Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Cerības, kas nepiepildījās
Aina Burija

1942.gadā notikumi frontē sāka risināties nacistiskajai Vācijai nelabvēlīgi. Sāka pietrūkt dzīvā spēka resursu. Tā kā agrāk bija izdevies panākt Hitlera piekrišanu Holandē, Beļģijā un Norvēģijā saformēt brīvprātīgos nacionālajām vienībām leģionu veidā, tad SS ģenerālis G.Bergers, kas darbojās šajā jomā, ierosināja karam izmantot "neģermāņu asinis" austrumu apgabalos. To atzinīgi novērtēja Latvijas ģenerālapgabala ģenerālkomisārs Dr.Drehslers, kas Oslandes reihskomisāram H.Lozem 1942.gada 3.decembrī izteica viedokli, ka, ja vācu armijā būtu iesaistīti 100 000 latviešu karavīru, tādā gadījumā tāds pats skaits vāciešu varētu palikt nemobilizēts un "tas uzlabotu darbaspēka bilanci Vācijā un ļautu arī ietaupīt vērtīgās vācu asinis".

Latviešu iesaistīšanās vācu militārajā dienestā, vispirms pašaizsardzības vienībās un policijas bataljonos, bija brīvprātīga. Kolaborācijas pakāpi noteica 1940.–1941. gada padomju okupācijas gads. Tā tas bija līdz Hitlera 1943.gada 10.februāra pavēlei par latviešu leģiona izveidošanu: "Pavēlu uzstādīt latviešu SS brīvprātīgo leģionu. Vienību lielums un veids atkarīgs no rīcībā esošo vīru skaita." Leģiona formēšanu atbalstīja latviešu pašpārvalde, kas uzskatīja, ka karavīrus varētu izmantot nacionālu un politisku mērķu labā, tas ir: varētu atkārtoties 1919.gada vēsturiskais variants, ja Vācija karu zaudētu un Padomju savienība būtu novājināta, Rietumu sabiedrotie palīdzētu atjaunot valsts neatkarību. Tāpēc vāciešiem tika izvirzītas prasības dot latviešiem politisku cīņas mērķi un garantijas – cīnīties par brīvu un neatkarīgu Latviju.

Atgādināt latviešu sāpes par zaudēto valsts neatkarību, bet vēl neko vairāk nesolīt. Aicināt iestāties leģionā, lai cīnītos pret boļševismu. Šādus aicinājumus, ko parakstījušas augstas vācu militārās amatpersonas, sāka publicēt laikraksti. Arī "Kurzemes Vārds" 1943.gada 24.februārī publicēja Ostlandes reihskomisāra gauleitera H.Lozes uzsaukumu "Latvieši":

"Kad 1941.gadā vācu karavīri uz Ādolfa Hitlera pavēli atbrīvoja jūsu dzimteni no boļševisma, viņi izglāba jūs no tautas iznīcināšanas neapšaubāma likteņa. Kopš tā laika jūs ar savu darbu laukos un pilsētās, kā arī savu policijas dienestu zemes drošībai un ar aktīvu piedalīšanos frontē esat devuši savu daļu cīņai pret boļševismu. Šī cīņa tagad sasniegusi savu lielāko asumu. Boļševisms draud Eiropu iznīcināt. Pie tam vispirms apdraudēta jūsu dzimtene. Šīs briesmas var novērst, un tās tiks novērstas tikai ar Eiropas tautu nesaudzīgu stāšanos cīņā un smagiem upuriem vadoņa Ādolfa Hitlera apņēmīgā vadībā. Vācu tauta dod šinī ziņā paraugu. Viņa apliecinājusi savu iestāšanos totālajā karā. Tagad arī uz jums vērsts aicinājums. Dariet tāpat. Ierindojieties par cīnītājiem un izpalīgiem vācu bruņotajos spēkos. Atbalstiet cīņu ar savu svarīgo darbu. Atlieciet visu to, kas nekalpo uzvarai. Uzvara glābs jūsu un jūsu bērnu dzīvības, jūsu īpašumus, jūsu kultūru, jūsu tautas turpmāko dzīvi, jūsu dzimtenes zemi, jūsu nodrošināto vietu un jūsu līdzdarbību Eiropas kopībā. Pie ieročiem! Pie darba! Ar Ādolfu Hitleru uz uzvaru."
"Jūsu vieta ir leģionā, vācu bruņotajos spēkos vai fabrikās un darbnīcās." Utt.

Šo kopējo aicinājumu parakstījis ģenerālkomisārs Rīgā Dr.Drehslers un citas augstas vācu militārpersonas, iekšlietu ģenerāldirektors O.Dankers.

Lai neizskatītos, ka vācieši pārkāpj 1907.gada Hāgas konvenciju (tās 45.paragrāfs noteica: "Ir aizliegts piespiest okupētās zemes iedzīvotājus zvērēt uzticību naidīgai varai"), viņi centās rādīt, ka viss notiek "brīvprātīgi". Mobilizāciju leģionā izdarīja, izmantojot vācu darba pārvaldi, sadarbībā ar vācu armiju, SS un policiju. Laikraksts "Kurzemes Vārds" 1943.gada 6.martā publicēja iekšlietu ģenerāldirektora O.Dankera parakstītu ziņojumu par jauniešu reģistrāciju totālā darba pienākumu pildīšanā. Reģistrācijas komisijās pēc obligātā darba dienesta ieviešanas bija jāreģistrējas visiem darba spējīgiem cilvēkiem, bet no 1943.gada 29.marta – no 15 līdz 65 gadu vecumam. Pretējā gadījumā draudēja sods – "spaidu nams vai cietumsods, bet vieglākos gadījumos piespiedu darba nometne".
Reģistrācijas komisijās jauniešiem bija jāierodas pēc policijas pavēstes saņemšanas, ņemot līdzi pārtiku vienai dienai. Ārsta apskatē tika pārbaudīta jauniešu veselība. Pēc tam tie stājās "derīguma pārbaudes komisijas" priekšā, kura atļāva izvēlēties brīvprātīgi: 1) iestāties latviešu SS leģionā; 2) iestāties vācu karaspēkā par izpalīgu; 3) iestāties svarīgā kara laika saimniecības darbā.
Iestāšanās noteikumi paredzēja, ka leģionā var iestāties ikviens Latvijas pilsonis vecumā no 17 līdz 45 gadiem, kas ir ārietis, nav sodīts, fiziski un garīgi pilnīgi atbilst kara dienestam. Nākamajam leģionāram jābūt vismaz 168 cm garam. Tūlīt pēc pieteikšanās leģionā, uzrādot dienesta gaitu sarakstu vai karaklausības apliecību, pieņēma Latvijas bijušās armijas virsniekus un instruktorus. Laikraksts "Kurzemes Vārds" 17.martā publicēja Liepājas pilsētas vecākā P.Blaua paziņojumu, ka "Liepājā dzīvojošiem bijušās Latvijas armijas instruktoriem, kareivjiem, dižkareivjiem vecumā no 17 līdz 45 gadiem pieteikties Liepājas pilsētas valdes sekretariātā, Kūrmājas prospektā 6, no pulksten 9 līdz 16 katru darba dienu no 17. līdz 20. martam".

Pie paziņojumiem bijušajiem Latvijas armijas virsniekiem un instruktoriem ierasties latviešu SS leģionā bija piezīme: "Sarkanā armijā iegūtās virsnieku un instruktoru dienesta pakāpes netiks ņemtas vērā."

Iesaukuma paziņojumi 1943.gada pavasarī tika publicēti laikrakstos, izlīmēti uz māju sienām, sūtīti pa pastu. Iesaukšanai tika pakļauti vīrieši, kas dzimuši no 1915. līdz 1924. gadam (1944.gadā šo vecuma cenzu paplašināja no 1906. līdz 1926. gadam). Sākumā paši pieteicās tie, kas bija pakļauti noteiktajam vecumam. "...17 līdz 22 gadi veci jaunieši, kas armijas dienestā nav kalpojuši un karavīru formu uzvilks pirmo reizi," rakstīts "Kurzemes Vārdā" 1943.gada 5.martā. "Daudzi ir pēdējo klašu vidējo mācību iestāžu un tehnikumu audzēkņi."

Daudzu latviešu vidū valdīja pamatots uzskats un pārliecība, ka leģions ir brīvības garants. Nevarēja aizmirst "baigo gadu" un 14.jūnija nežēlīgo deportāciju. Gandrīz katrs jauniesauktais dziedāja "Mēs sitīsim tos utainos, pēc tam tos zili pelēkos" – arī vāciešus nemīlēja, bet domāja, ka tā varēs izcīnīt brīvu Latviju. Bija cerības.

1943.gada pavasarī iesauca vīriešus, kas bija dzimuši no 1919. līdz 1924. gadam. No pirmā iesaukuma 35 719 vīriem iesaukšanas komisija deva priekšroku leģionam un pretēji vācu iestādēm, kas paredzēja tur iedalīt 29 procentus, faktiski iedalīja 50,3 procentus – 17 971 vīru, 36,4 procenti – 12 979 vīri tika iedalīti vācu armijā, 13,3 procenti – 4769 vīri darba dienestam.

Mobilizācija leģionā nenotika nemaz tik vienkārši. Daudzi izvairījās. Bēguļoja. SS un policijas komandieris Liepājā savas darbības atskaitē 1943.gada 27.oktobrī slepenajā ziņojumā SS un policijas vadītājam Latvijā, kārtības policijas komandierim par laiku no 1943.gada 29.septembra līdz 25.oktobrim rakstīja: "Kopš 1943.gada 6.oktobra notiek 1919.–1924. gadagājuma iesaukšana. Uzaicinājumam ierasties uz iesaukšanu sekoja tikai nedaudzi vīri, lielākoties viņus vajadzēja atvest piespiedu kārtā ar policiju. Pret policijas ierēdņiem izturas draudoši. 1943.gada 20.oktobrī kāds vīrs uzbruka Liepājas apriņķa policijas priekšniekam. Ļaundaris netika aizturēts. Šaudīšanās, kas vēlās vakara, resp. nakts stundās uztrauc iedzīvotājus, nav rimusies."

Latviešu leģionā tika izveidotas divas divīzijas – 15. un 19. Par to komandieriem iecēla vācu ģenerāļus, par leģiona vadītāju – ģenerālinspektoru – iecēla pensionēto bijušās Latvijas armijas ģenerāli R.Bangerski (t.s. Kurzemes katla laikā ģenerālinspektora štābs atradās Kūrmājas prospektā 16 – muzeja ēkā).

Pavisam ap 150 000 latviešu Otrā pasaules kara laikā cīnījās vācu pusē. Gandrīz visi cīnījās Austrumu frontē pret Sarkano armiju – tās valsts armiju, kura bija likvidējusi Latvijas neatkarību.

1952.gadā Cedelheimas (Rietumvācijā) nometnē organizācija "Daugavas vanagi" ieteica leģionāriem par savu piemiņas dienu izvēlēties 16.martu. Šajā dienā 1944.gadā 15. un 19. divīzija cīnījās kopā pret Sarkano armiju pie Veļikajas upes par augstieni 93,4. "Tā bija pirmā kauja, ko vadīja latviešu virsnieki, un mēs uzvarējām," atceras Latvijas Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētājs R.Romanovskis. Viņš arī uzskata, ka šo dienu – 16.martu – būtu pareizāk nosaukt par pretboļševisma cīnītāju dienu, jo zvērests, ko leģionāri bija spiesti dot Hitleram, sākās ar vārdiem: "Dieva vārdā es svinīgi apsolu cīņā pret boļševismu".

Otrā pasaules kara laikā, kā raksta krievu rakstnieks A.Solžeņicins ("Gulaga arhipelāgs". M.,1990), vairāki simti tūkstoši bijušās PSRS iedzīvotāju sadarbojās ar vāciešiem vai karoja vācu pusē, lai sagrautu boļševismu: ukraiņu brīvprātīgā SS divīzija, igauņu SS nodaļas, tautas milicijas daļas Baltkrievijā, Turkestānas, Krimas, gruzīnu, armēņu, 16 kalmiku bataljoni un ap 40 000 Donas kazaku. 1942.gada 12.jūnijā 2.triecienarmijas komandieris ģenerālleitnants A.Vlasovs padevās gūstā.

Apzīmējums "Lettische Frei Wiligen Waffen SS" (Latviešu brīvprātīgo ieroču SS leģions) latviešu leģionāriem pēc kara sagādāja daudz nepatikšanu un ciešanu. Mobilizējot leģionā, rupji tika pārkāpta 1907.gada Hāgas konvencija. Latviešu brīvprātīgo ieroču SS leģions pašā būtībā atšķīrās no vācu Waffen SS, kas bija elitārs grupējums no ģermāņu tautas brīvprātīgajiem. Vēsturnieks A.Ezergailis uzskata, ka latviešu leģions jāatšķir arī no daudziem citiem "ārzemju SS" formējumiem, kā Vikingu divīzija, ko veidoja šveiciešu, holandiešu, beļģu un skandināvu brīvprātīgie, jo nevienā no šīm valstīm, ko nacisti uzskatīja par ģermāniskām, netika īstenots iesaukums, kā tas bija Latvijā. Tā kā vācu nacisti latviešus uzskatīja par rasu ziņā mazvērtīgākiem, tad neviens latvietis, kas dienēja vienībā, apzīmētā kā SS, nevarēja būt līdzvērtīgs vācu SS karavīram.

Latviešu leģionā lietoja Latvijas armijas pakāpes, izmantoja Latvijas armijas reglamentu – leģionāri nēsāja pelēku formastērpu ar latviešu saulīti uz kakla atloka SS burtu vietā un uz kreisās piedurknes – vairodziņu Latvijas nacionālajās krāsās.
Pretēji vācu SS leģionāriem nebija jābūt nacistu partijas biedriem vai atbalstītājiem un leģionā nenotika politiska indokrinācija nacisma ideoloģijā. Tāpat kā Latvijas armijā bija mācītāji, kas nebija vācu SS vienībās. Tā kā latviešu leģions tika dibināts vairāk nekā divus gadus pēc ebreju iznīcināšanas jeb holokausta, nevar būt un nav pierādījumu, ka tas būtu iesaistīts šajā noziegumā. ASV Imigrācijas un naturalizācijas dienests no 1950.gada septembra atļāva bijušajiem leģionāriem iebraukt valstī, jo uzskatīja pretēji Nirnbergas starptautiskajam tribunālam, kas notika 1946.gadā, ka leģionāri nav SS vienības. Būtībā tās karoja kopā ar vācu armijas Wermacht vienībām un bija pakļautas to vadībai. Nirnbergas starptautiskajā tribunālā tiesāja SS ģenerāli G.Bergeru. Viņu apsūdzēja par to, ka bijis tas vācu virsnieks, kas organizējis latviešu leģionu, pārkāpjot Hāgas konvenciju. Tiesa Bergeru šajā nodarījumā arī atzina par vainīgu.

Karš paņēma tūkstošiem jaunu dzīvību, salauza cilvēkiem likteņus. Lika brālim cīnīties pret brāli katram savā frontes pusē. Leģionāru cīņas Volhovas purvos, četras smagas lielkaujas «Kurzemes katlā». Tur decembrī Ziemassvētku kaujās četras dienas latvieši šāva uz latviešiem. "Strēlnieki, kas vēlējās atbrīvot Latviju no nacistu jūga," raksta I.Kažociņš ("Latviešu karavīri zem svešiem karogiem. 1940–1945", R.,1999), "bija cīnījušies bez žēlastības ar grenadieriem, kas vēlējās Latviju pasargāt no komunistu jūga. Latviešu dzimtenes mīlestības jūtas abās pusēs izmantoja iekarojumu kārās lielvaras, kurām Latvijas valsts un latviešu tautas liktenis bija pilnīgi vienaldzīgs. Tā bija viena no traģiskākajām epizodēm latviešu tautas izmisuma pilnajās gaitās 20.gadsimtā."

www.liepajniekiem.lv  2002.11.30

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home