Helēne Celmiņa. Sievietes padomju cietumos

CIETUMA SLIMNĪCA
Nākamajā rītā tūliņ pēc brokastīm man lika savākt un nodot visas mantas, matraci un gultas veļu ieskaitot. Tās nodevu turpat, pagraba noliktavā, kur biju saņēmusi. Tad man pavēlēja salikt rokas aiz muguras un mani veda pāri visam pagalmam uz slimnīcas korpusu. Tas bija nesalīdzināmi tīrāks., Mani ieveda nelielā istabiņā ar divām gultām. Pie sevis nobrīnījos, kur tik smalki, ka kamerā tikai divas gultas. Viena gulta bija aizņemta, tā bija kameras durvīm pretī, otra bija pa kreisi pie sienas, ar galvgali pret durvīm, lai galva būtu pa novērošanas actiņu redzama. Pie katras gultas pa skapītim. Gultā, kura atradās pretī durvīm, gulēja pavecāka sieviete, nenosakāmas tautības. Sacīju "labdien". Atbildi saņēmu arī latviešu valodā. Tūliņ viņa pajautāja, kā mani sauc, un pati nosauca savu vārdu. Ja nu kādam iedots aplams, galīgi nepiemērots vārds, tad tā bija Maiga, ar kuru nupat iepazinos.

Maigai bija rupji sejas vaibsti, seja vāja, kaulaina, acis dziļi dobumos. Viņas seja vairāk atgādināja vīrieša seju nekā sievietes. Balss bija zema, piesmakusi, it kā nodzerta. Viņa visu laiku gulēja uz gultas. Bija redzams, ka viņa ir ļoti vāja. Pēc iepazīšanās pārrunājām parasto tēmu, kā jau slimnīcā pieņemts, par slimībām. Es viņai pastāstīju par savām, viņa man par savām. Viņa zināja pateikt, ka viņai esot vēzis pēdējā stadijā. Es tā mazliet pabrīnījos, jo parasti to vēža slimniekiem slēpj. Beidzot jautāju: "Vai jūs jau ilgi esat šeit slimnīcā?"

"Pēc divām dienām būs trīs mēneši," sekoja atbilde.

"Un vispār apcietinājumā?"

"Divi gadi un četri mēneši."

"Kā lai to saprotu, jums tik ilgi velkas izmeklēšana?"

"Nemaz nē, es jau sen esmu notiesāta, biju pusotru gadu nometnē, tad nometnes ārsti atteicās ārstēt, un mani atveda šurp." Šī atbilde mani padarīja uzmanīgu. Sapratu, te ar šo sievu kaut kas nav kārtībā. Zināju cietuma likumus, ka netiesātu ar notiesātu nekad kopā nesēdina. Ja viņa ir notiesāta un mani pie viņas pieliek, tad viņai jābūt ziņotājai - cietuma žargonā tās dēvē par vistām perētājām. Pie sevis nodomāju: jāapdomā, ko runāju, ar vienu vārdu sakot jāuzmanās. Tad jautāju tālāk: "Cik pavisam piesprieda?"

"Piecus gadus, bet es tos laikam nenosēdēšu, tepat nomiršu, brīvību neieraudzījusi."

"Nu, nu kādēļ tad uz reiz ar tādu pesimismu?"

"Ko jūs teicāt?"

"Es saku, kādēļ domāt tik ļauni, varbūt viss beigsies labi." Tajā dienā viņa šķita esam ļoti slima, un daudz nekā nerunājām. Vienīgi vēl, ziņkārības mocīta, pajautāju, par ko tad šī tiesāta.

"Par krāpšanu," viņa sacīja, it kā jokodama, tad turpināja: "Tā nu iznāca, biju paņēmusi no vairākiem cilvēkiem naudu, solīdamās par naudu piegādāt viņiem deficīta preces, kādas kuram vajadzīgas. Domāju cilvēkiem izdarīt labu, man bija pazīšanās vairākos veikalos, kur preces varēju dabūt, bet pirmajā dienā nebija. Vēlāk iznāca tāda lielāka iedzeršana, vairāki draugi sanāca, pietrūka naudas, un šitā arī aizgāja pudelē. Ko tur vairs var padarīt, dulla vecene biju, sanāca tāds vājš raksturs, tagad jātup tuptūzī."

"Jums mājās ģimene palika?"

"Kā ne, vecais palika viens, dēls pērn apprecējās."

"Un pa visiem nevarējāt naudu savākt un atdot?"

"Kur tu ķersi to, kā nav? Un dēls, tas jau lepns, tam nav ko prasīt. Tikdaudz viņam arī nebūtu. šis tas glaunais, iet pa restorāniem, mēs nekad nav gājuš' pa restorāniem, mums tāpat ir lab' iekš mājām."

Nākošajā dienā manas aizdomas apstiprinājās. Jau tūliņ pēc brokastīm, kad zāles bija iedotas un neviens mūs vairs netraucēja, Maiga pēkšņi, ne no šā ne no tā, sāka izjautāt mani par cilvēkiem, kurus es pazinu. Viņa to iesāka apmēram šādi: "Man ir pazīstama tāda Ņina, es no viņas reiz nopirku importa jaciņu, vai jūs arī viņu nepazīstat?"

"Nu pazīstu, un tad?" Bet Maiga tā un citādi, vairākas reizes kaut ko jautāja, tad it kā pati stāstīja, ko zināja, tad atkal jautāja.

Te nu man kļuva pavisam skaidrs, kādu uzdevumu Maiga saņēmusi. Kad izrādījās, ka es par Ņinu zinu tieši tikpat daudz kā Maiga un vairāk nekā, tad Maigas jautājumi pārgāja pie kādas citas manas paziņas. Ar to mums apmēram gāja tāpat, un es par pazīstamo tuvāk neko nezināju. Pēc pāris dienām viņa mēģināja atkal uzsākt sarunas par jau pieminētajām personām, un, kad iznākuma nebija, pļāpājām šo un to.

Tad kādā dienā Maigu izsauca pie "ārsta". Parastā ārstu vizīte bija katru rītu pēc brokastīm, ar to šī slimnīca neatšķīrās no parastas slimnīcas, un ārsti arī bija tādi paši kā jebkurā slimnīcā. Mani nekad, nekur no kameras ārā pie ārsta nesauca, Maigu izsauca. Nezinu gan, par kādu idioti mani turēja, ja tik netīri nostrādāja ar "perētāju" Maigu. Kad Maiga pēc pāris stundām atgriezās no "ārsta", viņai rokā bija sainītis. Tikko ienākusi pa durvīm, Maiga sāka taisnoties: "Iedomā, kāds prieks. Mans vecais man atnesis pienesumu. Mani jau atveda līdz durvīm, te uzreiz mani pasauc, liek parakstīties, pienesums no vecā." Tad tīri koķetīgi piemetināja: "Ak tu vecais vells, tomēr atcerējies savu veceni!" To, ka viņai bija prieks par sainīti, es varēju saprast. Un to, ka sainītis nebija no vecā, es arī sapratu, tiklīdz viņa sainīša saturu sāka ievietot savā skapītī. Vispirms Maiga izņēma kādas desmit cigarešu kārbiņas, tad cietuma veikala pelēko maizīti, tāpat cietuma veikala margarīnu, kausēto sieru un cepumus. Tieši tādos iesaiņojumos, kā biju redzējusi desmitajā kamerā, kad sievas, kam bija nauda cietuma kasē, bija atgriezušās no veikala.

Protams, izlikos, ka nekā nesaprotu. Vēlāk šad tad padomāju, ka vajadzēja tomēr pateikt acis, lūk tā un tā, es zinu, no kurienes tas viss nāk. Toreiz, nezinu kādēļ, tomēr klusēju un nekā neteicu, varbūt tas bija tāpēc, ka negribēju ar Maigu sanākt naidā, tomēr kopā jādzīvo zem vienas atslēgas, vienā telpā, un tad būtu smagi. Bez tam Maiga nebija skopa, man tūliņ piešķīra veselu kārbiņu cigarešu. Es protams neatteicos, jo pīpēt gribējās, un man pašai gandrīz nekā vairs nebija palicis no mahorkas, kuru man bija iebērušas pavecās draiskules desmitajā kamerā. Kaut vai smēķēšanas dēļ vien bija izdevīgāk uzturēt labas attiecības un izlikties par galīgu muļķi.

Tajā dienā viņa mani lika mierā, tāda laikam bija "ārsta" instrukcija. Toties otrā dienā viņa nekautrēdamās sāka mani iztaujāt jau par tādiem cilvēkiem, ar kuriem man bija tuvāki sakari un kurus viņa nepazina un nevarēja pazīt, tāpat man kļuva skaidrs, ka viņa nepazina arī iepriekšējās dienās pieminētās "kopīgās" paziņas.

Viņa to pateica apmēram tā, ka viņa caur savām paziņām esot dzirdējusi daudz par tādu un tādu ģimeni, es droši vien šīs ģimenes labāk pazīstot, jo viņai esot nupat ienācis prātā, ka es ar tādiem cilvēkiem varētu būt kopā strādājusi.

Par to, kur esmu strādājusi, runa bija jau agrāk. "Jā, strādājām kopā, protams darbā bijām katru dienu kopā. Darbā jāstrādā, nav laika pļāpāt. Bet varu gan teikt, labi cilvēki. Patīkami cilvēki. Un pats galvenais, daudz nepļāpā, man tādi cilvēki vienmēr bijuši simpātiski", es pieklājīgi atbildēju, it kā nekā nenojaušot.

"Kādreiz jau pēc darba arī kopā esat papriecājušies?" viņa viltīgi mēģināja izvilkt.

"Es jau būtu ar lielāko prieku papriecāties gājusi, ja tik mani būtu aicinājuši."

"Vai tā var būt, ka neviens jūs nekad neaicināja?"

"Aicināja gan citi, bet tos jūs noteikti nepazīstat." Tāda veida tukšas sarunas, turpinājās pāris nedēļas. Ne man no tām kāds sliktums cēlās, ne viņa no manis kādu labumu guva.

Beidzot man paziņoja, ka tiesa sāksies pēc četrām dienām. Sākās nervozēšana, ne vairs gulēt, ne ēst.

Uz tiesu bija jābrauc katru rītu kā uz darbu, katru vakaru atpakaļ. Tā pagāja kādas trīs dienas, tad konvoja (apsardzes) priekšnieks paziņoja, ka mani kategoriski atsakās uz tiesu vest, jo, lūk, es viņam divas reizes dienā pievemjot automobili un neesot, kas tīra. Tā bija patiesība. Nekad dzīvē nebiju tik cūcīgi uzvedusies. Nezinu, kas par iemeslu, no rīta iekāpu restotajā būri, nekas nebija, tikko sāka braukt, kļuva slikti, un pēc minūtēm desmit vairs noturēties nebija iespējams. Kad piebraucām pie tiesas, no trakās vemšanas spēki bija zuduši un no mašīnas izkāpt bez karavīru palīdzības nevarēju, tad man iedeva aukstu ūdeni, un pārgāja. Vienreiz gan pašā tiesas zālē uz brīdi pazuda samaņa. Tad bija izsaukuši ātro palīdzību no pilsētas slimnīcas. Tie kaut kādas ampulas iešļircināja, mans stāvoklis uzlabojās. Pa to laiku tiesai bija pasludināts pārtraukums. Kad man kļuva labi, pārtraukums beidzās un tiesa varēja turpināties.

Vakarā, iekāpjot mašīnā, sajūta bija normāla, tikko sāka braukt, atkal vemšana neizbēgama. Lai tādas cūcības nenotiktu, mani no rītiem kārtīgi sabaroja" ar medikamentiem un līdzi arī iedeva. Visgrūtāk bija vakaros, kad ieveda cietuma lielajā zālē un iesēdināja skapītī. Tur ir ap divdesmit skapīšu, katrā pa cilvēkam, lai viens otru neredzētu. No skapīša pa vienam, katru vakaru, bija jāiet aiz aizkara noģērbties un jāļaujas personīgai izkratīšanai, tikai tad veda atpakaļ uz kameru, protams katru atsevišķi, tādēļ nereti bija jātup skapītī pāris stundu, iekām pienāca kārta iet uz kameru.

Liels bija mans pārsteigums, kad vienu vakaru, atgriezusies no tiesas, savā gultā ieraudzīju svešu sievu. Uz manu jautājumu: Kur es šonakt gulēšu?" šķībacainais cietumuzraugs atbildēja: "Neraizējies, būs", un aizcirta durvis. Svešā sieva nekā nerunāja, vienīgās dzīvības pazīmes bija acis, lielas un brūnas bija viņas acis. Seja ļoti bāla un tieši bālās sejas dēļ acis šķita sevišķi tumšas.

Maiga paskaidroja, ka šai sievai pirms dažām stundām izdarīta operācija un pēc operācijas tā ievietota šeit. Kā tad, es pie sevis nodomāju, ielika šeit, lai es viņu pa nakti kopju, bet kas viņu kops pa dienu? Maiga no gultas tikpat kā necēlās. Par gulēšanu es, patiesi, sevišķi daudz neraizējos, jo pēc manām domām pie tukšās sienas labajā pusē vietas pilnīgi pietika, lai ieliktu trešo gultu, galu galā nav jau viesnīca... Pagāja neilgs laiciņš, kad mūsu jaunā slimniece kļuva nemierīga un sāka kustināt lūpas, piegāju klāt, izrādījās, viņa lūdz dzert. Tagad es nezināju, kā man rīkoties, jo zināju, ka daudzos gadījumos pēc operācijas dzert nedod, es arī nezināju, kāda operācija viņai izdarīta. Jautāju Maigai:

"Jūs varbūt zināt, ko viņai operēja?"

"Nē, nekā nezinu."

"Viņa prasa dzert."

"Māsiņa teica, ka dzert varot dot." Laikam jau var dot, ja krūzīte ar aukstu tēju viņai nolikta blakus, nodomāju un pieliku to slimniecei pie lūpām. Pati viņa krūzīti noturēt nevarēja.

Slimā dzēra kāriem, bet maziem malciņiem, tādām kā krampjainām kustībām. Daudz es viņai tomēr neļāvu dzert. Padzērusies viņa kļuva mierīga uz kādu stundu, tad es pamanīju, ka viņai trūkst elpas. Piegāju tuvāk un redzēju, ka labi nav. Sāku dauzīt ar dūrēm pret durvīm. Pagāja minūtes, neviens nenāca. Tad es noāvu kurpi un sāku ar kurpes papēdi sist no visa spēka. Pēc kāda brītiņa pienāca šķībacainais, atvēra barojamo lodziņu un man piedraudēja:

"Ko, vai traka esi kļuvusi, karcerī sagribējās?"

"Ātri ārstu sauciet un skābekļa maisu nesiet ātri," es kliedzu uztraukusies.

"Ārsts būs rītā," šis noteica un ar lielu blīkšķi aizcirta lodziņu. Es nelikos, mierā un sāku vēl izmisīgāk dauzīt durvis, jo manīju, ka sievai kļūst arvien sliktāk. šis atkal klāt: "Izbeigt, jeb tu tūlīt aiziesi uz karceri."

"Sieva mirst nost, sauc ātri māsiņu." Atkal šis aizsita lodziņu ar troksni un aizgāja pa gaiteni uz otru galu. Māsiņa bija manus sitienus sadzirdējusi un pati atsteidzās. Es viņai palūdzu, lai ātri atnes skābekļa maisu. Viņa tiešām ātri bija atpakaļ ar maisu. Pieliku sievai to pie mutes, pāris reizes viņa it kā ievilka elpu. Māsiņa paņēma sievas roku, lai pulsu paraudzītu. Tad es pamanīju, ka sieva vairs neelpo. Vienīgais, ko varēja darīt, bija aizvērt viņai acis... Tūliņ ieradās divas ieslodzītās sanitāres ar nestuvēm. Pāris minūtes pastāvējām klusuma brīdim, tad mirušo uzlika uz nestuvēm un aiznesa. Mana gulta tagad bija brīva, varēju likties un gulēt...

Dažas dienas vēlāk kāda māsiņa pastāstīja, kas bija noticis ar sievu, kura nomira manā gultā. Tā bija kāda krieviete, kura bija tajā pašā dienā arestēta, operēta un nomirusi.

Kad bija ieradusies milicija mājās viņu arestēt, viņu atraduši pagalam sadauzītu. To esot pastrādājis viņas vīrs. Viņai palikuši mājās divi mazi bērni. Sievu no milicijas, redzot viņas smago stāvokli, tūliņ bija atveduši uz cietumu, tur viņu izmeklēja, konstatēja kādu iekšēju asins izplūdumu, aiznesa operēt. Tur savukārt konstatēja, ka viņai atsista liesa, nekā vairs darīt nevarēja, aizšuva ciet un ielika manā gultā, zinot, ka viņa līdz vakaram neizdzīvos.

Tā nebija nejaušība, ka sievu ielika manā gultā, jo cietuma slimnīcā bija visādas telpas, kur viņu novietot, izbēgt viņa nebūtu varējusi tik un tā ne pa logu, ne pa durvīm, viss restots. Tas apstāklis, ka sieva bija tikko dzīva, vēl nebija pietiekama garantija, ka viņa nevarētu izbēgt. Kurš bija tik "asprātīgs" un pavēlēja sievu likt manā gultā, to neuzzināju.

Man ir īpaši aizspriedumi pret gultām, kurās kāds nomiris, kaut vai pirms simts gadiem, tādēļ man no gulēšanas ne tajā, ne arī turpmākajās naktīs nekas neiznāca.

Turpmākajās dienās nekas ievērības cienīgs vairs nenotika. Pienāca diena, kad man pasludināja spriedumu - četrus gadus stingrā režīma labošanas darba nometnē par pretpadomju aģitāciju. Tūliņ tajā pašā stundā, kad atgriezos kā notiesātā, mani pārcēla uz citu slimnīcas kameru.

Acīmredzot Maigai - perētājai nolemta kāda cita nelaimīgā, kuru Maiga savā medaini pieglaimīgajā, basam līdzīgajā, nosmēķētā balstiņā varēs izprašņāt.

Mani ielika pie grūtniecēm. Tā bija lielāka telpa, un tur bija astoņas gultas. Septiņas grūtnieces un es. Sešas bija krievietes, septītā - Latvijas čigāniete. Vienīgā čigāniete bija notiesāta uz diviem gadiem par spekulāciju, pārējās visas par zagšanu. Man šajā kamerā bija liels labums, zivju eļļa. Tā bija jādzer topošajām mātēm. Dažas kategoriski atteicās dzert, es iedzēru viņu vietā, par ko iemantoju simpātijas. Bet ar čigānieti, atklāti sakot, sadraudzējos. Viņa bija ļoti jauna un nepiedzīvojusi. Viņa cerēja, ka viņu drīz apžēlos, un ļoti mīļi palūdza, lai es viņai palīdzu uzrakstīt apžēlošanas lūgumu. To es viņai labprāt izdarīju. Kādi bija rezultāti, protams nezinu.

Ilgi mani pie grūtniecēm neturēja, apmēram pēc nedēļas mani pārvietoja uz ceturto korpusu, jo ārstēšana esot pabeigta.

saturs uz priekšu