Helēne Celmiņa. Sievietes padomju cietumos

PIRMĀS PAZIŅAS
 Biju pavadījusi pāris mēnešus vieniniekā, kad pēkšņi kādā dienā mani pārvieto uz citu kameru. Atveras durvis, un es redzu, kamerā stāv sieviete. Tā ir savāda sajūta, kad no vieninieka, kur nav, ar ko sarunāties, ieved
pie citas sievietes. Saku: "Labdien". Viņa tāpat atņem: "Labdien". Noskatījusi sievieti no galvas līdz kājām, redzu, lauku cilvēks vien viņa ir, un, cik vien līdzjūtīgā tonī varēdama, jautāju: "Jūs laikam no laukiem?". Viņa man enerģiskā tonī pretim: "Nē, es no Maskavas", pie kam ieņem stāju kā ģenerālis parādes pieņemšanā, gribēdama ar to pasvītrot, ka viņa tiešām ir no Maskavas. Un tūlīt, nezaudēdama ne minūtes laika, viņa paspēj man pastāstīt, ka Maskavā studējusi bibliotēkas institūtā, ka nobeigusi studijas un atbraukusi uz Rīgu. Rīgā nav ar pienācīgu godu uzņemta, nav devuši viņai ne dzīvokli, ne piemērotu darbu, tagad arestēta. Tikai tad, kad tas viss bija man paskaidrots, lai es zinātu, ka man darīšana ar personību, nevis ar kādu nožēlojamu sievieti no laukiem, varēju stādīties viņai priekšā un uzzināt viņas vārdu. Nopētīju Ernu vēlreiz un secināju to pašu, ko pirmīt, lauciniece vien ir, pirmais iespaids nevil. Tad man ienāca prātā, ka nupat viņa sūdzējās, ka viņai dzīvokli Rīgā nedod, tādēļ jautāju: "Kur jūs Rīgā dzīvojāt?" "Pie draudzenes Mēness ielā, viņa pati dzīvoja istabā, es gulēju virtuvē."

"Un Maskavā, kur jums bija dzīvoklis?"

"Nekāda dzīvokļa man nebija, dzīvoju studentu kopmītnē."

"Jūs man teicāt, ka jūs no Maskavas, es domāju, ka jūs bijāt Maskavas pamatiedzīvotāja," es, viņu kaitinādama, teicu. Viņa bija spiesta nolaist toni zemāk.

"Nē, es četrus gadus studēju Maskavā."

"Kur ir jūsu vecāki?"

"Tukuma rajonā dzīvo māte, tēvs miris, mātei otrs vīrs."

"Bet bērnība, kur tā pagāja?"

"Protams, ka pie mammas mājās."

"Tukuma rajonā?"

"Jā."

"Es tak teicu, ka jūs no laukiem," tomēr neatlaidos, jo viņa mani kaitināja ar savu augstprātīgo un lecīgo toni.

"Skolā es gāju uz laukiem, bet pēc tam Rīgā tehnikumā."

"Nu labi labi, pie tiesas varēsit taisnoties. Man jūsu taisnošanās nav vajadzīga," es pa jokam pateicu un sāku salikt kārtībā savu mantu. Nekāda lielā jau nebija: krūzīte, karote, zobu suka ar zobu pastu, ķemme un dažādi veļas gabali. Pārrunājām šo to vispārēju, tad es pamanīju, ka viņai uz skapīša ir papīrs un rakstāmpiederumi, biju ļoti izbrīnījusies un pajautāju:

"Es redzu, jums te ir vesela kanceleja, kā tā jums te gadījās?" Viņa savukārt izbrīnījusies: "Kā, man vajag, man visu laiku jābūt klāt papīram, jo es varu pēkšņi kaut ko atcerēties, - ja es tūliņ nepierakstu, varu atkal aizmirst."

"Bet tas ir pret noteikumiem."

"Man izmeklētājs iedeva, un ko izmeklētājs dara, tas te ir likums."

Pie sevis nodomāju: "Tad tu, meitiņ, ar izmeklētāju esi labi sadziedājusies".

Noskaidrojām, ka viņa sēž te no aprīļa, bet es tikai no jūnija, ka viņa arī bijusi tanī pašā vieniniekā, kur es, bet tikai trīs naktis, pēc tam viņas bijušas divatā, otra aizvesta, pēc brītiņa es atvesta.

Un te nu mēs bijām. Īsti nevarēju saprast, kā bija labāk - vieniniekā vai ar šo ķēmu divatā.

Otrā dienā es praktiski biju kamerā viena. No paša rīta Ernu pasauca augšā. Stundu viņa bija lejā pusdienas laikā un tad atkal augšā līdz darba beigām. Čeka beidz darbu pulksten 18.00, bet, ja apsūdzētais jeb liecinieks sāk kaut ko interesantu stāstīt, tad tas var ievilkties arī līdz 22.00 vakarā. Naktīs pēdējā laikā nenotika pratināšanas. Tas bija modē Staļina laikā, tad galvenokārt tikai naktīs pratināja.

Atgriezusies no pratināšanas, Erna bija uzkrītoši jautrā omā. Tā nekas, es pie sevis padomāju, var redzēt, ka šai spindzelei te patīk.

Vakarā viņa man pastāstīja, ka viņas izmeklētājs esot izskatīgs vīrietis, tad pārgāja atmiņās par citiem vīriešiem un sāka lielīties, kā pie viņas naktīs, pēc restorānu slēgšanas, ciemiņi nākuši.

Tikai pēc pāris dienām Erna atrada par vajadzīgu man pateikt, ka viņa nav viena apsūdzētā, ka bez viņas vēl ir septiņi vīrieši un ka viņiem ir grupas lieta. Es pabrīnījos, ka viņa man tik svarīgu lietu uzreiz neteica. Man gribējās zināt vairāk, bet viņa vairāk nekā pati nezinot.

"Kā tu iekriti?"

"Par citiem es nezinu, kā viņi iekrita, bet man jau sen bija sekojuši."

"Kā tu to zini?"

"Nu, es dzīvoju pirmajā stāvā, koka mājā, un logi bija ļoti zemu, ielas pusē, ja pieliek ķeblīti, tad visu var redzēt, kas istabā notiek."

"Tu domā, čekisti lika ķeblīti pie tava loga un stundām skatījās, ko tu tur dari."

"Vienmēr ne, bet tad, kad pie manis kāds atnāca."

"Kā tu zini, ka viņi skatījās?"

"Viņi man tagad te pratināšanās visu sīki izstāstīja, kas pie manis mājās noticis."

"Tu teici, tu dzīvoji nevis istabā, bet virtuvē."

"Nu jā, viņi ir skatījušies pa virtuves logu."

"Es tomēr negribu ticēt, ka kāds gāja ar ķeblīti rokā pie logiem skatīties."

"Bet pie manis skatījās."

"Lai būtu, ka skatījās," es noteicu, lai izbeigtu tukšo strīdu.

Nākošajā dienā no paša rīta iedeva kamerā ūdens spaini ar lupatu, bija grīdas mazgājamā diena. Man visu iepriekšējo dienu burtiski dūrās acis netīrumi uz sienas, es parādīju uzraugam un prasīju ziepes, ar ko nomazgāt netīrumus no sienas. Sienas no griestiem līdz grīdai bija nokrāsotas tumši pelēkā eļļas krāsā. Uzraugs ziepes atnesa, es varēju sienu nomazgāt. Erna, noskatīdamās manā darbā, nosmējās, ka es varot iet pa visām kamerām sienas mazgāt.

Es uz viņu paskatījos un tikai tagad ievēroju cik viņai smīnot savādi acis savelkas šauras. Mute viņai bija ciet, un jau tā nedabīgi plānās lūpas smīnot kļuva pavisam plānas.

Gribējās ko teikt, bet domāju, lai paliek. Nomazgāju sienu, tad izmazgāju kameras galu, kur stāvēja mana gulta, un devu spaini Ernai, lai mazgā savu galu.

Pēc tam mūs aizveda uz pirti. Ejot pa garo pazemes gaiteni, es atkal paskatījos uz visām piekarinātām atslēgām. Viss bija pa vecam. Visas atslēgas klāja bieza putekļu kārta. Pēcpusdienā atkal bijām augšā uz pratināšanu. Ernu

pasauca vispirms, mani kādas 15 minūtes vēlāk. Uz pratināšanu veda katru dienu kā uz darbu. Kad atved no pratināšanas, vienmēr gribas pajautāt, kā gāja. Tā tomēr ir dabīga parādība. Ko grib stāstīt, to pastāsta, ko negrib, nav jāstāsta. Erna atnāca tāda kā satraukta un tūliņ apsēdās rakstīt sūdzību uz Maskavu. Sūdzību viņa rakstīja veselas divi dienas uz vairākām lapām. Man Erna savu rakstu darbu, dabiski, nedeva lasīt, bet gan palasīja priekšā vairākus Ļeņina citātus. Es nevarēju nobrīnīties vien, kā var zināt Ļeņina citātus no galvas, un sacīju:

"Tev nu gan ir ģeniāla atmiņa, ja tu Ļeņinu citē no galvas."

"Esmu Ļeņinu daudz lasījusi, šos citātus es, protams, zināju, bet ne pilnīgi no galvas. Bet es noteikti zināju, ka tie ir 20. sējumā."

To pateikusi, viņa man parādīja sējumu. Es aiz pārsteiguma pilnīgi zaudēju valodu un nezināju, kā lai ar tādu runā, kas čekā guļ uz Ļeņina sējumiem.

Kad mazliet atjēdzos, tad attapos pavaicāt:

"Kur tu to ņēmi?"

"Paprasīju, te ir bibliotēka, un katrā bibliotēkā jābūt Ļeņina rakstu sējumiem."

"Es domāju, tev vajadzēja citēt Ļeņinu, kad biji vēl brīvībā, tagad laikam būs par vēlu, jeb tu domā iemantot kādas iespaidīgas amatpersonas labvēlību un likt viņam domāt, ka tu galvā turi Ļeņina citātus un citu neko?"

"Nemaz nē, šie citāti attiecas uz manu lietu."

Negribējās ar šo savādnieci strīdēties, bet pie sevis gan es nodomāju: "Jocīga tava lieta un savādas visas izdarības, un neticu tev neviena vārda, vari man stāstīt, ko vien gribi." Vienu laiku man pat šķita, vai tik viņa nav par labu atlīdzību te ieradusies uz īsu laiciņu "viesizrādēs", lai augšā pastāstītu, ko es domāju. Mani ļoti pārsteidza viņas vieglprātīgā pieeja, kaut vai tas, ka viņa ir apcietināta, sēž čekā un, kā viņa pati izteicās, mazāk par septiņiem gadiem viņai nebūšot.

Visvairāk mani kaitināja viņas pacilātais garastāvoklis, kad viņa atnāca no pratināšanām. Es vienmēr atgriezos ļoti sliktā omā, jo es ļoti smagi pārcietu pratināšanas, katru izmeklētāja jautājumu izjutu it kā neredzamas pātagas cirtienu, kurš atstāja smeldzošu sajūtu sirds apvidū uz vairākām stundām. Es vienmēr iekšķīgi ļoti nervozēju. Bet, ja kādreiz man parādīja kāda pazīstama cilvēka fotogrāfiju, man bija sevišķi smagi, jo bija jāizliekas šķietami vienaldzīgai pret fotogrāfijām, par kurām negribējās runāt. Tādēļ es nevarēju saprast, kā citam var augšā uzlaboties garastāvoklis. Man viņa tad likās tik nedabīga, eksaltēta, un nebija nekādas vēlēšanās ar viņu runāt. Tikai daudz vēlāk sapratu kas bija par iemeslu viņas pacilātībai pratināšanas laikā. Izrādās, uz Ernu ļoti spēcīgi iedarbojās vienalga kāda vīrieša tuvums. Nav runa par īstu tuvumu, pietiek pabūt vienā telpā un elpot vienu gaisu, lai garastāvoklis kļūtu jautrs.

Bet šis apstāklis ļoti nelabvēlīgi atsaucās uz vīriešiem, kas bija apsūdzēti kopā ar Ernu. Tos, ilgāku laiku neredzējusi, Erna atstāja "pabērnu" lomā, par kuriem var runāt visu, kas ienāk prātā, tikpat labu kā ļaunu.

Nepagāja ne mēnesis, kad mani no Ernas kameras pārveda atpakaļ uz vieninieku. Jutos kā šaha figūra, kuru neredzams spēlētājs pārliek tā, kā viņš plāno savu nākamo gājienu.

Tikusi atpakaļ vieniniekā, īsti nezināju, vai par to jāpriecājas vai jāskumst. Ilgi šoreiz vieniniekā palikt neiznāca. Daži citi notikumi iegrozījās tā, ka mani jau pēc nedēļas no vieninieka izņēma.

Man laimējās. Neredzamie šaha spēlētāji mani ieveda pie kādas nelaimīgas sievietes. Protams, man neviens neteica ne vārda, kas viņa, no kurienes un kādēļ te ievietota. To viņa pati man vēlāk pastāstīja. Durvis atvērās, un es redzēju savā priekšā ļoti koptu, labi ģērbtu, bet dziļi nelaimīgu sievieti. Jau pirmajās minūtēs, redzot šo sievieti koši sarkanā importa jaciņā sēžam uz gultas malas saraudātām, iekaisušām acīm, bija skaidrs, ka viņa nāk ne tik vien no ļoti labiem apstākļiem, pat vēl vairāk, ka viņa dzīvē bijusi izlutināta. Viņa man labprāt pastāstīja, kas noticis.

Toreiz Rīgā risinājās ļoti neparasti notikumi, tādi vēl nebija pieredzēti, bija pienākusi kārta juristiem. Arestēja advokātus, tiesnešus un prokurorus. Bija kļuvis zināms, ka ņemti un doti kukuļi. Prokurorus un tiesnešus piekukuļot it kā nevarot, tādēļ kukuļotāji, kuriem bija apcietināti piederīgie, kam draudēja lieli sodi par valsts mantas izšķērdēšanu, sameklēja tādus advokātus, kam bija draudzīgas attiecības ar prokuroriem, tā padarot advokātus par starpniekiem kukuļošanā.

Rīgas juristu kukuļņemšanas izmeklēšana bija uzticēta Maskavas juristiem, jo Rīgas kolēģiem to uzticēt pēc likuma nevarēja.

Šiem apcietinātajiem juristiem nebija nekā kopēja ar čekas lietām, bet tā kā prokurorus un tiesnešus nevarēja ievietot centrālcietumā pie kriminālnoziedzniekiem, kaut vai aiz tā iemesla, ka tos tur padarītu nekaitīgus jau pirmajās dienās, bez izmeklēšanas un bez tiesas sprieduma, tad viņiem čeka "izīrēja" savas telpas, lai viņiem vismaz izmeklēšanas laikā būtu garantēta drošība un lai viņiem nekas nenotiktu. Advokātiem turpretim nebija iemesla baidīties no kriminālistu atriebības un justies apdraudētiem, bet viņus tāpat ērtības labad ievietoja čekas telpās.

Pirms dažām dienām bija arestēta šī advokāte, jo bijusi starpniece kukuļošanā. Bet ilgāk par divām dienām viņa nebija varējusi izciest vienatnē un bija lūgusi savam Maskavas izmeklētājam, lai pieliek klāt viņai kādu sievieti.

Padomju savienībā nepietiek ar to, ka cilvēku arestē, ieliek cietumā un piespriež nesamērīgus sodus tādiem, kas tos vispār nav pelnījuši, jeb, ja ir pelnījuši, tad ne tuvu uz tik ilgiem gadiem, kādus piespriež, kaut arī viens otrs profesionāls noziedznieks saņem minimālo sodu un dažreiz nesaņem pat nekādu. Padomju savienībā pats galvenais ir cilvēku pazemot. šķiet, kas gan būtu vienkāršāk, ja ir zināms, ka kāds aizdomās turētais, kam ir noteikta dzīves vieta, piedalījies kādā darījumā, par ko draud kriminālatbildība, kā aiziet pie viņa mājās, parādīt apcietināšanas pavēli un atvest viņu uz cietumu.

Arestēšanu var viegli izdarīt no rīta vai arī vakarā pēc darba. Un ja šaubās, vai apcietināmais būs mājās, var to noskaidrot, piezvanot pa tālruni.

Bet kā tad ar pazemošanu? Tad tās nebūtu, un nebūtu nekāda efekta.

Tādēļ kāds bija pacenties un izdomājis, ka advokāte jāapcietina tiesas zālē, kur viņa bijusi lielā procesā par aizstāvi. Man tas izklausījās neticami. Es pārjautāju: "Tieši no tiesas zāles jūs aizveda?"

"Jā, ienāca trīs miliči, piegāja pie tiesneša, parādīja dokumentus, pateica, kas viņiem vajadzīgs. Tad tie pienāca pie manis un paziņoja, ka likuma vārdā es esot apcietināta."

"Un jūs cēlāties un gājāt viņiem līdzi?"

"Jā, kas man cits atlika, tikai vispirms salasīju savus papīrus, kurus man turpat uz vietas atņēma, ar skatieniem atvadījos no saviem aizstāvamiem. Viņi uzmundrinoši man pamāja ar galvu."

"Jums bija vairāki aizstāvamie?"

"Jā, četri."

"Cik tad vispār tur bija tiesājamo?"

"Pavisam bija 60 cilvēki, tā bija liela prāva. Varbūt esat dzirdējusi par šoferiem?"

"Nē, es nekā nezinu, kas tie par šoferiem un kādēļ tik daudz tiesājamo."

"Tie bija autobusa parka tālo braucienu šoferi. Viņi ne vienmēr noplēsuši un iedevuši pasažieriem biļeti. Viņiem bijuši savi zināmi pasažieri, kuri regulāri braukuši uz darbu. Pasažieri naudu iemetuši, nepaņemot biļeti. Tādā veidā ik dienas par nenoplēstajām biļetēm nauda palikusi šoferiem kabatā."

"Bet autobusos lielāko tiesu brauc sveši cilvēki, un pazīstamie tikai no rīta un vakarā."

"Svešiem, protams, deva biļetes. šad un tad kāds pasaka, nevajag biļetes. Tad šoferis kļūst uzmanīgs un tomēr biļeti izsniedz, vienīgi, ja kāda veca lauku tantiņa biļeti neņem, tad viņai to neuzspiež."

"Bet kā jūs varējāt vienā prāvā četrus aizstāvēt?"

"Ja viņiem savā starpā nav pretrunu un strīdīgu jautājumu, tad var. Bez tam viņi strādāja katrs uz sava autobusa, katrs uz savas līnijas."

"Un nepietiek, ka viņus tiesā pašus, viņiem vēl jāpiedzīvo, ka viņu aizstāvi apcietina visu acu priekšā," es pēc maza klusuma brīža piemetināju.

"Jā, tā viņi, nolādētie, izstrādāja, vēl viņi nezina, kas viņiem pašiem var atgadīties. Tālāk par savu degungalu neredz, bet meklē, kā otram ieriebt."

"Vai prāva vēl ilgi būtu turpinājusies?"

"Nē, vēl apmēram divas nedēļas vajadzēja līdz spriedumam."

"Jūsu aizstāvamiem, droši vien, iedeva citu aizstāvi.

"Viņiem ir piedāvāts, bet visi četri kā viens atteikušies, sacīdami, ka viņiem cita nevajag."

"Tā rīkodamies, viņi jums izrādījuši lielu cieņu."

"Kas nu vairs par cieņu, vai ir vairs vērts par cieņu runāt, kad jāsēž cietumā. Bet vispār jāsaka gan, puiši uz mani ļoti paļāvās, un laikam tas bija it kā protests, ka viņi visi atteicās no cita advokāta."

Vispār man advokātes sabiedrībā ļoti patika, ja nebūtu vienas nelaimes, un proti, viņa ļoti bieži raudāja.

Viņai bija savāds vārds, bija krieviete, dzimusi Krievijā, un toreiz ļoti bijis modē dot vārdus, kas saistīti ar revolūciju un ar partiju, un tā, vārdu Ļeņin rakstot no otra gala, radies meitenēm vārds "Nineļ".

Katru reizi, kad Nineļa ieradās kamerā no pratināšanas, viņai bija saraudātas acis, un, ienākusi kamerā, viņa turpināja raudāt. Pilnīgi pretēja Ernai, es pie sevis nodomāju. Tā kā es pati nekad neraudāju, man ļoti nepatika, ka Nineļa vienmēr raud, un es centus viņu visādi izklaidēt. Bet tas nebija viegli. Viņai sevis bija ļoti žēl. Bija žēl bērna, kas bija atstāts mātes aprūpēšanā, un, kā likās, bija bail, ka pazaudēs vīru, jo pie krieviem ir normāli - tikko sieva cietumā, vīrs iesniedz šķiršanās lūgumu, lai nesabojātu savu partijas godu un karjeru. Tas, likās, bija Nineļas bēdu galvenais iemesls, un viņa to ļoti smagi pārdzīvoja. Un bailes izrādījās pamatotas. Kad vēl nebija pabeigta izmeklēšana, bet bija jau skaidrs, ka cietumā būs jāpavada vairāki gadi, vīrs jau spēra attiecīgos soļus, lai atbrīvotos no kādreiz karsti mīlētās sievas, jo partijas biedra gods jāstāda augstāk par ģimenes laimi.

Nineļa dzīvi saprata labi, jo viņai bija jau 14 gadu advokāta prakse. Daudz dramatisku likteņu viņai bijis jāpēta. Savu darbu viņa ļoti mīlēja, un tādēļ klientu nav trūcis. Kā viņa pati sacīja: "Advokāta darbā pats galvenais ir tiesā panākt minimālo sodu par izdarīto noziegumu, jeb labākā gadījumā nosacīti atlaistu sodu, kas nav saistīts ar brīvības atņemšanu. Bet tur, kur ir ar roku sataustāms, ka cilvēks nemaz nav vainīgs, tur par katru cenu jāpanāk "attaisnots." Ja jaunam advokātam tas pāris reizes izdodas, tad klientūra stipri pieaug."

"Vai jums bieži ir izdevies panākt attaisnošanu?"

"Vispār, jā, bet atklāti sakot, ļoti reti."

Par spīti tam, ka Nineļa zināja un saprata, ka mūsu sarunas noklausās, viņa man vairākkārt deva padomus, kā kurā gadījumā pie izmeklētājiem izturēties. Padomus viņa man deva netieši, atstāstot epizodes no savas prakses. Viņa, piemēram, sacīja tā:

"Es daudzreiz esmu jautājusi savam aizstāvamam, kāds velns tevi aiz astes vilka izmeklētājam stāstīt tās lietas, kuras nav atklātas, kuras tev neviens nevar pierādīt; stāstīdams izmeklētājam visu taisnību, tu pats pret sevi esi uzbūris lietu, kā lai es tagad tevi aizstāvu, kā lai es padaru par nepierādītu to, ko tu pats esi izpļāpājis." Tā vai citādi, bet laiks ar Nineļu pagāja ātri. Viņai bija daudz interesantu gadījumu, ko pastāstīt no savas prakses.

Kādu dienu Nineļa atgriezās no pratināšanas pavisam uztraukta un man pastāstīja:

"Vakar vēl divi advokāti apcietināti."

"Kā tu zini?"

"Izmeklētājs pateica."

Un Nineļa, nevarēdama savaldīt savu sašutumu, sāka visādi lamāt to rajona prokurori, arī sievieti, kura visus uzdevusi. Sākumā iekritusi pati prokurore, un Nineļa ņēmās visu smalki izstāstīt: izrādījās, prokurorei bijusi samaksāta ļoti liela summa. Naudu kāda māte maksājusi par dēlu, kurš bijis apcietināts. Prokurore naudu paņēmusi, bet apsūdzētajam tiesā pieprasījusi maksimālo sodu, kāds par attiecīgo pantu paredzēts.

"Kādēļ viņa tā rīkojās!" es nenocietos un iejaucos stāstā.

"To mēs neviens nevaram saprast, vienīgais izskaidrojums varētu būt, ka prokurore alkohola iespaidā bija visu aizmirsusi un vairs nesajēdza, ko dara jo viņa pastāvīgi dzēra."

"Bet uz tiesu tak viņa nenāca pillā."

"Un kā vēl, es pati vienreiz piedalījos procesā, kur "mana burvīgā" prokurore tik tikko nosēdēja līdz galam, visu laiku ar roku atbalstīdama galvu un taisīdamās aizmigt."

"Un tu pieļauj, ka viņa vienkārši nesaprata, ko dara, pieprasot maksimālo sodu lietā, kur bija jāprasa minimālais."

"Protams, ka nesaprata, cita izskaidrojuma nav."

"Un kas notika tālāk?"

"Tālāk māte, samaksājusi lielo naudu, kuru viņa bija ar lielām grūtībām no radiem un pazīstamiem aizņēmusies, gāja kliegdama brēkdama pa tiesu, ka, lūk, sešus tūkstošus naudu iedevusi un iznākumā dēlam piespriests vislielākais no iespējamiem sodiem."

"Jādomā, ka arī starpniekam tas bija traki nepatīkams gadījums."

"Un kā vēl."

"Kas bija starpnieks?"

"Viens mans kolēģis, ļoti slims cilvēks, un man viņa no sirds žēl. Sākumā prokurore klusēja, nevienu nenodeva, domādama, ka izgrozīsies kaut kā bez tiesas, jo viņa bija ļoti augstās domās par sevi un savām runas dāvanām. Bet kad viņa redzēja, ka nekādu izredžu izgrozīties nav un ka tiesa neizbēgama, viņa nolēma, ja jau viņai jāsēž, tad lai sēž visi."

"Cik cietsirdīgi."

"Tu saki cietsirdīgi, viņai vispār nav sirds, es nekad neaizmirsīšu to prāvu, kur viņa sievietei, kam mājās četri mazi bērni, pieprasīja maksimālo sodu- 7 gadus par 6 diegu spolītēm, kuras sieviete pēc darba no fabrikas iznesusi."

"Un ko tiesa?"

"Tiesa piesprieda 5 gadus, jo tiesa nedrīkst vairāk par 2 gadiem atkāpties no tā, ko prasa prokurors."

"Un tagad, tu saki, viņa negrib viena sēdēt?" Paanalizējusi šo vārdu jēgu, es pārjautāju.

"Viņa uzprasījās pati pie izmeklētāja un uz papīra sarakstīja, cik vien atcerējās, visu advokātu uzvārdus, tai skaitā biju arī es."

"Tagad viņa šo sarakstu papildinājusi?"

"Jā, tagad viņa sarakstu papildinājusi, iepinot tādus cilvēkus, kam ar viņu nav nekādu darīšanu bijis, bet kur, kā viņai liekas, kaut kam jābūt."

"Tas ir negodīgi. Bet vai tu nejuti, kas viņa par cilvēku, kad tu ar viņu ielaidies?"

"Man ar viņu vispār bija tikai divas epizodes par ļoti mazām summām, abas par sīko huligānismu, par ko draudēja sods tikai līdz 2 gadiem, bet tam vienam puisim bija bail, ka izslēgs no institūta, otram kāzas tuvojās -katram dzīve dārga, katrs cenšas darīt to labāko, reizēm iziet aplam, neviens negrib cietumā."

"Bet tu tagad esi cietumā, pie tam par labu sirdi. Tev nekāda materiāla labuma par to nebija?"

"Man par to bija ziedi."

"Vai tagad par ziediem arī tiesā?"

"Ne par ziediem, bet par pašu faktu, ka esmu bijusi par starpnieci kukuļa došanā."

"Un cik tev par šo lietu draud?"

"Līdz 5 gadiem, un man nekad vairs neļaus strādāt manā specialitātē."

"Ko tu drīkstētu strādāt, pēc tam kad tiksi mājās?"

"Vienīgi kādā fabrikā par juridisko konsultantu."

"Tagad saprotu, ka tu tiešām daudz esi zaudējusi ar šo gadījumu." Nopūtos.

Man bija viņas žēl.

"Daudz vai maz, bet mana dzīve un mana karjera ir pagalam."

"Bet ja tu pēc atbrīvošanas pārceltos uz citu pilsētu?"

"Tam nav nozīmes. Mūsu specialitātē bez raksturojuma no iepriekšējās darba vietas nekur nepieņem."

,Es tā klausos un domāju, ka mans stāvoklis salīdzinājumā ar tavu ir tomēr labāks."

"Tu mīli vienmēr visu salīdzināt."

"Jā, man tā šķiet ļoti dabiska parādība, esmu pieradusi vienmēr sevi salīdzināt ar kādu citu, un tad es tā īsti saredzu, kāda ir mana dzīve. Kad mani te ievietoja, pirmās dienās domāju, ir notikusi rupja kļūda, noskaidros, izlaidīs. Kad nopratu ka viss jau ir skaidrs un ka mani netaisās izlaist, es dabiski to ļoti smagi pārdzīvoju, un man bija sevis tik ļoti žēl, ka tuvojos izmisumam, bet tad man ienāca prātā Marija Stjuarte, kādos apstākļos un par ko viņai bija jāsēž cietumā tik liela mūža daļa, lai pēc tam vēl viņai nocirstu galvu. Un tad man pašas bēdas likās tik niecīgas un maznozīmīgas, ka gandrīz vai jāsmejas."

"Tu augsti ķer, iedomājoties sevi salīdzināt ar karalieni, bet fantazētāja gan tu esi," Nineļa jokodama piebilda.

"Karaliene vai ne, cilvēks viņa bija, un ciešanas neviens neizvēlas. Un kas man var liegt salīdzināt sevi, ar ko vien tik gribu, ja man no tā vieglāk kļūst."

"Tev ir taisnība, un labi, ka tev ir bagāta iztēle un ka tu tā vari. Es, piemēram, tā nevaru, es redzu lietas tikai reāli un nevaru sev nekā iestāstīt."

Redzot, cik ļoti Nineļa cieš, man viņas bija žēl. Diezgan ilgi mēs kopā pavadījām iepriekšējās izmeklēšanas laiku, iekams es nopietni saslimu un man pateica, ka mani vedis uz cietuma slimnīcu uz rentgenu, jo čekai sava rentgenaparāta nav.

Bijām jau abas saradušas un šķirties negribējās. Vēlāk "pa cietuma telegrāfu" uzzināju, ka viņai par labo sirdi piesprieduši tomēr 5 gadus. Tas bija liels sods. Otrs vēl lielāks sods bija tas, ka arī ģimene izira. Trešais sods par to pašu - zaudēt tiesības strādāt savā arodā.

saturs uz priekšu