Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Konstantīna Čakstes piemineklis: iespējamie nostādnes labojumi un koncepcija
Jānis Zvirbulis, kinooperators

Nebūt nav mītisks izdomājums tas, ka padomju pārcentīgie ideologi savas varas laikā prātoja par «buržuāziskā» Brīvības pieminekļa demontāžu. No šī soļa viņus atturēja ievērojamās krievu tēlnieces Veras Muhinas, Staļina prēmijas laureātes un PSRS simboliskā tēla Strādnieks un kolhozniece autores, cildinošā atsauksme par Brīvības pieminekli. Tomēr izrādās, ka arī mūsdienās Brīvības pieminekli vēl ir iespējams apdraudēt, ja ne no ārpuses, tad, tēlaini runājot, no iekšas — ar nesaprātīgu rīcību pat pēc veiktās restaurācijas.

Tā analogs — ierēdnieciskas nedomāšanas piemērs — nav tālu pagātnē meklējams. Pirms nepilniem pāris gadiem Torņakalnā uzstādīts piemineklis komunistiskā terora upuriem, kuru liela daļa represēto uztvēra kā izsmējīgu apvainojumu, nevis godpilnu piemiņu, jo monstriem līdzīgie tēli tā vien sasaucas ar padomju laika melu propagandas klišejām par izsūtāmajiem kā savas tautas ienaidniekiem, asinssūcējiem, budžiem u.tml. Vēl šodien Torņakalna tēli mēmi aprej represijas pārcietušos savas tautas cilvēkus.

Atgādināsim — šāds piemineklis padomju ideoloģijas garā nav radīts okupācijas gados, bet mūsdienās, kultūras ministru Riharda Pīka, Ramonas Umblijas un Kārinas Pētersones klusējošā aizbildniecībā, Rīgas domē saimniekojot gan Andrim Bērziņam, gan Andrim Ārgalim, gan Gundaram Bojāram un kādā izšķirīgā sēdē pat neveikli asistējot baletmeistaram Aivaram Leimanim, kurš arī neko neiebilda pret kroplīgajiem rešņu tēliem. Tas tika izdarīts, neņemot vērā sabiedrības skaļos protestus, arī medijos izskanējušos viedokļus. Kārtējais piemērs, ka politiskās intereses un saprāta balss nav bijušas saskaņā.

Ap Brīvības pieminekli ir tālredzīgi noteikta aizsardzības zona, kurā aizliegts celt citus tēlnieciskus objektus tādēļ, lai tie nenovērstu uzmanību no galvenās mūsu valsts dominantes — Brīvības pieminekļa, lai netiktu mazināta tā nozīme un nerastos disonanse ar cēlo noskaņu. Rūpe ir tāda, lai nekas otršķirīgs neaizēnotu galveno, lai ceļš uz tautas svētuma simbolu paliktu nepiegružots. Jo ir vajadzīgs tikai neliels piesārņojums, šķipsna putekļu, lai visskanīgākā taure pazaudētu balsi, tās tīrskaņu. Tāpēc katra nevēlama piedeva var būt bīstamāka par tiešu uzbrukumu, diversantu apdraudējumu, ko simboliski novērš pieminekļa godasardze.

Tā kā pašreiz uzdevums nav apgāzt vai pierādīt populāro tēzi «nauda ne visu spēj atrisināt», gribu izdarīt dažus secinājumus no komunistiskā terora upuru pieminekļa divu konkursu kolīzijām un problēmām, kuru risināšanā esmu piedalījies kā vizuālās mākslas eksperts.

No naudas taupīšanas viedokļa veroties, racionālākais veids pēc K.Čakstes pieminekļa projektu konkursa pirmās kārtas neveiksmes būtu bijis — slēgt līgumu ar vienu vai vairākiem labāko priekšlikumu autoriem, piedāvājot risināt jau gatavu, pārdomātu vizuālo koncepciju.

Tieši konceptuālais risinājums parasti rada lielākās grūtības ne vien mūsu valsts aizsardzībā un lauksaimniecībā, bet arī K.Čakstes pieminekļa konkursa izstādē, kur redzējām Čaksti — kanoe airētāju, Čaksti žonglieri, Čaksti varas upuri un Čaksti atrakciju parka kolbā.

Tas, protams, ir tikai mans ironiskais skatījums, Dienā 13.II 20003. publicētajos attēlos veroties. Par to nopietni atvainojos tēlniekam A.Vārpam un viņa kolēģiem, jo viņu radītais saspringtā jaunekļa tēls, iespējams, uz kapa malas pretī šautenes stobram stāvošs, ir patiesi emocionāls, diemžēl pārāk skumīgs piemineklim pilsētas centrā.

Jāsecina arī, ka glorificēt vienu varoni ir visai nepateicīgs uzdevums (opozīcija tēlu nereti pārvērš pretpolā), tāpēc arī Konstantīna Čakstes atveidu lietpratīgāk saistīt ar citu savas tautas varoni. K.Čakstes pieminekļa koncepcija varētu būt — ietvert attiecīgā vēsturiskā laika pasaules stāvokļa vīziju. Presē jau publicēta lakoniska kvintesence: «Čakstes pieminekli varam iedomāties kā latviešu tautu simbolizējošu, skrējienā paklupušu vai ievainotu cīnītāju, kuru balsta vai ceļ Konstantīns Čakste.»

Šāds skatījums — koncepcija atbilstu K.Čakstes centieniem 1944.—1945.gadā atkārtot Latvijas neatkarības sasniegšanas 1919.gada modeli, kad Latvijas armijai Pirmā pasaules kara beigās izdevās padzīt gan vāciešus, gan boļševikus no mūsu tēvzemes un nodibināt savu valsti. Diemžēl Otrā pasaules kara beigu situācija bija daudz nelabvēlīgāka, un nodoms nevarēja piepildīties, kaut darbība šajā virzienā notika.

Ar šādu pieminekļa koncepciju uzmanības centrā izrādītos ne vien K.Čakstes, bet arī pašas tautas pārstāvja tēls, jo tieši tautas interešu, nevis elites interešu vārdā Golgātas ceļā devās K.Čakste, tuvodamies Kristus cilvēces labā nestajam upurim.

Figurāla kompozīcija būtu arī dramaturģiski izdevīgāka un interesantāka, tā runātu pati par sevi, neprasot mutiskus vai rakstiskus paskaidrojumus, kādi būtu nepieciešami vientuļai K.Čakstes figūrai, lai atbildētu uz jautājumu: «Kas viņš ir?»

Protams, no šāda tēmas variēta risinājuma izrietēs zināmas sekas, ar kurām nedaudz izmainītā veidā nāktos saskarties tik un tā. Kaut arī Brīvības piemineklim paredzētā radiālā zona nesniegtos līdz K.Čakstes pieminekļa vietai, Elizabetes ielā tomēr būs skatpunkti, no kuriem vienlaikus varēs redzēt gan K.Čakstes, gan Brīvības pieminekli, precīzāk, K.Čakstes pieminekli uz Brīvības pieminekļa fona.

Tāpēc jādomā par K.Čakstes pieminekli kā par Brīvības pieminekļa zināmu ansamblisku izvērsumu, turpinājumu telpā, ko diktēs arī abu pieminekļu atrašanās uz vienotas centrālās ass, visai jutīgas pret svešām ietekmēm. Tāpēc būs nepieciešama abu pieminekļu faktūras, tēlainības un arhitektonikas zināma saskaņotība.

Arhitekts E.Upmanis gan ir minējis K.Čakstes pieminekļa «iekļaušanos pilsētbūvē», tomēr bez pazīmēm, ka izprasta problēmas būtība un sarežģītība. Piemēram, piemineklis K.Čakstem atrastos pavisam netālu no Barklaja de Tolli bronzas tēla, faktiski vienā līmenī ar to, taču arī K.Čakstes tēlu pasūtītāji iecerējuši darināt no bronzas. Diemžēl divu šādu idejisku antagonistu — de Tolli un K.Čakstes — tuvs un tiešs pretstatījums diez vai būtu pieļaujams publikas amizēšanai Brīvības pieminekļa areālā, jo tas radītu vien vizuāli komisku tumšo «šaha figūru» salikuma iespaidu.

Arī K.Čakstes un Brīvības pieminekļa tuvinājuma doma prasītu drīzāk akmens izmantošanu tēlam. Tā varētu precizēt konkursa nosacījumus.

Uzmanību piesaista arī tas, ka Rīgā jau ir pietiekami daudz pieminekļu, kas novietoti aplami — pēc pilsētbūves ēku komponēšanas principiem, nerēķinoties ar to, ka mākslas darbam, kāds, bez šaubām, ir piemineklis, jāveido savs vides centrs, zināma vides dominante, nevis jāspēlē utilitāra ēku pielikuma loma. Tā, lielās Esplanādes malā nobīdīts, vientuļi stāv Raiņa piemineklis, kura pārcelšana reiz skatīta pat Saeimā. Pēc principa «no viena grāvja otrā» neveikli pārvietots Alfrēda Kalniņa tēls pie Nacionālās operas.

Pat salīdzinoši nesen radītais mākslinieka Voldemāra Irbes veidols Brīvības ielas malā Rīgā izskatās kā no gaisa nokritis, diletantiski ietupināts, bez savas mikrovides centra funkcijas.

To apzinoties, dažkārt pietiktu pat ar dažu soļu vai metru pārbīdi un vides pakārtošanu, lai viss nostātos savās vietās. Tad vērīgākam garāmgājējam, veroties uz pieminekli, vairs nerastos nepadarīta, neprofesionāla darba iespaids. Kā veiksmīgs piemērs minama Majoros novietotā Raiņa un Aspazijas statuete nelielā Jomas ielas paplašinājumā, pašā ietves malā. Tas, ka K.Čakstes piemineklim vieta paredzēta bijušajā Ļeņina tēla vietā, vēl nenozīmē, ka izvēle ir precīza. Tā jāpārskata, ņemot vērā tēla un arhitektonisko elementu raksturu.

Starp citu, tieši arhitektūras elementi šajā gadījumā varētu būt tie, kas spētu sekmēt K.Čakstes pieminekļa asociatīvu sasaisti ar Brīvības pieminekli.

Vēl atklātāks, vieglāk risināms jautājums, protams, paliktu tēla izmēra attiecība pret Brīvības pieminekli. Tomēr jāatceras, ka liels izmērs nebūt nav mākslinieciskā nozīmīguma rādītājs.

Jāsecina, ka tikai tēlnieku radošā degsme, ievērojot daudzu nosacījumu summu, varētu radīt Brīvības pieminekļa raudzei atbilstīgu Konstantīna Čakstes pieminekli. Mazāk veiksmīga risinājuma gadījumā tēlu varētu novietot citā, darba mākslinieciskajam līmenim atbilstīgā vietā Rīgas centrā.

Vēl atgādināšu, ka represēto pieminekļa konkursā pasludinātais ideoloģiskais pamatojums sākumā bija visai cieši saistīts prasību starptautiski atzīt Latvijas 1940.—1945.gada okupācijas faktu, bet Konstantīna Čakstes pieminekļa ideoloģiskais pamats ir pieskaņots citu tautu iespējamajām prasībām, kas saistītas ar iestāšanos Eiropas Savienībā.

Diena, 2003. gada 26. maijs.

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home