Nacionālais
partizāns Antons Circāns
(arī Antons Circenis, Aloizs Cīrulis, Aire, Vārpa)
24. martā
pie Abrupes atklāja piemiņas plāksni Latvijas nacionālajiem partizāniem.
Piedalījās Latvijas nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube,
Latvijas Nacionālo partizānu apvienības priekšsēdētājs Ojārs
Stefans, Latvijas NBS komandiera vietnieks admirālis Gaidis Andrejs Zeibots
u.c.
Pamazām tiek apzināta lappuse mūsu
tautas traģiskajā vēsturē, par kuru padomju laikos nedrīkstēja rakstīt.
Piebaldzēni ir dzirdējuši un literatūrā rakstīts par brālu Rusovu
grupu, tiem pievienojas vēl izzinātie Edmunds Sinka, Antons Circāns, Pēteris
Damroze, Jānis Driņķis.Šoreiz vairāk par Antonu Circānu.
Antons Circāns
dzimis Abrenes apriņķa Viļakas pagasta Slobodskas ciema Vinčos
24.janvārī 1918. gadā 3 bērnu ģimenē. Viņš mācījās vietējās
pamatskolās un 1937. gadā ar labām sekmēm pabeidza Šķilbēnu
lauksaimniecības skolu. Līdz iesaukšanai Latvijas armijā 1939. gadā viņš
strādāja vecāku 20 ha lielajā saimniecībā, ar labām sekmēm piedalījās
dažādās sacensībās- aršanas u.c. Skolas gados bijis mazpulcēns, bet vēlāk-
aizsargs un strādājis Viļakas pagasta valdē, līdz tika iesaukts vācu
armijā, beidzis vācu izlūku skolu, bijis organizācijas SS Jagdverband
Ostland dalībnieks. 1944. gada septembrī vācieši viņu ir iesūtījuši
Sarkanās Armijas aizmugurē. Partizānu gaitu sākumā Antons Circāns bija
štāba virsnieks, Pētera Supes (Cinīša) vietnieks un darbojās Stampaku
bāzē starp Viļaku un Balviem. Viņš uzturējās arī citur- Garsterdē,
Slotukalnā, Strautos un pastāvīgi mainīja darbības vietas. Partizānu
vidū Antons ir bijis liela autoritāte, saprotošs, labestīgs, drošsirdīgs,
izveicīgs karotājs, labs organizators, dažādu paroļu izgudrotājs un
noteicējs (lentu, skaņu u.c.) 1945. gada vasarā viņš dzīvoja Slobodkā,
Vīksnas mežos, vēlāk devās uz Ziemeļvidzemi. 1946. gada janvārī pēc
Pētera Supes nāves viņš tika ievēlēts par LNPA nodaļas komandieri.
Antons Circāns
izstrādājis daudzus Latvijas Nacionālo Partizānu apvienības (LNPA)
pamatdokumentus un instrukcijas. LNPA bija nacionāla latvju militāri
politiska organizācija, kas apvienoja aktīvus brīvības cīnītājus un
darbojās slepeni Latvijas okupācijas varai. Tās darbības mērķis bija
atjaunot neatkarīgo Latviju un nodibināt politisku partiju Tēvzemes brīvības
savienību. Ievērojamākais A.Circāna rakstu darbs bija
Memorands, ko pa pastu nosūtīja LPSR AP priekšsēdētājam prof.
A.Kirhenšteinam, LPSR MP premjeram V.Lācim un LK(b)P CK sekretāram
J.Kalnbērziņam. Tajā LNPA prasīja nekavējoties beigt izsūtīšanu
teroru, laupīšanas u.c. despotiskas darbības pret civiliedzīvotājiem,
evakuēt Latvijas Sarkanās Armijas, IeTK, VDTK daļas, veikt brīvu Tautas
nobalsošanu bez armijas klātbūtnes par to, vai Latvija paliek vai
nepaliek PSRS sastāvā. Dokumentā bija atsauces uz ANO dokumentiem un
starptautisko cilvēktiesību deklarāciju.
A.Circāna nozīmīgākais
veikums bija Vidzemes un Latgales atsevišķu partizānu grupu apvienošana
un sakaru organizēšana. Arī brāļu Rusovu grupa, kas darbojās Centrālvidzemē
un bija apvienojusi 40 cilvēkus, 1946.gada jūlijā pievienojās LNPA.
Ziņas par viņa
traģisko nāvi ir diezgan pretrunīgas. Ir rakstīts, ka 1947. gada 7. jūlijā
Gatartas pagastā pie Kaimiņu mājām notika bruņota sadursme ar VDK
nodaļu. Izlietojis visu munīciju un sapratis, ka nonāks gūstā, Antons
Circāns nošāvās. Taču viņa māsa Helēna apgalvo, ka cīņu biedri stāstījuši-
Antons kritis no čekistu lodes. Viņa atceras:
atnāca 1947.gada 8.
jūlijs, mēs visi trīs bijām Abrupē pie kritušā. Es piegāju pie
šķūnīša, kur viņš gulēja un redzēju, ka krūtīs bija ieurbusies
lode, no kuras viņš bija miris. Antona līķis vairākas dienas gulēja
Jaunpiebalgas pagasta izpildkomitejas pagalmā, līdz tika aprakts Abrupes
gravā aiz tās. 1944.gadā, kad krievi ieņēma Abreni, visa Circānu ģimene
devās bēgļu gaitās un tā nokļuva Drustu pagastā, un cieta no krievu
represijām. Jau 1946.gadā uz Kolimu tika izsūtīts jaunākais brālis Jānis,
kurš sadarbojās ar mežabrāļiem. Māsu un abus vecākus uz Sibīriju
aizsūtīja 1949.g. 25. martā. Pagāja 53 gadi, līdz viņa uzdrošinājās
sākt meklēt Antona kapa vietu. Diemžēl, vairs nav neviena aculiecinieka,
kurš to varētu precīzi parādīt.
Baiba Logina
Piebaldzēniem,
2002. aprīlis