Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Stāsts par nacionālo pašapziņu un aizdomīgumu
Andris Grūtups, advokāts

Vēlme iemūžināt nacistu un padomju okupācijas laika Latvijas pretošanās kustības dalībnieku piemiņu, izceļot pieminekli Latvijas Centrālās padomes vadītājam Konstantīnam Čakstem, ir izraisījusi diskusiju par attiecīgā Latvijas vēstures posma traktējumu, kā arī radījusi aizdomas, ka pieminekļa cēlājiem ir kādas aizdomīgas intereses radīt vēstures mītus un iepotēt tos neko nesaprotošajai tautai. Drīzāk jau mīts ir stāsts par neko nesaprotošo un pasīvo tautu, aktīvo eliti un dažiem inteliģentiem, kuri vienīgie redz lietu patieso dabu.

Mums šāds pasaules redzējums neliekas pieņemams. Mēs neesam šķirojuši cilvēkus, un neesam aicinājuši atbalstīt mūsu ieceri tikai kādas noteiktas grupas pārstāvjus. Ziedotāju vidū ir uzņēmēji un juristi, zinātnieki un mākslinieki, mācītāji un sabiedriskās organizācijas, visdažādāko politisko partiju pārstāvji un visu Latvijas lielāko reliģisko konfesiju dalībnieki, tāpēc, ka viņiem šķiet atbalstāma ideja celt pieminekli cilvēkam, kas simbolizē pretošanās kustību Latvijā, cīņu par Latvijas neatkarību un Latvijas valsts idejas saglabāšanu, apstākļos, kad šāda darbība bija saistīta ar dzīvības risku. Tas ir piemineklis ne tikai mūsu pašapziņai, mūsu lepnumam un mūsu godam, bet arī visiem tiem, kas nekad nav nodevuši Latvijas valsts ideju.

Vēsturnieku Vitas Zelčes un Ginta Apala Dienas 2002.g 7.decembra numura rakstos jaušamas nepārprotamas šaubas, vai K.Čakste ir uzskatāms par īsto cilvēku, kurš varētu simbolizēt Latvijas pretošanās kustību, rakstos norādīts uz Latvijas Centrālās padomes kļūdām šajā laika posmā, pieminēti arī pieminekļa celšanas iniciatori, kuri veido uzspodrinātas, demokrātijās vispārpieņemtajai domāšanai piemērotas vēstures izkropļojumu.

Vēsture nav matemātika, kur divi reiz divi ir četri — vēsturē absolūtā objektivitāte nav iespējama, nevar veikt precīzus mērījumus par labā un ļaunā, veiksmju un neveiksmju, lēmumu pareizību un kļūdu daudzumu.

Un es apbrīnoju cilvēkus, kas šodien, siltās čībās sēžot, uzdrošinās tiesāt, ar mikroskopu pētot, svērt un kritizēt tos, kas riskēja ar dzīvību, kas darīja visu, nebaidoties atdot visu, lai dzīvotu Latvijas valsts. Mēs gribam godināt un noliekt galvas šīs gribas, šīs drosmes, šīs uzdrošināšanās, šīs apbrīnojamās pašaizliedzības dēļ. Visbeidzot, šīs mūsu vēstures priekšā un vienīgais jautājums ir par to, vai mēs gribam taustāmās vērtībās iemūžināt šo savas vēstures daļu.

Konstantīns Čakste bija cilvēks, kurš neklausīja tos, kas teica — labāk ir neko nedarīt, labāk pasēdēt un pagaidīt, labāk neriskēt, jo kas gan tur var sanākt. Mēs taču esam tik mazi, tik vāji, ko mēs vispār varam. K.Čakste bija cilvēks, kas teica «mēs varam». Un tā ir tā nacionālā pašapziņa, kuru mēs gribam godā celt. Un es domāju, mums tas ir jāvar.

Atklāti sakot, doma par pieminekli, kas simbolizētu centienus glābt Latvijas neatkarību, man pašam radās laikā, kad notika cīniņi par Pētera I pieminekļa uzstādīšanu.

Toreiz izskanēja arguments, ka latvieši, redz, negrib Pēteri I savā galvaspilsētā, bet paši sev arī neko neceļ.

Tad es aizsvilos un domāju — patiešām, kādēļ mēs neko nedarām savas nacionālās pašapziņas celšanai, kāpēc mēs nevaram atrast kaut ko, ar ko lepoties savā vēsturē. Tad uzzināju, ka Jānis Peters jau trīs gadus ir nēsājis ideju par pieminekli K.Čakstem, un man šī ideja iepatikās.

Pēc tam tapa zināms, ka vieta pie Ministru kabineta jau rezervēta Pētera I piemineklim, līdz ar to jautājums par pieminekļa vietu K.Čakstes piemineklim kļuva principiāls.

Latvijas pretestības kustība, protams, nav tikai Latvijas Centrālās padomes darbība, pretestības kustība aizsākās jau 1940.gadā un turpinājās arī pēc Otrā pasaules kara. Bet piemineklis K.Čakstem jau nenozīmē, ka atceramies tikai viņu vienu pašu — piemineklis godinās visus pretošanās kustības dalībniekus, visus cilvēkus, kas darbojās, lai atjaunotu Latvijas neatkarību.

Tagad, pēc 60 gadiem, ir viegli spriest un runāt par to, vai K.Čakste un Latvijas Centrālā padome perfekti izdarīja maksimālo, kas bija vajadzīgs Latvijas neatkarības atgūšanai. Protams, ir lietas, ko varēja darīt savādāk, bet padomāsim cilvēcīgi — atrodoties šajā skarbajā situācijā, ar tādu pašu informāciju — kas zina, kā katrs spriedējs būtu rīkojies. Domāju, ka ir muļķīgi un augstprātīgi pārmest K.Čakstem cerību, ka Latvijā atkārtosies Pirmā pasaules kara situācija, un Latvija atbrīvosies no vienas okupācijas un spēs atjaunot valsts neatkarību. Vai tādēļ, ka viņš nezināja — Latvija šai laikā jau bija pārdota, viņa centieni bija mazāk vērtīgi? Viņš par to samaksāja ar savu dzīvību, pašu dārgāko cenu.

Cik var noprast no pieminētajiem vēsturnieku rakstiem, aizdomas ir radījis arī K.Čakstes tēls, kas atbilst pasaules vadošajai vēstures izpratnei par, vienkārši izsakoties, «labajiem» un «sliktajiem».

Izrādās, mums nav viegli pieņemt, ka Latvijas vēsturē atrodams kaut kas «atbilstošs starptautiskajiem standartiem». Acīmredzot mēs esam pārāk pieraduši pie domas, ka Latvijas vēsture ir nestandarta vēsture un nav vērtējama pēc vispārējiem kritērijiem.

Pieminekļa celšanu K.Čakstem ir atbalstījuši arī nelatvieši. Un, manuprāt, šī ir būtiska, Latvijai vajadzīga lieta. Tas ir lieliski, ka mēs varam uzcelt pieminekli Latvijas brīvības cīnītājam, kas šķiet nozīmīgs un piemiņas cienīgs gan latviešiem, gan cittautiešiem, kas dzīvo šajā valstī. Tas ir lieliski, ja ap savu vēsturi varam konsolidēt visu tautību cilvēkus, kas dzīvo Latvijā.

Žēl, ja kādam rodas aizdomas par to, ka K.Čakstes pieminekļa celšanas priekšdarbi rit pārāk strauji — vai tiešām būtu labāk, ja nevis uzņēmīgi cilvēki ātri savāktu līdzekļus pieminekļa celtniecībai, bet nauda gadiem tiktu vākta un tērēta administratīviem izdevumiem?

Nepiekrītu arī viedoklim, ka elite pāris nedēļu laikā ar mediju starpniecību būtu iemācījusi savai tautai Konstantīna Čakstes biogrāfiju un iepotējusi sapratni, cik nozīmīgs viņš ir vēsturei un šodienas politikai. Vēsture ir tāda, kāda tā ir. Mēs negribam to nedz uzlabot, nedz izskaistināt, mēs gribam lepoties ar to. Mēs vēlamies pieminēt pretošanās kustību un izceļam K.Čakstes personību, tajā pašā laikā nenoliedzot, ka ir bijuši arī citi.

Piemineklis K.Čakstem nebūs otrs Brīvības piemineklis. Latvijas vēsture līdz ar valsts izveidošanu nebeidzas, un K.Čakstes piemineklī mēs vēlamies atspoguļot jau citu vēstures posmu.

Tas ir labi, ka ideja par pieminekli liek izvērtēt Otrā pasaules kara vēsturi un cilvēku darbību, ir labi, ka notiek diskusija par šo tematu. Tikai nevajadzētu aiz kokiem pazaudēt mežu: nevajag meklēt zemtekstus, kur to nav, un diskusiju rezultātā pazaudēt pamatideju — pieminekli nacionālās pašapziņas stiprināšanai.

Diena, 2002. gada 27. decembris.

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home