Helēne Celmiņa. Sievietes padomju cietumos

OLGA VSEVOLODOVNA
Kādā trešā vai ceturtā dienā pēc manas ierašanās nometnē Erna mani iepazīstināja ar Olgu Vsevolodovnu Ivinsku, man iepriekš pasacījusi, ka Olga Vsevolodovna ir nometnē sakarā ar Borisa Pasternaka grāmatu "Doktors Živago." Par pašu Borisu Pasternaku un viņa romānu bija vairākas reizes ievietoti avīzēs ķengu raksti, un mēs, kas par šīm lietām interesējāmies, visu zinājām, bet Olga Vsevolodovna Latvijas avīzēs nekad netika pieminēta. Tādēļ man bija liela interese ar viņu iepazīties.

Pirmkārt, kaut vai tā iemesla dēļ vien gribējās ar viņu iepazīties, lai varētu no viņas pašas mutes dzirdēt, kā viņa te ir nokļuvusi. Likās kaut kā neloģiski: Pasternaks uzrakstīja grāmatu, atdeva to itāliešu žurnālistam, pašu Pasternaku par to cietumā neielika, bet pēc viņa nāves Olga Vsevolodovna apcietināta.

Kad es viņu ieraudzīju, jutos mazliet neveikli, tik ļoti Olga Vsevolodovna atšķīrās no visām pārējām ieslodzītajām. Viņa, lai gan nebija vairs jauna un atradās jau ilgākus gadus apcietinājumā, burtiski ziedēja. Viņas izskats mani tā pārsteidza, ka es viņai tūdaļ pie iepazīšanās pateicu, ka viņa ir vienīgā visā nometnē, kura neizskatās pēc apcietinātās. Viņai bija apbrīnojami laba sejas āda, lai arī bāla, bet tik tīra kā japāņu porcelāns. Kad viņa pasmaidīja, tad viņas smaids bija kā silts glāsts. Šķita, ka šī sieviete izstaro mieru un labsirdību, un viņas klātienē bija labi. Bet ja viņa neizskatījās pēc apcietinātās, par jo viņai bija jāpateicas saviem dzeltenajiem skaistajiem matiem, kuri bija dabīgi viļņaini un sakārtoti pakausī vaļīgā mezglā. Viņas matu sakārtojums nebija ,sliktāks kā gadsimta sākuma augstākās sabiedrības dāmai. Un tas viss kopā cietuma apstākļos šķita pavisam neparasti, pat neiederējās.

Un lai arī viņa izskatījās ļoti kopta un izlutināta, garīgi viņa izrādījās neiedomājami stipra. Olga Vsevolodovna vienmēr bija laipna, nekad viņa neizrādīja sliktu garastāvokli. šķita, viņa nekad nenervozē, kas bija ļoti raksturīgi citām ieslodzītajām. Bet kad viņa runāja, tad tā bija sevišķa bauda klausīties. Tik labā krievu valodā nometnē neviena nerunāja, bez tam viņai bija laba literārā valoda. Es viņai īsumā pastāstīju par sevi. Olga Vsevolodovna, noklausījusies, par ko es tiesāta, pabrīnījās un teica, ka Maskavā daudziem cilvēkiem mājās esot tāda pat literatūra, par kādu es notiesāta, bet ka tur nevienu par to netiesā. Tad es viņai jautāju:

"Es nesaprotu, kādēļ jūs šeit atrodaties. Cik man zināms, Boriss Pasternaks pats atdeva savu manuskriptu itāliešiem."

"To jā, to viņš atdeva pats, bet viņš bija norakstījis testamentā visus Živāgo ienākumus man. Kad Pasternaks no mums aizgāja, man sāka sūtīt no ārzemēm saiņus par Živāgo naudu. Par to mani notiesāja."

"Ar kādām tiesībām, par ko?" es iesaucos, jo man likās, ka tā ir liela netaisnība pret Olgu Vsevolodovnu.

"Viņiem ir neierobežotas tiesības un vara, un, ja gribēs kādu cilvēku iegrūst nelaimē, tad vienmēr atradīsies veids, kā to izdarīt. Viņi notiesāja ne tikai mani, bet arī manu meitu. Mūs notiesāja par spekulāciju un kā prastas spekulantes mūs ar meitu ievietoja 6. nometnē pie visdrausmīgākajām kriminālistēm, jo ar spekulācijas pantu tur bija vairākas notiesātās, un tie visi ir juristu valodā sadzīves noziegumi."

"Un tālāk, kas notika tālāk?"

"Es sāku rakstīt uz iekšlietu ministriju un lūdzu mums atļauju izciest piespriesto sodu šajā nometnē, jo 6. nometnes sabiedrība bija ļoti nepiemērota tik jaunai meitenei, kāda toreiz bija mana meita. Tur dzirdēja tikai lamu vārdus un rupjības, es nekad nebūtu ticējusi, ka tādas sievietes vispār pasaulē eksistē, kādas es tur redzēju. Divās nedēļās mēs tur nedzirdējām neviena pieklājīga teikuma. Pat dziesmas, kuras viņas tur klaigāja, sastāvēja tikai no rupjībām. Pēc divām nedēļām mēs saņēmām atļauju izciest sodu valsts noziedznieču nometnē, un mūs atveda šurp. Meitai sods bija tikai 3 gadi, viņa ir jau mājās. Man pašai piesprieda 5 gadus."

"Bet, piedodiet, kāds jums sakars ar spekulāciju?"

"Saiņos, kurus mēs saņēmām no ārzemēm, bija daudz tādu apģērbu un mantu, kas mums ne vienai ne otrai nederēja, bez tam mums nebija naudas, ar ko īri samaksāt, un mēs pārdevām to, kas mums nederēja, citiem cilvēkiem."

"Es tomēr uzskatu, ka spekulācijas pants jums ir piemērots galīgi aplam. Pēc manas izpratnes spekulācija ir, ja mantu nopērk par valsts cenu un pēc tam pārdod par dārgāku, līdz ar to gūstot peļņu."

"Jā, mīļā, tā domājat jūs, tā domā daudzi citi, bet viņiem bija viens mērķis, dabūt mūs cietumā, acīm redzot, mēs kādam traucējām dzīvot, jo varējām vairāk atļauties."

"Iznāk tā, man krustmāte šodien uzdāvina klavieres, es klavieres spēlēt neprotu, dzīvoklī man klavierēm nav vietas, es tās pārdodu, bet pēc nedēļas mani apcietina un tiesā par spekulāciju," es sašutumā vienā elpas vilcienā noskaitīju.

"Bet tā tas ir, un mēs nekā nevaram grozīt."

"Paldies par jūsu stāstu, man bija ļoti patīkami ar jums iepazīties, bet jūsu stāsta saturs man nemaz nepatika!"

Tā bija mūsu pirmā saruna, pēc kuras man vairākas dienas bija par dzirdēto jādomā un jādusmojas kārtējo reizi uz padomju varas iestādēm. Un nav virs zemes otras tādas varas, kura varētu padomju sistēmā kaut ko grozīt vai uzlabot. Nav nekā vienkāršāka: kādai autoritatīvai personai vai ļaužu grupiņai kāds cilvēks nepatīk, viņi nolemj to ievietot cietumā. Un atkal nāk prātā krievu sakāmvārds: "Vajadzīgs tikai cilvēks - pantu vienmēr atradīs." Olgai Vsevolodovnai bija diezgan vāja veselība, bet invalīdu grupā viņu tomēr neievietoja, viņai bija jāiet strādāt šūšanas fabrikā tur viņai bija gatavajiem gabaliem ar šķērēm jāapgriež diegu gali, jo šūt ar mašīnām viņa nevarēja iemācīties.

Reiz mēs sēdējām divatā uz soliņa barakas ārpusē, neviena tuvumā nebija. Viņa man atstāstīja dažus izvilkumus no Doktora Živāgo, to es viņai vairākkārt biju lūgusi.

Tā parasti mēdz būt, cilvēki nekā neuzzinātu, ja avīzēs neparādītos ķengu raksti par kādu pretpadomju literatūras darbu. Pēc attiecīgā raksta avīzēs cilvēki izmisīgi meklē sakarus un pazīšanos, lai tā rastu iespēju ar zināmo literatūras darbu tuvāk iepazīties. Bet tikai retajam tas izdodas, lielais vairums paliek neziņā, kas īsti bija rakstīts avīzēs nopeltajā autora romānā, stāstā vai dzejā.

Pabeigusi stāstīt, Olga Vsevolodovna man draudzīgi uzsmaidīja, bet pēc tam paklusā balsi negaidīti mani brīdināja: "Es jūsu vietā mazliet uzmanītos no Reptīlijas."

"No Reptīlijas?" Es apjukusi pārjautāju. "Es vēl nezinu, kura ir Reptīlija."

"Jūsu draudzene Erna, man viņa atgādina reptili, un es viņu tā dēvēju no pirmās dienas, kopš ieraudzīju."

"Paldies," tas bija viss, ko varēju pateikt, jo man uzreiz bija jādomā, ko tas varētu nozīmēt un kas par iemesliem. Bija neērti iztaujāt, bet pie sevis nodomāju: " Nāks laiks - nāks padoms."

Pēc gada pienāca laiks, kad man izdevās konstatēt, ka Olgas Vsevolodovnas piezīme par reptili bija pamatota.

Vispār Olga Vsevolodovna ļoti uzticējās cilvēkiem, pat par daudz, bet šajā gadījumā viņa nebija kļūdījusies, nosaukdama Ernu par Reptīliju, jo Ernai šis vārds ļoti piestāvēja. Ja Olga Vsevolodovna vairākus gadus turējās labi, tad to nevarēja sacīt par pēdējiem gadiem nometnē. Viņa arvien biežāk slimoja. Viņas gaita kļuva aizvien gurdenāka, un reizēm viņa pat necēlās no gultas. Viņai nekādas zāles nepalīdzēja, un bija vienkārši žēl skatīties, kā viņa kļuva aizvien bālāka un vājāka. Laime bija tā, ka viņai bija laba draudzene no ticīgo māsām, kura viņai atnesa ēdienu un visādi palīdzēja tajās dienās, kad Olga pati necēlās. Redzot, ka viņa slikti jūtas, negribējās Olgu Vsevolodovnu apgrūtināt ar garām sarunām, un, turpmākās reizēs tiekoties, pārmijām tikai dažus vārdus. Bet arī tad viņa parasti draudzīgi uzsmaidīja, lai gan varēja skaidri redzēt, ka viņai kaut kas sāp. Sirsnība bija tā, kas dominēja Olgas Vsevolodovnas personībā. Neviltota, tīra kā pati saulīte bija viņas sirsnība, ar to viņa iekaroja citu draudzību un cieņu pret sevi.

Lai cik lēni, bet arī nometnē laiks rit, un pienāca diena, kad Olga Vsevolodovna no mums atvadījās. Ar asarām acis, visas pēc kārtas apkampdama, viņa sacīja mums ardievas. Varēja redzēt, ka viņa no sirds vēlas, lai arī visas pārējās tiktu ar viņu reizē mājās.

Dažām Olga Vsevolodovna atstāja adresi, pēc kuras viņu Maskavā varēs apciemot, to skaitā biju arī es.

Palicējām bija prieks par katru, kura aiziet brīvībā, kaut arī ikvienai labi bija zināmas grūtības, ar kurām jāsastopas, izejot pēc apcietinājuma brīvībā. "Brīvībā" skan labi, bet cik komunisma zemēs ir tādu, kas to pazīst?

saturs uz priekšu