Helēne Celmiņa. Sievietes padomju cietumos

NOMETNE NR. 3
Visi, kam iznācis pabūt Mordovijas autonomās republikas Potmas arhipelagā, zina, kur atrodas 3. nometne. Visas Potmas nometnes savieno šaursliežu dzelzceļa līnija, kuras pašā galā ir 3. Nometne - visu nometņu apvienotā slimnīca.

Uz slimnīcu veda tikai ļoti nopietnos gadījumos, uz operācijām, dzemdībām, un ar slimībām, kam nepieciešama laboratoriska izmeklēšana vai rentgens. Ar zobu sāpēm, piemēram, uz slimnīcu neveda, lai arī kā zobi sāpētu. Uz vietas 17A nometnē zobus neārstēja, bet gan reizi gadā, parasti vasarā, atbrauca zobārsts. Visas, kam sāpēja zobi, sastājās pie ārsta rindā. Visām sāpošos vai arī nesāpošos zobus izrāva. Tādu greznību kā zobu plombēšanu 17A nometnē nevarēja izlūgties, jo zobārsts te bija ieradies tikai uz vienu dienu un visa diena pagāja, raujot zobus. Toties, ja kādu aizveda uz 3. nometni ar kādu iekšķīgu slimību vai uz rentgenu un visādām citām pārbaudēm, tad bija iespējams pie viena tikt arī pie zobu ārsta. Uz slimnīcu nozīmēt varēja tikai nometnes ārsts, izņēmums bija pēkšņa smaga saslimšana, tad varēja nozīmēt uz slimnīcu arī brīvā feldšere, kura strādāja nometnē.

Kad slimo veda uz slimnīcu, feldšere parasti brauca līdzi, jo varbūt ceļā nepieciešama medicīniskā palīdzība. Ceļš bija ne tik tāls, cik grūts, jo automašīna 20 km garo ceļa gabalu starp nometni un dzelzceļa pieturu gāja apmēram stundu. Viss ceļš līdz dzelzceļam veda cauri mežam. Bija tieši jābrīnās, ka tādā vietā, kur ir tik daudz vislētākā darba spēka, nevienam no priekšniekiem nebija ienācis prātā uztaisīt vismaz normālu zemes ceļu, nemaz nerunājot par grantēto ceļu. Tas bija mežā līdums izbrauktām bedrēm un sliedēm, tikai vārda pēc ceļš. Lietus periodos tas viss pārplūda ar ūdeni, jo māls ūdeni neuzsūc, un smagās mašīnas tikai ar lielām grūtībām varēja izbraukt cauri dziļākajām bedrēm. Šad tad šķita, ka mašīna apgāzīsies, tik stipri tā sasvērās uz vieniem vai otriem sāniem.

Bet tām, kuras sēdēja iekšā bezlogu kabīnē, sajūta bija šausmīga. Pirmkārt, trūka gaisa, otrkārt, briesmīgā kratīšana un šūpošana. Tā bija normāla parādība, ka, braucot uz slimnīcu, vēl pie viena bija jāpārcieš arī jūras slimība. Tas pats, protams, notika arī atceļā, bet tad to bija vieglāk paciest, jo pēc slimnīcas organisms bija tomēr cik necik uzlabojies. Kad beidzot brauciens bija galā, tad vēl labu brīdi, jau stāvot uz zemes, zeme šķita šūpojamies. Kamēr gaidīja vilcienu, visiem apcietinātiem bija jāsēž zemē, vienalga ziema vai vasara, zeme sausa vai slapja. Tas tādēļ, ka sēdošus cilvēkus ir vieglāk apsargāt nekā stāvošus.

Kad pienāca vilciens, ieslodzītos izvietoja pa krātiņiem kā parasts. Uz šiem vilcieniem apsardzes konvojos bija tikai stepes dēli no Vidusāzijas. Visi jauni cilvēki, bet neviens neprata krieviski sarunāties. Viņiem bija iemācītas pavēles tāpat kā vilku sugas apsardzes suņiem, ar vienīgo starpību, ka šie kareivji bija iemācīti izkliegt pavēles, bet suņus iemāca pavēles izpildīt.

Slimnīca atradās pie paša dzelzceļa. Vilciens apstājās, vīriešus sastādīja slēgtā rindā un sadzina pa vīriešu zonas vārtiem, sievietes pa sieviešu. šeit uzraudzes ne par ko neinteresējās, paņēma "pavadzīmi", kurā norādīts vārds, uzvārds, tēva vārds, pants, soda termiņš un no kādas nometnes. Pēc papīru pārbaudīšanas ielaida tādā kā uzgaidāmā telpā turpat pie vārtiem un lika gaidīt. Mēs bijām tikai trīs sievietes. Pēc laba laiciņa mums atnāca pakaļ cita uzraudze un aizveda uz slimnīcas korpusu. Tur mūs nodeva kādas apcietinātās medicīniskās māsas rīcībā. Tā noskaitīja īsu instrukciju par slimnīcā atļautiem un neatļautiem apģērba gabaliem. Sakarā ar auksto laiku, bija novembra beigas, un peļķes jau aizsalušas, atļauto apģērbu saraksts bija lielāks nekā vasarā. Kā varēja saprast, tad vasarā atļāva tikai apavus atstāt kājās, viss cits bija jānodod mantu noliktavā, no kurienes mantas izsniedza tikai tad, kad slimnieki brauca atpakaļ uz nometni. Tagad atļāva paturēt apavus, zeķes, apakšveļu, galvas lakatu un cimdus, ja kādai tādi bija. Viss cits bija jānodod noliktavā. Katrai mums atnesa no biežas mazgāšanas sadzeltējušu audekla kreklu un pelēku vatētu halātu. Es apģērbu kreklu un, kad gribēju ņemt man iedoto halātu, ievēroju, ka tas bija tik drausmīgi netīrs, ka nevarēju to rokās paņemt, kur nu vēl ģērbt mugurā. Nesapratu, ko tālāk darīt, nebija, kam pajautāt, medmāsa jau bija prom. Paskatījos, ko dara pārējās divas. Man par lielu izbrīnu tās bija jau halātus apģērbušas un ar jostām apjozušās apmierinātas sēdēja uz balti nokrāsota sola, kā jau slimnīcā.

Pagāju pāris soļus viņām tuvāk, lai pārliecinātos par viņu halātiem. Tie bija tieši tikpat netīri, vienam apkakle un atloki bija no netīrumiem kļuvuši pavisam spīdīgi kā atlass, un šķita, ka vispirms ar nazi būtu jānokasa netīrumu kārta. Es tādu nevarēju uzģērbt un stāvēju tāpat kreklā, klabošiem zobiem un visa trīcēdama, jo telpā bija pavēss. Pēc laiciņa atnāca tā pati medicīniskā māsa un sacīja, lai mēs ņemam savas drēbes un lai sekojam viņai uz noliktavu visu nodot. Es norādīju uz halātu un sacīju: "Halāts ir ļoti netīrs, dodiet man lūdzu kādu tīru ko uzģērbt." Māsa uz mani paskatījās tā pavisam savādi, ar tik lielu izbrīnu, it kā es pieprasītu viņai, lai viņa novelk sev ādu, un pusaizsmakušā, nosmēķētā balsī piezīmēja: "Padomā, kundzene kāda! Visiem labs, viņai nav labs. Nav cita."

"Ja nav, nav, es tādu mugurā nevilkšu."

"Vilksi, visas velk, un tu vilksi."

"Pat nedomāju."

"Pasaukšu uzraudzi."

"Sauc."

"Nav man vaļas te ar vienu savādnieci plēsties. Ejam!"

Un māsa, juzdamās kā uzvarētāja, atrāva ārdurvis līdz galam. Pārējās divas paņēma savas mantas un izgāja pagalmā, es brītiņu šaubījos neziņā, ko darīt. Tad sapratu, ka tālāk strīdēties nav nozīmes, jo te panākumus meklēt būtu bijis pilnīgi veltīgi, paņēmu savas mantas un tāpat kreklā gāju pāri visam pagalmam uz noliktavu.

Pat to laiku bija sācis snigt ar retām sīkām sniega pārsliņām, kuras, uzkritušas man uz kailajiem pleciem, turpat izkusa, atstādamas uz miesas sīkus mazus pilieniņus. Sala šausmīgi un, nonākusi līdz noliktavai, es vairs nevarēju nosaukt savu vārdu, tik ļoti klabēja zobi, ka vārdi, kurus izrunāju, nebija saprotami.

Noliktavas mantu pieņēmēja nevarēja saprast, kas ar mani notiek, un pajautāja māsai, kura viszinīgi paskaidroja: "Redzi, šai mamzelei mūsu drēbes nepatīkot, esot par prastu, viņai vajagot no Parīzes atsūtīt." Noliktavas sieva nogrozīja galvu un noteica: "Jā, tādi laiki pienākuši, visiem vairs neizdabāsi, agrāk neviens nekā neskatīja, ģērba mugurā, kas pa rokai pagadījās." Es nolēmu klusēt, otra ieslodzītā izlikās nedzirdam, bet trešā piezīmēja, ka tomēr tik netīrus halātus slimnīcā nevajadzētu dot, ka vismaz reizi gadā varētu tos izmazgāt. Noliktavas sieva tagad saprata, ap ko lieta grozās, un visai svarīgi paskaidroja: "Kā, mēs katru vasaru vienreiz gadā halātus mazgājam, bet kurš tad vainīgs, ka gadās tādas cūkas, kas tos savazā, kas halātu stūros slauka degunus un dibenus. Biežāk mēs tos mazgāt nevaram, jo mums nedod tik daudz ziepju un nav arī, kur žāvēt."

Man tā sala, ka nelīdzēja ne lēkāšana uz vietas, ne rīvēšanās ar rokām. Par laimi pārrunas neievilkās pārāk garas, un mēs varējām iet atpakaļ.

Vairāk neviena nelikās gar mani ne zinis, vienīgi māsa ieveda mani palielā telpā, kur bija apmēram 30 gultas, un parādīja pašā telpas galā pie sienas gultu. Gāju tūlīt gultā sasildīties, jo šķita, ka ilgāk aukstumu neizcietīšu. Palātā izrādījās silts, tā ka par spīti plānajai flaneļa segai pamazām sāku atsilt. Dažas sievietes, kuras man tuvāk gulēja, pajautāja, no kuras nometnes es esot. Kad uzzināja, ka no 17A, visu saprata, līdzjūtīgi nopūtās un apklusa.

Pa palātu un slimnīcas gaiteņiem staigāja vairākas medicīniskās māsas - gan brīvās, gan apcietinātās. Ievēroju, ka brīvās māsas bija pavisam jaunas meitenes. Tā vien likās, ka tik jaunām meitenēm nebūtu īsti piemērota vieta cietuma slimnīcā. Bet, kad padomā - viņas bija vietējās, tepat uzaugušas un no bērna kājām pie cietumniekiem pieradušas, jo visā tuvākajā apkārtnē, izņemot soda nometnes un nometņu darbinieku dzīvojamo māju, nekā cita nav. Visi vietējie bērni jau no mazām dienām zina, kur strādās, kad izaugs - pie cietumniekiem. Toties ieslodzītās māsas visas bija jau pusmūža gados. Sanitāres, protams, visas bija ieslodzītās.

Pievakarē, kad kustība nedaudz pierima, es piegāju pie kādas sanitāres. Viņa man šķita simpātiskāka pa citām, un pajautāju, vai ir kāda iespēja dabūt dažus spaiņus karsta ūdens.

"Kam jums tik daudz karstā ūdens?"

"Ziniet, man iedeva halātu, un tas ir tik netīrs."

"Zinu, zinu, viss skaidrs, bet ūdeni dabūt nav iespējams."

"Bet te taču ir slimnīca."

"Jā, ir gan, bet te ir liels ūdens trūkums, labi, ja mums ir ūdens virtuvē, veļas mazgāšana paliek otrā vietā."

"Un tomēr. Kur varētu dabūt ūdeni?"

"Nekur, jo ūdens pašiem slimniekiem jāsanes no akas, un mums nav kur sildīt."

"Tad iznāk, ka netīro halātu nevarēšu izmazgāt nekad."

"Tas būs pagrūti, bet kaut ko jau izdomāsim."

Redzēju, ka sanitāre kļūst pielaidīgāka. Ieskatījos labāk un redzēju, ka viņa bija ļoti skaista sieviete, vienīgi nedaudz smagnēja. Sanitāre, brīdi padomājusi, sacīja, ka ūdeni viņa varētu man atnest, bet uzsildīt to varētu tikai uz mazās elektriskās plītiņas, uz kuras māsiņas pa dienu vāra šļirces. Pateicos viņai par laipnību un kļuvu tīri priecīga, it sevišķi, kad viņa man pateica, ka arī viņa neciešot netīras drēbes.

Ūdeni sanitāre atnesa, divus spaiņus uzreiz. Plītiņa bija tikai viena, nekā nevarēja darīt, bija ilgi jāgaida, kamēr ūdens sasilst. Lai nebūtu jāklusē, pajautāju:

"Jūs laikam darba apģērbus pašas sev mazgājat."

"Sev un ārstiem, viss mums jāmazgā, jo veļas mājai ārstu virsvalkus nevar uzticēt, tur zog un samaina pret veciem. Nekad no veļas mājas nesaņemsi, ko esi nodevis. Visvairāk jāsarga operācijas zāles palagi un tie, kas kabinetos, tos visvairāk mēģina nozagt."

"Kādēļ zog palagus, kam viņi vajadzīgi?"

"Izšuvumiem. Viņas te tādas kaislīgas rokdarbnieces, un vecs palags rokdarbiem neder, vajag jauna."

"Jā, esmu ievērojusi, ka šī publika ļoti aizrāvusies ar rokdarbiem."

Tad viņa pajautāja, par ko es sēžu. Īsumā pastāstīju un, gribēdama uzminēt, par ko viņa notiesāta, pajautāju: "Jums par grāmatvedību jācieš?"

"Nē, par slepkavību," viņa vienkārši atbildēja.

"Lai nu ko, to nu gan nebūtu iedomājusies. Jūs par slepkavību?"

"Dzīvē gadās visādi, daudzi netic, domā, ka jokoju, bet tā iznācis, tagad jāsēž cietumā."

"Vai patiešām jūs kādu nositāt?"

"Jā, savu vīru," viņa pasmaidot pateica.

"Es domāju, ka labāk šķirties, ja jau neder kopā, kādēļ vajadzēja sist nost?"

"Par to, ka bija nelietis, bet man šķiršanos nedeva. Bez tam man bija cits, ar kuru taisījos precēties."

"Un tas tagad gaida?"

"Nezinu, gaida vai negaida. Viņš sēž arī par to pašu. Mēs viņu divatā."

"Ak tā..." es gari novilku, nezinādama, ko lai jautā tālāk.

Tad viņa man gari un plaši izstāstīja visu savu dzīves stāstu. Tas bija šausmu pilns. Viņas vīrs bijis īsts velna iemiesojums, kurš viņu mājā ieradies vēlā nakts stundā it kā nomaldījies ceļinieks, bet īstenībā no cietuma, vai nu izbēdzis vai izlaists. Viņa dzīvojusi pirms tam divatā ar tēvu. Bet vīrietis, kurš pie viņiem nakti ieradies, ar varu un draudiem piespiedis abus - tēvu un meitu viņam padevīgi kalpot. Viņš bijis liela auguma un ļoti stiprs. Aiziet un nodot bandītu milicijai nevarējuši, jo viņš bija izteicis brīdinājumu, ka ar viņu lai rēķinās, ka viņš spējīgs uz visu. Viņi visu laiku dzīvojuši nāves briesmās. Tad viņa reiz naktī šo despotu piedzirdījusi, aizgājusi pakaļ savam līgavainim un pa abiem netīro darbu nostrādājuši. Domājuši, ka tiesa daudz par tādu nepiespriedīs, jo citas izejas nav bijis. Tiesa tomēr piespriedusi katram septiņus gadus. "Nekā nevar darīt, tāds ir mans liktenis," viņa beigās piebilda.

Pa to laiku ūdens bija sasilis, un es varēju sākt kaut ko darīt, bet tad atcerējos, ka man nav ziepju. Pajautāju atkal simpātiskajai sanitārei, vai viņa nezina, kur varētu dabūt ziepes. Viņa man tās iedeva. Būtu lieki pieminēt, ka ūdens kļuva dubļains, tikko apģērba gabalu nedaudz pamazgāju. Mazgājot smago vatēto halātu, man vairākas reizes kļuva slikti, un uz brīdi mazgāšana bija jāpārtrauc. Pēc pāris stundām darbs bija veikts, kāda jauna sieviete man atnesa vēl spaini ūdens, ar ko skalot, kopā iznāca tikai trīs spaiņi, vairāk nebija kur ņemt, jo pati ūdeni es atnest nevarēju. Žāvēt izkāru pagalmā uz auklas, tur tas sasala ragā un žuva 4 dienas. Ceturtās dienas vakarā, kad tas bija nedaudz vieglāks kļuvis, es to ienesu palātā un pakāru pie krāsns. Tur tas beidzot izžuva. Vēl bija nedaudz jāpastrādā ar adatu un diegu, jo vietām audums bija kļuvis šķidrs un vates kušķi nāca ārā. Beidzot pēc 6 dienām man bija kārtīgs halāts. Visas 6 dienas man bija jāstaigā kreklā pa visiem slimnīcas gaiteņiem, vienīgi, kad bija jāiet ārā pāri pagalmam, paņēmu gultas segu un ietinos tajā, jo no staigāšanas kreklā pa pagalmu biju stipri apaukstējusies un smagais bronhīts pārgāja tikai pēc 3 mēnešiem.

Krievietes, kuras te bija savestas no apkārtējām kriminālnoziedznieču nometnēm, mēdza teikt, ka šajā slimnīcā "ārstē un kropļo." Nedomāju, ka tas attiektos uz viņām pašām, bet netieši tas iznāca ar mani, jo bronhītu ar augstu temperatūru dabūju slimnīcā. šajā slimnīcā, atšķirībā no slimnīcām brīvībā, viss bija ar pašapkalpošanos. Divas sanitāres bija, lai uzkoptu ārstu kabinetus un operācijas istabu, jo tur vienkārši nevar atļaut slimniecēm grīdu mazgāt, viņas tur visu nozagtu. Pārējās telpās, palātu ieskaitot, bija jāmazgā grīda slimniecēm pašām, arī krāsns pašām bija jākurina. Citas, kurām vairāk spēka, nesa no akas ūdeni, vārgākās ar ledus auksto ūdeni mazgāja grīdas. Netīros ūdeņus izšļāca turpat pagalmā. Arī slimnīcā nebija labierīcību. Vienīgā ērtība, ka sausajai atejai uzbūvēts no dēļiem "tronis", uz kura slimniece var apsēsties. Mazgāšanās iespējas slimnīcā bija daudz sliktākas nekā nometnē. 17A nometnē katrai ieslodzītajai bija vismaz pašai sava bļoda un uz 60 personām viena kopīga higiēnas istaba. Lai arī šajā higiēnas istabā vasaras mēnešos sapelējušos kaktos auga sēnes - žēl, ka tās nebija ēdamas, tad tomēr tāda istaba eksistēja un tur varēja iesākt ar zobu tīrīšanu un beigt ar kāju mazgāšanu. Katra savā bļodā mazgāja, ko grib un kā grib, vienīgi ūdeni vajadzēja pašām atnest. Visus tos labumus atceroties slimnīcā, bija gandrīz vai jāapraudas. Pirmkārt, ne katrai slimniecei bija tik daudz spēka, lai atnestu no akas ūdeni. Aka bija ļoti dziļa, bet tās grods līdz krūtīm. Bez tam vajadzēja daudz spēka griežamā roktura iekustināšanai, lai ar ķēdi uzvilktu ūdeni. Parasti to darīja pa divām. Nevarēja prasīt, lai kāda cita slimniece atnes ūdeni, jo visas bija slimas, viegli saslimušās uz slimnīcu neveda.

Tanī laikā bija daudz slimnieču, kuras vispār necēlās no gultas; viena bija paralizēta, un viņa nevarēja pat pasacīt, ko vēlas, jo arī runas nervs bija paralizēts.

Tādus slimniekus pameta pārējo slimnieku ziņā un kopšanā. Brīvās medicīniskās māsas izdarīja tikai injekcijas un izsniedza tabletes, kādas ārsts bija nozīmējis. Uz gultas guļošās praktiski nedabūja nemaz nomazgāties, šad un tad viņām kāda cita slimniece atnesa nedaudz ūdens bļodā roku mazgāšanai. Ik pa desmit dienām slimnieces, viena otru pieturēdamas, gāja uz pirti. Uz pirti bija patālu jāiet, un skats, kā slimnieces vilka vēl slimākās uz pirti, bija diezgan drūms. Nomazgājušās tīras, visas saņēma tīru kreklu, bet halāts palika tas pats nospeķotais. Pirtī drīkstēja mazgāties veselu stundu, varēja nomazgāties veselām 10 dienām uz priekšu. Vienīgi tās, kuras bija samaitājusi civilizācija, nevarēja 10 dienām uz priekšu nomazgāties, jeb, kā kriminālistes sacīja, tie esot sliktie buržuju ieradumi mazgāties katru dienu. Kam ar pirti nepietika, tas varēja ņemt krūzītē tēju, iziet pagalmā, liet tējas ūdeni uz rokas un mazgāties, cik patīk, tas nebija aizliegts. Tāpat ar zobu tīrīšanu. Kas ļoti vēlējās iztīrīt zobus, izgāja pagalmā un tur tīrīja zobus, pie tam varēja nostāties pa vējam, pret vēju, notupties, vai kājās stāvot tīrīt savus zobus un pie reizes pavērot, kas notiek pagalmā. Nevienu tas neuztrauca, ka zobu pastas paliekas padarīja zālīti netīri baltu, bet zemākās vietās krājās netīrā ūdens peļķes. Tas viss bija dabīgi. Visā slimnīcā vienīgā tīrā telpa bija operācijas zāle. To centās turēt patiešam tīru, kaut arī tā bija ļoti primitīva un atradās tajā pašā barakā, kurā sievietēm palātas un procedūru kabineti.

3. nometnes apvienotajā slimnīcā izdarīja diezgan sarežģītas operācijas. Tur operēja zarnas, kuņģus un izdarīja citas neatliekamas operācijas. Sirds operācijas gan netaisīja, tādos gadījumos slimo veda uz Ļeņingradu. Tieši kuņģu un zarnu operācijas 3. nometnē bija vispopulārākās, un vietējam ķirurgam bija liela prakse. Par lielo praksi viņam jāpateicas tiem kriminālās pasaules pārstāvjiem, kuri šad un tad iegriezās slimnīcā uz operāciju. Tie bija cilvēki, kuri pašā agrā jaunībā tieši no bērnu namiem bija nonākuši cietumā un tur bijuši jau vairākas reizes. Cietums ir viņu īstās mājas un dzīve. Kad šie profesionālie cietumnieki sadomā atpūsties, jeb kad viņiem iegribas, lai viņus mazliet palutina mīļās slimokopējas rokas, viņi apēd visneiedomājamākās lietas. Visbiežāk tie ir sīkāki metāla priekšmeti, bet ir arī tādi speciālisti, kas var norīt karoti vai termometru. Cits norij veselu komplektu šaha kauliņu, cits domino kauliņus. Pēc tam viņi iet pie administrācijas un nometnes ārsta un paziņo, ko izdarījuši. Nekavējoties viņus aizved uz slimnīcu un tur ar rentgena palīdzību konstatē, ka viņi runājuši tīru patiesību. Parasti šādos gadījumos neviens nemelo, jo ārstus ļoti ciena un mīl pat visbriesmīgākie kriminālnoziedznieki. Viņi arī zina, ka viņu dzīvība ir visuvarenā ārsta rokās, tāpat kā viņi zina, ka ārsts darīs visu, lai viņus glābtu. Ja vajadzēs, pat nakti pavadīs pie slimā gultas.

Visiem zināms, ka šie cilvēki lielākā vai mazākā mērā ir psihopāti un neaplēšami. Viņi tikpat labi var uzbrukt kādam, to nogalināt, kā arī nodarīt visāda veida pārestību paši sev. Diezgan bieži gadās, ka kādā strīdā vai dusmu uzliesmojumā, lai it kā pierādītu savu taisnību, tāds psihopāts parauj kreklu uz augšu un zibens ātrumā pārvelk sev pār vēderu ar žileti vai nazi, tā ka zarnas iznāk ārā. Katrs, kas to dara, zina, ka tas neapdraud dzīvību un ka viņu izglābs, bez tam viņš tiks slimnīcā. Slimnīca viņiem liekas kā paradīze. Tur nav grūti jāstrādā, tas nekas, ka reizēm jānes ūdens un malka. Pa dienu drīkst gulēt gultā, tā laikam ir pati augstākā laime padomju cietumniekam. Bez tam slimnīcā ir pavisam cits ēdiens, tur dod pat nedaudz gaļas ēdienu. Starp slimniekiem tomēr atrodami arī simulanti, tie ir tādi, kuriem nav drosmes norīt karoti, to visiem paziņot, pēc tam likties uz operācijas galda. Tie ir tādi, kuri tēlo slimus, tos neviens neciena, un viņus samērā ātri atklāj, un, ja pēc tam tāds saslimst nopietni, neviens vairs netic.

Starp kriminālistiem atgadās arī pavisam traki eksemplāri, kuri tiešām riskē zaudēt dzīvību; tie ir cietumu narkomāni. Apcietinājumā viņiem narkotiskās vielas nav pieejamas, viņi "aizņemas" medpunktā šļirci, noķer kaķi, jo to pagaidām netrūkst nevienā nometnē, noņem kaķim asinis un iešļircina tās sev. Kaķa asinis ar cilvēka asinīm nesavienojas. Tādēļ rodas pamatīgs drudzis, kurš narkomāniem ir "ļoti patīkams". Pie tam jāņem vērā, ka jebkurš organisms, lai arī kāds tas būtu bijis brīvībā, cietuma apstākļos jau pēc pāris gadiem novājinās un jebkurš tāds "eksperiments" ar sevi var patiešām maksāt dzīvību, tomēr eksperimentētāju netrūkst. Vieni nomirst, citi nāk vietā. Tā ir īpaša laužu kategorija. Sevišķi laimīgi - viņi paši sevi uzskata par izredzētiem - ir tie, kuriem laimējies palikt pastāvīgi strādāt slimnīcā.

Parasti gan slimnīcā var strādāt ieslodzītie ar kādu hronisku slimību, kura šad un tad uzliesmo. Te ir divējāds labums. Pirmkārt, nav pārāk bieži jātransportē šāds slimnieks turp un atpakaļ. Otrkārt, šāds slimnieks ļoti centīgi izpilda viņam uzticēto darbu, lai tikai viņu paturētu slimnīcā.

Sieviešu zonā bija vairākas "štata" darbinieces, kuras kādreiz atvestas ārstēties, bet pēc tam atstātas "pastāvīgajā" darbā līdz soda beigām. Bet ir viens noteikums: slimnīcā drīkst strādāt tikai tādi ieslodzītie, kuri tiesāti par kriminālnoziegumiem, ar parasto režīmu. Sevišķi bīstamos valsts noziedzniekus ar stingro režīmu slimnīcā nedrīkst nodarbināt, kaut arī darbs būtu viņu specialitāte. Piemēram, ārste ar diplomu, ja viņa nav tiesāta par politiku, drīkst strādāt cietuma slimnīcā par medicīnas māsu.

Virtuves darbinieces, veļas mazgātājas, sanitāres, tās visas bija "pusveselas" slimnieces. Toties zīdītājas, kurām nesen slimnīcā dzimis bērns, tika izmantotas kā īstie darba zirgi, tām bija jādara visādi smagi darbi, jāceļ, jānes, jārok. Nevarētu teikt ka kurinātājas darbs būtu viegls. Viņai bija jāsaskalda malka astoņām krāsnīm, krāsnis jāiekurina, jānes akmeņogles, kā arī pašai jāizgrābj un jāaiznes pelni. To darīja kāda sieviete, kas bija jau desmit reizes sodīta, protams, par zagšanu. Viņa bija ap 60 gadiem, un no tā vien jau varēja secināt, ka patiesībā viņa bijusi daudz vairāk reižu sodīta. Viņa arī neizskatījās pēc tādas, kas tiesā runātu patiesību. Un viņa bija ļoti raksturīga savas pasaules pārstāve. Viņai bija viltīgi gudras acis un liela pieredze cietuma dzīvē. Viņa uzskatīja, ka tagad ir ļoti labi "iekārtojusies".

Viņas gulta atradās "priviliģēto" vietā - palātas stūrī pie loga, pirmā no durvīm. Tas ir nerakstīts likums, ka tikai "nopelniem bagātie" zagļi un zagles vienmēr guļ pie loga. Ja tāda gulta pie loga kādreiz atbrīvojas, tad kādai, kas nav zagle, ir pilnīgi bezcerīgi to dabūt. Ja kāda mēģinātu to ieņemt, iznāktu plūkšanās un lamāšanās un beigās tomēr gultu ieņems tā, kas ir no zagļu pasaules.

Malku šī 60-gadīgā sieviete skaldīja virtuozi, lai gan viņai kreisās kājas vietā bija koka kāja, ko patiesībā par kāju nemaz nevarēja saukt. Tas bija vienkāršs koka klucis, uz kura balstījās atlikušais kājas stulms un kurš apakšā nobeidzās kā malkas pagale ar pienaglotu gumijas gabalu. Ašhabadas zemestrīces laikā viņa esot iemigusi letarģiskā miegā uz diviem gadiem un, kad atmodusies, kājas vairs nebijis. Kad viņa pārvietojās, nesdama smago malkas nastu, koka kāja skaļi klaudzēja pret grīdu. Viņa bija strādīga, cauru dienu staigāja iekšā, ārā. Viņa apkurināja ārstu kabinetus un slimnieku telpas. Ārsti viņu bieži paslavēja par centību.

Un neviļus, uz viņu skatoties, bija jādomā: šeit cietuma apstākļos viņa ar tik lielu centību strādā tādu grūtu darbu, nesaņemot par padarīto darbu vairāk par 10 rubļiem mēnesī. Uzturs negaršīgs un vienmuļš, kaut arī labāks nekā darba nometnē. Gulta kopējas palātas kaktā, kur guļ vēl 29 slimi cilvēki. Kas viņai liedza brīvībā strādāt daudz vieglāku darbu par daudz lielāku atlīdzību, ēst normālu barību un dzīvot, ja ne atsevišķi, tad kaut vai strādnieku kopmītnē? Vakaros un izejamās dienās iet, kur patīk vai atpūsties, cik patīk? Šeit viņai sestdienās un svētdienās tāpat bija jākurina, te nebija nekādu brīvdienu. Un pats dīvainākais, viņa nekad nekurnēja ne ar vārdiņu, ka viņai būtu jāatpūšas, vai mazliet jāatvieglo darbs. Gluži otrādi, viņa jutās bezgala apmierināta ar savu iekaroto stāvokli. Jēdziens brīvība viņai neeksistēja, un viņa pēc tās neilgojās.

Pavērojot viņu vairāk, varēju just, ka viņa ļoti mīlēja pamācīt savas kategorijas gados jaunās pārstāves un ka to vidū viņai bija ļoti liela autoritāte. Būtu par maz, ja šo sievieti salīdzinātu ar māti jaunajām. Nē, tas bija pavisam kaut kas cits. Varēja redzēt, ka jaunās neciena viņu tikai tāpēc vien, ka viņa vecāka. Katrs šīs sievietes teiktais vārds bija viņām likums. To viņa zināja. Tas viņai deva tādu kā iekšēju lepnumu. Viņa jutās apmēram tā, it kā viņa būtu uzkalpojusies no vienkārša kareivja līdz ģenerālim un ka tieši tādēļ viņai jābūt šeit, lai varētu jaunajām dot lietderīgus padomus. Viņa piederēja pie tiem, kas, visu mūžu cietumā nosēdējuši, uzskata, ka viņiem cietumā arī jānomirst.

Pārējās slimnīcas strādnieces bija no grāmatvežu un veikalvežu šķiras, tās izcieta sodu par iztrūkumiem, pārpalikumiem vai skaitļu viltojumiem un ne ar ko nebija ievērojamas. Toties visas slimnīcas ievērību un mīlestību bija iemantojis slimnīcas runcis Vasja - pastnieks. Viņš parasti gulēja palātā kādā gultā. Slimnieces viņu ļoti mīlēja un atļāva gulēt runcim pat uz spilvena. Vēl vairāk - katra vēlējās, lai runcis, ienācis no pagalma dubļainām ķepām, nāktu viņas gultā gulēt. Runcis vairs nebija visai jauns, bet savu "darbu" vēl joprojām pildīja teicami.

Nometnes Nr. 3 teritorija bija sadalīta vīriešu un sieviešu zonās. Vīriešu zona bija daudz lielāka par sieviešu. Sadalījums bija tieši proporcionāls soda nometņu skaitam. Vīriešiem bija ap divdesmit soda nometnes, sievietēm tikai trīs. Zonas bija atdalītas viena no otras ar augstu žogu, kuram abās pusēs bija dzeloņstieples. Starp koka žogu un dzeloņstieplēm bija apmēram divi metrus plata uzarta zemes josla. Cilvēkiem bija neiespējami pārvarēt šos šķēršļus, jo vidū atradās sargu būda, kurā pastāvīgi dežurēja kareivis, kas uzmanīja, lai neviens žogam netuvotos un nemestu kaut ko pāri uz otru pusi.

Nav īsti zināms, kādēļ tik ļoti uzmanīja, lai vīriešiem un sievietēm nebūtu iespējams sazināties. Galu galā visi bija notiesāti, un nebija saprotams, kā šie kontakti varētu būt kaitīgi vai bīstami valstij. Kamēr cilvēki nav notiesāti, šāda stingra uzraudzīšana ir saprotama, jo tad ar kontaktu palīdzību var otru līdzapsūdzēto iespaidot, ko un kā liecināt. Bet Mordovijas soda nometnēs visiem sods bija piespriests, nevienam nekas nekur nebūs jāliecina līdz nākamajai reizei. Visi apcietinātie domāja, ka šāda pārmērīga zonu uzraudzīšana pilnīgi lieka, bet administrācija tā nedomāja.

Ja kādreiz kādi vīrieši pasauca kādu sievieti vārdā un pārmeta viņai pāri pār žogu paciņu cigarešu, tad administrācija rīkojās operatīvi: vainīgos izsauca un piedraudēja, ka izrakstīs no slimnīcas, ja tas vēlreiz atkārtosies. Diezgan bieži vīrieši sauca vārdā vēl neiepazītu personu, ņemot palīgā visizplatītākos sieviešu vārdus, un, ja izrādījās, ka tāds vārds bija vismaz trim sievietēm, radās sajukums un nevarēja atklāt vainīgo. Tās slimnieces, kuras patiešām gribēja nodibināt un uzturēt kontaktus ar vīriešiem, to darīja ar kaķa starpniecību. Runci no mazām dienām samācīja lēkt pāri žogam. Viņam pie kakla piesēja zīmīti, bet par zīmītes nogādāšanu runcim atdeva pusdienu gaļu un to visādi citādi lutināja. Tā runcis Vasja kļuva par pastnieku. Sievietes rakstīja vīriešiem, vīrieši rakstīja sievietēm. Cik varēja noprast no ļaužu valodām, tad runcis "strādāja" par slimnīcas pastnieku jau vairākus gadus un savu lietu prata labi. Pie tam viņš labi atšķīra brīvos no ieslodzītajiem, jo brīvās māsas un ārsti to trenca ārā no gultām. Tā viņš bija kļuvis tramīgs pret visiem svešajiem, bet "savējiem" labprāt gulēja klēpi. Tā kā visā Padomju savienībā vienmēr bijis un arī pēdējā laikā ir liels papīra trūkums, tad ieslodzījuma vietās to izjūt vēl vairāk. Tur pat avīžu papīram delnas lielumā ir vērtība, un kur nu vēl papīram, uz kura var rakstīt. Visus mīlestības apliecinājumus un mūžīgās uzticības zvērestus tādēļ rakstīja uz cigarešu iesaiņojumiem, tos sarullēja un piesēja Vasjam - pastniekam pie kakla, iznesa runci ārā pie žoga, pavēlēja tam lēkt, un runcis lēca ar.

Lai arī slimnīcas ēdiens bija labāks nekā soda nometnē, tad tomēr tas vēl nebija tuvu tāds, lai cilvēks justos paēdis. Liela vērtība slimnīcā bija kartupelim. Kartupeļi slimnīcā bija kā nauda, par kartupeļiem pirka cigaretes, ar kartupeļiem maksāja par kādu apģērba gabalu vai par darbu.

Kartupeļus slimnīcā ienesa mātes - zīdītājas, jo viņas pa dienu izveda apsardzes pavadībā turpat blakus slimnīcai kartupeļus lādēt vagonos. Vakaros, nākot no darba, katra bija kaut kur noslēpusi kartupeļus. Spriežot pēc daudzuma, kādu viņas ienesa, varēja secināt, ka pret kriminālistēm sardze izturējās kā pret savējām un pie vārtiem neko neatņēma.

Kartupeļi bija atnesti pārdošanai, jo pašas viņas jau dienā bija tos saēdušās. Cenas bija pēc vienošanās. Visvairāk kartupeļu deva par labām zeķēm, jakām, nagu lakām, un pat auskarus prasīja. Atcerējos, ka man koferī kaut kādi lēti auskari bija. Sadabūju tos, košu lakatu un vēl kādus sīkumus. Par visu man iznāca spilvendrāna līdz pusei ar kartupeļiem.

Gulta man atradās pie sienas, tā bija izdevīga vieta kartupeļu glabāšanai zem gultas. No durvīm spilvendrānu ar kartupeļiem redzēt nevarēja, jo citas gultas stāvēja priekšā. Tā bija vesela bagātība, kura prasīja zināmu modrību, lai to nosargātu. Dienā nekas tos apdraudēt nevarēja, jo tomēr tā atklāti zagt nebija pieņemts. Toties naktīs šad un tad kaut kas zuda, tādēļ, katru reizi atmostoties, bija radies tāds kā ieradums palūkoties zem gultas. Baltais maisiņš uz tumši brūni krāsotās grīdas pat naktī bija samanāms, jo aiz logiem bija daudz gaismas. Prožektoru spuldzes dega visu nakti, apgaismojot žogus. Bija problēma, kā kartupeļus izvārīt. Te man atkal palīdzēja laipnā un glītā sanitāre, kura sēdēja par slepkavību. Viņa mani ielaida māsu istabā, kur es netraucēta katru vakaru vārīju vienu kartupeli uz elektriskās plītiņas. Pat lielu emaljētu krūzi viņa man aizdeva, kurā kartupeļus vārīt. Par laipnību es viņai arī piedāvāju kartupeli, bet viņa bija augstsirdīga, neņēma nekā. Jutos viņai daudz parādā, tādēļ uzzīmēju lielu, skaistu papagaili ar eksotiskiem ziediem. Tādiem zīmējumiem, kā izrādījās, bija liela vērtība, jo ļoti daudzas sievietes brīvajā laikā labprāt izšuva dažādus izšuvumus. Tās, kurām bija krāsainie diegi, visas sāka lūgt, lai arī viņām kaut ko skaistu uzzīmēju, protams par atlīdzību. Kā atlīdzību piedāvāja cigaretes, cukuru un konservētus augļu ievārījumus. Vienīgā problēma bija, kur ņemt papīru. Dažām slimniecēm bija labas attiecības ar ārstiem vai brīvajām māsām, tā arī atrisinājās papīra problēma, un dažas papīra lapas atradās.

Pēc tā, kādas vēlēšanās bija šīm sievietēm, varēja vislabāk spriest par to, kāda starpība bija starp soda nometnēm ar stingro režīmu un soda nometnēm ar parasto režīmu. Ja jau var atdot pārtikas produktus par nekam nevajadzīgiem niekiem, tad tas nozīmē, ka parastā režīma soda nometnē galvenā problēma nav ēšana, bet gan izgreznošanās.

Reiz pajautāju, ko viņu nometnē parasti dod ēst. Uzzināju, ka viņiem ir pavisam citas ēdienu normas, piemēram, pusdienās viņiem ir gaļas ēdiens un biezputra, kam uzlej mērci ar gaļas gabaliņiem. Bez tam 10 rubļi mēnesī veikalam. Veikalos dažādi cepumi, ievārījumi un pat taukvielas. Bet kam ir piederīgie, tie saņem ik pa 2 mēnešiem 5 kg. pārtikas sūtījumu. Visu, kas viņiem pēc likuma pienākas, viņi saņem. Likums par viņiem rūpējas, viņus sarga un saudzē.

 Kā jau slimnīcā, slimnieces visu laiku mainījās, vienas izveseļojās, citas nāca klāt. Atšķirībā no vīriešiem, kuru lielais vairums nāca uz slimnīcu ar nolūku atpūsties, sievietes atveda nopietni slimas. Bija arī izņēmumi, bet tie bija reti.

Pirms pāris dienām bija atvesta kāda slimniece, kuru tūliņ no sargu būdas vārtiem ieveda operācijas zālē. Viņai bija apsieta seja. Kad viņu izveda no operācijas zāles un ievietoja mūsu istabā, es tieši gāju viņai garām un mūsu skati sastapās. Viņai sejas kreisā puse bija pārsieta, bet pietika ar otru sejas pusi, lai varētu konstatēt, ka viņa vēl bija pavisam jauna. Pēc divām nedēļām viņai noņēma pārsēju. Meitenes seja bija sabojāta uz mūžu. No kreisās acs kaktiņa līdz apakšžoklim bija liela neglīta rēta. Kad viņa sēdēja tā, ka rētu neredzēja, viņai bija ļoti mīlīga, jaunas meitenes sejiņa, bet kad viņa sēdēja tieši pretī, rēta tik ļoti viņas seju kropļoja, ka grūti bija pazīt, ka tā būtu viena un tā pati meitene. Pirmais, ko es meitenei jautāju, bija:

"Cik tev gadu?"

"Deviņpadsmit."

"Kas tevi tā izdaiļoja?"

"Man bija draudzene, viņai uznāca greizsirdība par to, ka es ar citu parunājos, tad viņa mani sagrieza."

"Ar ko viņa tevi grieza?"

"Viņai bija tāda karote, kurai gals bija uztrīts cietumā pret cementa grīdu. Ass kā nazis."

"Vai nevienas nebija tuvumā, kas būtu varējusi viņu aizkavēt?"

"Kā nebija, visas bija, tas notika dzīvojamā sekcijā. No viņas visas baidās. Viņai nekad neviena nekā nevar izdarīt."

"Redzu, viņa tevi nav žēlojusi, labi, ka acs vēl palikusi."

"Acs un zobi, vaigs bija pārgriezts pavisam, jo asmens bija skāris zobu smaganas."

"Kā tu domā, kas ar viņu tagad notiek, vai viņu par šo nodarījumu sodīs?"

"Viņu nē. Par ko sodīt, es esmu dzīva?"

"Bet viņa tevi sagrieza."

"Es biju vainīga."

"Kāpēc tu domā, ka tu tomēr biji vainīga?"

"Man vajadzēja zināt, ka, kamēr viņa ar mani draudzējas, nedrīkstu ar citām runāties."

"Bet tev ir tikai deviņpadsmit gadi, vai tas nav vainu mīkstinošs apstāklis? Tu varēji nezināt viņu likumus."

"Es nevarēju nezināt, jo esmu jau otru reizi."

"Kā otru reizi?"

"Nu, cietumā, otru reizi, un es visu zinu."

"Cik tai draudzenei bija gadu?"

"Viņai divdesmit septiņi, viņa sēž ceturto reizi."

"Jauka sabiedrība, nekā cita, ko teikt. Tu, jauna meitene, jau otrreiz sodīta, draudzene - ceturto. Tev tā patīk?"

"Nē, nepatīk, bet tā ir iznācis."

"Un kāda būs tagad tava seja, kas tevi precēs?"

"Cietumam būs laba diezgan, un neviens mani neprecēs."

"Cik tev vēl jāsēž?"

"Divi gadi un četri mēneši."

"Cik tev pavisam bija piespriests?"

"Trīs."

"Tad jau tu tikai pavisam nesen cietumā. Kā tu paspēji tik īsā laikā atrast šo draudzeni, kas tevi tā sakropļoja?"

"Mēs iepazināmies jau cietuma kamerā, un tur sākās mūsu draudzība. Es sākumā negribēju, bet viņa mani piespieda. Viņa man toreiz parādīja to pašu karoti, kuru viņa katru dienu vismaz pusstundu trina."

"Un kuru viņa lietoja kā nazi. Tev bija bail?"

"Bet tad, kad jūs sadraudzējāties, tev vairs nebija bail?"

"Bailes šad un tad uznāca."

"Viņai bija liela vara pār tevi, un tu viņai pakļāvies."

"Jā."

"Bet kā tad iznāca, ka tu ar citu sāki runāties?"

"Nē, tā nebija. Bija citādāk. No cietuma mani paņēma uz etapu, viņu atstāja. Viņa atbrauca uz nometni divus mēnešus vēlāk. Tad viņa ieradās un visu redzēja."

"Ko viņa redzēja?"

"Ka es ēdu kopā ar citu."

"Vai tas kas slikts - ar kādu kopā ēst?"

"Jā, pēc mūsu likumiem kopā ēd tikai tuvi draugi."

"Tu ar to otru biji tuvā draudzībā?"

"Vēl ne."

"Un tomēr tevi sagrieza, tu nemēģināji aizstāvēties?"

"Bija jau par vēlu."

"Kas bija par vēlu?"

"Aizstāvēties."

"Tad iznāk, ka tava draudzene bija neaplēšama."

"Kas tas ir neaplēšama?"

"Nu tā, dara, kas ienāk acumirklī prātā, un nedomā par sekām."

"Nezinu."

"Saki, bet pavisam godīgi, vai tu esi uz savu draudzeni vismaz dusmīga?"

"Nē, es biju vainīga."

"Domāju, ka tu nebiji vainīga, ja tu nekā slikta neesi darījusi."

"Es nezinu," sekoja atbilde, un man reizē bija žēl un reizē sanāca dusmas uz šo bezrakstura skuķi. Gribējās viņai pasacīt acīs, cik viņa stulba. Bet jādomā, ko viņa vispār dzīvē ir redzējusi un ko viņa vispār saprot. Ienāca prātā vēl pajautāt:

"Vai tavi vecāki dzīvi?"

"Māte ir, tēvs aizgāja, kad bijām mazi, man vēl ir divi mazāki brāļi."

"Cik klases tu esi beigusi?"

"Septiņas."

Likās pilnīgi neticami, ka viņa būtu beigusi septiņas klases, jo ar septiņām klasēm daudzi cilvēki ir raženu mūžu nodzīvojuši. Bet te atkal aplama salīdzināšana. Nav jau īsti zināms, ko krievu skolās māca, bet rezultāti ir redzami. Nevar būt, ka cietumos nonāk tikai galīgie deģenerāti. Ir arī cietumnieki ar tā saucamo augstāko izglītību, bet arī tanī ir robi. Zināšanas vājas, nepilnīgas, bet atsevišķos punktos to vispār trūkst.

saturs uz priekšu