Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Čakste — piemineklis
Gunita Nagle

Līdz pat šāgada vidum vairākums Latvijas iedzīvotāju par Konstantīnu Čaksti nezināja gandrīz neko. Kāds viņa tēls tiks izveidots, tāds viņš būs, brīdina vēsturnieki, šaubīdamies, vai Čakste jāpārvērš varoņa monumentā Brīvības ielā

Konstantīns Čakste? Viens parausta plecus, cits klusē, taujāts, kas ir šis cilvēks, kura piemineklim ļaudis tiek aicināti ziedot. Ar vēsturnieku stāstīto, ka viņš ir pirmā Valsts prezidenta dēls, Latvijas Centrālās padomes (LCP) priekšsēdētājs, vēl nepietiek, lai cilvēki gribētu redzēt viņa pieminekli pašā galvaspilsētas sirdī. Tuvinieki K.Čaksti atmin kā mīļu ģimenes cilvēku, topošie juristi mācās no viņa grāmatām, vēsturnieku pētījumos viņš ir cilvēks, kurš Otrā pasaules kara laikā vēlējās ar rietumvalstu palīdzību atjaunot valsts neatkarību. Tomēr arī K.Čakstes pazinēji nav droši, vai viņam vajadzīgs akmenī cirsts piemineklis.

TUNTĀNA DZIESMA MEITENĒM

«Līdz pat 1941.gadam viņš bija absolūti nepolitisks cilvēks,» pārliecināti apgalvo Konstantīna Čakstes meita Anna Čakste-Rolina, sazvanīta savās mājās ASV, Kalifornijas štatā. Viņa tēvu, kurš ģimenē saukts par Tuntānu, atceras kā jautru, sabiedrisku cilvēku ar lielisku humora izjūtu. Galvenais viņa dzīvē bijusi ģimene un jurista karjera. «Mūsu Zemgales mājā Aučos uz pļaujas laiku tika daudz smiets un dziedāts. Ziemas rītos, kad logi bija apledojuši, tēvs meitenes cēla augšā, dziedādams Meitene, zeltene,» atceras A.Čakste. Viņam esot paticis pārsteigt. Tā savai sievai Anastasijai kādā dzimšanas dienā 24.februārī viņš pasniedzis ceriņziedu klēpi. «Mana māsīca Aija teica, ka viņš bija lepns uz savu Nastju, jo viņa bija skaista un laba mājasmāte,» atminas Tuntāna meita. «Reiz, skatoties saulrietu Jūrmalā, viņš man stāstīja, ka tur aiz jūras ir daudz interesantu zemju. Kādreiz pēc kara es varēšot braukt tās skatīties. Tad pēc kara mums būšot vēl kāda māsiņa vai brālītis.»

Kad Anna Čakste bijusi vēl tikai sešus gadus veca, tēvs viņu ņēmis līdzi uz paša lasītajām lekcijām Latvijas Universitātes (LU) jurisprudences studentiem. LU viņš strādāja jau no 1928.gada, kad viņam bija 27 gadi un viņš bija absolvējis arī šīs pašas augstskolas Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes Tiesību zinātņu nodaļu. Pēc tam Čakste papildinājās Parīzes universitātes Juridiskajā fakultātē (1932.gadā) un Briselē (1936./1937.gadā). Arī abas savas meitas Annu un Katrīnu viņš gribējis labi izglītot, allaž piemetinājis, ka ātrāk jāmācās lasīt, tad visa pasaule pavērsies vaļā.

LU profesora K.Čakstes lekciju konspekti un pētījumi civiltiesībās un komerctiesībās joprojām tiek izmantoti jurisprudences studijām, topošajiem juristiem tā ir obligātā literatūra, stāsta LU Juridiskās fakultātes dekāns Ringolds Balodis, kurš pats esot pētījis K.Čakstes darbus. Viņa darbi esot viegli pārskatāmi, raitā valodā, tādēļ tie vienlīdz labi noderot gan zinātniskiem pētījumiem, gan jauniešiem studijās.

«Viņam bija samierinātāja daba, tādēļ cilvēki pie viņa nāca izšķirt strīdus,» atminas A.Čakste. «Mūsu pieņemamajā istabā allaž bija cilvēki, no kuriem daudzi nevarēja samaksāt par jurista pakalpojumiem un nesa cāļus, olas, piemiņas lietas. Mamma vienmēr novaidējās, ka nauda mums vairāk noderētu. Bet Tuntāns tikai smaidot mierināja, ka badā nenomirsim.»

K.Čakste nekad nebūtu mainījis šo dzīvi pret politisko pagrīdes darbību, ja ne 1941.gads. Vispirms 13. un 14.jūnija deportācijas, kad uz Sibīriju tika izsūtīti vairāk nekā 20 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, tad 1.jūlijs, kad Rīgā iesoļoja nacistiskās Vācijas karaspēks. «1941.gada 26.jūlijā viņam palika 40 gadi. Viņa māsa ar ģimeni, daudzi draugi un pazīstamie bija aizvesti uz Sibīriju vai gājuši bojā čekas cietumos. Atceros, ka visi pieaugušie un arī bērni dzīvoja lielā klusumā. Konstantīna dzīvespriecīgais raksturs bija ļoti mainījies,» stāsta A.Čakste. Pēc šīs vasaras K.Čakste aizvien nopietnāk esot domājis par iespēju atjaunot demokrātiju Latvijā.

JĒKABS DZINTARS 1943.GADĀ. PAR VĒLU?

Tieši tas, ka K.Čakste ne pirms 1934.gada 15.maija Kārļa Ulmaņa apvērsuma, ne pēc tā nebija iesaistījies aktīvā politiskā darbībā, bija viens no iemesliem, kādēļ viņš kara gados kļuva par vienu no pretošanās kustības līderiem. Viņš bija mierīgs, ar politiski neaptraipītu pagātni, demokrātiskiem uzskatiem, pārliecināts vēsturnieks Dzintars Ērglis. Nav noliedzams, ka par līderi viņš kļuva arī savas biogrāfijas dēļ — pirmā Latvijas Valsts prezidenta, Latvijas Satversmes autora Jāņa Čakstes dēls.

Sākumā K.Čakste bija izvēlējies klusi vadīt pretošanās organizāciju, kurā bija vairāki politiķi, viņa tēva Jāņa Čakstes domubiedri, kas līdz Ulmaņa apvērsumam darbojās Demokrātiskajā centrā. 1943.gada pavasarī šai pagrīdes organizācijai izveidojās labi sakari ar sociāldemokrātu pretošanās kustību Bruno Kalniņa vadībā. 13.augustā tika nodibināta Latvijas Centrālā padome (LCP), kurā apvienojās kādreizējie sociāldemokrātu, Demokrātiskā centra, Latvijas Zemnieku savienības politiķi, kā arī vairāki ar politiku nesaistīti cilvēki. Par tās priekšsēdētāju ievēlēja K.Čaksti, kuru spēja pieņemt pat savstarpēji naidīgi noskaņotie sociāldemokrāti un Zemnieku savienības ļaudis, stāsta Dz.Ērglis. Pagrīdes organizācijā K.Čakstem dots segvārds Jēkabs Dzintars.

Taču 1943.gads, kad pēc vācu armijas sakāves pie Staļingradas bija labi nojaušams, ka nacistiskā Vācija zaudēs, pretošanās kustībai bija jau par vēlu, pārliecināta vēsturniece Vita Zelče. «Valsts politiskajai un intelektuālajai elitei nostāju pret okupācijas varu bija jāpauž jau 1940. un 1941.gadā. Taču intelektuāļi klusiņām sēdēja un neko nedarīja,» saka V.Zelče.

Latvijā atšķirībā no citām okupētajām teritorijām cīņa pret nacistiem nenozīmēja neatkarības atgūšanu. Drīzāk otras okupācijas varas — padomju — sekmēšanu, paskaidro Okupācijas muzeja pētnieks Uldis Neiburgs. Tādēļ arī kara pirmajos gados daudzi Latvijā uzskatīja, ka jāievēro zināma neitralitāte un jāsagaida, kad novājināsies gan nacistiskās Vācijas, gan komunistiskās Padomju Savienības vara.

Vienlaikus U.Neiburgs uzsver, ka LCP, izveidojusies 1943.gadā, apvienoja politisko partiju darbiniekus, bet neveidoja saikni ar vienkāršajiem ļaudīm. Tās darbība bijusi politiski informatīva — tika noorganizēta informācijas apmaiņa ar rietumvalstīm, izsūtītas deklarācijas par Latvijas tautas apņemšanos atjaunot valsts neatkarību. Tā noteikti bija pilsoniski apzinīga patriotisku un godīgu cilvēku rīcība. «Nevajag aizmirst, ka bija simtiem cilvēku, kas jau līdz 1943.gadam darbojās slēptā vai atklātā pretestības kustībā — izdeva nelegālos uzsaukumus un laikrakstus, izplatīja informāciju, protestēja pret iesaukšanu darba dienestā, policijas bataljonos un mobilizāciju. Pirmo divu gadu laikā viņi jau bija apcietināti, nonākuši koncentrācijas nometnēs, nogalināti, taču viņi bija reālie darba darītāji,» uzsver U.Neiburgs.

AR TICĪBU BRĪNUMAM

LCP bija izvēlējusies darboties, mēģinot diplomātiskā veidā panākt, lai pēc kara Latvija atgūtu neatkarību. «Viņu galvenā cerība bija, ka Eiropas robežas tiks atjaunotas tādas, kādas tās bija pirms kara,» skaidro Dz.Ērglis. Pēc profesora Edgara Dunsdorfa rakstītā, būdams J.Čakstes dēls, viņš nevarēja citādi, kā aizstāvēt demokrātisku Latviju. Nebrīvības laikos viņš ne tikai nesalaužami ticēja brīvās Latvijas atdzimšanai, bet bija arī pārliecināts, ka neatkarīgās valsts robežas atjaunojamas mierīgā ceļā un ar rietumu valstu palīdzību.

1944.gada februārī visām rietumvalstu valdībām, dažādām starptautiskām organizācijām un presei tika izsūtīts 188 cilvēku (starp tiem arī 4.Saeimas priekšsēdētājs Paulis Kalniņš, rakstnieks Kārlis Skalbe, arhitekts Eižens Laube, valodnieks Jānis Endzelīns) parakstīts LCP memorands, kurš vēstīja, ka «latviešu tauta noraida katru atkarību no Vācijas un PSRS». Latvija esot jāveido pēc neatkarības un demokrātijas principiem. Tomēr ko būtisku ar šādu memorandu nebija iespējams panākt, atzīst vēsturnieki. Toreiz jau bija noslēgta slepena vienošanās starp rietumu sabiedrotajiem un Padomju Savienību, ka tiks atbalstītas tikai tās pretošanās kustības bijušās PSRS teritorijā, kuras atbalsta Maskavu. LCP nebija no tām.

«Šaubos, vai K.Čakste zināja par vienošanos,» saka U.Neiburgs. Viņš kara laika noskaņojumu raksturo vārdiem «bailes no krieviem un naids pret vāciešiem». Tādēļ cilvēki gribējuši ticēt brīnumam — tam, ka rietumu sabiedrotie tomēr palīdzēs Latvijai neatkarības centienos. Netieši to apliecina arī 1944.gada februārī rakstīta K.Čakstes vēstule Latvijas sūtnim Londonā Kārlim Zariņam: «Liekas, ka vācieši grib atdot Baltijas telpu krieviem, bet negrib to izrādīt atklāti Baltijas tautām, tāpēc grib atkāpties ar niecīgām kaujām… (Latvijā) Neviens cilvēks vairs nevar saprast un izskaidrot angļu un amerikāņu rīcību, kas apzināti atbalsta… boļševiku necilvēcības un visas viņu prasības.»

LCP aktīvākais darbības periods turpinājās līdz 1944.gada aprīlim, kad brāļus Čakstes Mintautu un Konstantīnu apcietināja. Līdz tam K.Čakste jau bija paspējis ar Latvijas bijušā sūtņa Zviedrijā Voldemāra Salnāja palīdzību nodibināt laivu satiksmi, kas kara beigās palīdzēja 4559 cilvēkiem pārcelties uz Zviedriju.

ČAKSTE, KURŠ UZŅĒMĀS VISU VAINU

Ir divas versijas, kādēļ LCP darbība tika atklāta, stāsta Dz.Ērglis. Viena — lietuviešu pretošanās kustības sakarnieks Igaunijā apcietināts un, neizturējis spīdzināšanu, nosaucis Igaunijas, Lietuvas un Latvijas pretošanās kustību aktīvistu vārdus. Otra — kāda igauniete bija uzzinājusi par LCP darbību no sava vīra un izstāstījusi savam mīļākajam vācu virsniekam.

«Es labi atceros 29.aprīļa rītu mūsu Jūrmalas mājā Rotas ielā 5. Mums ar māsu Katrīnu ir to sāpīgi atcerēties,» stāsta A.Čakste. «Mašīnu toreiz bija maz, un tās brauca tikai pa dienas vidu. Tādēļ bija dīvaini, ka agrā rītā pie mājas nobremzēja mašīnu riepas. Tad atskanēja zaldātu zābaku dimdoņa un mēs dzirdējām, kā čukstus tiek runāts. Dzirdējām, kā mamma kaut ko saka Tuntānam un viņš viņu mierina. Tad atvērās durvis, aiz tēva muguras ieraudzījām zaldātu ar ķiveri, Tuntāns mūs ar māsu samīļoja, lūdza klausīt mammu un solīja drīzu atkalredzēšanos. Tā bija pēdējā reize, kad viņu redzējām.»

29.aprīlī K.Čaksti kopā ar brāli Mintautu un vairākiem LCP aktīvistiem apcietināja. «Lai paglābtu citus no spīdzināšanām, Konstantīns uzņēmās atbildību par visu LCP darbību, kas bija nākusi zināma vācu okupācijas drošības iestādēm,» vēlāk M.Čakste rakstīja kādā vēstulē. «Un pie visa tā viņš mācēja saglabāt optimismu un humoru, kā es dabūju pārliecināties slepenās sanāksmēs, kādas mums sarīkoja (simpatizējoši) latviešu uzraugi Rīgas Centrālcietumā.» Pēcāk K.Čakste pārvests uz Salaspili, no turienes uz Štuthofas koncentrācijas nometni. «Viņš nebija fiziski spēcīgs un zināja, ka viņam tas var beigties ar nāvi,» no ieslodzīto stāstītā secinājusi J.Čakstes dzimtas mājas — memoriālā muzeja vadītāja Ineta Freimane. K.Čakste gan atradies bunkurā, kurš uzskatīts par privileģētu — tam atšķirībā no citām nometnes ēkām nav bijis sadistisku sargu. Taču 1945.gada 25.janvārī sākusies evakuācija un ieslodzītajiem katru dienu bijis jānoiet 25—40 kilometru. «Mēs dažreiz pārnakšņojām uz ceļa sniegputenī, lietū,» atceras viens no ieslodzītajiem Artūrs Kaminskis. Kādu reizi K.Čakste esot viņu pieaicinājis un teicis: «Tu esi jauns. Tu atgriezīsies Latvijā. Man būs jāpaliek šeit.» A.Kaminskis brīnījies, dzirdot šos vārdus no cilvēka, kurš allaž atradis spēku uzmundrināt citus un nezaudēt cerības. Kādu rītu K.Čaksti nav vairs varējuši uzmodināt. Ieslodzītie sasituši no dēļiem kasti un apbedījuši viņu mazā kalniņā. «Cik žēl, cik ārkārtīgi žēl, ka nevarējām aizsūtīt paciņu ar pārtiku,» tālsarunas laikā klausulē ievaidas K.Čakstes meita, klausulē kaut kas sāk čirkstēt un saruna pārtrūkst. Tikai šogad Polijas pilsētiņā Genšā atrasts K.Čakstes kaps. Nākamgad dzimta cer viņu pārapbedīt Latvijā.

VAI PIEMIŅA JĀIECĒRT AKMENĪ?

Vairāk nekā 20 pazīstamu cilvēku — uzņēmēji, politiķi, vēsturnieki, arhitekti — izteikuši gatavību dibināt līgumsabiedrību, lai Rīgas centrā uzceltu pieminekli Čakstem. Kā cilvēkam, kurš pretestības kustību vadīja ar mērķi atjaunot neatkarīgu Latviju. «Aicinot celt pieminekli K.Čakstem, mēs gribam vienlaikus aicināt uz plašāku diskusiju par mūsu vērtību sistēmu, stingrāk apliecināt to, ka esam pieauguši un pašapzinīgi, ka mēs noraidām kolaboracionismu un antidemokrātiju, ka esam gatavi — sirdī, dvēselē, domās — būt Eiropas demokrātiju saimē,» uzsver vēsturnieks Aivars Stranga.

Taču citi pagātnes pētnieki neslēpj šaubas, vai K.Čakste varētu simbolizēt Latvijas pretestības kustību Otrā pasaules kara laikā. Lai gan viņam no LCP gandrīz vienīgajam bija kontakti ar citu pretošanās kustību pārstāvjiem, tomēr nebija pat nolūka tās apvienot. V.Zelče pieminekļa vietā ierosina uzlikt pelēku laukakmeni visiem tiem cilvēkiem, kuri XX gadsimtā ir dzīvojuši, spītējot visiem okupācijas gadiem. Viņai nav iebildumu pret K.Čaksti, viņa tikai uzskata, ka ierosinājums nācis bez Latvijas sociālās vēstures izpratnes. «Mēs esam Latvijas vēsturi politizējuši. Mēs zinām, ko darījuši Latvijas politiķi un militārpersonas, bet nezinām, ko darīja un kā jutās ikdienišķi cilvēki.»

A.Čakste vienā no elektroniskajām vēstulēm Dienai arī stāsta, ka K.Čakstes draugi teikuši: «Tuntāns sev tādu pieminekli negribētu!» Viņiem esot taisnība. Taču, ja K.Čakste nostātos pieminekļu iniciatīvas grupas izraudzītajā vietā uz Brīvības un Elizabetes ielas stūra, viņš noteikti pasmaidītu savu mazo smaidu un gribētu ļaudīm likt aizmirst laikus, kad tur stāvēja piemineklis Ļeņinam. Viņš gribētu, lai cilvēki domātu par jaunu, demokrātisku Latviju.

Diena, 2002. gada 14. decembris.

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home