Helēne Celmiņa. Sievietes padomju cietumos

PASTS 
Pasta sūtījumi nometnē ir visvairāk gaidītie. Izņemot nedaudzās vēstules un telegrammas gadā, kuras atnes nelaimi - ziņas par piederīgo nāvi, vai citu kādu nelaimes gadījumu, pasts vienmēr sagādā apcietinātiem lielu prieku. Praktiski pasts ir vienīgais sakars ar ārpasauli.

Bieži paiet gads vai divi gadi, kamēr ir tiesības rakstīt pirmo vēstuli tuviniekiem, jo līdz tiesai nekad nevienam nedod atļauju rakstīt vēstules vai arī saņemt vēstules. Pēc tiesas ir ar likumu atļauts rakstīt 2 vēstules mēnesi un tikai saviem ģimenes locekļiem. Vienīgi tad, ja nav piederīgo, ar izmeklētāja un nometnes administrācijas atļauju var ievest personīgajā lietā kāda tuva, pazīstama cilvēka uzvārdu, vārdu, adresi un ar to sarakstīties. Ar vairākiem pazīstamiem cilvēkiem, kuri personīgajā lietā nav minēti, sarakstīties nav atļauts.

Visas radiem domātās vēstules jāiemet nometnes pasta kastītē. Vēstulēm aploksnes nedrīkst aizlīmēt. Ja aploksni aiz ieraduma aizlīmē, to atdod sūtītājam atpakaļ. Nosūtītāja adrese uz aploksnes obligāta, tāpat arī vārds un uzvārds. Visas vēstules lasa cenzors, tādēļ vēstules nonāk pie adresāta ne ātrāk kā pēc divām nedēļām.

Vēstules, kuras nāk no brīvības, visas ir atgrieztas, dažreiz pat noplēsts stūris ar pastmarkām. Bet kurš tad uztrauksies par tādiem sīkumiem! Nekas nespēj apēnot to prieku, kāds ir cilvēkam, kad tas saņem ziņas no mājām, ziņas no ārpasaules. Pat melnās, ar tipogrāfijas krāsu nosmērētās svītras vēstulē nespēj sabojāt prieku pilnīgi. Kas par to, ka dažas rindas vēstuļu tekstā "nozagtas", izsvītrojot ar melno krāsu, galvenais, ka vēstule atnākusi. Un cik daudz sēž nometnēs tādu, kam nekad, ne no kurienes, neviena vēstule nepienāk, ne 10 ne 15 gadu laikā. Žēl šo cilvēku. Dažām bija mājās piederīgie, bet nerakstīja, dažām nebijā neviena.

Tajā reizē, kad kāda priecīga, smaidot nes rokā vienu vai pat vairākas vēstules no mājām un satiek to, kurai nekad nenāk pasts, viņa pie sevis nodomā, ka tad, kad viņu atbrīvos, viņa rakstīs vēstules, pilnas labiem vārdiem, savām bijušajām nometnes paziņām vai pat draudzenēm. Pienāk atbrīvošanas diena. Atvadās sievietes, kuras gadiem blakus gulējušas, pie viena galda ēdušas, kopā strādājušas, kopā salušas, kopā cietušas. Atvadās neskaitāmas reizes, apkampdamas viena otru, asarām acis, un tā, kurai pēc desmit vai piecām minūtēm atvērsies vārti uz brīvību, apsola: "Rakstīšu tev un jums visām, noteikti rakstīšu!" Gadās tiešām, ka atraksta divas vai trīs reizes un tad vairs ne, bet gadās, ka solījums, kurš dots tik sirsnīgi ar asarām acis, aizmirsies jau turpat aiz vārtiem. Retāk gadās, un tomēr ir tādas attiecības starp cilvēkiem izveidojušās, ka doto solījumu abas puses izpilda gadiem ilgi. Tādi cilvēki pēc soda nometnēm arī brīvībā turpina uzturēt sakarus, jo viņus saista vienādi likteņi, vienādas intereses.

Padomju soda nometnēs bez vēstulēm ir atļauts saņemt no piederīgiem arī bandroles ar laikrakstiem, žurnāliem un grāmatām. Protams, tikai Padomju savienībā izdoto literatūru drīkst iesūtīt nometnēs. Literatūru, žurnālus vai grāmatas, kuras būtu izdotas Polijā vai Austrumvācijā, nometnē iesūtīt nedrīkst. Ir atļauti rakstāmpiederumi, papīrs, zīmuļi, pat akvareļu krāsas.

Kādreiz mīļie radi, labu gribēdami, pie avīzēm un žurnāliem pieliek klāt kādu mazu tāfelīti šokolādes. Tas nav atļauts, un šokolādes dēļ žurnāli un avīzes jāsūta atpakaļ. Šad tad izdodas vienoties ar nometnes uzraudzi, lai tā atdod avīzes un žurnālus, bet šokolādi patur pati. Ja viņa ir labs cilvēks - tas gan gadās reti - viņa tādā gadījumā atļauj apcietinātajai apēst šokolādi turpat viņas klātienē. Tas notiek tikai tad, ja nav neviena liecinieka. Tāpēc visas apcietinātās vienmēr centās iet pa vienai pēc grāmatu un avīžu sūtījumiem. Dažreiz gadījās, ka pie avīzēm bija pielikts kāds ziepju gabaliņš vai tūbiņa zobu pastas. par to bija pacietīgi jānoklausās rājiens un pamācība rakstīt piederīgiem, lai tie turpmāk nesūta neatļautas mantas. Pēc rājiena ziepēm noplēsa papīru, uzmanīgi izpētīja, vai uz ziepēm nav kaut kas slepens uzrakstīts un vai zobu pastas tūbiņā nav iebāzts kaut kas cits. Vēl norāja gan sūtītāju, gan saņēmēju, bet beidzot tomēr atdeva.

Pārtikas saiņi nometnē pienāca ārkārtīgi reti, jo bija divi noteikumi, lai tos varētu saņemt. Pirmkārt, bija jānosēž puse no piespriestā laika. Otrkārt - jādabū no nometnes administrācijas speciāla atļauja, kuru ne katra varēja dabūt. Gadījās arī tā: Verai bija piespriesti septiņi gadi. Viņa bija nosēdējusi piecus - tātad pēc likuma viņai būtu tiesības saņemt saini. Viņa strādāja labi, nekādu pārkāpumu viņai nebija. Pēc vairākkārtīgas lūgšanas priekšniece viņai atļāva rakstīt piederīgajiem, lai tie sūta saini. Pēc dažiem mēnešiem tas arī pienāca. Verai to tikai parādīja, bet neatdeva, jo sūtītāja nebija pietiekami tuvā radniecībā ar Veru. Lūk, Verai nebija vecāku. Viņa bija uzaugusi bērnu namā. Un kad nu kāda attālāka radiniece atsūtīja viņai saini, nometnes administrācija savā birokrātiskā centībā, pārbaudot Veras personīgo lietu, atklāja, ka šī radiniece tur nav ierakstīta. Vera raudāja veselu dienu un nakti, bet sainis ar pārtiku aizgāja atpakaļ.

Runājot par saiņiem, nāk atmiņā kāds visai savāds sūtījums. To sūtīja māte savai meitai, kura bija nometnē jau vairāk nekā 20 gadus. Atļauja bija, pārtikas saini meita varēja saņemt, bet visiem par lielu pārsteigumu tanī nebija nekā cita kā tikai saules puķu sēklas. šķiet, visai pasaulei zināms, ka krievu tauta un saules puķu sēklas ir tikpat nešķirama vienība kā zirgs un auzas. Sevišķi negatīvi šī parādība izpaužas krievu provincēs kinoteātros un klubos, kur visa grīda nosēta ar sēklu mizām. Bet katram arī zināms, ka saules puķu sēklas grauž laika kavēklim un ka tā nav nekāda pārtika.

Kad dažas apcietinātās sāka savu izbrīnu izteikt vārdos, tad savādā saiņa saņēmēja paskaidroja, ka viņas māte esot ļoti nabadzīga un nevarot aizbraukt līdz Maskavai pēc pārtikas produktiem, bet uz laukiem nekā cita neesot ko sūtīt, jo kartupeļus un skābus kāpostus nebija nozīmes uz nometni sūtīt. Viņa runāja patiesību un bijā laimīga par to pašu. Un kā lai nebūtu laimīga, ja saini sūtīja māte un ja tas nāca no sirds. Nometnē par pastu priecājās katrs, un tas ir tik dabīgi.

saturs uz priekšu