Helēne Celmiņa. Sievietes padomju cietumos

NAUDA
Laikam gan šodien būtu grūti nosaukt tādu zemi, kuras iedzīvotāji nav redzējuši savas valsts naudas zīmes. 17A nometnē bija vairākas sievietes, kas nekad nebija redzējušas, kādi izskatās Padomju savienības rubļi. Tas liekas neticami, bet kur un kad viņas tos būtu varējušas ieraudzīt, ja, karam beidzoties, kopā ar vīriem sabēga mežā, un no meža tiešā ceļā nonāca cietumā? Bet cietumā nevienam naudu nerāda. Starp tām, kas bija apcietinātas pirms 1948. gada, gan bija tādas, kas bija redzējušas agrāko naudu, ko sauca par červonciem, bet pēc naudas reformas nauda bija cita, un to viņas nebija redzējušas. 1961. gadā atkal mainījās nauda. Mēs bijām tikai divas, kas zināja, kāda jaunā nauda izskatās un kāda tās vērtība. Tām, kas to nekad nebija rokā turējušas, bija grūti saprast, cik kas maksā. Viņas tikai zināja, cik kas maksā nometnē, jo tur bija sava īpaša grāmatvedība.

Vispirms jārunā par nometnē nopelnīto naudu. Katrai ieslodzītai bija darba nometnes grāmatvedībā sava kartiņa. Kartiņā bija uzrādīts vārds, uzvārds, pants, soda ilgums un cik ieslodzītajai ir naudas. Ienākumus un izdevumus ierakstīja naudas uzskaites kartiņā. Ienākumi nometnē bija tikai tām ieslodzītajām, kuras strādāja šūšanas fabrikā un pildīja izstrādes normas. Izstrādes normas bija lielas, bet šūšanas izstrādājumi lēti. šuva armijas vajadzībām veļu un darba cimdus. Augstākā izpeļņa, kuru varēja sasniegt labi kvalificēta šuvēja, iznāca 80 rubļi mēnesī (uz papīra).

Pēc Vissavienības likumiem visiem Padomju savienības ieslodzītajiem aprēķina tikai 50% no faktiski nopelnītās naudas, jo otru pusi pārskaita par labu valstij. To pieskaita sodam. Tā cietuma apstākļos visiem jāstrādā par pusalgu, kaut gan tiesas spriedumā par to nemin ne vārda. Tādā veidā Padomju savienība visos savos pastāvēšanas gados ir varējusi labi iedzīvoties uz apcietināto rēķina, un tādēļ ir ļoti izdevīgi turēt cilvēkus labošanas darbu nometnēs. Tātad augsti kvalificētai šūšanas speciālistei, kas izpilda darba izstrādes normas, uz viņas personālā konta kartiņā ierakstīja 40 rubļus mēnesī. Tā bija nometnes apstākļos visaugstākā iespējamā izpeļņa. Lielajam vairumam sanāca ap 20 un pat mazāk. Lauku darbu brigādē strādājošām iznāca 10 līdz 15 rubļi mēnesī. Tālāk kartiņā izdarīja attiecīgos atvilkumus. Vislielākie atvilkumi bija par cietuma uzturu un apģērbu. Par uzturu atvilka mēneša beigās, jo tad bija aplēsts, cik dārgi putraimi bija izbaroti. Starpība uztura naudā varēja būt atkarīga tikai no putraimu cenas, jo maize bija mūžīgi viena un tā pati - melna, slapja, smaga, ar rūgteni skābu un sāļu piegaršu, tai cena nemainījās. Nav īsti zināms, kā nometnes administrācija aprēķināja samaksu par kāpostiem, kurus deva katru dienu un kurus ieslodzītie paši sev izaudzēja.

Padomju savienībā cietumnieki nav sīkumaini un par kapeikām nestrīdas, tādēļ neviens nav īsti izdibinājis, kādēļ citu mēnesi par uzturu norēķināja 13.50, bet citu mēnesi uztura maksa uzkāpa līdz pat 17 rubļiem mēnesi. Galvenais, cietumā par velti nevienu nebaro, visiem jāstrādā un sev uzturs jānopelna. Kas nestrādā, tam nebūs ēst un to liek karcerī ar pliku maizi un ūdeni. Bez tam novelk naudu par elektrību, apkuri, telpām un par gultas veļu. Gultas veļa bija ļoti trūcīga, bet vienalga, valsts nekā nevienam par velti nedod.

Tas tā ir bijis visu labošanas darba nometņu un cietumu pastāvēšanas laikos, un pie tā visi pieraduši, un katrs zina un saprot, ka ēdiens, elektrība un gulta apcietinājumā jānopelna. Mazliet nepatiku pret bargajiem cietuma likumiem rada citas problēmas, proti, tas, ka cietumniekiem uzspiež pašiem par savu nopelnīto naudu pirkt cietumnieku apģērbu. Pirmkārt, cietumnieku apģērbi ir tā uzšūti, ka tie nevienam cilvēkam neder pēc izmēra. Nesaprotami, kas tos piegriež un kas šuj. Piemēram, ja cietuma kleita šūta vidēja auguma sievietei garumā un platumā, tad to var uzģērbt tikai pusaudze, jo piedurknes ļoti šauras un stipri īsas. Bez tam, ja cietuma apģērbam uzlīst nedaudz lietus, tad visa miesa nokrāsojas melna, un ja līst stipri, tad pa kājām tek melna "tinte." Bet cietuma apģērbu uzspiež likums, un tā atteikties neiespējami. Ienesīs, noliks uz gultas un tad atvilks naudu. Bez tam pēc likuma var sodīt ar karceri, ja uzdrošināsies runāt pretī un atteikties no cietuma formas tērpa. Tas būtu saprotami, bet kāda kuram būtu daļa gar veļu, kuru katrs cilvēks valkā zem apģērba un nevis virs tā? Neviens neredz, kāda kuram ir veļa, bet arī to uzspiež pirkt. Runājot par veļu, kuru uzspiež cietuma iemītniecēm, jābrīnās, kur tādu ražo un kur tādu var dabūt pirkt, jo nekur nekad tāda nav redzēta, bet neliekas arī, ka tādu ražotu cietuma vajadzībām, jo tas būtu pavisam aplam. Būtu nepareizi iedomāties, ka cietumā visas sievietes būtu lielas kā ziloņmātes, bet veļa, kuru izdalīja 17A nometnes iemītniecēm, bija tik liela izmēra, ka, to saņemot, pāris dienas bija jāsmejas. Ļoti apšaubāmi, ka cietuma administrācija šo veļu ir iegādājusies, lai uzjautrinātu apcietinātās, bet tā tas bija nejauši noticis. Lielajās kokvilnas biksēs mēs, vienreiz jokojot, divas iekāpām. Vienīgais, ko varēja saņemt cik necik atbilstoši izmēram, tie bija cietuma apavi, rupja brezenta šnorējamie zābaki ar gumijas zoli. Par ziemu arī bija gādāts. Ziemai iedeva vatēto kokvilnas pusmēteli un lielu rūtainu lakatu. Visa cietuma garderobe maksāja 60 rubļus, un to izdeva uz diviem gadiem.

Es tik maz pelnīju, ka man nepietika naudas līdz soda galam norēķināties par visiem cietuma maksājumiem, tādēļ man neuzspieda otru reizi cietuma apģērba komplektu, atļāva novalkāt līdz galam to, kas bija iedots. Kad mani pēc soda izciešanas atbrīvoja, tad izrādījās, ka es biju palikusi valstij parādā par cietumā turēšanu 57 rubļus un 20 kapeikas. Baiļojos, ka tos man piedzīs, kad būšu brīvībā iesākusi strādāt, bet nekas tāds nenotika.

saturs uz priekšu