Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 

MĀJUPCEĻŠ IR SAREŽĢĪTS
1989

Ar Imanta Belogrīva domām par Krievijas latviešu biedrības veidošanu iepazīstināju arī Ingvaru Leiti — Vides aizsardzības kluba Sibīrijas latviešu atbalsta sekcijas vadītāju vai konsultantu, kā viņam pašam labpatīk teikt. Ar kādu skatu pašreizējā rosībā raugās viņš, kas pats vairākkārt apbraukājis Sibīrijas ciemus. Un to darījis jau toreiz kad tas «it kā nebija aizliegts, bet arī ne sevišķi vēlams».

— Imantam Belogrīvam jau bija padomā tāds ļoti labs vārds — mājupceļš. Manuprāt tā arī varētu nosaukt šo biedrību. Jo ar «Krievijas latviešiem», šķiet, daudziem tautiešiem te, Latvijā, saistās nepatīkamas asociācijas. kaut vai Vosa un Pelšes personā.

— Man liekas, Jūsu atgādinātais nosaukums ir visnotāļ simpātisks un atbalstāms. Un arī loģisks, jo aicinājums uz mājam ietilpst galvenajos biedrības darbības virzienos. Turklāt Krievija ir tik plaša zeme, ka diez vai visus tās latviešus vienā kopībā izdosies sapulcināt. Un vēl — vai tādējādi Jau sākumā nesaliekam pa plauktiņiem: Jūs tādi latvieši, mēs — šādi...

— Šai ziņā no savos braucienos novērotā gribu teikt, ka sibīrieši neatkarīgi no tautības man arvien ir likušies ļoti jūtīgi un ātri aizvainojami. Ar nīgrāku skatienu vien pie viņiem var panākt to, ko pie mums, kādu izlamājot.

No savas pieredzes varu teikt. ka tas, kas pats Sibīrijā nav bijis, tā īsti turienes latviešus nekad nesapratīs. Un, kad to dzīvi redzi ar savām acīm, vairākas dienas nevari atgūties. Dažs šausminās par to, ka tur visapkārt dubļi, ka sētas nolaistas. Nu bet loģiski — ja nav asfalta, dubļiem jābūt. Un atcerēsimies. ka trīsdesmitajos gados jebkura atšķirība no cittautiešu pagalmiem kļuva bīstama dzīvībai. Vēlāk nāca kolektivizācija. Un turienes labākos cilvēkus taču aizsūtīja aiz polārā loka,

Lai šis mājupceļš visīstākajā nozīmē tāds arī būtu — atpakaļ pie savas tautas —, šie cilvēki ir jāiekārto lauku rajonos, ļoti latviskā vidē. Un mums viņiem tiešām jārada labi apstākļi. Jo cilvēks, visu enerģiju izlietojis pārbraukšanā, bez šādas aizbildniecības nevarēs uztvert mūsu realitātes un vēl aktīvi līdzdarboties.

Pagājušajā vasarā Vides kluba grupa izbraukāja Sibīriju. Domāju, šajā, pirmajā, reizē viņi neko svētīgu neiespēja, tikai smēlās iespaidus sev. Lai ko izdarītu sibīriešu labā. ir jābrauc atkārtoti vai arī jāpaliek tur ilgāku laiku.

— Un jums pašam izdevās ko jūtamu paveikt?

— Domāju, nacionālā pašapziņa turienes cilvēkiem cēlās. Par Latviju pie viņiem ir tikpat daudz informācijas kā mums. teiksim, par Tadžikiju. Viņi nopietni neapzinās sevi kā tautu. Varētu teikt — instinkta līmeni piederība pie svešas, tālas tautas, un tomēr — piederība.

Pašlaik daudz braukāju pa mūsu laukiem — pat vairākas reizes dienā rādu tolaik uzņemtās filmas par Sibīrijas latviešiem. Noskatījušies tās. cilvēki visbiežāk vaicā: «Bet kā mēs viņiem varētu palīdzēt?» Un tas Jau arī ir pats grūtākais jautājums. Paciņas sūtīt nevajag — paldies dievam, ko ēst viņiem ir. Ar grāmatām arī necik daudz vēl nav līdzēts. Pirms gadiem desmit, kad latviski runājošu tautiešu Sibīrijā vēl bija vairāk, redzēju bibliotēkas, kur manis sūtītās vai aizvestās grāmatas stāvēja, samestas kaktā kaudzē. Lai gan esmu bijis arī tādā grāmatu krātuvē, kur bibliotekāre (viņas vīrs, izrādījās. ir latvietis) ļoti rūpīgi vāca literatūru latviešu valodā.

Ar grāmatu sūtīšanu būs par maz. Saprotiet, viņiem izveidojies savs dialekts ar daudziem krievu vārdiem pa vidu. Tā ka cilvēks ar lielām pūlēm izurbsies cauri vienīgi ļoti interesantai lasāmvielai. Un iedomājieties: vienkāršs lauku cilvēks ar vārdnīcas palīdzību lasa mūsu grāmatas — vai tas ir reāli? Nē taču!

Ir tiešām vajadzīgi entuziasti, kas brauc un kādu laiku dzīvo Sibīrijas latviešu ciemos uz vietas un modina nacionālo pašapziņu. Un, ja tādā veidā savai zemītei atgūsim simts kopējus, tas jau būs daudz.

Katrā ziņā — ir jādarbojas. Nelikties zinis par saviem tālajiem tautiešiem mēs nedrīkstam. Tas Ir ētikas jautājums. Ja paliksim vienaldzīgi, kā tad uz mums skatīsies nākamās paaudzes?

Uzklausīja Dzintra Ciekurzne.  “Cīņa”, 1989.g. 24. martā

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home