Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Čečeni, staļinisms un māte Krievija
Voldemārs Hermanis

Prāgā, Ankarā, Hāgā, Krakovā, Briselē, Helsinkos un daudzās citās Eiropas pilsētās nedēļas sākumā atzīmēja 60. gadskārtu kopš čečenu masveida deportācijas. Pēc Staļina pavēles uz Centrālo Āziju tika nosūtīti vairāki simti ešelonu ar Čečenijas–Ingušijas APSR civiliedzīvotājiem.

180 ešelonu, 2740 cilvēku ešelonā

Kā toreizējam PSRS Valsts drošības iekšlietu tautas ģenerālkomisāram L. Berijam pilnīgi slepeni adresētajā dokumentā ziņojis NKVD konvoju karaspēka priekšnieks ģenerālmajors Bočkovs, "ešelonu nosūtīšana sākusies 23.02.44. un pabeigta 20.03.44.".

Arī viss pārējais iegrāmatots tikpat skrupulozi:

* konvojēšanai pieņemti un nosūtīti pavisam 180 ešeloni ar 65 vagoniem katrā;
* kopējais pārvietojamo cilvēku skaits – 493 269, vidēji 2740 cilvēku ešelonā;
* nodoti galapunktos 180 ešeloni ar 491 748 cilvēkiem;
* ceļā piedzimuši 56, nodoti ārstniecības iestādēs 285, miruši – 1272 cilvēki;
* saslimšanas dēļ ar izsitumu tīfu atvienoti 70 vagoni (ar 2896 cilvēkiem), kas vēlāk pievienoti citiem ešeloniem.

Gandrīz vai padomju humānisma apstiprinājumam minēts aprēķins: mirušo skaits uz 1000 deportētajiem bijis vidēji 2,6 cilvēki, kamēr, pēc KPFSR 1943. gada oficiālās statistikas datiem, vidējā mirstība Čečenijā–Ingušijā – 13,2 cilvēki uz 1000.

Tas, ka operācija sākās 23. februārī, kad arī kaukāzieši svinēja Padomju armijas dienu, šo notikumu vērš tikai kontrastaināku. Ciematu laukumos bija sakurti ugunskuri. Karavīri dziedāja, dejoja, līksmojās arī vietējie. Tad čečenus sāka arestēt – gan laukumos iznākušos, gan mājās palikušos. Kamēr cilvēki bailēs kliedza un suņi rēja, virsnieki skaļi lasīja oficiālo spriedumu: "Visi čečenu un ingušu iedzīvotāji apsūdzēti nodevībā un pakļauti piespiedu pārvešanai uz Centrālo Āziju." Kā liecina Dānijas Čečenijas atbalsta komitejas ziņojums, "arestam pretojās tikai daži".

Sievietes, bērnus un vīriešus, kuriem līdzņemt bijis ļauts vienīgi rokas bagāžu, salādēja amerikāņu kravas mašīnās, lai nogādātu dzelzceļa stacijās. Sākās viņu ciešanu ceļš uz austrumiem. Tur sagaidīja ne tikai skarbais klimats. Vietējiem iedzīvotājiem bija stingri piekodināts nepalīdzēt atbraucējiem, jo "tie visi ir nodevēji". Čečenus un ingušus apvainoja par to, ka laikā, kad hitleriešu armija bija sagrābusi plašu Ziemeļkaukāza teritoriju, viņi visi it kā pārgājuši vācu pusē.

Kopiļevs runāja patiesību

Baiso dienu pirms 60 gadiem neviens čečens nekad nav aizmirsis. 23. februārī visā Čečenijā nekas netiek spridzināts, neņem ķīlniekus un arī nerīko atentātus. "Šajā dienā," raksta Moskovskije novostji (MN) korespondents no Groznijas, "pašreizējai varai lojālās čečenu sievietes meklē veidu, kā apsveikt savus vīriešus armijas svētkos, neizraisot sēras par deportācijas laikā bojāgājušajiem tuviniekiem."

Maskavā 2004. gada 23. februārī milicija aizturēja divus cilvēktiesību aizstāvjus par to vien, ka vairāk nekā simt cilvēku bija atnākuši nolikt ziedus pie Soloveckas akmens un sarīkoja nelielu piketu. Deportācijas fakta pieminējums kvalificēts kā "nesankcionēts mītiņš".

Vairāki atceres pasākumi – demonstrācijas un konferences – šogad notikuši Amerikā. Čečeniem ir atbalstītāji Portlendā, Bērklijā (Kalifornijas universitātē), Bostonā un Ņujorkā. Par to ziņo avīze The Chechen Times, ko izdod Čečenu demokrātiskā asociācija. Kalendāra lapiņā šis datums iezīmēts ar dzeloņstieplēm, sarkanajai zvaigznei pāri sakrustotiem kauliem un miroņgalvu.

Ne visi arī Rietumos atklāti pauž savas simpātijas daudz cietušajai čečenu tautai. "Kamēr Vācijā dzīvoja Ļevs Kopiļevs, viņš nenoguris atgādināja par vāciešu īpašo atbildību čečenu priekšā," spriež avīze Die Welt. Tagad šī balss ir apklususi.

Krievijā viena no sirdsapziņas modinātājām ir žurnāliste Anna Poļitkovska. Viņas grāmatu Čečenija – patiesība par karu pazīst daudzās ārvalstīs. Taču oficiālās Berlīnes reveransi pret "mūsu draugu Putinu" pārsvītroja Frankfurtes grāmatu gadatirgus rīkotāju centienus piešķirt šai publicistei Vācu grāmattirgotāju Starptautisko miera prēmiju. Čečeniem nav sava Efraima Zurofa ar naudasmaisu, kas varētu dzīt pēdas pāridarītājiem vienalga kurā pasaules malā.

Atmiņa nav no papīra

Staļina dižā tālredzība tautas ienaidnieku neitralizēšanā līdzīgi skāra arī vairākas citas tautas, piemēram, Krimas tatārus. Vēl četrus gadus pēc kara šis režīms naidā vērsās pret baltiešiem un ukraiņiem. Genocīds pret čečenu tautu ir īpašs kauna traips PSRS vēsturē, kam turpinājums sekojis gan Jeļcina, gan Putina prezidentūras gados.

Toreiz Čečenijas–Ingušijas republika pazuda no antihitleriskās koalīcijas galvenās karotājas teritorijas kartes. Kā apgalvo pētnieki, jebkāda informācija par šo republiku un tautu tika izdeldēta arī no enciklopēdijām un skolas grāmatām. Aizvesto mājokļos ieradās pavisam sveši ļaudis. Čečenu kapi tika izdemolēti un nolīdzināti. Kad pēc 1957. gada deportētajiem bija ļauts atgriezties agrākajās mājvietās, viņus sagaidīja uzpūtīgi ienācēji. Gluži kā tatārus Krimā.

Tas, ka daudzu uztverē vārdi "čečens" un "terorists" aizvien stāv blakus, ir solis prom no ilgi gaidītā vēsturiskā taisnīguma. Rīgā vien cik reižu vākti paraksti, lai nomainītu Džohara Dudajeva ielas nosaukumu. Maskavā pēc katras eksplozijas uzreiz tiek meklēta čečenu garā roka. Bet aiz Nord-Ost un citām cilvēciskām drāmām un reāliem nāviniekiem paliek bēgļu bezcerība, pussagrauta Groznija un krievu armijnieku nesodīta izrēķināšanās ar čečeniem.

MN korespondents apraksta tikšanos ar čečenieti Havu bēgļu nometnē Sacita Ingušijā. Viņas vīrs no turienes ar varu aizvests 2003. gada janvārī. Līķi pēc piecu mēnešu meklējumiem sieviete atradusi kādā morgā. Bērni kā daudzās ģimenēs aug bez tēva. Tagad viņus vajā jaunas bailes – ja pret pašu gribu pēkšņi deportēs uz Čečeniju.

Republikas jaunievēlēto prezidentu Ahmedu Kadirovu paši čečeni uztver kā Maskavas Kvislingu, bet Eiropa un ASV nespēj vienoties par kopēju nostāju pret Krieviju jautājumā, kurš tik ilgi nolikts malā kā tās iekšēja lieta.

Nevar vienaldzīgi lasīt kādu čečenu un krievu kopīgu vēstuli, kas adresēta ANO ģenerālsekretāram un šīs organizācijas valstu valdībām. Lūk, rindas: "Mēs zinām, ka mūsu [krievu] karavīri ir nolādēti par neskaitāmām zvērībām un noziegumiem, ko likuši izdarīt ciniski, savtīgi despoti un ģenerāļi." Tās rakstītas 60 gadus pēc citas uzvaras vārdā izdarītas atriebes un varmācības.

NRA, 28. febr.,2004


Čečenu izsūtīšanas 60. gadskārta
Valdis Bērziņš

Pirms 60 gadiem pēc padomijas diktatora Josifa Staļina pavēles sākās Ziemeļkaukāzā dzīvojošo tautu masveida izvešana no dzimtenes uz nometinājuma vietām Vidusāzijā, turpinot carisma laikā aizsākto Krievijas mazākumtautību apspiešanas politiku, kas turpinās vēl šodien.

1944. gada 7. martā Iekšlietu tautas komisariāta vadītājs Lavrentijs Berija ziņoja Staļinam par Ziemeļkaukāza tautu izvešanas sekmīgu pabeigšanu: "Trijās veiktajās operācijās uz PSRS austrumu rajoniem izvesti 650 000 čečenu, ingušu, kalmiku un karačajeviešu." Nākamajā dienā 714 čekistu un miliču, kas bija īpaši izcēlušies deportāciju veikšanā, tika apbalvoti ar Sarkanā Karoga, Suvorova un Kutuzova ordeņiem par "īpašu uzdevumu priekšzīmīgu izpildi".

Pirms tam, 1943. gada rudenī, no savas dzimtenes tika izvesti balkāri, bet Kabardu — Balkāru autonomā republika pārdēvēta par autonomo apgabalu. 1944. gada maijā tika izvesti Krimas tatāri un arī Krimā dzīvojošie grieķi, bulgāri un armēņi.

Pavisam 1943. un 1944. gadā no dzimtajām vietām uz attāliem padomijas austrumu apgabaliem tika izvesti aptuveni 873 000 čečenu, ingušu, karačajeviešu, kalmiku, Krimas tatāru un citu mazākumtautību. Izsūtījuma vietās Kazahstānā un Vidusāzijā 1945. gada oktobrī no viņiem dzīvi bija palikuši tikai 741 000 cilvēku. No 1944. gadā izvestajiem 520 300 čečeniem un ingušiem 1956. gadā dzīvi bija palikuši 239 670 cilvēki. Izdzīvojušie atceras, kā lopu vagonos sievietes mirušas no urīnpūšļa plīsuma, jo tradīcija nav ļāvusi viņām kārtot dabiskās vajadzības vīriešu klātbūtnē. Lai izdzīvotu, nācies meklēt graudus zirgu mēslos. Pēc 1956. gada, kad tika nosodītas staļiniskās represijas, dzimtenē atgriezās mazāk nekā puse izsūtīto čečenu. Pārējie gāja bojā izsūtījumā Kazahstānā, Vidusāzijā un Sibīrijā.

Līdz 1948. gada oktobrim padomijā bija pārvietoti uz īpašajiem nometinājumiem 2 247 000 cilvēki, tajā skaitā 1 013 000 vāciešu, 364 000 čečenu un ingušu, 57 000 karačajeviešu, 32 000 balkāru, 75 000 kalmiku, 185 000 tatāru, bulgāru, grieķu un armēņu no Krimas, 81 000 meshetīņu turku, kurdu un hemšinu (armēņu musulmaņu) no Gruzijas, 97 000 Rietumukrainas iedzīvotāju, 135 000 "vlasoviešu", kā arī desmitiem tūkstošu latviešu, lietuviešu un igauņu.

Staļins jau sen bija ieplānojis ar deportācijām atrisināt nepakļāvīgo Kaukāza tautu problēmu, kas nekad nebija atzinušas ne Krievijas caru, ne padomju varu.

1932. gada represijās tika iznīcināti 35 000 čečenu un ingušu. 1937. gadā, kad represijas padomijā izvērsās vēl nebijušā apjomā, tika arestēti 14 000 čečenu inteliģences pārstāvju. Sākotnēji čečenu un ingušu izvešanu tika plānots veikt 1942. gada rudenī, taču to izjauca sarežģītā situācija Kaukāzā, kur ielauzās vācu karaspēks un čečeni sarīkoja plašu pretpadomju sacelšanos, ko izdevās apspiest tikai ar aviācijas bombardēšanu. Čečeni jau 1940. gadā centās izveidot tautas revolucionāro pagaidu valdību Čečenijas kalnu rajonos, bet 1943. gadā bruņotā cīņā centās atdalīties no PSRS un pasludināt neatkarību. Čečenu, ingušu, karačajeviešu un balkāru partizānu vienības darbojās jau kopš trīsdesmito gadu sākuma, tām pievienojoties tūkstošiem ar piespiedu kolektivizāciju neapmierināto kalniešu.

Pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai partizānu vienības Ziemeļkaukāzā kļuva vēl daudzskaitlīgākas, kalniešiem cerot atsvabināties no krievu komunistu režīma. Daļa čečenu karoja sarkanajā armijā. Partizānu kustība bija dabisks turpinājums kalniešu pretestībai, ko vienlīdz nežēlīgi apspieda cariskās Krievijas un tad padomju karaspēks. 1942. gadā Čečenijā un Ingušijā darbojās aptuveni 25 000 pretpadomju partizānu.

Militāra operācija "čečenu bandu likvidēšanai" pēc Berijas pavēles tika veikta jau kara sākumā 1941. gada 8. jūlijā. Vairāki Iekšlietu ministrijas pulki iznīcināja tūkstošiem balkāru, kabardiešu un karačajeviešu. Daudzās operācijās tika izmantota smagā artilērija un aviācija, nolīdzinot līdz ar zemi kalniešu ciemus. Pēc aculiecinieku stāstiem, bez žēlastības tika nogalināti arī vecie cilvēki un bērni, kas nepaguva noslēpties kalnos. Viņu mitekļi tika nodedzināti. Asinspirts iemesls esot bijis tas, ka kāda ciema iedzīvotāji atjaunojuši mošeju un tajā lūguši par Vācijas uzvaru karā pret Staļinu.

1944. gada februārī tika apspiesta kārtējā pretpadomju sacelšanās Čečenijā un Maskavā nolēma sākt Ziemeļkaukāza tautu izvešanu. Pēc kara Rietumu sabiedrotie mazāk aktīvi izdeva Padomju Savienībai Kaukāza un Pievolgas musulmaņus, kas bija karojuši vācu armijā, taču izdotos gaidīja nāve vai 20 gadi nometnē. Čečeniem un ingušiem arī izsūtījumā izdevās saglabāt pretošanās garu, bet Karačajas un Balkārijas partizānu kustības vadītāji pēc kara palika trimdā ārzemēs, apraujot neatkarības cīņas tradīcijas.

Sešdesmit gadus pēc izvešanas no dzimtenes tūkstošiem čečenu bēgļu, kas patvērušies kaimiņos esošajā Ingušijā no jau desmit gadus ilgstošā kara ar Krieviju, draud piespiedu nogādāšana Čečenijā, kur turpinās Krievijas karaspēka vardarbība.

Maskavas varas iestādes aizliegušas rīkot deportācijas 60. gadskārtas atceres mītiņu Lubjankas laukumā, kur atrodas KGB vēsturiskā mītne.

LA 2004. gada 24. februāris


Maskava neļauj pieminēt čečenu izvešanu
Atis Klimovičs

Neraugoties uz Maskavas varas iestāžu aizliegumu rīkot čečenu deportācijas sešdesmitās gadadienas piemiņas mītiņu, akcijas vadītāji no savas ieceres nav atteikušies, un tā notiks Lubjankas laukumā 23.februārī, (2004) tā radio Eho Moskvi paziņojis šīs akcijas organizētājs Krievijas Transnacionālās radikālās partijas pārstāvis Nikolajs Hramovs. Piemiņas akcijas organizētāji saņēmuši atbildi no pilsētas vadības, ka viņu lūgumu par atceres pasākumiem neesot iespējams izskatīt.

Kā apgalvojis N.Hramovs, Federālais drošības dienests esot pieprasījis, lai pilsētas mērija nepieļauj mītiņa rīkošanu. "Jebkurā gadījumā pirmdien, 23.februārī mēs ieradīsimes Lubjankas laukumā, izmantodami savas konstitucionālās tiesības brīvi rīkot manifestācijas, lai pieminētu genocīda upurus, pieprasītu konflikta politisku atrisinājumu, izteiktu atbalstu ANO pagaidu administrācijas izveidošanai Čečenijā, pateiktu nē kara un terora turpināšanai," uzsvēris N.Hramovs.

Neraugoties uz sešdesmit gadu senu notikumu vēsturisko nozīmīgumu, Krievijas vadošajos masu medijos, pirmām kārtām jau galvenajos TV kanālos, iepriekšējās dienās par to netika bilsts ne vārda. Par 1944.gada traģisko 23.februāri, vienu no melnākajām dienām čečenu tautas vēsturē, rakstīja vienīgi Jevgeņija Kiseļeva vadītais laikraksts Moskovskije novosti, kā arī Novaja gazeta, kas līdz šim bijusi pamanāma ar savu izteikto pret karu Čečenijā vērsto pozīciju. Arī Čečenijā netiks rīkoti piemiņas pasākumi, lai gan arī promaskaviskās valdības pārstāvjus cietsirdīgā izvešana ir skārusi, jo izvesta tika visa čečenu tauta. Tādēļ lielākā daļa šīs valdības pārstāvju dzimuši izsūtījumā Kazahstānā. Apsūdzētas nodevībā, slepenā gatavībā sadarboties ar fašistiem, toreiz no Čečenijas — Ingušijas Autonomās republikas uz Kazahstānu tika izvestas abas brāļu tautas čečeni un inguši.

Viltīgā sagūstīšana

Tūkstošiem krievu karavīru un virsnieku 1944.gada 23.februārī tika nosūtīti uz čečenu ciemiem, lai it kā piedalītos Sarkanās armijas svētku dienas svinībās. Viņi dejojuši un dziedājuši. Vietējie iedzīvotāji ar prieku noraudzījušies priekšnesumā, bet tad pēkšņi tikuši arestēti. Visi — sievietes, bērni, veci un arī slimi cilvēki — izdzīti no mājām. Cilvēki klieguši, suņi rējuši, bet virsnieki viņiem paziņojuši, ka čečenu un ingušu tautas ir apsūdzētas nodevībā un tiekot deportētas uz Centrālāziju. Pretojies esot tikai retais, tādēļ sagūstīšana beigusies dažu stundu laikā. Pavisam tā saucamajos lopu vagonos uz Centrālāziju tikuši vesti 387 tūkstoši čečenu un 91 tūkstotis ingušu. Pa ceļam gājuši bojā apmēram 20% no viņiem, tajā skaitā daudzi bērni. Bija pagājuši trīspadsmit gadi, kad PSRS vadība anulēja lēmumu par izsūtīšanu un izsūtītie varēja domāt par atgriešanos. Tas nav bijis viegli, jo čečenu un ingušu vietā novietotie citu tautību cilvēki, galvenokārt krievi, viņus uzskatījuši par nodevējiem un ienaidniekiem. Noticis ne mazums grautiņu un vardarbīgu cīņu starp čečeniem un izmitinātajiem.

Nogalināja turpat

Moskovskije novosti rakstīja, ka sniega dēļ no Čečenijas kalniem daudzus cilvēkus nav varējuši nogādāt lejā izsūtīšanai, tādēļ nogalinājuši turpat. Iespējams, lielākie briesmu darbi risinājušies Haibahas ciemā, kur tolaik bijis Berijas vārdā nosauktais kolhozs.

700 cilvēku tur sadzīti lielā zirgu stallī. Vējš neganti pūtis cauri šai ēkai. Caurumi staļļa sienās aizlāpīti ar sienu. Naktī pēkšņi atskanējis mazuļa kliedziens. Tad vēl viens. Hesai Gazajevai bija piedzimuši dvīņi. No rīta par to uzzinājis NKVD pulkvedis Gvišiani un pavaicājis, kas piedzimis. Kad saņēmis atbildi, ka zēni, tikai noteicis: "Tātad bandīti." Drīz stallis ticis aizdedzināts. Pēc dažām stundām lietus sāka apdzēst ugunsgrēka pelnus.

"Tas apskaloja apdegušo 110 gadus veco Tutu Gajevu un viņa simtgadīgo sievu Sari. Sajauca ar zemi Hasana un Huseina — pirms astoņām stundām dzimušu dvīņu — mirstīgās atliekas," rakstījis Moskovskije novosti.

Diena, 2004. gada 23. februāris.

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home