Helēne Celmiņa. Sievietes padomju cietumos

SLEPKAVAS
Ja kāds kriminālnoziedznieks soda nometnē sāk kritizēt padomju iekārtu, valdību un tās locekļus, speciāla tiesa turpat uz vietas nometnē tam palielina sodu un to pārceļ uz sevišķi bīstamo valsts noziedznieku nometni ar stingro režīmu. Visparastāk padomju iekārtas kritizēšana notiek, kad kāds zaglis vai slepkava, kam viss apnicis, uzraksta uz sienas kādu saukli. Kriminālistu saukļi parasti ir ļaunu un rupju vārdu sakopojumi, veltīti partijai un valdībai.

Par šiem cilvēkiem "sevišķi bīstamie valsts noziedznieki" nepriecājas, jo tie ir skaļi, nesavaldīgi, rupji un neaplēšami. Arī 17A nometnē bija ievietotas dažas kriminālistes par pretpadomju saukļu rakstīšanu uz sienām.

Maigi izsakoties, viņas bija briesmīgas. Mēdz teikt, ka par noziedznieku neviens nepiedzimst. Varbūt tas tā ir. Tomēr kad padomā par Vaļu Ušakovu, tad grūti saprast, kā var kļūt par tādu, kāda viņa bija. Vaļa Ušakova bija vidējos gados, pēc auguma ļoti sīka. Nevarētu teikt, ka viņa būtu bijusi neglīta, tāpat arī nevar apgalvot pretējo. Bet acis, tās bija tādas, ka šķita, ka Vaļa vienmēr dusmīga. Arī kad viņa smējās, acis it kā palika dusmīgas. Paši smiekli arī nebija nekādi maigie, jo no pastāvīgās smēķēšanas balss bija kļuvusi rupja, aizsmakusi. Toties neparasts bija pants, uz kā pamata viņai bija piespriesti divdesmitpieci gadi bez tiesībām uz apžēlošanu vai soda samazināšanu, kaut arī likumi ar laiku mainītos. Viņa bija notiesāta par kanibālismu.

Ikvienai, kas uzzināja, par ko Vaļa sēž, gribējās dzirdēt kaut ko tuvāk - tik neticami izklausījās - notiesāta par kanibālismu. Bet pašai Vaļai nelikās, ka viņa būtu izdarījusi kaut ko sevišķu. Viss bija noticis tik vienkārši.

Vaļa stāstīja, ka visā Pievolgas apgabalā nav bijis ko ēst. Cilvēki par ēdienu maksājuši lielu naudu. Tā viens maizes klaips melnajā tirgū toreiz maksājis 100 rubļus, bet strādnieka alga bijusi ap 1000 rubļiem. Pašai Vaļai naudas nav bijis, par ko maizi nopirkt - jādomā, ka viņa nav gribējusi strādāt par minimālo algu. Un Vaļa izdomāja, kā atrisināt naudas un uztura dārdzības problēmas.

Vaļai bija draudzene, ar ko viņa bieži satikās un kas šad tad, atnākusi ciemos, pie viņas pārnakšņoja. Tā kā draudzene diezgan bieži bija ārpus mājas, Vaļa izdomāja, ka neviens to nemeklēs, vismaz ne tik drīz. Un tā kādu nakti viņa nonāvēja draudzeni. Strādādama vaiga sviedros, viņa nonāvēto sadalīja gabalos un pēc tam ar mazo rokas maļamo gaļas mašīnu gabalus samala. Darbs bija vairākām dienām. No maltās gaļas Vaļa cepa kotletes, atkal vairāk dienas no vietas strādādama, un nesa tās uz dzelzceļa staciju pārdot. Tikko viņa tur ar lielo grozu parādījās, tās viņai izķēra acumirklī, jo nevienam taču nevarēja ienākt prātā, kas tās par kotletēm. Un Vaļas "veikals" zēla.

Kas zin, varbūt Vaļa vēl ne vienu vien būtu sameklējusi, ar ko draudzēties, lai pēc tam samaltu kotletēs, bet gadījās, ka draudzeni sāka meklēt ātrāk, nekā Vaļa bija paredzējusi. Bet, kā Vaļa izteicās, lielākā nelaime bijusi, ka darba karstumā viņa nav paspējusi visus draudzenes kaulus sadedzināt. Var arī būt, ka kādai kaimiņienei radusies skaudība, ka Vaļai groziem kotlešu ko pārdot. Un tā, kad viņa malusi vēl pēdējās atliekas, pie viņas ielauzusies milicija un viņa pieķerta nozieguma vietā - ar visiem lietišķajiem pierādījumiem. Visu nofotografēja. Tiesnesim, kas jautāja, kāpēc viņa to darījusi, Vaļa atbildējusi: "Naudas dēļ."

Vaļa strādāja veļas mazgātavā, kas atradās 17A nometnes dzīvojamā zonā. Tur mazgāja veļu karavīriem. Kad tie atbrauca ar zirgu un ratiem pēc veļas, tad parasti atveda Vaļai kādu paciņu tējas. Un kur ir tēja, tur rodas arī draudzība. Bez Vaļas 17A nometnē bija vēl dažas citas kriminālistes. Un kriminālisti var sadraudzēties uz mūžu ar tējas palīdzību. Tās dēļ viņi ir gatavi uz visu. Pat nakts laikā viņus var piedabūt pie katra darba, ja apsola tēju. Un kriminālistu nometņu administrācija saņem lielas naudas prēmijas par ražošanas plāna kāpināšanu, ko viņi panāk ar dažiem desmitiem tējas paciņu.

Tā nu Vaļai par spīti tam, ka viņa bija notiesāta par draudzenes nogalināšanu, nometnē arī bija draudzene, pie tam ļoti tuva. Bet reiz viņām bija radušās kaut kādas domstarpības. Parasti viņas vienmēr bija kopā, cik vien brīvais laiks atļāva. Tagad divas dienas draudzenes turējās atsevišķi. Tad Vaļa, lai savai mīļajai draudzenei ieriebtu, uzaicināja uz tēju kādu citu nometnes kriminālisti un pavadīja ar to kopā visu vakaru. Draudzenei tas bija smags pārbaudījums. Otrā dienā draudzene, riskēdama ar nelielām nepatikšanām, negāja no rīta uz darbu fabrikā, bet nolēma mazgāt savu veļu turpat veļas mazgātavas priekštelpā. šī priekštelpa bija speciāli ierīkota individuālās veļas mazgāšanai. Karsto ūdeni drīkstēja smelt no lielā ūdens katla, kuru kurināja Vaļa. Lai pierādītu Vaļai, cik lielu pārestību tā nodarījusi savai draudzenei, ielūgdama to otru uz tēju, draudzene piesmēla pilnu bļodu ar vārošo ūdeni un tā, lai Vaļa redz, uzlēja sev uz abām kājām. Viņai bija zeķes kājās, un, tādā veidā plaucējot kājas, apdegumi ir daudz smagāki, nekā ja applaucētu kailas kājas.

Draudzene visu bija aprēķinājusi. Vaļa jutās ļoti vainīga un visu ilgo slimības laiku rūpīgi kopa savu mīļo draudzenīti. No tās dienas katrs par to varēja pārliecināties, cik liela mīlestība viņu starpā bijusi.

Applaucētās kājas nedzija ļoti ilgi, bet kas par to, toties dārgā draudzene bija vienmēr tuvumā. Krievu tautības kriminālistes pa lielākai daļai ir izteiktas psihopātes ar pārspīlētām emocijām. Vaļa, cik varēju no malas manīt, kopā ar savu draudzeni, jutās visādā ziņā ar dzīvi apmierināta, vakaros abas dzēra stipro tēju, un dzīve ritēja tālāk.

Citādi bija ar Aņu. Aņa bija viena, viņai nebija savas draudzenes, jo vienkārši te nebija tādas sabiedrības, kur viņa varētu sev atrast piemērotu draudzeni. Pirmkārt, Aņa bija ļoti neglīta sieviete. Viņai bija plata, vasaras raibumiem klāta seja, ārkārtīgi zema piere un zem pieres velvēm bālas zivs acis. Otrkārt, viņa bija mūžīgi uz kādu nikna, mūžīgi viņa staigāja pa zonu, lamādamās visnepieklājīgākiem vārdiem, kādus vien krievu tauta gadsimtu gaitā ir izdomājusi. Šajā ziņā krievu tauta ir patiešām visbagātākā pasaulē. Bet treškārt, Aņai bija ļoti iespaidīga pagātne. Un tieši šīs pagātnes dēļ Aņai būtu pagrūti atrast draudzeni arī tad, ja viņa būtu palikusi kriminālnoziedznieču nometnē.

Aņa arī bija notiesāta uz 25 gadiem par slepkavību. Būdama jauna un spēcīga sieviete, viņa bija nozīmēta strādāt meža darbos pie koku laišanas. Nedomāju, ka Aņa runāja nepatiesību, kad viņa stāstīja par necilvēcīgajiem apstākļiem, kādos viņa mežā strādājusi. Jādomā, ka ar slepkavām neviens sevišķi smalki neapgājās. Reiz kādā stipri aukstā ziemas dienā, kad visu dienu putinājis sniegs, strādāt bijis ļoti grūti. Aņa prasījusi darba vadītājam, lai darbu pārtrauc. Darba vadītāji ir brīvie cilvēki, kuri strādā nometnēs labās algas dēļ, jo viņiem visiem ir piemaksa par tā saukto nedrošību, jo kriminālnoziedznieki ir neaplēšami psihopāti.

Darba vadītājs atteicies dot rīkojumu darbu pārtraukt. Aņa pacēlusi abās rokās cirvi un, iekams darba vadītājs paguvis izvairīties, cirvja asmens to nāvīgi ķēris tieši pa galvu, un viņš bijis beigts.

Kad Aņa pati man šo lietu stāstīja, viņai sejā nekas nemainījās, arī balss palika tā pati, it kā runa būtu bijusi par kāda koka nociršanu.

Par šo otru slepkavību Aņai pielika 10 gadus un pārveda uz citu nometni. Jaunajā nometnē Aņai bija gadījusies draudzene. Draudzējušās ilgi un sirsnīgi, līdz nometnē ieradusies kāda cita arī par slepkavību notiesātā, un draudzene kļuvusi Aņai neuzticīga.

Aņa nometnē strādājusi pie virtuves par malkas skaldītāju. Nevarēdama piedot draudzenei neuzticību, viņa izgājusi ārā malkas šķūnī, paņēmusi cirvi. Ar cirvi rokā atgriezusies dzīvojamā sekcijā un piegājusi tieši pie draudzenes gultas. Draudzene tai brīdī piecēlusies kājās un izbrīnā skatījusies Aņai tieši virsū. Aņa lēni soli pa solītim ar cirvi rokā virzījusies draudzenei aizvien tuvāk. Kad viņa bijusi pietiekami tuvu, atvēzusies un cirtusi tieši draudzenei pa galvu.

To Aņa pastāstīja ar smaidu un, lai panāktu vēl lielāku efektu, piebilda: "Un smadzenes apšķaidīja visu sienu." To pasakot, viņas seja savilkās patiesi priecīgā smaidā, atklājot visus neglītos un priekšlaicīgi nomelnojušos priekšzobus. Vienīgi nesapratu, kādēļ man Aņa visu to stāsta. Tas bija pēc tam, kad pēc apžēlošanas lūgumiem, kuriem es biju autore, divas bija aizgājušas mājās. Aņa bija izdomājusi, ka viņai arī būtu laiks iziet brīvībā, jo viņai vienkārši bija apnicis mūžīgi sēdēt nometnēs. Viņa pienāca man klāt, paziņodama, ka ir 23 gadus nosēdējusi, ka viņai te viss ir apriebies. Kriminālistu nometnē, kur viņa bijusi agrāk, dzīve bijusi daudz jautrāka, interesantāka. Tur vienmēr kaut kas noticis, laiks gājis ātri, bet kopš viņa uzrakstījusi pretpadomju lāstu uz sienas, viņai tagad te jānīkstot visādu mūķeņu sabiedrībā. Tas viņai esot ļoti grūti.

Tagad viņa man pieprasīja, lai es viņai rakstu tādu pašu papīru, kādu es biju rakstījusi tām, kuras tika mājās. Es nu centos, cik vien uzmanīgi varēdama, atgādināt, ka viņas lieta ir "mazliet" sarežģītāka un ka man grūti izdomāt, kā viņas lietā rakstīt un ko paskaidrot, jo trīs līķi un politisks lāsts ir pierādīti noziegumi, par kuriem neviens nešaubās. Aņa atzina, ka man esot taisnība, jo viņa patiesi šos cilvēkus ir nositusi.

Es izvairīgi sacīju, ka es padomāšu, kā varētu viņas lietā apžēlošanas lūgumu rakstīt. Otrā dienā Aņa priecīga ienāca darbnīcā, kura man bija ierādīta plakātu rakstīšanai un zīmēšanai. Saviebusi smaidā savu pretīgo ģīmi, viņa sacīja: "Tu man patīci, draudzēsimies." Tikko viņa bija šos vārdus izteikusi, jutu, ka man asinis dzīslās taisās sastingt. Turpretī Aņa, turpinot smaidīt, nāca man aizvien tuvāk.

Es nezināju, ko darīt un nolēmu nekustēties no vietas, lai notiktu kas notikdams, tikai ar acīm vēroju katru Aņas kustību. Te pēkšņi Aņa iebāza roku kabatā, stāvēja un smaidīja, tad strauji roku no kabatas izņēma, nolikdama dāvanu - pūdera kārbiņu. Baidīties, ka viņa varētu man ko ļaunu izdarīt, nebija nekāda iemesla, jo es viņai biju vajadzīga, viņa gribēja, lai es viņai palīdzu izkļūt no nometnes, un varēja redzēt, ka viņa ticēja, ka tikai es to varu. Bet kaut kā nelāgi palika brīdī, kad viņa iegrūda roku kabatā. Man bija bailes pavisam no kaut kā cita. Bija paniskas bailes, ka viņai varētu ienākt prātā mani mīļi apkampt un noskūpstīt, jo šeit neviena nebija, kas to būtu varējis aizkavēt.

Lai tas nenotiktu, steidzīgi Aņai teicu: "Aņa, esi tik laba un apsēdies, es šodien izdomāju, ko rakstīt. Es tev to uzrakstīšu, un tu varēsi tikt ārā." Tas iedarbojās, un Aņa mani uzklausīja. Viņa apsēdās man tieši pretī Sēdēja un gaidīja, ko es tālāk teikšu. Pa to laiku es domāju, kā tagad ar šo briesmoni runāt, pa laikam paskatoties uz viņas rokām, kuras atņēmušas trim cilvēkiem dzīvību. Tad man ienāca kaut kas prātā, un es Aņai jautāju: "Saki, Aņa, vai tev ir vecāki?"

"Nē, vecāku man nav, bet man ir radi."

"Vai tu ko zini par saviem radiem?"

"Jā, zinu gan, es šad tad sarakstos."

"Kas ir tavi radi?"

"Citus es nezinu, bet es sarakstos ar mātes brāli. Viņš ir liels armijas virsnieks."

"Vēl viens jautājums, man tas ir svarīgi, kā tu domā, vai šis tavs radinieks tevi ņemtu savā mājā pirmajā laikā, kad tu tiktu no šejienes ārā?"

"Viņš mani ņemtu gan, to es zinu." Aņa to paziņoja tonī, it kā vakar būtu ar savu radinieku visu norunājusi.

"Ja tā, tad es tev to papīru rakstīšu un pierakstīšu klāt, ka tu gribi dzīvot pie sava radinieka padomju virsnieka."

"Tev gan labi viss padodas, tev ir laba galva." Aņa priecīgi iesaucās.

"Tagad, Aņa, aizej atpūties, jo kad es kaut ko nopietnu rakstu, man vajag koncentrēties. Tikai pasaki man visus datus par savu ģimeni, dzimšanu un tiesu. Lūdzu neizlaid neviena panta, jo tas var tad vēlāk izrādīties tev pašai par sliktu."

Viņa man visu nosauca, es pierakstīju, un nekas cits neatlika, kā rakstīt arī viņai papīru. Man šai pretīgai būtnei bija vēlreiz jāatgādina, lai iet atpūsties.

Papīrs bija gatavs, un kad gājām kopīgi nest to uz nometnes priekšnieces kabinetu, priekšniece izrādījās stipri pārsteigta, paskatījās uz mani tā savādi, pasmīnēja un, nekā cita nezinādama ko sacīt, pateica: "Labi, nosūtīšu".

Lai arī ko es biju gaidījusi, bet to es nekad nevarēju iedomāties, ka šo briesmīgo noziedznieci apžēlos.

Tas negāja ātri, bet arī ne pārāk ilgi, apmēram pēc pusgada pienāca papīrs, ka viņa tiek apžēlota. Apžēlošanas lūgumā bija jāraksta, ka viņa ļoti nožēlo, ka nogalinājusi 3 cilvēkus. Tāpat bija jāraksta, ka politisko lāstu viņa vēl vairāk nožēlo, tādēļ iznākums bija pozitīvs.

Nezinu, cik lielu prieku par brīvības atgūšanu izjuta pati Aņa, jo ir vairākkārt pierādījies, ka šie cilvēki īsti labi brīvībā nejūtas, bet jo liels bija prieks visu nometnes iemītnieču acīs, ka viņas tiek vaļā no Aņas. šis prieks bija īsts un neviltots. Aņa bija turējusi lielāko daļu sieviešu pastāvīgās bailēs, visas viņai grieza ceļu un vienmēr visur piekāpās. Vairākām sievietēm, kam stiprāki nervi, bija šad tad ar Aņu bijuši nopietni strīdi - ne jau katra ieslodzītā uzskatīja par pareizu Aņai griezt ceļu - tad Aņa bija vienkārši piedraudējusi, teikdama, ka viņa nejoko un ka viņa varot jebkuru nogādāt uz viņpasauli. Par to neviena nešaubījās.

Vairākas reizes esmu novērojusi, ka nometnes priekšniecība arī no Aņas ļoti baidījās un vienmēr centās Aņai pateikt kādu atzinības vārdu. Sevišķi uzmanīga kļuva priekšniecība, kad Aņai bija slikts garastāvoklis. Reiz pat bija tāds gadījums, ka priekšniece, aizbildinoties, ka kaut ko aizmirsusi, ar bēgšanu izbēga no nometnes, un ne jau veltīgi, jo turpat blakus nometnē, nesen pēc smagiem notikumiem izšķirot vainīgās draudzenes, dalīšanas rezultātā bija ieradušās kriminālistes, kuras bija atvestas no Kemerovas apgabala. Tur tās bija pastrādājušas nejauku asins darbu, bija nocirtušas nometnes priekšniekam galvu, tad ar priekšnieka galvu bija spēlējušas zonas vidū futbolu tik ilgi, kamēr ieradusies armija, apbruņota ar mašīnpistolēm. Atdalītās futbolistes atveda uz septiņpadsmito nometni pāri ceļam, un mūsu Aņa vakaros kāpa gandrīz vai uz jumta, lai varētu saklaigāties ar savas sugas meitenēm. Šim meitenēm bija tik skaļas balsis, ka miglainos vakaros, kad bija lielāka dzirdamība, varēja sadzirdēt atsevišķus vārdus. Lai arī karavīri no tornīšiem draudēja un mēģināja klaigātājas apsaukt, klaigāšana turpinājās, jo šīs nebija tādas meitenes, kas no karavīriem baidītos.

Tādos brīžos, kad Aņa stāvēja mājas galā uz lieveņa un pāri žogam stundām lūkojās uz otru nometni, bija labāk nekā jebkad redzams - vilcene skumst pēc savas sugas. Likās, ja tajos brīžos Aņai kāds būtu jautājis, kas viņu vairāk iepriecinātu, brīvība jeb tur tā otra zona, viņa ātrumā būtu noteikti izvēlējusies kriminālistu zonu, šaubas par izvēli varbūt rastos vēlāk, varbūt nekad.

Šos cilvēkus ir ārkārtīgi grūti saprast visiem normāli domājošiem cilvēkiem. Toties paši savā starpā šie cilvēki saprotas labi līdz zināmam brīdim, tālāk neviens nekā nevar paredzēt.

Šad tad tiek izdarīta slepkavība ne aiz kāda naida, bet vienkārši garlaicības dēļ. Tad, kad ļoti gribas izklaidēties. Vīriešu nometnēs agrāk bija ļoti populāri spēlēt kārtis uz cilvēku dzīvībām. Jānogalina pirmais, kas nāks ap stūri tam, kurš zaudējis kāršu partijā. Tādējādi varēja pierādīt "vīrišķību." Tagad tas vairs nav tik populāri, bet vēl pa retam notiek.

Dabīgi, ka šādi cilvēki slikti jūtas starp "sevišķi bīstamiem valsts noziedzniekiem", jo šos dažādos cilvēkus nekas nevieno, kaut arī jāguļ vienā telpā un jāēd pie viena galda. šie cilvēki ir kā augoņi veselā miesā. Ar viņiem pat grūti sarunāties, viņi ir aizdomu pilni un domā, ka neviens viņus nemīl. Pareizi viņi domā, neviens viņus patiešām nemīl. Un te nu atklājas, ka ne tik vien labais alkst mīlestības, ļaunais tāpat grib, lai viņu mīl, vienīgi jānoskaidro, ko ļaunais var dot pretī. Grūti iedomāties, kādam būtu jābūt pašam, lai mīlētu Vaļu, Aņu un daudzas citas, kuras vēl šodien izcieš sodu par zvērīgām slepkavībām.

saturs uz priekšu