Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Ko Murmanskā zina par Latviju?
Viesturs Sprūde

Aleksandrs Čapenko ir jaunās paaudzes krievu vēsturnieks, vēstures zinātņu kandidāts jeb, kā teiktu Latvijā, doktors, Murmanskas Valsts pedagoģiskās universitātes vēstures katedras docents. Viņš ir viens no nedaudzajiem krievu vēsturniekiem, kas nodarbojas ar Baltijas 20. gadsimta vēstures jautājumiem, turklāt savos pētījumos, kas nav mazsvarīgi, ievēro objektivitātes principu. 

Pirms neilga laika ieradies Latvijā, lai uzstātos ar referātu Kara muzejā sarīkotajā konferencē, Čapenko savu interesi par Latviju skaidroja ar to, ka šeit dzimis, tāpēc latviešu valodā orientējas, kaut runāt kautrējas – pārāk smieklīgi iznākot. Savu interešu ziņā Murmanskā viņš ir kā "baltais zvirbulis", jo laikā, kad kolēģi aizrāvušies ar pavisam citiem tematiem, Čapenko savu doktora disertāciju uzrakstīja par krievu pretboļševiku kustībām Latvijas teritorijā neatkarības cīņu laikā, tajā skaitā Bermonta–Avalova armiju un latviešiem lojālā kņaza Līvena vienībām. Otra svarīgākā interese saistās ar Latvijas un latviešu likteņiem Otrā pasaules kara notikumos. "Latvija izrādījās viena no tām valstīm, kas atradās starp āmuru un laktu – Staļinu un Hitleru. Šo abu superlielvaru ārpolitika spieda Latviju meklēt kādu īpašu ceļu starp saviem abiem iespējamajiem pretiniekiem," intervijas ievadā atzīst vēsturnieks. Mūsu sarunas galvenais temats ir Otrais pasaules karš un latvieši Krievijas vēsturnieku skatījumā.

– Vai saskatāt kādu evolūciju tajā, kā par latviešiem rakstīja agrāk un kā tagad?

– Tas ir mans personiskais viedoklis, bet galvenā problēma ir tā, ka mūsdienu Krievijā autori, kas savās grāmatās un publikācijās to apraksta, nereti ar Otrā pasaules kara notikumiem vispār nav pazīstami. Viņi liek vienlīdzības zīmi starp leģionāriem un Arāja komandu. Jēdziens "latviešu leģionārs" viņiem asociējas ar "latviešu soda ekspedīcijas dalībnieku". Tas notiek krievu valodā pieejamas informācijas trūkuma dēļ. Krievijas iedzīvotāju pamatmasai latvieši šķiet tīri kā soda vienību dalībnieki. Tajā pašā laikā skaidrs, ka vairākums vācu pusē karojušo latviešu bija ierakumos, aci pret aci ar sarkanarmiešiem un tādēļ cienījami kā frontinieki. Tomēr uzsvēršu, ka to attiecinu tikai uz 15. un 19. divīzijas kaujiniekiem, kas neaptraipīja sevi ar soda ekspedīcijām Baltkrievijā.

– Bet krievvalodīgajos masu informācijas līdzekļos var sastapt vispārinājumu – ja jau leģionā iekļāva policijas bataljonus, kas bija piedalījušies soda akcijās, tad viss leģions uzskatāms par noziedzīgu. Tad jau varētu teikt, ka visa sarkanā armija bija krimināla, jo tajā taisnā ceļā no cietumiem iesaistīja arī daudzus kriminālnoziedzniekus…

– Varētu arī pieminēt, ka sarkanajā armijā iesaistīja NKVD apsardzes bataljonus, kas bija piedalījušies civiliedzīvotāju masveida izsūtīšanās… Bet es atkārtošu, ka neuzskatu par noziedzīgu leģionā mobilizēto vai 1941. gada izsūtīšanas notikumu dēļ tur brīvprātīgi aizgājušo latviešu rīcību. Ir ļoti svarīgi ieraudzīt šo robežu starp divām latviešu karavīru kategorijām – tiem, kas karoja regulārajā armijā, un tiem, kas bija soda vienībās.

– Arī par tiem otriem var strīdēties, jo tas, ko par policijas bataljoniem pagājšgad uzrakstīja tāds Mihails Krisins grāmatā "Baltijas valstis starp Hitleru un Staļinu", ir stipri apšaubāmi. Starp citu, kas šis Krisins ir?

– Jāsaka, ka Mihails Jurjevičs Krisins Krievijā ir vienīgās monogrāfijas autors, kurā aprakstīta Baltijas tautu dalība Otrajā pasaules karā. Bet viņš drīzāk ir vēstures popularizētājs, ne vēsturnieks. Esmu redzējis arī viņa grāmatas par Afganistānu un musulmaņu svēto karu džihādu. Nezinu, vai cilvēks, kas raksta par džihādu un pretboļševistisko cīņu Latvijā, būtu uzskatāms par nopietnu autoru abās jomās. Viņa monogrāfijai ir savas pozitīvās puses, bet secinājumi, ko Krisins izdara, ieturēti 60. – 70. gadu padomju izdevumu stilā.

– Tur ir minēti tādi policijas bataljoni, par kuriem šejienes vēsturnieki nav ne dzirdējuši…

– Tas viss var būt. Atsauces uz kaut kādām padomju komisijām, kas veikušas izmeklēšanu soda vienību darbības vietās, un par vietējo iedzīvotāju liecībām, ka vainīgie bijuši tieši latvieši, ir stipri miglainas. Es domāju, ka tādu nemaz nav bijis. Ja nemaldos, Krisinam bija pieminētas arī it kā kāda virsnieka atmiņas par "zvērībām" Baltkrievijā, kur runā par "mucās sakrāmētām cilvēku galvām".

– Neizskatās pēc latviešu paraduma.

– Pat, ja pieļauj, ka kaut kādas zvērības bija, tad nedomāju, ka latviešu soda vienības daudz atšķīrās no tādām pašām ukraiņu, ungāru, tatāru vai to pašu krievu "policaju" vienībām. Apgalvot, ka vieni bija īpaši nežēlīgi? Nu nezinu. Bija arī provokācijas, kad partizāni pārģērbās par policistiem, policisti par partizāniem – Otrā pasaules kara laikā tādu gadījumu bija daudz.

– Vai pienāks brīdis, kad Krievijā pārstās katra vārda galā Latviju apsūdzēt par leģionāriem un "fašismu"?

– Pēc 9. maija visi nomierināsies. Vēstures izvērtējumam jābūt objektīvam. Un jāsāk ar to, ka Latvijai un Krievijai beidzot jāvienojas, kas bija 1940. gads. Vai Baltijas valstu "brīvprātīga uzņemšana brālīgajā padomju saimē" vai okupācija? Manuprāt, vajadzētu atrast kādu trešo apzīmējumu, kas apmierinātu abas puses. Vai nu tā būtu "inkorporācija", "anšluss", "vardarbīga pievienošana", vai kas tamlīdzīgs. Pēc tam jau var iet tālāk un vērtēt kaut vai leģionārus. Viņi, zināms, nebija nacionālsociālisti, pārsvarā drīzāk gribēja atriebties vai atradās ideālu varā par neatkarīgas Latvijas atjaunošanu, taču Krievijā secinājumu ķēdīte tiek sākta no tā, ka leģionāri zvērēja Hitleram – tātad cīnījās par Lielvāciju un tādā garā. Bet, ja runā par fašismu, tad Krievijas Federācijai vispirms vajadzētu tikt galā ar saviem fašistiem.

– Vai Krievijā ir kāds vēsturnieks, kas uz latviešiem vācu pusē skatās objektīvi?

– Sergejs Drobjazko pret latviešiem, pret vlasoviešiem un arī pret citiem kolaboracionistiem noskaņots ja ne pozitīvi, tad vismaz tos nežēlīgi nekritizē. Bet problēma ir tā, ka Krievijā kopš 1991. gada, atskaitot Krisina "Baltijas valstis starp Hitleru un Staļinu", par to vispār tikpat kā nekas nav rakstīts. Ir dažas grāmatas par kolaboracionismu PSRS teritorijā vispār: Sergeja Čujeva "Nolādētie karavīri" un Drobjazko "Austrumu brīvprātīgie vērmahtā, policijā un SS", taču neviens darbs neizskaidro sadarbības iemeslus. Visa nelaime ir tā, ka objektivitātei traucē politiskā situācija, un tamdēļ tuvākajā laikā objektīvi darbi par latviešu tautu 1941. – 1945. gadā Krievijā nezin vai parādīsies. Paaudzes to visu vēl nav "sagremojušas", daudzi dokumenti arhīvos vēl skaitās slepeni.

– Jūsuprāt, šī arhīvu slepenība – tā ir Krievijas tradīcija vai tam ir objektīvi iemesli?

– Tā ir Krievijas tradīcija, jo ne jau tikai attiecībā uz karu jāsaduras ar tādām problēmām. Tas pats attiecas arī uz citiem PSRS un Krievijas vēstures jautājumiem, kur absolūti nekas vairs nebūtu slēpjams, tomēr arhīvi slēgti. Piemēram, bijušais padomju armijas un aizsardzības ministrijas arhīvs Podoļskā ir slēgts ne jau tāpēc, ka tur būtu kāda informācija, no kuras jābaidās. Tā vienkārši ir tradīcija. Armijnieki visās pasaules valstīs ir specifiski ļaudis…

– Varbūt man tikai tā šķiet, taču tieši pirms dažiem gadiem par tiem, kuri sadarbojās ar vāciešiem Krievijā sāka runāt intensīvāk, īpaši par baltiešiem. Tomēr vlasoviešu bija aptuveni miljons, kamēr latviešu leģionāru nesalīdzināmi mazāk.

– Domāju, Latvijas prese nedaudz pārspīlē, kad raksta par leģionāru jautājuma nozīmīgumu Maskavā. Sarkanās armijas veterānus Latvijas valdības politika neapmierina, bet es te nevienu netaisos nosodīt. Jāatceras, ka bija arī 130. latviešu strēlnieku korpuss un Otrais pasaules karš latviešu tautu sašķēla – kāds palika Hitlera, kāds – Staļina pusē. Manuprāt, vienam no Latvijas valdības stratēģiskajiem uzdevumiem vajadzētu būtu izskaidrošanai caurmēra Krievijas pilsonim, kas īsti bija leģions. Caurmēra krievu pilsonis no masu informācijas līdzekļiem uzzina, ka ir tāda Latvija, kur aktīvi propagandē fašismu un godina leģionārus, kas dedzinājuši baltkrievu un krievu ciemus. Nevienam nav ne jausmas, kāpēc latvieši gāja leģionā. Un grāmata, kas Krievijā izsauca veselu emociju eksploziju – "Latvijas vēsture. 20. gadsimts" –, te ir ļoti liels pluss. Pirmo reizi krievvalodīgā publika Latvijā un arī Krievijā ieguva iespēju iepazīties ar latviešu skatienu uz vēsturi.

– Pats to esat lasījis?

– Jā.

– Un kādi iespaidi?

– Pēc manām domām, nodaļa, kas veltīta Otrajam pasaules karam, ir pietiekami objektīva. Var jau atrast arī kādas "šaurās vietas". Godīgi sakot, man nepatika tā daļa, kas veltīta neatkarības cīņām, 1918. gadam. Manuprāt, Latvijai tajā laikā tomēr bija trīs iespējamie attīstības ceļi: kopā ar Antantes valstīm un Ulmani; kopā ar Niedru un vāciešiem; kopā ar Stučku un Padomju Krieviju. Valsts izveidojās uzvarētāju vadībā. Tā kā Pirmajā pasaules karā uzvarēja Antantes valstis, īstenojās Ulmaņa Latvijas variants. Bet tas nepavisam nav uzskatāms par vienīgo iespējamo – ja būtu uzvarējuši Niedra vai Stučka, tad īstenotos viņu valsts varianti. To vajadzēja norādīt. Bet tās ir tikai manas domas. Svarīgākais, ka tāda grāmata krievu valodā izdota, ka tāds izrāviens vispār noticis. Es, piemēram, šo grāmatu dodu lasīt saviem studentiem. Protams, daudz kam viņi nepiekrīt, rodas strīdi, debates. Tas ir labi.

– Tikai grāmatas tirāža maza.

– Nu jā. Labi būtu, ja par mērķi izvirzītu "Latvijas vēstures. 20. gadsimts" nonākšanu visu Krievijas augstskolu bibliotēkās.

– Domājat, to pieļautu?

– Visādā gadījumā varētu pamēģināt. Principā šī grāmata taču nav ar spilgti izteiktu antikrievisku raksturu. Katrā gadījumā es to nepamanīju. Diemžēl Krievijā cilvēku interese par Latviju, Lietuvu, Igauniju nebūt nav liela. Ir ļoti maz vēsturnieku, kas par tām izstrādā savus zinātniskos darbus. Arī studentu vidū interese nav liela. Caurmēra pilsonis jauc pat Baltijas valstu galvaspilsētas. Viņu zināšanas par Latvijas vēsturi aprobežojas ar "Ilgo ceļu kāpās".

– Tādā gadījumā, kā reaģēja profesori, kad paziņojāt, ka disertāciju vēlaties aizstāvēt par Latviju?

– Hā! Situācija izvērsās anekdotiska. Zinātniskā padome bija šokā un mani laikam uzskatīja par jocīgu. Mans profesors Voroņins ļoti uztraucās, ka Krievijas Federācijas vērtēšanas komisija tematu noraidīs tikai tādēļ, ka uzskatīs: ko viens Murmanskā var zināt par Latviju!? Tomēr es pastrādāju četros piecos arhīvos un disertāciju aizstāvēju. Nu meklēju kādu, kas varētu to izdot kā monogrāfiju.

– Kādi temati tad tagad Krievijas vēsturniekiem ir ierastākie?

– Staļinisms. Pagaidām nevarētu teikt, ka Staļins tiktu cildināts, bet tiek meklētas un izdalītas epizodes, kas viņa valdīšanas periodā bija patiesi varenas un varonīgas. Vairs nerunā par nometnēm un kolektivizāciju, bet par analfabētisma likvidāciju, valsts industrializāciju, varas vertikāles nostiprināšanos. Bet domāju, ka tas ir saistīts ar jaunas nacionālās idejas meklējumiem. Es teiktu, ja nacionālo ideju veidos uz staļinisma pamatiem, tad pret to jāizturas ļoti uzmanīgi.

Latvijas Avīze 24. maijs, 2005

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home