Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 
CITA KARSTĀ VASARA
Egīls Zirnis

Šajā laikā pirms 60 gadiem Latvijai pāri gāja fronte — 1944.gada vasarā galvenie lauku darbi bija sliežu uzaršana, pienotavu spridzināšana, tranšeju rakšana un kritušo aprakšana — ja tam pietika laika..

Varbūt leģions noturēs Rīgu? Varbūt Latvija pasludinās neatkarības atjaunošanu un vienlaikus karos pret vāciešiem un krieviem? Varbūt Latviju sadalīs padomju un rietumu zonās? Tās ir tikai dažas no utopiskajām idejām un iespējamībām, kas nodarbināja ļaužu prātus Latvijā pirms 60 gadiem. Taču pāri visam bija rūpes katram par savu dzīvību, jo pēc triju gadu pārtraukuma tajā vasarā, kas citādi bija daudz saulaināka nekā šī, Latvijai atkal gāja pāri fronte.

Tikai šoreiz krietni ilgāk nekā divas nedēļas 1941.gada vasarā. No 1944.gada jūlija vidus Latvija pārvērtās asiņainā karalaukā līdz pat Vācijas kapitulācijai nākamā gada maijā. Galvenie lauku darbi tovasar bija sliežu uzaršana, pienotavu spridzināšana, tranšeju rakšana un kritušo aprakšana — ja tam pietika laika.

Tovasar sākās arī bēgļu gaitas, kas vieniem ilga dažus mēnešus, citiem daudz ilgāk, bet trešos uz mūžu šķīra no dzimtenes. Kad tagad paskatās atpakaļ, šis laiks šķiet kā kinofilma — ļoti traģiska filma, saka šo notikumu aculiecinieks Andrejs Skailis, plašāk pazīstams kā humorists. "Simttūkstoš latviešu ir krituši par neko."

SAKOPJ PIRMS AIZIEŠANAS

1944.gada vasaru A.Skailis atceras kā "puslīdz normālu", bet rudens bijis nenormāli silts: kad nāca tumsa un krievu bumbvedēji meta apgaismošanas sveces, tā saucamās eglītes, varēja sēdēt dārzā vienā kreklā un lasīt Tēviju. Cilvēku noskaņojums Rīgā bijis vislielākā mērā nenoteikts, galvenais jautājums bija viens: laisties projām vai palikt? Bija jau skaidrs, ka vācieši atkāpsies. Taču tā ir ļoti grūta izšķiršanās — pamest visu un bēgt projām. Tā nogaidīja līdz oktobrim, kamēr krievi bija klāt, un tad vairs nebija domāšanas.

Frontes tuvošanās Latvijas teritorijai sākās ar vācu Vidus armiju grupējuma straujo sabrukumu, kas bija vācu karaspēka lielākais zaudējums Otrajā pasaules karā pēc Staļingradas. Turklāt Normandijā 1944.gadā jau bija atklāta Otrā fronte. Vācijas sakāve kauju laukos karadarbību strauji tuvināja Latvijai un skāra arī Ziemeļu armiju grupējumu. Nācās glābt, ko var, un septembrī tas pāris nedēļu laikā bez lieliem zaudējumiem atkāpās cauri Igaunijai, atdeva Rīgu un pārcēlās uz Kurzemi. Tādā kārtā tika izglābta 600 000 cilvēku armija. No tās kara beigās Kurzemē neevakuēti bija palikuši tikai 150 tūkstoši.

Baltijā gāja iekšā trīs padomju Baltijas frontes un Ļeņingradas fronte. LU profesors Arturs Mauriņš* atceras, ka Latvijas robežu pārgājis jau 14.jūlijā pie Šķaunes kopā ar 43.gvardes strēlnieku divīziju: "Tiem, kas trīs gadus bija bijuši prom no mājām, pārdzīvojums bija ļoti liels. Mūs uz robežas pat sagaidīja orķestris, kas spēlēja Kur tu teci, gailīti mans? Toreiz mums visiem apgalvoja, ka te, Latvijā, viss būšot pilnīgi citādi nekā PSRS, nebūšot kolhozu. Pieklusināti runāja, ka Latvija būs atsevišķa draudzīga sociālisma valsts, kas neatradīsies Padomju Savienības sastāvā. Kā pierādījumu tam minēja kara laikā izlaistās monētas, kuru ģerboņos nebija lenšu ar Latviju, Lietuvu un Igauniju. Pats tam visam īpaši neticēju." No nopostītās Baltkrievijas ienākot Latvijā, Mauriņu pārsteigušas neskartās un sakoptās viensētas.

Līdzīgu sakoptības ainu varēja vērot ne tikai Latgalē, no kuras paguva aizbraukt salīdzinoši maz bēgļu. Dodamies prom no savām mājām, daudzi Latvijā atstāja tās uzpostas. Arī Vaira Vīķe-Freiberga kā vienu no spilgtākajām epizodēm atceras mātes rīcību pirms aizbraukšanas: viņa ar vislielāko rūpību mazgājusi grīdas un izkārusi pie logiem tīrus aizkarus. Ja būs lemts atgriezties, lai viņus sagaida tīras un kārtīgas mājas, ja ne — lai tie, kas atvērs šī nama durvis, zinātu, ka pirms viņiem te ir dzīvojuši civilizēti ļaudis, prezidente stāsta A.Cimdiņai grāmatā Brīvības vārdā.

BĒGĻU STRAUMES

Hitlers 1944.gada vasarā varbūt arī vēl gribēja noturēt Baltiju, bet vācu ģenerāļi vairs ne. Igaunijā Vācija palika tikai tik ilgi, kamēr karoja Somija, lai tā nenoslēgtu separātu miera līgumu ar Krieviju. Rīgu Hitlers gribēja pārvērst par cietoksni, kas jāaizstāv par katru cenu, tāpat kā vēlāk Kēnigsbergu. Taču ģenerālis Ferdinands Šerners pateica, ka viņš grib glābt vācu Ziemeļu armiju, un Hitlera pavēli ignorēja. Ja Šerners būtu klausījis Hitleram, no Rīgas nekas nebūtu palicis pāri, secina vēsturnieks Kārlis Kangeris.

Baltijas evakuācijas plānu izstrāde Berlīnē sākās jau 1943.gadā, grāmatā Zem melnbrūnā zobena raksta vēsturnieks Heinrihs Strods. Īstā izvešanas plānošana sākās 1944.gada februārī. Viens no nacisma ideologiem, bijušais baltvācietis Alfrēds Rozenbergs uzskatīja, ka Lielvācijas uzdevums ir glābt igauņu un latviešu tautas no pilnīgas iznīcināšanas boļševisma jūgā. Līdz 1944.gada jūnija beigām bija gatavi augstākajā slepenības pakāpē tapušie evakuācijas plāni ARLZ, kas attiecībā pret materiālajām un kultūras vērtībām paredzēja daļēju iznīcinātās zemes taktiku. Sākumā bija plānots pusgada laikā iztukšot Baltiju, evakuējot visus Latvijas un Igaunijas iedzīvotājus, ja būtu mierīgs stāvoklis frontē. Tika izstrādāts arī plāns evakuācijai frontes apstākļos — šajā gadījumā bija paredzēts izvest vismaz atsevišķas ļaužu grupas. Visi iedzīvotāji tika sadalīti trijās grupās. Vienā kategorijā ietilpa visi latvieši, kas bija sadarbojušies ar vāciešiem, piemēram, strādāja pašpārvaldē, ap 9000 cilvēku. Nākamajā grupā ietilpa aroda speciālisti (Igaunijā un Latvijā kopā 40 000). Šo grupu personu slepenu sarakstu sastādīja vācu drošības dienests SD, tajā iekļautie to varēja arī nezināt. Šīs grupas bija jāizved steidzamības kārtā. Trešajā grupā ietilpa pārējie latvieši, par to izvešanu skaidrības nebija.

1944.gada 6.jūlijā Vācijas Iekšlietu ministrija piekrita 1,5 miljonu latviešu un igauņu uzņemšanai Lielvācijā. Taču A.Rozenberga lūgumu jau 8.jūlijā sākt evakuāciju Hitlers noraidīja. Bija nolemts Baltiju aizstāvēt par katru cenu. Līdz 1944.gada 26.septembrim katram latvietim, kas mēģināja atstāt Latvijas teritoriju, vajadzēja atļauju no SD, stāsta K.Kangeris. Izbraukt drīkstēja tikai personas, vecākas par 48 gadiem un kam bija paziņas Vācijā, kas garantē viņu uzņemšanu. Darbam un militārajam dienestam noderīgie Latviju atstāt nedrīkstēja. Bēgļu kuģi no Latvijas gāja jau no augusta, kad krievu tanki izlauzās līdz Tukumam, bet izceļoja tikai minētajām grupām pieskaitāmie — tie varēja braukt kaut par velti. Uz Vāciju veda inteliģences pārstāvjus, krievu mācītājus…

Vēl vasarā pārāk lielas vēlēšanās braukt uz Vāciju latviešiem nebija, kuģi brauca pustukši. Līdz septembra beigām aizbrauca labi ja

10 000 cilvēku. Masu evakuācija jeb bēgšana sākās tikai septembra beigās, kad izceļošanas aizliegums bija atcelts, kad ne tikai ikviens, kas vēlējās, varēja braukt uz Vāciju, bet daudzus arī izveda ar varu. Pēdējais kuģis ar civilbēgļiem Rīgu atstāja 10.oktobrī, līdz tam laikam no Rīgas bija aizbraukuši kādi 70 000 cilvēku, no tiem tikai kādi 30 000 latviešu, stāsta K.Kangeris. Pārējo skaitā bija daudz krievu, kas te bija nokļuvuši, atkāpjoties kopā ar vācu armiju. Līdz 1945.gada sākumam bēgļu izbraukšana turpinājās no Liepājas un Ventspils ostām, kamēr šajās ostās ienāca kuģi ar karamateriālu kravu no Vācijas un brauca atpakaļ ar bēgļiem. Pirmās krievu zemūdenes Baltijas jūrā parādījās 1944.gada oktobrī, kad pēc pamiera ar Somiju tika novākti tīkli, kas aizsprostoja Somu jūras līci. Tomēr kopumā civilo upuru šajā laikā jūrā bija ļoti maz.

Pēc kuģu kustības izbeigšanās beidzās arī latviešu kuģošana uz Vāciju. Šajā laikā Vācijā nonāca 180 līdz 200 tūkstoši latviešu, saka K.Kangeris: "Vācija latviešu evakuāciju 1944.gada otrajā pusē atbalstīja pragmatisku iemeslu dēļ — lai iegūtu darbaspēku Vācijā un lai tas nenonāktu padomju rokās. Uzskatam, ka latviešiem uz Vāciju braukt ļāva leģiona dēļ, nav pamata. Uzsaukumu, ka visiem latviešiem jābrauc uz Vāciju, leģiona vadītāji Bangerskis un Dankers varēja parakstīt tikai pēc tam, kad Jekelns bija atcēlis izceļošanas aizliegumu."

Civilbēgļu nokļūšana līdz Vācijai pa sauszemi ar pajūgiem bija iespējama tikai īsu brīdi, kamēr krievi nebija izlauzušies līdz Baltijas jūrai, un par to, cik latviešu šādi nokļuva Vācijā, ir tikai minējumi, bet šis skaitlis nav liels.

BAILES UN NAIDS


Bēgšanas jautājumi tika izlemti ģimenes padomēs, stāsta A.Skailis: "Manā ģimenē arī sēdēja un sprieda, ko darīt, — braukt vai nebraukt. Svēra visus par un pret. Faktiski jau no braukšanas uz Sibīriju nebija tās lielākās bailes, palikt negribējās arī citu iemeslu dēļ, jo nekas patīkams nebija gaidāms, taču arī bēgšana nebija nekāda pastaiga." Daudzi lauksaimnieki negribēja braukt prom, iekams nav novākta raža, taču vācu noteikumi paredzēja, ka 20 kilometrus no frontes zonas visi civiliedzīvotāji ir jāizdzen no mājām.

Tā radās lielās zemnieku bēgļu pajūgu straumes, kas 1944.gada vasaras otrajā pusē pārpildīja Latvijas ceļus. Evakuācijas plānos bija noteikts, pa kuriem ceļiem bēgļiem jādodas prom. Taču, kad krievi iebruka pirmoreiz, vācu armijas virspavēlniecība attiecīgas pavēles nedeva, tāpēc no Latgales un Ziemeļvidzemes rietumos nonāca maz cilvēku. Armijas vadību civilisti daudz neinteresēja, tie tika uztverti kā traucēklis armijas kustībai. Par zemnieku evakuēšanu vācu armija izšķīrās tikai tāpēc, ka gribēja dabūt lopus: "Ja neevakuēsim zemniekus, viņi slēps lopus un mēs netiksim pie gaļas." Cauri Rīgai bēgļu straume sāka plūst septembra vidū. Brīvības iela, kas tolaik saucās Adolf Hitler Strasse, bija klāta ar lopu mēslu kārtu divu pirkstu biezumā. Bēgļu ceļā no Gaisa tilta līdz Pontonu tiltam māva un zviedza vienā gabalā. Tos bēgļus, kas jau vasarā atstāja Latgali un Vidzemi, Rīgā nejuta, te lielais bēgļu gāziens nāca tad, kad citās pilsētās pāri Daugavai vairs nevarēja tikt, jo tur priekšā bija krievi.

Ar laiku bēgļiem paveicās. Ja nebūtu nenormāli siltā rudens, tad tie bēgļi, kas brauca uz Kurzemi ratos, būtu nosaluši.

Tautas noskaņojums 1944.gada vidū raksturojams īsi, saka Okupācijas muzeja vēsturnieks Uldis Neiburgs: "Bailes no krieviem, naids pret vāciešiem. Cilvēki nojauta, ka otrā krievu okupācija nāk, bet, no otras puses, piederība savai zemei lika līdz pēdējam cerēt, ka kaut kas varbūt mainīsies un nebūs jābrauc prom. Lēmumu izbraukt ietekmēja arī katra individuālā pieredze 1940./1941.gadā un kara gados sadarītais."

Stefānija Vilciņa, kam 1944.gada vasarā bija 19 gadu, atceras, ka Stirnienes apkaimē daļa apkārtējo cilvēku jūlijā slēpās mežā, Teiču purva salās, negribēdami atstāt mājas un iedzīvi vai arī šaubīdamies par iespēju izdzīvot svešā zemē bez valodas zināšanām. Daudzi tomēr aizbraukuši uz Kurzemi, viena daļa tur arī iedzīvojušies un palikuši.

Tā kā televīzijas un mobilo telefonu 1944.gadā Latvijā nebija, galvenie informācijas avoti līdzās dunoņai pamalē bija radio un laikraksts Tēvija. "Tēvijas redaktors Pāvils Klāns bija īsts m…a!" vērtē A.Skailis. "Ko tik viņš nemuldēja, kādu tik sīrupūdeni nelēja tautai — ka vācieši Latviju aizstāvēs tāpat kā Vāciju, ka nav ko baidīties —, un tai pašā laikā, izrādās, savā dienasgrāmatā rakstījis, ka mums nav nekādu cerību noturēties pret krieviem." Arī Rīgas radio varēja dzirdēt to pašu. "Sendergruppe Ostland! Hier spricht Riga, Goldingen und Libau!" bija pirmais teiciens. Tad nāca Vācijas programma, kuru pārtraukumos papildināja ziņojumi par stāvokli reiha debesīs: "Auf die Reichsgebiete befindet sich kein feindliches Kampfverband" (virs valsts teritorijas neatrodas neviena ienaidnieka lidmašīna).

Utopisku cerību kara beigu posmā netrūka. A.Skailis atceras, ka laukos veči sēdējuši pie šņabja pudeles, un, ja kāds iedrošinājies minēt, ka krievi ienāks un mēs nekā nevarēsim izdarīt, tad pārējie viņu uzskatījuši par dumju vai par nodevēju: "Veči sprieda loģiski: krievi vairs otrreiz nevar nākt Latvijā iekšā, tāpēc ka anglis viņiem dod šaujamos un tušonku. Tiklīdz viņi sāks nākt iekšā Latvijā, anglis viņiem tušonku vairs nedos un viņi nosprāgs badā. Tādas idejas bija — tikpat loģiskas, cik stulbas. Visi jau cerēja, ka būs atkal Latvija. Tagad par to var ciniski smīnēt, bet visi domāja, ka atkārtosies 1919.gads. Ak dies, ko tik visu nemuldēja! Ka ienāks starptautiskais karaspēks, ka vēl kas… Cilvēki cerēja un ķērās pie salmiņa." Kāpēc? "No bezizejas. Neviens negribēja samierināties ar neizbēgamo realitāti."

Realitāte latviešiem kļuva arvien skarbāka arī vācu pusē. Pēdējos iesaukumos dienestā sāka raut jau 16 — 17 gadu vecus puikas, atceras A.Skailis: "Man 1944.gada 2.augustā, kad gāju uz vācu gaisa karaspēka palīgdienesta iesaukšanas komisiju, bija 17 gadu. No Latvijas tādus puikas iesauca trīs tūkstošus. Iesauca visus, atskaitot tos, kam bija redzamas invaliditātes pazīmes — trūka kājas, rokas vai galvas, vai arī bija rentgena uzņēmumi, kas apliecināja invaliditāti. Ārsta zīmes netika ņemtas vērā. Man bija plaušu rentgena uzņēmums, un vācietis, mani izklausījis, teica: "Viņam jānoliek karote mājās.""

Zinot, ka arī padomju karaspēkā karo latvieši, jaunekļi visvairāk baidījās no tā, ka, varām mainoties, tiks iesaukti Sarkanajā armijā, kur karavīra dzīvība nenozīmēja neko. Tā arī notika. A.Skailis, kas ar saviem rentgena uzņēmumiem ir bijis abu okupācijas varu iesaukšanas komisijās, saka — tos, kam tādu nebija, iesauca krievu armijā. Un piebilst: "Vispār traģiski. Tagad, kad mēs, cik nu no pamatskolas vairs esam palikuši, Draudzīgā aicinājuma dienās sanākam kopā, dāvinām skolai grāmatas un pasēžam, tie, kas bijuši leģionā, uz tiem, kas bijuši sarkanarmijā, rāda ar pirkstu — pārdevies Staļinam par 30 sudraba grašiem! Tā ir cūcība. Viņi nepārdevās, viņiem lika iet armijā. Par izvairīšanos bija kara tiesa."

PRETSTATS VĀCIEŠIEM

Mazi, netīri, melni, ar šaujamo stobriem pa priekšu, pilnīgs pretstats koptajiem vāciešiem*, — visbiežāk aptuveni tāds aculiecinieku atmiņās ir 1944.gadā Latvijā ienākošo padomju zaldātu tēls. Sarkanarmiešu izturēšanās pret civiliedzīvotājiem atmiņās tiek raksturota dažādi. Jūlija beigās krievu izlūkvienības negaidīti izrāvās līdz Rīgas jūras līcim, 30.jūlijā ieņēma Tukumu, taču padomju karaspēks tur noturējās tikai līdz 20.augustam, tāpēc no Tukuma ir saglabājies daudz liecību par kareivju izturēšanos, tai skaitā laupīšanām un izvarošanām. "Kuriozs ir tas, ka oficiāli Latvija skaitījās padomju teritorija, bet reāli Sarkanā armija te pret civiliedzīvotājiem izturējās kā iekarotāji ienaidnieka teritorijā," saka U.Neiburgs.

Savukārt kādas latviešu sievietes B* atmiņās pie Dzērbenes pirmie redzētie krievi izraisa līdzjūtību: "Pirms vēl mēs paslēpāmies uz laiku mežā, cauri mūsu sētai izbrauca viens t.s. krievu bobiks, kurā bija vairāki krievu zaldāti, pie motora pārsega automašīnai bija piestiprināts sarkanais karogs. Mašīna pat neapstājās mūsu mājās, tikai lēni izslīdēja cauri sētai un aizbrauca atpakaļ uz netālo lielceļu. Nevienu reizi sarkanarmieši nepalika mūsu mājās pa nakti, Dzērbenes skolā gan viņi apmetās. Vienīgi visi zaldātiņi, kas gāja caur mūsu sētu, lūdza apavus, ēdienu un kaut ko padzerties. Devām visu, ko spējām, tādēļ viņi pret mums bija noskaņoti labestīgi. Atceros, ka mums pašiem trūka drēbju, tādēļ diezgan bieži iemainījām no karavīriem pret ēdienu t.s. fufaikas. Vairākumam krievu gan apģērbs atgādināja gandrīz vai skrandas. Kareivji man likās ļoti noskumuši, pat izmisuši, šķiet, viņi saprata, kas viņus nākotnē droši vien sagaida."

Sarkanarmijas kara vešanas taktika arī Latvijas teritorijā bija tikpat vienkārša, cik unikāla: ar lielu pārspēku uzbrukt, nesaudzējot ne cilvēkus, ne kara materiālus. Šīs taktikas augļus vēl šobaltdien var aplūkot daudzajos padomju karavīru brāļu kapos Vidzemē un Kurzemē. Vidzemē vācieši izmantoja dabisko nocietinājumu līniju Pededze—Lubāna ezers—Aiviekste. Toties Padomju armija, paļaudamās uz materiālo un cilvēku resursu pārsvaru, bieži uzbruka caur grūti pārejamām vietām. Slavenākās cīņas ar latviešu leģionāru piedalīšanos Vidzemē ir Mores kaujas 26.— 30.septembrī, kur 19.divīzija noturējās pret desmitkārtēju krievu pārspēku, nodrošinot latviešu aizbraukšanu no Rīgas. Ja nebūtu šo kauju, daudziem latviešu bēgļiem ceļš būtu nogriezts, saka atvaļinātais virsleitnants Rolands Kovtuņenko.

Vēsturnieks Inesis Feldmanis uzskata, ka leģiona cīņas vērtējamas divējādi: "No vienas puses, tā izpaudās latviešu centieni nepieļaut otrreizējo padomju okupāciju Latvijā. Taču visa kara kontekstā neapšaubāmi parādās sadarbības moments ar Vāciju, jo leģiona cīņas Vācijas pusē stiprināja arī Vāciju. Arī Kurzemē 1944.gada beigās un 1945.gadā vāciešiem militārā aspektā bija izdevīgi, ka Kurzemi notur, jo tādā kārtā tika atvieglota evakuācija pa jūru. Protams, iespējā izceļot pa jūru bija ieinteresēti arī latvieši. Ļoti daudzi latvieši šajā laikā uztvēra cīņu par Kurzemi kā cīņu par dzimteni. To apliecina tāds fakts, ka Kurzemē 19.divīzijā atgriezās atpakaļ daudzi bijušie dezertieri."

Cenzūras izvilkumos no leģionāru vēstulēm redzams, ka leģionāri uzskatījuši: viņiem nepietiek tikai ar negatīvo mērķi — cīņu pret boļševismu, bet vajag arī pozitīvo, kas būtu kāda Latvijas neatkarības pakāpe, stāsta I.Feldmanis. Latvijas autonomijas jautājums 1944.gadā bija populārs ne tikai latviešu vidū. Daudzas nacistiskās Vācijas militārās un politiskās personas bija par autonomijas vai pat neatkarības piešķiršanu Latvijai un Igaunijai, bet Hitlers šos projektus noraidīja.

Cerības uz "angļu nākšanu" kara beigās nebija gluži bez pamata, lai gan šī nākšana Latvijas zemei būtu bijusi diezgan briesmīga: rietumu sabiedrotie bija ar mieru ar savu gaisa floti iesaistīties cīņās Baltijas teritorijā, sūtīt šurp bumbvedēju tūkstošus, lai sabumbotu vācu fronti. Staļins pateica, ka izdarīs to pats, negribēdams pieļaut sabiedroto līdzrunāšanu austrumu pēckara robežu noteikšanā. Kurzemes pērli Jelgavu un Rēzekni viņam izdevās nobumbot vienam pašam.

KARŠ TURPINĀS

Paies vēl kāds gadu desmits, aizies tā latviešu paaudze, kas pieredzēja vienu no briesmīgākajām vasarām Latvijas vēsturē, un šie notikumi dzīvajiem šķitīs vien aizraujošas lielbudžeta filmas vērti. Varbūt ap to laiku būs beidzies arī interpretāciju karš, kurā leģionāri joprojām atrodas ierakumos pret Krievijas propagandas uzlidojumiem.u

* Citēts no LU Vēstures un filozofijas fakultātes Latvijas vēstures katedras 2003.gada pavasara semestrī piedāvātā izvēles kursa Ikdienas dzīve Latvijā no 1944. līdz 1955.gadam ietvaros veiktajām intervijām

Diena, 2004. gada 17. jūlijs.

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home