labi ģērbusies, stipri sirmiem matiem, dāma gados, bet ļoti resna, viņa viena gandrīz aizņēma visu solu.

No vakariņām viņa tāpat atteicās, un tikai pēc vakara skaitīšanas bija ar mieru nākt uz gultu, tur viņa, ne vārda nesacījusi, atgūlās un turpināja raudāt. Ja viņa nebūtu pāris reizes izdvesusi "nē, paldies," "nekas" un "pateicos", varētu domāt, ka viņa ir kurlmēma. Tikai otrā dienā viņa pastāstīja īsumā, kas ar viņu noticis. Un noticis bija pavisam kaut kas ārkārtīgs, kas satrauca visu nometni. Un ne bez pamata.

Vispirms viņa stādījās priekšā: "Mani sauc Natālija Francovna." Tas, ka viņa sevi nosauca pilnā vārdā un tēva vārdā, norādīja, ka viņa pretendē uz cieņu pret sevi un ka viņa pieradusi, ka pret viņu visi izturas ar cieņu, protams, atskaitot cietumsargus un izmeklētājus.

Natālijas Francovnas valoda bija ļoti pareiza un smalka. Bija daudz smalkuma viņas kustībās un manierēs. Par spīti milzīgajiem apmēriem viņa kustējās ļoti graciozi.

Es biju klāt, kad viņa sāka runāt: "Sievietes," viņa paklusi iesāka, "jūs neviena nevarat iedomāties, kāds smags liktenis mani piemeklējis." viņa ieturēja mazu pauzi, tad turpināja: "Man 1948. gadā piesprieda 25 gadus. 1965. gadā, kad visus laida mājās pēc lielās komisijas, mani arī atlaida. Pēc atbrīvošanas iekārtoju savu dzīvi, strādāju, audzināju savu meitu, kura astoņus gadus bija dzīvojusi kā bārenīte bērnu namā. Un tagad pēkšņi pēc septiņiem gadiem mani atved šeit un paziņo, ka man jānosēž atlikušie 17 gadi."

"Kā! Bez tiesas, bez izmeklēšanas," vairākas balsis reizē iejaucās.

"Iedomājieties, ka jā. Pavisam vienkārši, pie manis darbā - es strādāju aptiekā par aptiekas pārvaldnieci - ieradās divi čekisti, uzrādīja apliecības un pateica, ka jāseko. Sekoju čekistiem un nevarēju nekā saprast, ko viņiem no manis vajag. Kad aizveda uz čeku, vēl nekā man neteica. Tikai tad, kad mani ieveda kabinetā pie majora, tas, man vispirms formāli pārjautājis uzvārdu, vārdu, tēva vārdu, svinīgi paziņoja, ka pēc tautas vēlēšanās man esot jāiet atpakaļ uz cietumu un tur jānosēdot atlikušie 17 gadi."

Iestājās neveikls klusums, viena balss noteica: "Viss skaidrs, Staļina laiki atgriezušies."

Noslaucījusi asaras, kuras atkal bagātīgi lija pār vaigiem, viņa turpināja: "Tad es vēlreiz jautāju, uz kāda pamata esmu aizturēta. Viņš vēlreiz, ne acu nepamirkšķinājis, sausi nosacīja. "Pēc tautas vēlēšanās, vairāk es jums nekā paskaidrot nevaru. Ja jums kaut kas nav pa prātam, kad būsit nometnē, rakstiet, kur jums patīk, man dota pavēle jūs atgādāt šurp, un jau rīt jūs brauksit pa etapu uz nometni."

Ar to saruna bija nobeigta, un mani pagalam apjukušu aizveda uz kameru.

"Bet mantas, veļa, apģērba gabali, kā jūs tos dabūjāt?"

"Pēc mana neatlaidīga lūguma cietuma priekšnieks iedeva līdz divus apbruņotus kareivjus, kuri mani aizveda uz 20 minūtēm mājās pēc drēbēm, jo viņiem, acīm redzot, cietuma noliktavā mana izmēra apģērba vienkārši nav un citas izejas viņiem nebija."

Tanī dienā viņa vairāk nekā nepastāstīja, jo atkal sāka raudāt, un visi saprata, ka gadījums ārkārtīgs un ka viņa ļoti cieš.

Vairākas dienas nometnē valdīja liels uztraukums, un sievietes, kuras bija pieredzējušas visādus laikus, domāja, ka tagad nāks atpakaļ visi, kas 1956. gadā pēc lielās komisijas bija tikuši mājās. Un kā lai tā nedomātu, ja dzīvs piemērs bija jau te!

Varēja manīt, ka Natālijas gadījums nevienai nebija vienaldzīgs, jo te bija runa par 17 gadiem. Visām bija zināms, ka augstākais sods ir 15. Tagad sāka uztraukties visas, kam piespriesti 25 gadi, ka viņām tagad liks sēdēt visus 25, bet nevis 15, kā pēc jaunā likuma. Šis notikums sāka atsaukties vairākām sievietēm uz veselību, sākās sirdslēkmes, bezmiegs un visādas citādas saslimšanas, kas nāk no nerviem.

Kad Natālija Francovna bija nedaudz nomierinājusies, viņa sāka rakstīt. Caurām dienām viņa rakstīja sūdzības un iesniegumus par savu lietu. Visas sūdzības viņa adresēja uz Maskavu. viņa tās labprāt lasīja citām priekšā, viņai nekādu noslēpumu nebija.

Viss bija noticis tiešām tā, kā viņa mums stāstīja, tikai vienu mēs nevarējām saprast, kas tā bija par tautu, kura vēlējās, lai Natālija iet atpakaļ uz cietumu, un kur tā tauta tāda bija. Kāds sakars Natālijai ar tautu?

Bez tam Natālija Francovna 1956. gadā bija izvēlējusies sev dzīves vietu kādā Sibīrijas pilsētā, tālu prom no agrākās dzīves vietas. Jaunajā vietā viņu neviens pat lāga nepazina. Strādāja aptiekā, ar cilvēkiem Natālija bija ļoti laipna, saticīga. Kas tā par tautu? Mēs lauzījām galvas vairākus mēnešus, nevarēdamas atrast atrisinājuma. Dažas ziņkārīgas nometnes dāmas, iemantojušas Natālijas simpātijas un uzticību, tomēr bija lūkojušas izdibināt, kas par tautu. Un Natālija bija savu noslēpumu atklājusi.

Nav svarīgi, kādos apstākļos sievietes dzīvo, bet ir ļoti raksturīgi, ka tās kuras ir ļoti ziņkārīgas, parasti ir arī ļoti pļāpīgas. Tāpat tas bija te. Viņas izzināja, ka šī tauta, kura pieprasīja Natālijai nosēdēšanu cietumā vēl septiņpadsmit gadus, nebija neviens cits kā viņas pašas vīrs.

Tagad, kad tas jau pus nometnei bija zināms, Natālija to vairs neslēp bet bija dziļi sašutusi, kā čeka var vienu cilvēku nosaukt par tautu.

Pa to laiku bija parādījies raksts kādā Maskavas avīzē, ka Natālija Francovna Grīnvalde būtu it kā ar nolūku izvēlējusies dzīves vietu nomaļā vietā, it kā viņa būtu izvairījusies no taisnīga soda, bet ka tautas modrā acs viņu atklājusi un ka tagad viņa padarīta nekaitīga un netiks ātrāk ārā, kamēr nebūs izciests taisnīgs sods par viņas briesmīgo noziegumu. "Tauta" bija trīs vīriešu paraksti. Bija minēti noteikti vārdi un uzvārdi. Tādus cilvēkus Natālija nekad mūžā nebija pazinusi.

Viņa bija ļoti sašutusi par rakstu avīzē un par to, ka čeka sameklējusi pilnīgi svešus cilvēkus, it kā tie ko zinātu. Pa to laiku Natālija saņēma vēstulē uztraucošas ziņas, ka viņas vīrs, kurš bijis ap piecpadsmit gadus jaunāks, tagad ,ticis no sievas vaļā, pārdod visu iedzīvi, kuru īstenībā gādājusi Natālija, bet kura juridiski skaitījās kopīga. Lai arī Sibīrijā, tomēr pilsētā bijis labs dzīvoklis labi iekārtots ar grīdsegām, televizoru, ledus skapi. Tagad tas viss tiekot izpārdots, jo vīrs, kļuvis brīvs, acīm redzot taisījās pārcelties uz citu pilsētu un tādos gadījumos nauda vienmēr ērtāk pārvadājama nekā manta. Nebija nekas arī zināms par šī vīrieša tālākiem nolūkiem. Lai būtu kā būdams, bet savu sievu ar ko cilvēks nodzīvojis septiņus gadus, iegrūst cietumā, tas tomēr cilvēku neraksturo kā labu.

Pa to laiku Natālijai Francovnai pienāca jau dažas atbildes no Maskavas. Vienā no atbildēm bija rakstīts, ka viss, kas ar viņu ir noticis, ir likumīgi un pareizi, un ka viņai pēc jaunā kodeksa ir spēkā nevis 25, bet 15 gadi un ka viņai tiek ieskaitīti 8 nosēdētie gadi līdz 1956. gadam, bet pārējie 7 gadi viņai ir jāatsēž. Natāliju Francovnu tāda atbilde, protams, neapmierināja tagad viņa rakstīja uz visām pusēm un pieprasīja sev tiesu. viņa norādīja, ka viņa ir PSRS pilsone un ka viņai kā PSRS pavalstniecei ir pilnas tiesības tikt tiesātai oficiālā tiesā tāpat kā visiem citiem PSRS pavalstniekiem. Šajā sūdzībā viņa norādīja, ka 1948. gadā, kad viņu apcietināja pirmo reizi, viņai vispār nekādas tiesas nav bijis. Viņai nav bijis ne izmeklētāja, ne prokurora, ne tiesneša, ne advokāta.

Esot bijis tā, ka viņa vienu dienu ievesta cietumā un jau otrā dienā viņa turpat cietumā iesaukta kādā telpā, kur sēdējuši trīs formās tērpti vīri, tie viņai nekā nav jautājuši, tikai paziņojuši, ka viņai, Natālijai Francovnai Grinvaldei par dzimtenes nodevību piespriesti 25 gadi brīvības atņemšanas ar soda izciešanu labošanas darbu nometnē. Un ka spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Šādu tiesu triju vīru sastāvā, bez iepriekšējas izmeklēšanas toreiz saukuši par OSO. Tāda tiesa bijusi ļoti parasta lieta kara laikā. Pie tam ātri un labi, nav vajadzīgs papīrs, kas Krievijā mūžīgi ir deficīta prece. Nav vajadzīgs laiks un cilvēki. Vispār, ja tā padomā, pareizi vien bija ar tādu ātro notiesāšanu, jo starpības nebija tā vai tā, toreiz visiem deva 25 gadus, ar vai bez iepriekšējas izmeklēšanas.

Bet Natālija gribēja kārtīgu tiesu ar papīriem, ar lieciniekiem, izmeklēšanu un tiesas procesu, prokuroram un advokātam piedaloties. Viņa gribēja, lai viņu tiesā pēc pašreiz spēkā esošiem likumiem, nevis pēc tāda OSO, kādas sen vairs nav. Vispār viņas prasības bija pamatotas.

Visas sūdzības bija bez panākumiem, neviens negribēja uzņemties tik lielu atbildību un uzsākt Natālijas lietas caurskatīšanu.

Lai kaut ko tādu uzsāktu, atbildība būtu pārāk liela, jo ja nu Natālijai nekā pierādīt nevar, tad iznāk, ka viņa jāattaisno, un tik lielu sodu nevar tagad izmainīt, kad jau 8 gadi nosēdēti agrāk un tagad atkal ievietota cietumā. Tad iznāktu, ka čekas labā roka nezina, ko dara kreisā. Tādu kauna traipu nevarētu noslēpt, tādēļ labāk jāatstāj lietas, kā viņas ir.

Pa to laiku Natālija Francovna bija jau mazliet nomierinājusies un, atradusi sev piemērotu sabiedrību, pastāstīja šo to vairāk par savu dzīvi, iesākdama tā: "Šis karš, cik tas ir atnesis cilvēcei nelaimju! Vai bija par ko jābēdā, man bija labs vīrs, meita, mēs dzīvojām normālu dzīvi, kamēr iesākās karš un visu izjauca. Vācieši manu vīru nošāva, mani pašu aizveda uz Čechoslovakiju strādāt fabrikā, bērnu atstāju pie saviem vecākiem. Viņi vēl bija dzīvi, un viņiem bija pašiem savs neliels namiņš."

"Un kā jūs, Natālija Francovna, pēc kara atgriezāties?" viņas sarunu biedre Ņina, apsēdusies viņai tuvāk, pajautāja.

"Mēs Čechoslovakijas teritorijā bijām daudz no Krievijas ievesto strādnieču. Mūs ielika vagonos un atveda."

"Jūs tad nemēģināja iebāzt aiz dzeloņstieplēm?"

"Mūs sievietes ne, vīriešus gan." Natālija uzsvēra pēdējo vārdu.

"Atbraucu mājās, apmetos pie saviem vecākiem, meita sāka iets skolā, bet es dabūju darbu aptiekā savā specialitātē."

"Jūs paspējāt izmācīties vēl pirms kara?"

"Jā, es jau pirms kara vairākus gadus strādāju. Tā pēc kara trīs gadus godīgi darīju savu darbu, te kādā dienā mani aizveda no darba taisnā ceļā uz cietumu. Tur man paziņoja, ka vācieši esot manu vīru nošāvuši tādēļ, ka es to esot vāciešiem nodevusi, man nekā nepajautāja. Es arī nespēju tajā brīdī nekā iebilst, es biju pārsteigta un tur, saki vai nesaki, tik un tā nekas vērā netiktu ņemts."

"Tas tomēr ir nepareizi, kā var vispār apsūdzēt bez neviena liecinieka liecības. Jūs sakāt, liecinieku nebija." Sarunu biedre, it kā šaubīdamās, piebilda.

"Nebija neviena vienīga liecinieka, kas kaut vārdiņu būtu bildis par vai pret mani," Natālija paskaidroja un apklusa.

"Un nokļuvāt nometnē?" acīm redzot jautātāja negribēja sarunu pārtraukt.

"Jā, toreiz nometnes bija lielas, cilvēku daudz, mūsu nometnē bija pāris tūkstošu. Nometnēs trūka medicīniski izglītota personāla, cilvēki slimoja un vajadzēja daudz strādāt, lai sniegtu kaut minimālo palīdzību slimniecēm. Es toreiz strādāju medicīniskajā punktā, pie manis visas saslimušās nāca lūgt zāles, bet pašas nezināja, kādas. Diagnozes nereti sev noteica pašas slimnieces. Viņas zināja parādīt ar roku, kur viņām sāp."

"Vai zāļu toreiz bija pietiekami?"

"Kādas bija diagnozes - tādas zāles. Nebija nekādu speciālo medikamentu, bija tikai sāpju nomierinošie, sirds pilieni un zāles pret vēdergraizēm, tas bija viss."

"Ļoti primitīvi. Tur jau nemaz nav vajadzīga medicīniskā izglītība."

"Tā arī bija, jebkura cik necik zinoša sieviete būtu tikusi galā ar 10 medikamentu nosaukumiem un termometru. Bet atgadījās arī smagi gadījumi, kur bija nepieciešams ārsts speciālists. Dažreiz izdevās slimnieci glābt, ja vien to laicīgi aizveda uz slimnīcu un ja ārsts pareizi noteica, ka viņai ir aklās zarnas iekaisums, nevis aknu ciroze. Dažādi bija slimnieki, dažādi ārsti, dažādas slimības."

"Es domāju, ka toreiz ārsti gandrīz visi bija no ieslodzīto vidus."

"Tas taisnība, bet ne katru reizi bez speciāliem aparātiem var precīzi noteikt, kāda kurai vaina, toreiz nometnēs medicīna bija uz viduslaiku līmeņa. šķiet tagad tā nav labāka," Natālija indīgi piezīmēja, ar galvu norādīdama uz medpunkta pusi.

"Vai bija liela mirstība jūsu nometnē, es domāju, sieviešu nometnē?"

"Vispār bija, bet tuvu ne tāda, kā tas bija pie vīriešiem. Vīrieši toreiz tā mira, it kā nāve staigātu pa nometnēm ar izkapti. Sievietes strādāja tos pašus meža darbus kā vīrieši, ar to pašu uzturu un tais pašos apstākļos, bet izrādījās daudz izturīgākas."

"Jā, kā lai to izskaidro?"

"Viens izskaidrojums ir tāds, ka vīrietis pēc dabas nav taupīgs. Vīrieši gandrīz visi no rīta, kad dabūja visas dienas maizes devu, to noēda uzreiz, viņi nevarēja to saglabāt visu dienu līdz vakaram. Tad bija jādzīvo visa diena līdz nākošam rītam bez maizes, un tas ļoti slikti atsaucās uz gremošanas orgāniem. Sievietes toties nēsāja savu maizes devu sev klāt un vairākas reizes dienā nolauza pa mazam gabaliņam un ieēda, tādā veidā viņas nekad nebija paēdušas, bet nekad viņām nebija tik ilgi jābadojas."

"Un kā bija 1955. gadā, kad paziņoja par lielo komisiju?"

"Tās bija neaizmirstamas dienas, sākumā negribējās ticēt, bet kad komisija patiešām atbrauca un cilvēki nāca ārā, raudādami prieka asaras, tad katru dienu gāja mājās vairāki desmiti."

"Tomēr visus neatlaida, te vēl ir dzīvas liecinieces, kuras netika ārā, un vīriešu zonās tādu esot vēl ļoti daudz."

"Jā, tagad, būdama, šeit, es to uzzināju, bet toreiz, kamēr es pati vēl biju nometnē, nebija nevienas, kura nebūtu tikusi mājās. Kad mani izsauca uz komisiju, man nolasīja piecās minūtēs manu spriedumu un paziņoja, ka komisija, izskatot manu lietu, nolēmusi, ka esmu pietiekoši ilgu laiku pavadījusi apcietinājumā un tagad man atlikušais sods tiek atlaists. Otrā dienā varēju atstāt zonu un doties mājās. Tā bija visiem."

"Kad jūs atbrīvoja, vai daudz sieviešu tur palika?"

"Nē, nedaudz." Natālija, brītiņu padomājusi, atteica.

"Cik tas bija - nedaudz?" Ņina gribēja zināt visu precīzi.

"Ap trīssimt."

"Vai tur bija tādas, kuras pēc jūsu domām varēja netikt atbrīvotas?"

"Nē, nedomāju vis. Cik es nopratu, tad no mūsu nometnes bija paredzēts atbrīvot visas."

"Vai bija kāda zināma kārtība jeb sistēma, pēc kuras atbrīvoja, vai pēc soda lieluma skatījās, uz cik gadiem kura notiesāta, vai varbūt ar mazākiem sodiem atlaida vispirms?"

"Sākumā atlaida grūti slimās un tās, kuras bija jau gandrīz nosēdējušas savu terminu, pēc tam kā pagadījās, bez kādas sistēmas. Kad mūs izlaida pa vārtiem, mēs jutāmies tik apjukušas un nevarējām ticēt, ka patiešām esam brīvībā. Tā arī es sēdēju ar savām divām somām un nezināju, uz kuru pusi tagad lai iet. Tad mani uzrunāja pajauns vīrietis, arī tikko iznācis no nometnes. Viņam nekādu nesamo nebija, un viņš piedāvājās man palīdzēt aiznest somas līdz dzelzceļa stacijai. Stacija bija tālu. Bet somas smagas. Tanīs man bija daudz rokdarbu, tos man bija sadāvinājušas sievietes, kurām es savā laikā biju palīdzējusi ar zālēm."

"Tas gan ir bijis rets eksemplārs, ja pats piedāvājās nest, vai viņš bija krievs?" Natālijas stāstu pārtrauca Ņina.

"Jā, viņš bija krievs, un katru nelieti nevar uzreiz pazīt. Jo ir tādi nelieši, kuri prot gadiem ilgi izlikties." Varēja manīt, ka Natālija uztraucās.

"Kāpēc nelietis? Vai viņš aizbēga ar somām?" Viņas interese ar katru minūti pieauga.

"Nē, nekur viņš neaizbēga, tieši otrādi. Sastāstīja man nezin ko par sevi un apsolījās man visādi palīdzēt, kamēr es biju ar mieru braukt viņam līdzi, un mēs apprecējāmies."

"Kā, turpat uz vietas?"

"Ne gluži, bet gandrīz. Viņš izmantoja manu apjukumu un lielo satraukumu. To nevienam nevar izstāstīt, cik liels ir nervu satraukums tādā reizē, kad izlaiž no cietuma pēkšņi un pirms termiņa. Neviens to nevar saprast, kas to nav pats uz savas ādas izjutis. Gribējās reizē raudāt un smieties. Domāt vispār nebija iespējams. Tas ir ārkārtīgs uztraukums, un tādā brīdī retais zina, ko dara. Pie tam mums lielākai daļai nebija, kurp doties. To nemaz nevar tā uzreiz izlemt, uz kurieni tagad braukt. Mēs visas labi zinājām, ka, kaut arī esam pirms termiņa atbrīvotas, neviens mūs negaida, nevienam svešam vai agrāk pazīstamam mēs neesam vajadzīgas. Ar tādu, kurš nāk no cietuma, neviens negrib pazīties un draudzēties, jo katram tas var kaitēt viņa biogrāfijai un turpmākajai karjerai. Pat radi ne labprāt tādus gaida un dažkārt pat nelaiž pāri slieksnim. Cita lieta - kam ir tuvi radi, vecāki, brāļi, māsas. Bet arī tad nereti atgadās, ka negrib mūs uzņemt savā pajumtē. Tādēļ nav jābrīnās, ka es biju ar mieru braukt līdzi pilnīgi svešam cilvēkam, jo man, izņemot meitu, kura bija bērnu namā, citu piederīgo vairs nebija. Bez tam viņš bija vēl jauns un spēcīgs, sacīja, ka viņš strādāšot, labi pelnīšot un ka abiem kopā būšot labi, jo viņam arī neesot neviena piederīgā. Sākumā nevarējām vienoties, kurp braukt. Man gribējās uz pazīstamām pilsētām, vai nu uz Maskavu vai Ļeņingradu. Te atkal viņš mani pārliecināja, ka tādiem kā mums tur nav ko meklēt, ka nebūs nekādu iespēju dabūt dzīvokli un pierakstīšanos."

"Bet viņš patiešām ir runājis ļoti gudri un pareizi!"

"Tur jau ir tā lieta, ka viņš tik lieliski prata runāt un pārliecināt, ka es pilnīgi paļāvos uz viņu un ticēju katram viņa vārdam. viņa priekšlikums bija braukt uz Sibīriju, tur varēšot ātri tikt uz augšu un labi dzīvot. Sibīrijas rūpniecības centros vienmēr vajadzīgas darba rokas, un nav sevišķas problēmas atrast dzīvokli. To visu viņš man tik loģiski paskaidroja, ka beigās es biju pat priecīga, viņu satikusi, domāju, pats liktenis man viņu atsūtījis."

"Un bija ar', tikai ne labais, bet ļaunais, vai tā neiznāk?"

"Diemžēl iznāk. Bet sākumā to nevarēju ne iedomāties. Mēs iekārtojāmies labi. Sākumā dzīvojām īrētā istabā, tad dabūjām dzīvokli, par kādu es ne sapņot nebiju uzdrošinājusies. Tad atvedu meitu, es strādāju aptiekā, virs fabrikā, likās, viss būtu labākā kārtībā un nekas nespēs aptumšot mūsu dzīvi."

Te viņa nopūtās, nobirdināja dažas asaras, saņēmās un turpināja.

"Mani vecāki mira, kamēr es biju nometnē, bet bija vēl dzīva māmiņas māsa, es zināju viņas adresi un, kad man arī bija pastāvīga adrese, viņai aizrakstīju. Un liels bija mans pārsteigums, kad viņa man atrakstīja, ka vēloties man atdot mūsu ģimenes vērtslietas un naudu, kura bija palikusi pēc tēva nāves. Mani vecāki agrāk bija bijuši diezgan turīgi, un viss bija saglabājies. Aizbraucu, visu saņēmu, kas bija palicis no vecākiem, izņemot mēbeles un apģērba gabalus, tos es atstāju labajai radiniecei. Atgriezusies mājās, es tūliņ iegādājos visu, ko vien par naudu var nopirkt, televizoru, grīdsegas, ledusskapi, labas mēbeles, lai būtu patīkamāka dzīve, jo naudu tik un tā nekur citur nav kur izdot. Bez tam neviens nekad nevar zināt, cik ilgi nauda derēs, uznāk kāda naudas reforma, un pagalam ir viss. Un patiesi tā arī bija. Tikko biju visu izpirkusi, nauda mainījās, un arī cenas mainījās, un ar jauno naudu, paši zināt, kā sākumā gāja, nekad nepietika. Bet tagad paklausieties, ko mans vīrs izstrādāja. Kamēr es domāju, kā lai uzlabo mūsu mājokli un visu dzīvi, viņš, man nekā neteicis, aizgāja no darba. Sākumā viņš gāja no rītiem it kā uz darbu, un es nekā nezināju. Es to uzzināju tikai pēc kāda pusgada, kad viņš vairs nekautrējās palikt mājās gulēt. Uz jautājumu, kādēļ neceļas, viņš vienaldzīgi noteica, ka viņam neesot jāiet darbā. Sāku konstatēt, ka bieži nozūd nauda no atvilktnes, kamēr viņš man pats ciniski paziņoja, ka naudu "aizņēmies" kāršu spēlēm. Nekāda runāšana un pārliecināšanas mēģinājumi no manas puses nelīdzēja. Kad noslēpu naudu, atklāju, ka ir nozudušas dažas vērtslietas, kuras viņš tāpat "aizņēmās" ieķīlāšanai vai pārdošanai. Kas viņu spēja uzmanīt, ja man pašai katru dienu bija jābūt darbā?"

"Vai viņš bija no strādniekiem?" Ņinai atkal visu vajadzēja izdibināt sīkumos.

"Viņš bija strādnieks, jā. Par saviem vecākiem viņš nemīlēja nekā runāt, bet to varēja manīt pēc audzināšanas, ka viņš ir no strādniekiem. Kādēļ jūs to jautājat?"

"Tāpat vien, kamēr jūs man stāstījāt, man ienāca prātā kāda doma, kuru es jau sen esmu domājusi, ka krievu strādnieks ir labs strādnieks tik ilgi, kamēr viņam gribas ēst. Tiklīdz viņš ir paēdis, viņš vairs negrib strādāt. Ar inteliģento ir otrādi, kamēr viņam nekā nav, viņš nodzer savu nabadzību, bet tiklīdz viņam paveras izdevība izkļūt no nabadzības un pavairot mantu, viņš sāk strādāt kā negudrs. Tās ir galvenās šo divu kategoriju īpatnības, bet gadās arī izņēmumi."

"Kad tā padomā, varētu teikt, ka jūsu nupat teiktais salīdzinājums ir tiešām ļoti trāpīgs." Brītiņu padomājusi, Ņina jautāja:

"Kādēļ jūs nemēģinājāt atbrīvoties no šī liekēža? Es uzskatu, ka tādus liekēžus nav ko turēt mājās."

"Kā redzat, viņš paspēja atbrīvoties no manis, lai es viņam netraucētu kārtis spēlēt un uzdzīvot, jo es viņam pāris reizes biju piedraudējusi ar miliciju. Protams, to es nekad nebūtu darījusi, bet ko tik cilvēks nesarunā, kad sirds pilna. Otrkārt, dzīvoklis bija uz vīra vārda, tad jau man ar meiteni būtu bijis jāiet prom, bet viss, kas bija dzīvoklī, bija par manu naudu pirkts. Kā lai iet uz ielas ar tukšām rokām? Es daudzreiz savās bēdās esmu domājusi šā un tā un neesmu pratusi atrast izeju. Kamēr kādā asākā vārdu pārmaiņā viņš nekautrējās man pateikt, ka manas dienas skaitītas, ja es jaukšoties viņa dzīvē, man esot jāklusē un jābūt laimīgai, ka viņš vispār mani tur savā pajumtē. Es toreiz šos vārdus neuzņēmu nopietni, un man prātā nevarēja ienākt, uz ko viņš ir spējīgs."

"Man gan būtu bijis nepatīkami dzīvot ar cilvēku, kurš man teiktu, ka manas dienas ir skaitītas."

"Es domāju, ka dusmās daudzreiz pasaka ko tādu, ko nemaz nedomā. Toties tagad, kad man pateica, kas bijusi "tautas griba," man daudz kas kļuva skaidrāks, un, acīm redzot, tā pārējā tauta ir viņa kāršu biedri."

"Jūs viņus nepazināt?"

"Nē, kur nu, pie mums viņi mājās nenāca, un izsekot, kur vīrs staigā, to es uzskatīju zem sava goda."

"Es domāju, jums vajadzēja čekā uzreiz paskaidrot, ka "tauta" nav nekas cits kā jūsu vīrs, ar kuru bija radušās nesaskaņas."

"To čeka zināja, bet es to tad vēl nezināju. Ja jau viņi zināja, tad viņi saprata, kādas mums ar vīru attiecības."

"Tādā gadījumā tiešām jūsu jautājumā vienīgais atrisinājums būtu tiesa."

"Tieši to es arī gaidu. Cerēsim, ka kāds mani uzklausīs un dos man iespēju stāties tiesas priekšā kā visiem cilvēkiem, un lai tad tiesa lemj."

Pagāja dienas, mēneši, gadi, bet nekādu tiesu Natālija Francovna nesagaidīja. Uz visiem viņas iesniegumiem un lūgumiem vienmēr kārtīgi pienāca atbilde, ka Natālija Francovna notiesāta pareizi un jauna izmeklēšana vai tiesa nebūtu lietderīga.

Pēc katras šādas atbildes Natālija dienām raudāja un bēdājās, nezinādama, kam vēl lai raksta. Neviens nezināja padoma dot, jo tā bez tiesas nevienas vairāk nebija, viņa bija vienīgā. No pārdzīvojumiem un lielās raudāšanas Natālija kusa kā svece. Ja, nometnē ienākot, viņai vajadzēja vienai gandrīz visa sola, tad gada laikā viņa bija kļuvusi viena trešdaļa no tās Natālijas, kas pie mums ieradās.

Reiz pie Natālijas ieradās kaut kādi augsti viesi. Viņi sevi nosaukuši par žurnālistiem no Kijevas. Vairākas stundas viņi Natālijai uzstādījuši jautājumus, par ko viņa apsūdzēta. Tāpat Natālijai ļoti daudz jautājuši par viņas attiecībām ar pirmo vīru, kuru vācieši nošāvuši. Vairākas stundas viņi runājuši, tad aizbrauca. Natālija staigāja apkārt domīga, reizēm raudāja, nekā nevarēja saprast. Tik daudz tomēr Natālija zināja teikt, ka savādie viesi nav bijuši ieinteresēti viņai palīdzēt, bet atbraukuši it kā savas ziņkārības apmierināšanai. Bez tam viņi nekā nebija solījuši darīt Natālijas labā, kad tā lūgusi viņiem palīdzību.

Pēc pāris mēnešiem noskaidrojās, kāds bijis šo savādo viesu apciemojuma mērķis un uzdevums. Avīzē bija parādies garš raksts. Tas aizņēma tieši pusi no avīzes lapas, tajā bija teikts, ka Natālija Francovna Grīnvalde ir viena no gadsimta lielākajām noziedzniecēm un ka viņas izdarītais noziegums ir ņemts par sižetu kinofilmai, kura jau top Kijevas kinostudijā. Avīzē bija arī teikts, ka Natālija jau agrāk astoņus gadus nosēdējusi, bet ka uz "tautas vēlēšanos" ievietota atpakaļ soda nometnē, lai sodu izciestu līdz galam. Ļoti gari un plaši avīzē bija rakstīts tieši par tautas apzinīgumu un cik tas ir labi, ka tauta palīdz valsts drošības orgāniem atklāt un atmaskot bīstamus valsts noziedzniekus un ka tādiem nav vietas padomju tautas vidū. Tos, kuri bija pieprasījuši Natāliju ievietot atpakaļ soda nometnē, uzskatīja par idejiskiem varoņiem, bet Natālija kļuva ar katru dienu briesmīgāka noziedzniece.

Avīze gāja no rokas rokā, katra gribēja pati savām acīm izlasīt, kas tur bija rakstīts, neviena no mums negribēja klausīties, ko stāsta otra. Avīzē protams bija aprakstīts , kāds ir bijis Natālijas noziegums. Kā jau viņa pati bija mums agrāk sacījusi, viņu apsūdzēja, ka viņa esot nodevusi savu vīru gestapoviešiem. Viņas vīrs aktīvi darbojies Kijevas pagrīdē. Pēc kāda laika pagrīdes organizācija ielenkta. Tur bijuši vairāki cilvēki. Gestapovieši tos apcietinājuši un pēc neilga laika nošāvuši.

Natāliju Francovnu apsūdzēja, ka viņa esot nodevusi četrus cilvēkus, savu vīru un viņa draugus pagrīdniekus, saņemot pretī par atlīdzību lietotas drēbes no Gestapo noliktavas. Drēbes, kas atņemtas cilvēkiem, kuri aizvesti uz nošaušanu.

Redzot un pazīstot Natāliju, tas par tām drēbēm izklausījās gaužām neticami. Būtu ļoti grūti iedomāties, ka Natālija varētu uzģērbt to, kas citam bijis mugurā. Bez tam viņai bija profesija, kurā varēja strādāt un nopelnīt naudu visos režīmos.

Uz jautājumu, ko viņa strādājusi kara laikā, Natālija atbildēja: "Ko tad citu, tāpat aptiekā, man visu mūžu ir bijusi tikai viena nodarbošanās."

Pēc šī raksta parādīšanās avīzē, nometnē sieviešu domas dalījās. Vairākums uzskatīja, ka Natālija kritusi nežēlastībā un ka tas nevar būt taisnība, kas avīzē rakstīts, jo bija jau zināms, ka šādos gadījumos, kur čekas juristi jūt, ka viņu apsūdzība nav īsti pamatota un pierādāma, cenšas izmantot avīzi un avīzē safabricētiem meliem atrast piekritējus, tādā veidā viņiem ir vieglāk padarīt cilvēku par vainīgu. Turpretim dažas sievietes nometnē domāja, ka varbūt tomēr Natālija vainīga. Kad Natālijai kāda apcietinātā jautāja, ko viņa pati domā, kā Gestapo tika uz pēdām viņas vīram un viņa draugiem, tad Natālija sacīja, ka pēc viņas domām tur ir bijusi nodevība.

"Vai jūs apmēram varētu iedomāties, kas varēja būt nodevēji," viņai jautāja.

"Tieši apgalvot es nevaru, bet man toreiz bija stipras aizdomas uz kādu aktrisi, par kuru ir bijušas noteiktas ziņas, ka viņa uzstājusies koncertos augstāko vācu virsnieku sastāvam un ka viņa ir pazinusi pagrīdniekus, kurus gestapovieši nošāva." Pēc liktenīgā raksta avīzē Natālija atkal katru dienu raudāja, reizēm jābrīnās, kur var ņemt tik daudz asaru.

Tagad visi saprata, ka Natālijas Francovnas lietā vairs nekas nevar mainīties. Ja viņai vēl bija bijis mazliet cerības, ka, panākot lietas caurskatīšanu tiesā, viņa varētu prokurorus un tiesnešus pārliecināt un pierādīt, ka nav vainīga, tad tagad par to vairs nebija ko domāt. Visas cerības bija izgaisušas. Bet, ņemot vērā Natālijas neatlaidību, ar kādu viņa centās panākt juridisku pieeju un tiesu savai lietai, bija jādomā, ka viņai bija kādi argumenti, ar ko sevi aizstāvēt.

Sāpīgi bija noraudzīties šajā sirmgalvē, kurai vairs nekas cits neatlika kā raudāt. Vienu laiku, kad Natālija bija aizrakstījusi vēstules vissavienības prokuratūrai un tieslietu ministrijai un kad viņa cerēja, ka šīs iestādes ņems vērā viņas gadījumu, Natālija pat strādāja un nemaz neraudāja. Tagad viņa vairs strādāt nevarēja. Dažās nedēļās viņa tik stipri izmainījās, tik ļoti sakrita, ka žēl bija uz viņu skatīties. Visa viņas miesa pārklājās lieliem zili sarkaniem plankumiem. Seja, rokas, kājas. Pret tiem zāļu nebija.

Un kaut arī neviens nekad nebija pierādījis, vai šī sieviete ir vai nav vainīga, viņai nebija citas izvēles kā padoties liktenim un sēdēt garos gadus nometnē.

Tagad Natālija Francovna skaidri saredzēja, kādam liktenim viņa pakļauta. Tā bija ne tikai viņas, bet daudzu citu sieviešu problēma, un šī problēma bija pensijas problēma. Pēc padomju likumiem vecuma pensiju ir tiesības saņemt tikai tiem cilvēkiem, kam ir ne mazāk par 25 gadu darba stāža. Cietumos un nometnēs pavadītos ilgos gadus darba stāžā neskaita, it kā cietumā nebūtu jāstrādā. Pats nosaukums, labošanas darbu nometne, vien jau norāda, ka tur jāstrādā. Pie tam par astoņpadsmit stundām nedēļā ilgāk nekā brīvībā. Nometnē tātad jāstrādā 48 stundas nedēļā. Ja pavecāka pensijas vecuma sieviete tika atbrīvota, nosēdējusi 25 gadus labošanas darba nometnē, tad viņai jāmeklē darbs un vēl jāstrādā 25 gadi, lai būtu tiesības no valsts saņemt pensiju. Ja viņai cietumā pavadītajos gados sabojāta veselība un viņa nav vairs darba spējīga, tad viņai nekas cits neatliek, kā iet uz valsts nespējnieku māju.

No l7tās nometnes vairākas sievietes pēc soda izciešanas pavadoņa pavadībā aiziet taisnā ceļā uz nespējnieku māju. Tur apstākļi ir nedaudz labāki nekā cietumā. Tur uz visiem ir viens televizors.

Nometnē bija daudz sieviešu, kam citu izredžu nebija. Tagad šo sieviešu skaitam pievienojās Natālija Francovna, jo, kad viņai sods beigsies, viņai būs 70 gadi un sadragāta veselība.

saturs uz priekšu