Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
CENZŪRA
Egīls Zirnis

Pirms piecpadsmit gadiem Latvijā tika likvidēta cenzūra — parādība, kas oficiāli nemaz nepastāvēja

Autoavārijas un citas katastrofas, etniskas nesaskaņas, alkoholisms pilsētās un laukos, narkomānija, pašnāvību skaita pieaugums un citas sociālas problēmas, visbeidzot, progresējoša neticība politiķiem… No visām šīm nelaimēm mēs būtu varējuši izvairīties, ja pirms 15 gadiem nebūtu spēruši kādu pārsteidzīgu soli — likvidējuši Glavļitu. Sākusi ar grāmatu malšanu, savu 50 gadus ilgušo eksistenci Latvijā šī organizācija beidza tieši tāpat, tikai 1990.gada augustā Preses nama pagrabā jau tika iznīcināta nevis ideoloģiski kaitīgā literatūra, bet paša Glavļita dokumenti. Kamēr eksistēja Glavļits, padomju dzīve kopumā bija saulaina augšupeja kompartijas vadībā. Kas tam netic, lai palasa to gadu presi. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka Glavļits bija tikai viena no padomju cenzūras iestādēm, turklāt vismaz ideoloģisku noslīdējumu meklējumos ne pati aktīvākā.

12 MILJONI GRĀMATU

Sajūta nebija orveliska, drīzāk garlaicīga, — tā darbu LPSR Ministru Padomes Galvenajā pārvaldē valsts noslēpumu aizsardzībai presē atceras žurnālists Ģirts Kondrāts. "Cenzori atsēdēja noteiktās stundas, darot savu darbu, dažs labs aiz garlaicības sāka rakstīt esejas un pie pirmās iespējas pārgāja strādāt presē."

Sākums tik vienmuļš nebija. Likumu par LPSR Galveno literatūras pārvaldi Latvijas PSR Tautas komisariāts pieņēma bez kavēšanās tūlīt pēc Latvijas "iestāšanās" PSRS — 1940.gada 9.augustā. Tajā pašā dienā tika apturēti visi periodiskie izdevumi, sākta aizliegto grāmatu saraksta sastādīšana un bibliotēku fondu iznīcināšana. Iznīcināmās grāmatas tika dalītas divās kategorijās. Pirmā bija tā partijas literatūra, kurā bija publicēts kas aktuālajam momentam kaitīgs. To vajadzēja iznīcināt atsevišķi no citām grāmatām.

Grāmatas skaldīja, mala makulatūrā, dedzināja — vispirms jau Vaļņu ielas 2.numura ēkas kurtuvēs, tās 5.stāvs bija Glavļita pirmā atrašanās vieta. Izrādījās, ka grāmatas slikti deg un aizķepē dūmvadu, tāpēc nācās likt klāt pusi malkas, stāsta vēsturnieks Heinrihs Strods. Tad dedzināšanu beidza, kaitīgā literatūra tika salādēta liellaivās un pa Lielupi vesta pārstrādei uz Slokas papīrfabriku. Literatūra bija tik kaitīga, ka dažas liellaivas nogrima.

Boļševistisko patiesības dozētāju darbības sākuma vērienu ataino izvilkums no LPSR Glavļita priekšnieka V.Jaunzema atskaites par viņa vadītās iestādes darbību 1948.gadā, "attīrot republikas grāmatu fondu no politiski kaitīgās literatūras". Neraugoties uz to, ka republikā iepriekšējos gados bija izņemts vairāk nekā 12 000 000 politiski kaitīgu grāmatu, bibliotēkās vēl aizvien tiek atrastas grāmatas, kuru izmantošanas iespējamība bibliotēkās prasa izlemšanu, pie tā darbs noris katru dienu, raksta V.Jaunzems. Grāmatu izņemšana tika veikta saskaņā ar PSRS Glavļita, LPSR Glavļita izdotajiem sarakstiem, kā arī pēc sarakstiem, ko apmaiņas kārtībā atsūta Igaunijas un Lietuvas PSR Glavļiti. Tā kā Glavļita cenzori vieni paši nevarēja īsā laikā aptvert visas bibliotēkas, palīgos tika organizētas bibliotēku darbinieku brigādes, skolotāju komunistu brigādes un citas vienības, kas ķērās pie "absolūtas grāmatu pārbaudes tieši plauktos".

Vienīgā vieta, kur iznīcināmās grāmatas palika, bija specfondi. To darbinieki, kā ziņo V.Jaunzems, "aktīvi piedalās izņemamās literatūras sarakstu sastādīšanā un apstrādā šaubīgas grāmatas. Par šādām grāmatām specfondu darbinieki raksta slēdzienus, un pēc to apstiprināšanas tās tiek iekļautas kārtējā izņemamo grāmatu sarakstā."

Līdzās bibliotēkām tika kontrolēti arī grāmatu veikali. To darot, tika konstatēti gadījumi, kad "daži cilvēki caur grāmatu veikaliem centās ievazāt mums kaitīgu ideoloģiju, pabāžot dažāda veida atklātnes, pastmarkas utt., kurām bija politiski kaitīgs raksturs. Kara tirdzniecības organizācijas grāmatu veikalā it kā trofeju literatūras klāstā (mākslinieka Bogdanova-Beļska grāmatas un gleznas, pret kuru pārdošanu nav nekā iebilstama) no noliktavas pienāca arī lieldienu atklātnes (tieši uz lieldienu laiku), kas bija izliktas skatlogā kā "nekaitīgas", jo uz tām bija attēlots cālēns, kas iznācis no olas čaumalas, un paraksts "Apsveicam svētkos"." Atklātnes tika izņemtas.

NEAIZSNIEDZAMS SAPNIS

Nākamais Glavļita uzdevums bija jaunizdodamo tekstu kontrole. Tajos nedrīkstēja parādīties valsts noslēpumi, ideoloģiski izkropļojumi, turklāt grāmatas nedrīkstēja iznākt padomju varai nelojāliem autoriem. Kā raksta cenzūras pētnieks Dr.phil. Raimonds Briedis, kopš 50.gadu vidus Glavļits neskaidrības gadījumos griežas "pēc padoma" pie kompartijas centrālkomitejas sekretāriem vai nodaļu vadītājiem, arvien ciešāk sasaistot divus pārraudzības posmus — Glavļitu un CK.

Uz mirkli daļēji atslābusi Hruščova atkušņa laikā (starp citu, arī termins "atkusnis" skaitījās nepublicējams kā Rietumu sovetologu izdomājums), cenzūra Latvijā atkal pastiprinājās 60.gadu sākumā. Tiešā saistībā ar Glavļitu darbojās 1963.gadā pie LPSR Ministru Padomes dibinātā Preses komiteja jeb Izdevniecības, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības valsts komiteja, kas savu dokumentāciju kārtoja krievu valodā un lēmumus saskaņoja ar Maskavu. Šī komiteja noteica izdevniecībā izdodamo iespiedlokšņu skaitu.

Savstarpēji saistītā kontrolējošo organizāciju sistēma (līdzās minētajām arī militārā cenzūra, drošības dienesta institūcijas un Kultūras ministrija) ne vien lasītājam, bet arī grāmatas vai raksta autoram tomēr palika diezgan nemanāma. Pareizāk sakot, ieraudzīt vaigā konkrētu cenzoru bija neīstenojams sapnis, saka dzejnieks Knuts Skujenieks. Autoram Glavļits bija absolūti abstrakts un mītisks jēdziens. Cenzoru rīkojumi bieži vien tika nodoti telefoniski izdevniecības galvenajam redaktoram vai darba redaktoram. Tika paziņots: tādu un tādu autoru vai tādu un tādu darbu nedrukāt.

Kas licis, kāpēc licis — tādas atbildes autoram neviens nesniedza. Līdz autoram aizliegumus novadīja cenzūras hierarhijas vidējais un zemākais līmenis — radošās savienības, izdevniecības, redakcijas, dažādas komisijas un visbeidzot redaktori, recenzenti un kritiķi. "Redaktors bija tas bailīgākais cilvēks, pārējie varēja atļauties būt "drosmīgāki"..." saka viens no varai "neērtākajiem" redaktoriem, bijušais laikraksta Literatūra un Māksla vadītājs Jānis Škapars. "Naidīgas attiecības ar Glavļitu redaktoram nevarēja būt, tad viņu uzreiz nomestu."

Tagad oriģinālliteratūras grāmatas izdošanas vienīgais šķērslis var būt naudas trūkums — tolaik grāmatas otro dzīvi, kurā bieži vien kaislības virmoja daudz vairāk nekā autora iztēlē tās rakstīšanas laikā, veidoja grāmatas ceļš līdz izdošanai. Lai gan grāmatu un preses izdevumu redaktoru neatlaidībai jāpateicas par to, ka daudzas lietas vispār ieraudzīja dienas gaismu, autoru un lasītāju apziņā redaktori biežāk parādās kā vienīgie redzamie cenzūras prasību realizētāji, grāmatā Grāmatas aizkulises atzīst literatūrzinātniece Saulcerīte Viese. Pārāk drosmīgi redaktori zaudēja savus amatus. Labam redaktoram bija jāprot staigāt pa naža asmeni, nemitīgi riskējot vai nu krist savu darba devēju nežēlastībā, vai iemantot kolēģu un lasītāju nicinājumu.

MIGRĀCIJU NEMINĒT

Visu cenzūru Padomju Savienībā vadīja PSKP CK aģitācijas un propagandas pārvalde. Latvijā — kompartijas centrālkomitejas trešie jeb ideoloģiskie sekretāri. Glavļita cenzorus viens no LKP CK funkcionāriem Kārlis Freibergs sauca par CK propagandas un aģitācijas nodaļas mazajiem brāļiem.

80.gados Latvijā Glavļitu vadīja dzejnieka Kārļa Pelēkā dēls Ernests Upmalis. Viss resors ērtības labad strādāja krievu valodā, arī atskaites tika sūtītas uz Maskavu. Preses nama 18.stāvs bija darbavieta kādiem 20 cenzoriem (šis amata nosaukums gan parādījās tikai dienesta dokumentos, oficiāli viņi skaitījās redaktori). Katram cenzoram bija ap simt lappušu grāmata, kurā simt paragrāfos ar apakšpunktiem bija uzskaitīts, ko nedrīkst publicēt. Šajos paragrāfos uzskaitītie aizliegumi bija domāti ne vien militāru noslēpumu, bet arī padomju saimniecības atpalicības slēpšanai, atceras bijušais cenzors Ģ.Kondrāts.

Piemēram, nedrīkstēja publicēt, cik patiesībā telefona aparātu saražo rūpnīcā VEF. Gandrīz nekur nedrīkstēja uzrādīt militāro struktūru klātbūtni, piemēram, nedrīkstēja parādīties informācija, ka Cēsīs ir armijas garnizons, jo karavīri drīkstēja "parādīties" tikai Rīgā. Nedrīkstēja rādīt pilsētu strauju izaugsmi; nedrīkstēja rakstīt, cik reģistrētu alkoholiķu ir pilsētā... Tā kā Latvija bija PSRS pierobežas teritorija, autoceļu žurnālos nedrīkstēja rakstīt, cik plats ir ceļš vai tilts, cik biezs segums — droši vien, lai ienaidnieka militārie speciālisti nevarētu sarēķināt, cik tanku stundā pa šiem ceļiem var braukt. Lielākā Sarkanarmijas vienība, kuru publikācijā drīkstēja sakaut, bija vads, pārējām bija jāuzvar. Slepeni bija dati par pašnāvību skaitu, autokatastrofām.

Bija arī grūtāk saprotami aizliegumi. Teiksim, nedrīkstēja minēt putnu migrācijas ceļus. Acīmredzot domāja, ka ar stārķiem vai strazdiem var atsūtīt kādas slimības. Aizliegumi skāra arī noteiktu cilvēku atsevišķu darbu vai pat viņu vārda publicēšanu.

Šo aizliegto tēmu un faktu parādīšanās novēršana jeb klasiskā cenzūra saucās predvariķeļnij kontroļ — priekškontrole. Tā vētīja arī disertācijas. Ja disertācija bija tehniskajās zinātnēs, cenzors raudzījās, lai tajā nebūtu norādes, ka, teiksim, tāds un tāds izgudrojums ražots tādā un tādā rūpnīcā, jo šādas rūpnīcas "nebija", pareizāk sakot, eksistēja nevis aizliegto, bet pieminēšanai atļauto rūpnīcu saraksts. Īpaši uzmanīgi bija jāvērtē aerofotouzņēmumi un panorāmas bildes. Cita starpā tajās nedrīkstēja būt redzami tilta abi gali. Ja Glavļita cenzors saņēma šādu foto, viņš ar to gāja pie kara cenzora, lai tas izvērtē, vai foto publicējams. Līdztekus instrukcijām nāca arī slepenas pavēles, teiksim, ka jāizņem no apgrozības un jāiznīcina Jāņa Zālīša grāmata Mīlestības vārdā.

Otrs kontroles veids bija tā saucamā pēckontrole. Daži Glavļita darbinieki apstaigāja bibliotēkas, raugoties, lai tur neparādītos grāmatas, kuras nedrīkstēja turēt atklātos fondos. Tipogrāfijās pārbaudīja, vai tur nelegāli nepavairo grāmatas.

No sava centra Preses nama 18.stāvā Glavļita cenzori brauca kontrolēt arī radio un televīziju — skatījās Panorāmas ģenerālmēģinājumus, vīzēja Latvijas radio ziņu tekstus. Lai gan tiešraide potenciāli bija bīstama, starpgadījumi nenotika, jo raidījumu redaktori, nevēloties zaudēt darbu, bieži vien bija lielāki cenzori nekā Glavļita darbinieki.

Arī Glavļitā bija sava slepenā daļa. Dokumenti naktīs glabājās noteiktā vietā, darbinieks tos no rīta pret žetonu saņēma un vakarā nodeva. Cenzori lielākoties bija kompartijas biedri un pret savu darbu izturējās ļoti uzmanīgi un nopietni. Ja cenzors izlaida cauri nepublicējamas lietas un, teiksim, Cēsīs "parādījās" garnizons vai Liepājā karakuģis, viņš par to maksāja ar savu galvu. Ģ.Kondrāts atceras vienu no savām iesācēja kļūdām, kas, viņam par laimi, beigās neizrādījās kļūda — viņš tekstā bija nepamanītu atstājis informāciju, ka Tosmarē ir garnizona kapi. Izcēlies liels satraukums, bet pēc konsultēšanās ar Maskavu no turienes atnākusi atbilde, ka minētie kapi ir no Pirmā pasaules kara, un Ģirts ticis cauri ar vieglu izbīli.

Sarmītei Ēlertei, strādājot laikrakstā Literatūra un Māksla, sākumā viens no uzdevumiem bija saņemt no cenzūras atļauju drukāt avīzi. Tiklīdz dzelzī tika saliktas lapas, tās tipogrāfijā novilka un sūtīja nodaļu vadītājiem, korektoriem un Glavļitam. "Ja nekādu problēmu nebija, tad vakarā, kad viss bija izlabots un aplauzts, ar tīro lapu devos uz 18.stāvu pie Glavļita. Tur laipnas, kulturālas latviešu kundzes vēra pretī to lapu, ko bija dabūjušas no rīta, skatījās, vai kaut kas ir īsināts, uzlika uz lapas zīmogu un parakstījās." Tikai tad tipogrāfija drīkstēja drukāt.

PĒDĒJĀS KAUJAS

Glavļita darbības pēdējā posmā 80.gados lielākās cīņas notika ideoloģijas frontē. Cenzūru ne vienmēr realizēja Glavļits, — rakstnieks Alberts Bels, kura romāns Bezmiegs iekļuva nedrukājamo darbu skaitā, lielākajās nejēdzības vaino LKP CK kultūras daļu un propagandas un ideoloģijas daļu. "Tie iejaucās visur. Savam amatam viņi bija izvēlēti savas aprobežotības un milzīgās enerģijas dēļ."

Šis nav tas sakropļotākais raksts no tiem, ko esmu redzējusi, — atceras Sarmīte Ēlerte, rādot kā ar briljanta zaļo no vienas vietas svītrojumiem un labojumiem izraibinātu savu sarunu ar kinorežisoru Pēteri Krilovu par jaunāko kino, domātu žurnāla Avots 1.numuram, tātad tapušu 1987.gada sākumā, kad Maskavā un Pēterburgā jau bija jūtamas pirmās pārmaiņu vēsmas. "Kad diskusiju uztaisījām, pēkšņi izrādījās, ka tur visa kā ir par daudz. Man kā autorei nācās runāt ar Rakstnieku savienības vadītāju Jāni Peteru, kurš bija uzņēmies tādu kā jaunā žurnāla patrona lomu un teicās pārliecinājis ceku, ka šo žurnālu tomēr drīkst izdot, bet, lai to varētu, man esot jāiet uz kompromisu."

Pēc šīs sarunas Sarmīte vēl mēģinājusi strīdēties ar Glavļita priekšnieka vietnieku, biedru Dunduru un viņa personā sastapusi bezprincipu komjauniešu paaudzes pārstāvi, kurš stāstījis: viņš jau domājot tieši tāpat kā Sarmīte, bet vai tad viņa nesaprotot, ka mums visiem būtu kaut kas jāsaprot... Šodien pat ir grūti izskaidrot daža laba svītrojuma iemeslus. Izkurtējušajā varas elitē arī skaidrība par to, ko drīkst un ko nedrīkst, bija saļodzījusies. Taču princips palika vecais — tika svītrotas rindas, teikumi vai pat atsevišķi vārdi, kas bija pieskārušies aizliegtām tēmām. Teiksim, nacionālu jautājumu pieminēšana, vārds "represijas"

Cenzūra bija viens no samaitājošākajiem padomju varas instrumentiem. Lai turētu īsā saitē radošo inteliģenci, vara tai deva privilēģijas, tai pašā laikā kropļojot viņu darbus. Autors dzīvoja divkāršā diskomfortā: pirmkārt, apzinādamies, ka ir pats sevi rediģējis, otrkārt, nezinādams, kur patiesībā ir atļautā robeža, un uztraukdamies — ja nu viņš sevi ir izrediģējis pārāk daudz? Tā kā VDK arhīvi pētniekiem vēl nav pieejami, līdz galam uz to atbildēt tik drīz nevarēs.

Diena, 2005. gada 30. jūlijs.

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home