Helēne Celmiņa. Sievietes padomju cietumos

LABOŠANAS DARBU NOMETNE 17 A
Kad sargu būdā resna uzraudze bija manas mantas rūpīgi izskatījusi, atvērās durvis un mani ielaida zonā. Zona bija diezgan zaļa, vidū ceļš, abās pusēs baltas barakas.

Tas bija neliels zemes gabals, atņemts mežam. Kreisajā pusē, skatoties no ieejas nometnē, bija palicis mežs. Labajā pusē ciemats. Nometni no visām pusēm no ārpasaules nožogoja augsts dēļu žogs. Žogam pie augšējās malas piesisti slīpi koka gabali, pie kuriem piestiprinātas vairākas rindas dzeloņstiepļu. Gar žoga augšējo malu piestiprināti elektriskie vadi. Ārpusē žogam apmēram četrus metrus platā joslā uztaisīti dzeloņstiepļu vaļņi tieši pie zemes, bet žoga iekšējā pusē apmēram trīs metrus plata aizliegtā zona, tā savukārt no pašas nometnes zonas atdalīta ar zemu dzeloņstiepļu žogu. Aizliegto zonu vienmēr tīra, ravē un ar grābekli nogludina. Katru rītu un katru vakaru nometnes atbildīgais uzraugs iet apgaitā gar mazo dzeloņstiepļu aizžogojumu un skatās, vai nav kādu pēdu aizliegtajā zonā.

Lielām nometnēm katrā stūrī ir uzcelts novērošanas tornītis. Zona 17 A bija ļoti maza (apmēram 2 futbola laukumi), tādēļ sargu tornīši bija tikai divi, tieši pa diagonāli (stūros), tādā veidā sargs, stāvēdams tornītī, pārredz divas žoga puses. Sargi tornīšos ir tie armijā iesauktie kareivji, kuri ir iekšlietu ministrijas pakļautībā. Toties tie uzraugi, kuri dienā un naktī apsargā apcietinātās, ir vai nu virsdienestā palikuši, jeb algoti. Sievietes -uzraudzes ir no apkārtējām sādžām. Viņām labi maksā. Kolhozā grūti jāstrādā un maz maksā, tādēļ daudz izdevīgāk ir strādāt par uzraudzi. Visām uzraudzēm Mordovijas nometnē ir četru klašu izglītība.

Zonā 17 A ir pavisam četras barakas. Divas dzīvojamās, viena ēdnīca, kurai galā ir medicīniskais punkts, veikals un privāto mantu noliktava. Ieslodzītiem nav atļauts turēt privāto mantu pie sevis dzīvojamā barakā, visa personīgā manta glabājas mantu noliktavā. šajā ziņā zonā 17 A bija labi, jo bija iespējams vasarā kādā svētdienā izvēdināt un pārcilāt savu mantu. Tā bija ļoti patīkama nodarbošanās, tādos brīžos ieslodzītie atceras, ka viņiem kādreiz ir bijusi arī cita dzīve.

Citām nometnēm personīgo mantu noliktavas ir ārpus zonas, un ieslodzītie savu mantu saņem tikai atbrīvošanas dienā agri no rīta. Tad nereti gadās, ka peles apēdušas kādu kurpi, nemaz nerunājot par kožu izēstiem caurumiem mētelī vai lakatā. Ceturtā baraka ir administrācijai - tur ir visiem priekšniekiem kabineti, bet barakas otrā galā ir ierīkota pirts. Pirts sastāv no divām telpām- ģērbtuves un pirts telpas. Pirtī strādā pirtniece. Par pirtnieci drīkst strādāt tikai invalīde, darba spējīgām jāstrādā šūšanas cehā. Pirtī ir milzīga muca. Mucā salej ūdeni ar spaiņiem, zem mucas ir krāsns, krāsnij jākuras veselu dienu, lai sasildītu ūdeni lielajā mucā. Pirti kurina tāpat kā visur, vienu reizi pa 10 dienām. Ja kādam vēlēšanās jeb nepieciešamība mazgāties biežāk, tad ir iespēja saņemt bļodā 2 litrus karsta ūdens vakaros no lielā katla, kurš iemūrēts grīdā aiz virtuves. Ūdeni var nest uz dzīvojamo baraku. Katrā dzīvojamā barakā uz 120 cilvēkiem ir ierīkota viena maza telpa, ap 3 m, ko sauc par higiēnas istabu. Tur nereti jāstāv rindā, turot rokā bļodu ar silto ūdeni, kurš bieži atdziest, kamēr tiek iekšā. Higiēnas istabā ir dēļu sienas, dēļu grīdas un plauktiņš, kur uzlikt bļodu. Tur valda mūžīgs mitrums, vasarā zem soliņiem aug sēnes garos kātos. Ziemā tur ir ļoti auksts, jo telpa nav apkurināma. Mēs visas, kurām vajadzēja mazgāties biežāk nekā trīs reizes mēnesī, ļoti priecājāmies par šo higiēnas istabiņu.

Dzīvojamās telpas ir sadalītas divās daļās, ko sauc par sekcijām. katrā galā ir pa ieejai. Trešā ieeja ir no vidus. Katrā sekcijā ir 60 gultas vietas. Visas gultas ir divstāvīgas, saliekot pa divām blakus izveido četru gultu bloku. Ja gulētāja kādā no gultām sakustas, visas četras gultas sakustas, jo tās savienotas savā starpā ar stieplēm, lai neapgāztos, un visas pārējās gulētājas "blokā" arī atmostas. Šos četru gultu blokus vienu no otra atdala mazs grīdas laukumiņš, apmēram vienu metru liels, kurā novietoti divi mazi skapīši. Viens skapītis paredzēts diviem cilvēkiem personīgās mantas nolikšanai. Personīgā manta ir: 1 krūzīte, 1 karote, ķemme, zobu suka un dažas grāmatas. Liekos veļas gabalus glabā gultā zem pagalvja. Gultas ir dzelzs, krāsotas brūnā krāsā. Gultas rāmis ir no neēvelētiem dēļiem, sasists primitīvi ar lielām naglām. Dēļu spraugās dzīvo blaktis. Divas reizes gadā visus gultas rāmjus nes ārā, lej virsū karstu ūdeni, pēc tam spraugās ziež samērcētas ziepes Sanes tīrus atpakaļ, bet blaktis krīt no griestiem - no koka sijām un vairojas no jauna.

Katrs, kas ierodas zonā, saņem melna auduma maisu ar ēveļskaidām, tas ir matrača vietā. Otru mazu melnu maisiņu ar tām pašām ēveļskaidām dod spilvena vietā. Izsniedz arī segu, tumši zilu, gandrīz melnu, kokvilnas flaneļa, divus palagus un vienu spilvendrānu. Palagi sievietēm jāmazgā pašām, tādēļ sievietēm dod ziepju vairāk nekā vīriešiem. Ziepes uz cilvēku iznāk viens gabals, t.i. 200 grami mēnesi. Ziepes ir tumši brūnas, ļoti zemas kvalitātes ar sliktu smaku. Tās skaitās saimniecības ziepes, bet ar tām jāmazgā seja, mati, veļa, reizēm arī grīda. Visā sekcijā pašā vidū ir tikai viena lampiņa pie griestiem. Kas grib lasīt, liek galvu kājgalī un lasa; tiem, kuri guļ apakšējās gultās, gaismas gandrīz nav nemaz. Katrai gultai kājgalī ir piestiprināts mazs dēlītis ar uzvārdu, vārdu, tēva vārdu, pantu un uz cik gadiem notiesāts. Sekcijas vidū stāv garš galds ar soliem abās pusēs. Galds apklāts ar baltu palagu. Uz galda ir avīzes. Pie šī galda ēst nevar, ēst var tikai ēdamzālē, jeb vakarā vēlāk tēju dzert, sēžot uz gultas malas. šis galds jātur tīrs, pie tā notiek tikai politmācības. Politmācības ir obligātas reizi nedēļā. Tās vada vienības priekšniece. Priekšniecei ir ļoti lielas tiesības no viņas ir atkarīga visa dzīve nometnē. Pie garā galda atļauts brīvajā laikā sēdēt un lasīt. Vienā malā stāv liela ķieģeļu krāsns, apmesta māliem, kuri mūžīgi drūp un krīt zemē, šad tad naktī nokrīt tāda sakaltusi māla garoza, un visi atmostas. Krāsni kurina ar akmeņoglēm. Krāsni kurināt ir invalīdu darbs un pienākums. Grīda barakās ir koka, sanaglota no dēļiem, bet tik lielām šķirbām ka ļoti jāuzmanās, lai kaut kas nenokrīt zemē, tad tas iekrīt šķirbā, un to vairs nevar dabūt, un no mantas jāatvadās uz mūžu. Visbiežāk iekrīt zīmuļi, bet vienreiz pat diegu spolīte iekrita platākā vietā.

Ziemas mēnešos grīdai klāj virsū visādas lupatas, kādas vien iespējams sameklēt, visbiežāk tās ir vecas drēbes, ko atstāj tās, kuras atbrīvotas. Drēbes izārda un sašuj gabalus kopā, lai lupata iznāktu vienāda un lai apklātu pēc iespējas lielāku laukumu. Kad ārā stiprs vējš, kurš pūzdams no pagrīdes, pa šķirbām cilā lupatas, tad skats ir diezgan dīvains, tā vien liekas, ka kaut kas dzīvs palīdis zem lupatām.

Barakas katru pavasarī balsina ar kaļķi gan no iekšpuses, gan no ārpuses. Kaļķim uzlej ūdeni, tas kādu brīdi šņāc kā zelteris, tad tajā iemērc primitīvi pagatavotu zāļu suku un vicina.

Galvenais, jāsargā acis. Rokas parasti apdeg, un kaļķa apdegumi ļoti ilgi un slikti dzīst. Pirmās 17 A zonas iemītnieces stāstīja, ka tad, kad viņas šeit atvestas, nevienas barakas nav bijis, dzīvojušas teltīs un gaidījušas, kamēr apcietinātie vīrieši uzcels. Ap teltīm bijis dzeloņstiepļu žogs, un apstākļi bijuši nesalīdzināmi sliktāki. Darba zonu no dzīvojamās atdala augsta dēļu sēta ar vārtiem vidū. Darba zonā ir gara baraka, kurā novietotas ap 40 elektriskās šujmašīnas. Tur ir arī karceris - mazs namiņš, kam apkārt trīskārtīgs dzeloņstiepļu žogs. Tualetes ir divas - viena darba zonā, otra dzīvojamajā. Tās ir šķirbainas dēļu būdas ar jumtu, kur milzīgai bedrei pāri pārlikti plati dēļi, Pa zonas vidu iet ceļš no galvenajiem vārtiem uz darba zonu. Tā malās pirmās zonas iemītnieces bija iestādījušas dažas papelēs, kas tagad jau bija trīs gadus vecas.

Labā pusē aiz žoga neliels ciemats. Ciematā dzīvoja visi uzraugi ar ģimenēm, priekšnieki un priekšnieces, kā arī citi, kuri ieņēma dažādus amatus nometņu sistēmā. Tur bija telefonists, elektriķis, medicīnas darbinieki, noliktavu pārziņi un citi. Viņiem visiem bija bērni, vistas un cūkas, kas brīvi bez uzraudzības pastaigājās pa ciematu. Vistām bija iekrāsotas spalvas pazīšanai, citai galva nokrāsota ar zīmogu krāsu violeta, jeb ar briljantzaļo nokrāsoti spārni vai iezīmēta aste. Vispār ļoti skaisti izskatījās baltās vistas ar zaļām jeb violetām galvām un astēm. Bērnus un cūkas neiekrāsoja, tos viņi laikam varēja atšķirt pēc kādām, nevienam nesaprotamām pazīšanas zīmēm. Ciemata centrā bija viens vienīgs ūdens pumpis ar lielu dubļu peļķi blakus. Peļķē caurām dienām vārtījās cūkas kopā ar plikiem bērniem, tādēļ jābrīnās, kā vecāki vakarā viņus varēja pazīt.

saturs uz priekšu