Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 

Cits karš Baltijā. Skats no Krievijas
Boriss Ņeškins

Reti kurš vēsturnieks Krievijā interesējas par objektīvu skatījumu uz Baltijas 20. gadsimta vēsturi. Tomēr, kā liecina agrākās publikācijas "Latvijas Avīzes" vēstures slejā, tādi ir. Un viens no tiem ir Maskavas vēsturnieks Boriss Ņeškins. Šis viņa raksts tapis, balstoties uz Krievijas Federācijas Valsts kara arhīvā glabātajiem dokumentiem, kas Latvijas vēsturniekiem nav pieejami.

Savas specifikas dēļ autors šeit nevar precīzi norādīt, kas tie par dokumentiem. Latviskie vietvārdi, cilvēku vārdi un uzvārdi rakstītāju nezināšanas dēļ tajos bieži doti sakropļotā formā, un ne vienmēr iespējams tos precīzi identificēt. Tulkojot aiz šiem vārdiem iekavās liku jautājuma zīmi.

Kad 1944. gada vasarā un rudenī zem padomju armijas spiediena sāka irt vācu armiju grupa "Ziemeļi", sarkanā armija pēc triju gadu prombūtnes atkal ieradās Baltijā, lai te gādātu par padomju varas "atdzimšanu". Tomēr šī zeme "atbrīvotājus" uzņēma ne gluži draudzīgi. Un tam bija pamats.

Ar padomju varas atjaunošanu ieņemtajās teritorijās nodarbojās PSRS Iekšlietu tautas komisariāts (IeTK), Valsts drošības tautas komisariāts (VDTK), pretizlūkošanas struktūra "Smerš", bet rajonos, kas tieši saskārās ar frontes līniju vai atradās karadarbībā iesaistīto armiju aizmugurē, – robežsargu vienības un IeTK karaspēka pulki. Darba bija daudz. Ieņemtā, bet vēl nekontrolētā teritorija burtiski ņudzēja no dezertieriem, dažādām bandām, partizāniem, pretinieka karaspēka vienību paliekām. Rietumbaltkrievijā un Lietuvā mierīgi gulēt neļāva poļu Armia Krajowa karotāji.

Dzer, laupa, izvaro

IeTK karaspēka pārvaldes 3. Baltijas frontes aizmugures apsardzes Izlūkošanas nodaļas ziņojumā par situāciju 1944. gada septembrī teikts: "Ir bruņotu bandītu parādīšanās gadījumi – atsevišķas personas no sarkanās armijas dezertieru skaita, kas, klejojot pa viensētām, aplaupa vietējos iedzīvotājus, bet aizturēšanas laikā izrāda bruņotu pretestību. Turpinās dezertēšanas gadījumi no sarkanās armijas daļām un dezertieru slēpšana piefrontes joslā. Igaunijas un Latvijas republiku mežos turpina slēpties noziedzīgi elementi, kas aizbēga kopā ar vāciešiem, tiem atkāpjoties, kā arī vācu armijas militārpersonas, kas izklīda veiksmīgās [padomju armijas] kaujas darbības dēļ."

Pēc PSRS IeTK rīcībā esošās informācijas, Rīgas "atbrīvošanas" laikā 1944. gada oktobrī pilsētā palikusi nozīmīga iedzīvotāju daļa – ap 200 000 cilvēku, kuri slēpušies pagrabos. Jāpiezīmē, ka 1939. gadā Rīgā bija 348 tūkstoši iedzīvotāju.

Saskaņā ar operatīvo informāciju par laiku no 1944. gada 10. līdz 17. oktobrim, Latvijas galvaspilsētā atradies arī liels skaits no savām vienībām atpalikušu vācu karavīru, kā arī "civilā pārģērbušies latviešu leģiona karavīri". Stāvoklis bija nemierīgs. Daudzus īpašnieku atstātos dzīvokļus un mājas izlaupīja. Pilsētā un tai tuvajos rajonos pa Pleskavas, Daugavpils un Jelgavas šoseju notika liela bēgļu kustība.

Visas jaunās varas administratīvās ēkas savā apsardzībā ņēma IeTK karaspēks, kamēr ierindas civiliedzīvotāju mājokļi, īpaši jau nakts laikā, varēja kļūt par vieglu guvumu ieklīdušiem dezertieriem vai apdzērušos "karavīru atbrīvotāju" grupām. Rīgas un tās apkaimes apsardzi veica IeTK iekšlietu karaspēka 36. motorizēto strēlnieku pulks – tas pats, kas piedalījās speckontingenta deportācijās no Kalmikijas, Krimas, Čečenijas-Ingušijas APSR un Baltijas. Pulka operatīvajā pārskatā par 1944. gada 1. – 7. decembri minēts: "Vietējie iedzīvotāji sūdzas, ka nakts laikā pie viņiem ierodas bruņotas militārpersonas un izvirza nelikumīgas prasības pēc alkoholiskajiem dzērieniem un pārtikas. Bieži prasības pāriet atklātā laupīšanā…"

Ar izteiktu visatļautību izcēlās nevis "zvērīgie esesieši" vai "piedzērušies policaji", bet gan vienkāršie sarkanās armijas dezertieri. Tiesa, jāatzīmē, ka pārsvarā tās bija militārpersonas no rezerves karaspēka daļu soda rotām. Daugavpils apriņķa Dagdas pagasta IeTK iecirkņa operatīvais pilnvarotais 1944. gada decembrī ziņoja: "Pagastā parādījusies 12 cilvēku grupa, kas izliekas par IeTK darbiniekiem, nodarbojas ar dzeršanu un laupīšanu." Nereti ar nelikumīgām kratīšanām un produktu konfiskāciju nodarbojās arī sarkanās armijas kaujas vienības un IeTK karaspēks, bet tieši pie viņiem iedzīvotājiem vajadzēja doties, lai meklētu glābiņu no vardarbības: "1944. gada 3. augustā plkst. 7.00 IeTK karaspēka 130. robežsardzes pulka 15. postenī ieradās "Āpšalu" māju (uz dienvidrietumiem no Antinēniem [?]) iedzīvotājs un paziņoja, ka ap plkst. 3 pie viņa ieradušās trīs nezināmas personas sarkanās armijas ierindnieku uniformās, bruņotas ar automātiem un revolveri "Nagan". Nezināmie veica nelikumīgu kratīšanu, kuras laikā paņēma vienu rokas un vienu kabatas pulksteni. Pēc tam, piedraudot ar ieročiem, paņēma viņa sievu, izveda ārā, pēc kārtas izvaroja vīra klātbūtnē un nesodīti aizgāja. Saņēmis šīs ziņas, 15. posteņa priekšnieks, leitnants "G" nespēra stingrus soļus, lai nezināmās personas aizturētu. Bataljona štābam viņš par notikumiem neziņoja, pamatojot to ar apstākli, ka "Āpšalu" viensēta atrodas trīs kilometrus no viņa posteņa, ne viņa iecirknī…" Tikai pēc tam, kad 1944. gada 13. septembrī IeTK karaspēka 130. robežsardzes pulka komandieris pavēlēja "spert visstingrākos soļus pret tiem", kas šādu incidentu gadījumos savlaicīgi nerīkojas, kaut kas sāka notikt. Jau 1944. gada 18. septembrī viņam ziņoja, ka "pateicoties prasmīgai robežsargu rīcībai" visa banda bez neviena šāviena aizturēta "Katītes" [?] ezera rajonā.

Meklējot ienaidniekus

Daudzi vietējie iedzīvotāji nemaz neziņoja par laupīšanas un citu nelikumību gadījumiem, dodot priekšroku vienkārši nogaidīt, kad tas viss beigsies. Atklāta savas neapmierinātības izteikšana varēja slikti beigties. Kāda Jāņa Sēlāna no "Brāļu" viensētas [tekstā "Braļ"] publisks izteikums, ka "sarkanā armija ir laupītāju armija" 1944. gada 13. novembrī beidzās ar robežsargu ierašanos, lai "pārbaudītu esošās ziņas, kuras iedzīvotāji apstiprināja". Tā kā saimnieka nebija mājās, pie tām tika ierīkots slēpnis. Sēlāna sieva, nepamanot slēpni, nesa vīram ēdienu uz pagrabu un tādējādi nevilšus uzrādīja viņu robežsargiem. Tālāk jau "filtrācijas laikā bataljona izlūkošanas nodaļā noskaidrojās, ka aizturētais ir meklējamais Jānis Sēlāns". Viņu drīz vien atmaskoja kā "dzimtenes nodevēju" un nodeva IeTK orgāniem Jelgavā. Tur viņam atgādināja, kas ir viņa dzimtene.

IeTK darbinieki varēja nezināt tā saucamo "brālīgo republiku" tautu valodu, vēsturi un kultūru, bet padomju varas ienaidniekus tiem bija jāpazīst labi! Gatavojoties darbam ieņemtajās teritorijās, karaspēka daļu izlūkošanas nodaļas vāca un sistematizēja ziņas par dažādiem "noziedzīgiem elementiem", "oficiālām kontrrevolucionārajām organizācijām", "oficiāliem vācu izlūkdienesta orgāniem". Informācija tika iegūta – savstarpēji apmainoties ar informāciju ar "Smerš" pretizlūkošanas nodaļu; aptaujājot no pretinieka teritorijas pārnākušos partizānus; no atklāto aģentu liecībām. Ne maza nozīme atmaskošanā bija arī vietējiem iedzīvotājiem. 1944. gada septembrī IeTK karaspēka 130. robežsardzes pulka uzskaitē bija 153 aģenti un 145 ziņotāji, bet septembrī tika savervēti vēl attiecīgi 60 un 59 cilvēki. No 400 filtrācijai pakļautajiem iedzīvotājiem tika aizturēti 179. No 87 atmaskotajiem pretinieka aģentiem 82 bija atklāti pēc aģentūras sniegtajām ziņām.

Kad fronte pavirzījās uz priekšu un pienāca laiks doties tālāk, aģentūra tika rūpīgi nodota tālākam darbam vietējo valsts drošības orgānu rokās. Nav grūti iedomāties, ka Baltijas "atbrīvošanas" gaitā aģentūra auga kā sniega bumba, kas ripo no kalna. Protams, daļa aģentu ir pierakstīti tāpat, taču kopējā tendence labi redzama. Vervēšana Baltijā notika vēl vācu okupācijas laikā, izmantojot partizānus un pagrīdniekus. Bēgļu pieplūdums vispirms Lietuvā, pēc tam Latvijā lika vācu varas iestādēm radīt orgānus, kas nodarbojās ar šo pārsvarā krievu tautības cilvēku problēmām. Pilnvarotais krievu iedzīvotāju lietās Lietuvā un Krievu komiteja Latvijā nodarbojās ar šo bēgļu reģistrāciju, darbā iekārtošanu un izmitināšanu. Kopā ar bēgļu plūsmu Baltijā ieradās arī jauni padomju aģenti.

Pie degvīna glāzes

Daudzi iedzīvotāji saprata, ka vācu aiziešana no Baltijas ir neizbēgama un būs darīšana ar jauniem saimniekiem, tātad jāpieņem viņu spēles noteikumi. Kāds ar jauno kungu palīdzību cerēja atrisināt savas problēmas un kļūt nozīmīgs padomju varas acīs, citam svarīgi bija materiālie labumi, ko varēja piedāvāt jaunā vara. Vēl kādam zem kompromitējušo ziņu nastas vajadzēja izšķirties – būt par aģentu ziņotāju vai nokļūt nometnē. Turklāt čekisti palīdzēja pieņemt "pareizo" lēmumu.

Cik vērtīgi bija tādu cilvēku ziņojumi? Cik atbilstoši patiesībai bija viņu "atmaskojumi"? Spriežot pēc tā laika dokumentiem, īpaši daudz no aģentiem prasīts netika. Operatīvā darba kvalitāte vispirms jau bija atkarīga no izlūkošanas daļas virsnieku, vienkāršo operatīvo pilnvaroto un izmeklētāju sagatavotības pakāpes. Taču viņi ne vienmēr prata pareizi pierakstīt aizturēto personas datus un liecības. Bija jūtama vietējo īpatnību un valodas nezināšana. Pieredzējušu un spējīgu darbinieku trūka. Viņus centās nosūtīt uz atbildīgākajiem rajoniem. Par tādu pamazām kļuva no vāciešiem atbrīvotā Baltija. Bet ar visu to operatīvās darbības profanācija nebija retums.

1944. gada 24. oktobrī robežsargu leitnants S. un jaunākais seržants A. "saņēma ziņas, ka pilsonis K. var sniegt vērtīgu informāciju par personām, kas vācu okupācijas laikā Latvijā nodeva padomju varai lojālos". Robežsargi ieradās pie pilsoņa K. un nekavējoties tika silti uzņemti. Tur jau bija klāts galds ar degvīnu un uzkodām. Vienlaikus ar S. un A. mājās ienāca arī divi miliči no Slokas. Tā vietā, lai saņemtu ziņas viņi visi kopā ķērās pie glāžu tukšošanas: "Pilsonis K. ļoti laipni cienāja viesus, vienlaikus izstāstot savu aizvainojumu par kaimiņu, kurš viņu esot apmelojis vācu policijai. Pēc aptuveni divu litru degvīna izdzeršanas leitnants S. nolēma paņemt līdz pilsoni K. un doties pie kaimiņa. Aizturējis kaimiņu, leitnants S. tomēr neatrada viņu par noziedznieku un nākamajā dienā atbrīvoja (laikam bija izgulējis dzērumu). Jaunākais seržants A., ieradies postenī, ziņoja tā priekšniekam, ka pilsonis K., iespējams, mēģinājis viņus piedzirdīt. 1944. gada 25. oktobrī tika izsūtīta patruļa, kas aizturēja K. Filtrēšanas procesā viņš tika atmaskots kā "pretinieka aģents". Kamēr K. atradās iepriekšējās izmeklēšanas kamerā, viņa mājās izdarīja kratīšanu, lai meklētu radiostaciju. Kratīšanas laikā liecinieki netika pieaicināti, protokols netika sastādīts, tādēļ pilsoņa K. sieva izvirzīja pretenzijas par viena puda miltu, vienas elektrospuldzes, matu griežamās mašīnas, vīriešu kurpju pāra, pusmetru drānas un dažu degvīna pudeļu pazušanu."

Nenovērtējamu atbalstu "padomju varas atjaunošanā" sniedza bijušie Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāta (IeTK) darbinieki. Laikā no 1944. gada 7. jūlija līdz 31. augustam vien Latvijā iebrauca 878 čekisti. Latviešu čekisti un kompartijas darbinieki nekavējoties tika iekļauti administratīvajā aparātā un komandantūrās un ķērās pie darba. 1945. gadā Latvijas PSR iekšlietu tautas komisārs A. Eglītis sagatavoja un nosūtīja visiem vietējiem vadītājiem sarakstus ar to personu vārdiem un adresēm, kuras jāatrod un jāaiztur kopā ar ģimenēm.

Par visu IeTK karaspēka darbības daudzpusību un specifiku, sargājot 2. Baltijas frontes aizmuguri, var gūt labu ieskatu, lasot 1945. gada marta atskaiti. Tur teikts, ka mēneša laikā "aizturēti un atmaskoti" 10 pretinieka "pretizlūkošanas aģenti"; 11 "nodevēji"; 6 bijušie policisti un soda ekspedīciju dalībnieki; 6 vāciešu "ielikteņi un atbalstītāji"; 64 "bandīti"; 77 dezertieri; 19 "revolucionārās likumības pārkāpēji"; 227 personas, kas izvairījušās no iesaukšanas sarkanajā armijā; 5 bijušie lietuviešu militārās organizācijas "Šauliu Sajunga" biedri; 12 aizsargi, 17 "pārējie noziedzīgie elementi".

Visus uz fronti!

Kā redzams, vairākumu "atmaskoto" veido tie, kas nevēlējās dienēt padomju armijā. Svaiga "lielgabalu gaļa" bija ļoti nepieciešama ne tikai "vācu fašistiskajiem okupantiem", bet arī sarkanajai armijai. Padomju Savienībā ar mobilizācijas jautājumiem jau kopš kara sākuma nodarbojās Valsts aizsardzības komiteja, kuras priekšsēdētājs bija Staļins. Komiteja pazemināja 1939. gadā noteikto iesaukšanas vecumu, nolemjot, ka tas ir 19 gadu, bet skolu tikko beigušajiem – 18 gadu. Augstāko karaklausībai pakļauto vecuma robežu ierindniekiem un seržantiem noteica līdz 50 – 55 gadu vecumam. Tā kā padomju valdība Baltijas valstis uzskatīja par "atbrīvoto PSRS teritoriju", šie nosacījumi tika attiecināti arī uz tām. Visā atbrīvotajā PSRS teritorijā atjaunojās ne tikai padomju vara, bet arī iedzīvotāju pienākumi un klausības. Tā iznāca, ka vāciešu Baltijā sāktais 1944. gada pavasara iesaukums plūstoši pārtapa rudens iesaukumā, bet jau sarkanajā armijā. Iesaukumi leģionā, kā arī mobilizēšana darba dienestam Vācijā 1943./1944. gadā būtiski samazināja vīriešu īpatsvaru Baltijas valstīs. Laikā no 1943. gada līdz 1945. gadam pameta dzimteni vai tika izvesti nodarbināšanai 620 tūkstoši baltiešu. 1945. gada sākumā Vācijā atradās ap 580 tūkstošiem baltiešu, tajā skaitā 200 tūkstoši latviešu.

Iesaukums sarkanajā armijā notika tieši tad, kad pilsētās un laukos īpaši asi bija jūtams vīriešu darbaroku trūkums, kad vajadzēja novākt ražu un gatavoties ziemai. Pirms katra vācu laika iesaukuma vispirms notika pārrunas ar vietējām pašpārvaldēm, kur katra puse centās panākt savu, toties padomju iesaukumam nekādas sarunas un kompromisi nebija vajadzīgi, jo pats iesaukums skaitījās gana spēcīgs boļševistiskās politikas arguments. Vācijā līdz 1942. gadam iesaukumam pakļāva tikai tos, kam bija pienācis dienesta vecums, kamēr PSRS 1941. gadā vien iesauca 10 miljonus cilvēku. Kopumā kara laikā Padomju Savienībā iesauca 42,9 miljonus cilvēku, bet Vācijā tajā pašā laika periodā – 15,9 miljonus.

Dezertē ar ieročiem

Iesaucamo "medībās" iesaistījās IeTK karaspēks, cīņā pret "izvairīgajiem" un "naidīgajiem elementiem", kas cenšoties "izgāzt" iesaukumu, meta čekistu operatīvās grupas un aizmugures robežsargu posteņus. Notvertos konvoja pavadībā veda uz vietējiem kara komisariātiem. Baltijā visizplatītākais veids, kā izvairīties no nokļūšanas sarkanajā armijā, bija doties mežā. "Ir gadījumi, kad padomju varai naidīgi elementi vietējo iedzīvotāju vidū izplata provokatīvas baumas, ka sarkanā armija paņemot visus iesaukuma vecuma vīriešus un aizvedot viņus nezināmā virzienā. Daļa vietējo iedzīvotāju noticēja šīm baumām un, parādoties sarkanajai armijai, paslēpās mežos vai citās paslēptuvēs," teikts ziņojumā par situāciju divos apriņķos Lietuvā, kur vietējie atklāti sabotēja iesaukumu. Tā Leipunu (?) apriņķī no 800 karaklausībai pakļautajiem iesaukšanas punktā ieradās tikai 16 cilvēki, bet Kopcovas (?) apriņķī no 700 ieradās 12 cilvēki: "Karaklausībai pakļautie vai nu vispār atsakās ņemt pavēstes vai arī, tās saņēmuši, paslēpjas mežos, zemnīcās, gravās, savu sētu ēkās. Iesaukuma sabotāža ir ienaidnieka darba sekas, kā arī vietējo iedzīvotāju neizpratne par sarkanās armijas mērķiem un uzdevumiem." Daugavpils apriņķī 1944. gada decembrī, pēc vietējās IeTK pārvaldes ziņām, no iesaukuma izvairījās 583 cilvēki, bet 95 jau bija dezertējuši – pārsvarā latvieši, "kas ir bandītisko grupu papildinājuma bāze". Pūles, kādas orgāni veltīja iesaucamo tvarstīšanai, acīm redzami nebija tā vērtas – IeTK karaspēka karavīri viņus tvarstīja pa mežiem, vilka ārā no pagrabiem un slēptuvēm, bet jaunizceptie sarkanarmieši pie pirmās izdevības dezertēja, nereti ar ieročiem rokās. 1944. gada 14. novembrī Daugavpils apriņķa Aizkalnes pagastā iznīcinātāji aplenca kādas mājas, kurās, kā uzskatīja, slēpās dezertieris Augusts Čerāns un divi viņa dēli. "No mājas tika mesta granāta un izskrēja trīs cilvēki, pret kuriem tika atklāta uguns. Vienu no izskrējušajiem nogalināja, bet diviem izdevās aizbēgt. Nošautais bija 1919. gadā dzimušais Ludvigs Čerāns. Pārmeklējot māju, zem grīdas atrada 1913. gadā dzimušo Jozefu Čerānu. Pratināšanā viņš pastāstīja, ka abi ar brāli Ludvigu 1944. gada 26. augustā iesaukti sarkanajā armijā un dienējuši 308. strēlnieku divīzijā, bet kauju laikā pie Ogres upes dezertējuši ar ieročiem un slēpušies mājās." Kādēļ sarkanajai armijai vajadzīgi iesaucamie, kurus dienām, pat mēnešiem jātvarsta pa mežiem? Kam vajadzīgi karavīri, kas pie katras izdevības dezertē kopā ar ieročiem? Bet ieņemtajās teritorijās iesaukums bija parasta parādība. Tādu iesaukto dienesta uzskaites kartiņās bija norādīts: "Dzīvojis uz laiku okupētajās teritorijās".

Baltija bija neparasta "atbrīvotā" teritorija. Jājautā, no kuras okupācijas cilvēkam bija jāsāk savas dzīves laika atskaite Baltijas teritorijā? Persona, kas piedzimusi PSRS, to, protams, neaizmirsīs, taču 1940. gadā dzimušos baltiešus tad vēl neiesauca. Padomju izdotās pases un karaklausības apliecības vācieši bija no aprites izņēmuši, nomainot tās ar vecā parauga nacionālajām pasēm. 1941. gada jūnijā – 1942. gada augustā vecās pases pārreģistrēja. Realitātē nebūt ne katrs Baltijas iedzīvotājs 1944. gada rudenī varēja sevi apzināties kā PSRS pilsoni. Taču "goda pienākums" dienēt sarkanajā armijā lika ne tikai jaunatnei, bet arī vecākam gadagājumam nojaust, ka jaunā vara ir klāt. Padomju vadība nepieļāva nekādus izņēmumus stingrajā postulātā – ja teritorija ietilpst PSRS, tātad tur jānotiek iesaukumam padomju armijā. Tādējādi 1944. gada otrajā pusē sarkanajā armijā tika mobilizēti 57 470 Latvijas iedzīvotāji, bet padomju armijas rindās karoja ap 100 tūkstošiem Latvijā un Krievijā iesauktu latviešu.

"…saplēsa Staļinu"

Vislielākās galvassāpes un rūpes visā Baltijas valstu teritorijā jaunajai vara sagādāja nacionālā pretošanās kustības. Tā kā vēl Ziemas karā ar Somiju padomju vara bija sastapusies ar "baltsomu bandu darbību" un somu partizāni bija klasificēti kā "bandītiski grupējumi", to pašu terminoloģiju nolēma lietot, arī vērtējot nacionālo partizānu grupu darbību Baltijā. Tika uzsvērts, ka "pretpadomju pretošanās sagatavošanu veicis Trešais reihs". Citiem vārdiem sakot, jēdzienus "tautas karš" un "tautas atriebēji" piedēvēja tikai un vienīgi padomju tautai, turpretī Baltijas valstīs nacionālo pretošanos vadīja "fašistiskie bendes un viņu līdzskrējēji". Faktu, ka pretpadomju pretestība un pagrīdes kustības Baltijā veidojās vēl pirms vācu okupācijas un ilgi turpinājās arī tad, kad "abvērs" un Oto Skorcēni "jagdferbands" kopā ar "Trešo reihu" bija pārstājuši eksistēt, noklusēja. Tāpat ēnā palika apstāklis, ka daudzinātais padomju "tautas karš" bija kļuvis efektīvs un vadāms tikai tad, kad pie partizānu organizācijas, apmācības, vadības un "kadru" nogādāšanas pretinieka aizmugurē ķērās padomju valsts drošības orgāni un PSRS IeTK 4. nodaļa.

Baltijā reti kurš ticēja, ka līdz ar piespiedu sovjetizāciju un boļševiku nesto "šķiru rasismu" dzīve kļūs "labāka un jautrāka" – īpaši jau tie, kuri atcerējās "speckontingenta" deportācijas 1941. gadā. Tomēr ne visi bija spējīgi atklāti un droši pretoties, jo tas nozīmēja puslegālu dzīvi grūtos apstākļos, vairoties no aresta un ģimenes izsūtīšanas. Tie, kas izvēlējās šo ceļu, bija paši nesamierināmākie padomju varas pretinieki.

Padomju vara kara laikā bija aicinājusi iznīcināt ienaidnieku jebkuriem līdzekļiem – "žņaugt, cirst, dedzināt, indēt fašistiskos riebekļus", bet Baltijā izrādījās, ka šaut un spridzināt jau sāk padomju militāristus un ielikteņus: "1944. gada 11. novembrī mežā 20 kilometrus uz ziemeļrietumiem no Rokišķiem tika apšaudīta automašīna ar IeTK darbiniekiem. Kad braucēji aizbēga, banda sagrāba automašīnu un šoferi, kurš pēc ieroča atņemšanas un nopratināšanas tika atlaists. Automašīnu sadedzināja. 1944. gada 12. novembrī Pendeļu (?) pagastā nogalināts viens no aktīvākajiem vietējās varas darbiniekiem. 1944. gada 14. novembrī bandīti apšaudīja padomju darbiniekus un nogalināja pagasta zemes komisijas priekšsēdētāju. 1945. gada 15. aprīlī Meņģelē nezināmi bandīti nogalināja divus Valsts drošības komisariāta darbiniekus. 1945. gada 18. aprīlī Gatartā, 38 kilometrus uz austrumiem no Cēsīm, nezināms skaits bandītu veica teroristisku aktu pret milici, kurš guva ievainojumu, sprāgstot rokasgranātai. 1945. gada 19. aprīlī Raunā nezināma banda četru cilvēku sastāvā iegāja pilsoņa Ševikova mājās, saplēsa Staļina portretu, paņēma apģērbu, pārtiku un aizgāja."

Iznīcinātāji - "tautas atriebēji"?

Tā saucamās bandas izjauca vietējās padomju varas pasākumus, labības vākšanu valsts vajadzībām, iesaukumus sarkanajā armijā, nodarbojās ar pretpadomju aģitāciju. PSRS IeTK situācijai Baltijā sekoja modri. Visas "bandītu" darbības izpausmes tika rūpīgi fiksētas un uzskaitītas komisariāta vietējās nodaļās, ar aģentūras un gūstekņu liecību palīdzību centās noskaidrot partizānu grupu skaitlisko sastāvu, dislokācijas vietas, bruņojumu. Operācijās pret mežabrāļiem iesaistīja IeTK karaspēku, armijas daļas līdz ar dažādiem tehniskā un uguns atbalsta līdzekļiem. Atskaitēs tiek apgalvots, ka laikā no 1944. gada novembra līdz 1945. gada februārim Igaunijā, Latvijā un Lietuvā sadursmēs krituši 4176 nacionālās pretošanās kustības dalībnieki un 177 PSRS drošības orgānu darbinieki. Pirmais skaitlis gan izskatās krietni pārspīlēts.

1944. gada 13. jūlijā Latvijas PSR kompartijas centrālkomitejas pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš un iekšlietu ministrs A. Eglītis izdeva slepeno pavēli par iznīcinātāju bataljonu formēšanu. Saskaņā ar to katrā pagastā, katrā pilsētā no vietējo iedzīvotāju vidus bija jāveido iznīcinātāju vienības. Tām bija ne tikai jāpalīdz vietējai varai sabiedriskās kārtības uzturēšanā un cīņā pret mežabrāļiem, bet zināmā mērā arī jāiemieso "tautas atriebība". Šķiru cīņas teorija netika aizmirsta. Visu iztēloja tā, it kā mežā tupētu bijušie muižnieki un kapitālisti, kam padomju vara visu atņēmusi, bet godīgie darbaļaudis, strādnieki un zemnieki cēlušies cīņā pret tiem.

Partijas aktīvistus un iznīcinātāju vienības ar bruņojumu apgādāja vietējās IeTK nodaļas. Pārsvarā tie bija trofeju ieroči. Tomēr ne visi steidzās saņemt šaujamos no jaunās varas rokām. IeTK karaspēka 130. robežsardzes pulka operatīvajā ziņojumā par 1945. gada septembri pieminēts, ka "reģistrēti gadījumi, kad atsevišķi aktīvisti atsakās no ieročiem, paskaidrojot, ka baidās no bandītu terora aktiem." Bez tam "vietējie iedzīvotāji, kurus bandīti iebaidījuši, neizrāda pienācīgu atbalstu vietējās varas orgāniem un IeTK apakšvienībām bandītisko grupu meklēšanā un iznīcināšanā". Būtu gan pārāk vienkārši vietējo iedzīvotāju "zemo aktivitātes līmeni" vai nevēlēšanos sadarboties izskaidrot tikai ar bailēm. Tomēr Baltijas mežos, pilsētās un ciemos bija no kā baidīties, jo sevišķi naktīs. Īpaši bīstami bija brīži, kad viena armija un reizē ar to vara ir prom, bet otra vēl nav klāt. Ko gan tajā laikā izjuta cilvēki, kad kāds naktī pieklauvēja pie viņu durvīm? Varbūt tas ir tikai kaimiņš, varbūt pēc dzeramā un pārtikas ieradies dezertieru bariņš, bet varbūt čekisti, lai izkratītu un aizvestu līdz? Kā gan latviešu zemnieks lai spētu atšķirt īsto no viltvārža? Kam ierocis, tam arī taisnība. Neatvērsi – nošaus, bet, ja atvērsi…

No krievu valodas tulkojis VIESTURS SPRŪDE

Latvijas Avīze 9. augusts 2005

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home